Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 5

Viņu smagi nospieda gaidāmā bojāeja.

Nials Danns tupēja garajā zālē trīsdesmit pēdu atstatumā no pārmijām. Acis samiedzis, viņš agrīnā vakara dziestošajā gaismā vērās uz “Serbijas dzelzceļa” kravas vilciena lokomotīvi, kas palēnām tuvojās, un kārtējo reizi nodomāja: “Traģēdija.”

No vienas puses, nāve allaž ir izšķērdība, un Danns vispirmām kārtām bija cilvēks, kas necieš izšķērdību, jo tā šķita gluži vai apgrēcība. Dīzeļdzinēji, hidrauliskie sūkņi, paceļamie tilti, elektriskie motori, datori, konveijeri – visām šīm iekārtām paredzēts funkcionēt pēc iespējas lietderīgāk.

Nāve ir izšķiesta lietderība.

Tomēr tovakar cits ceļš, liekas, nebija rodams.

Viņš palūkojās uz dienvidiem, uz mirdzošajiem, baltajiem, gaišajiem pavedieniem – sliedēm, kurās atspoguļojās vilciena prožektora mesto staru kūlis. Viņš paraudzījās atpakaļ. “Auto nebūs saskatāms, jo ir novietots tā, lai no mašīnista kabīnes nebūtu redzams. Kārtējā precīzā aplēse, kas iederas šāvakara plānā.” Atmiņā pazibēja darba devēja vārdi.

“Tas ir Nials. Ģēnijs. Mans projektu radītājs…”

Dannam šķita, ka redz mašīnista galvas mesto ēnu dīzeļlokomotīves kabīnē.

“Nāve…” Viņš pūlējās šo domu atvairīt.

Vilciens atradās četrsimt vai piecsimt jardu attālumā.

Pienāca Aldo Karičs, serbs pusmūža gados.

– Ātrums? – Danns noprasīja. – Vai pietiekams? Šķiet pārāk lēns.

Serbs atbildēja saldenā angļu valodā: – Nē, ir labs. Uzņem ātrumu… re? Ir labs.

Lācīgais Karičs ievilka gaisu caur sakostiem zobiem. Vakariņu laikā viņš šķita nervozs – pats atzina, ka nebaidās no iespējamā aresta vai darba zaudējuma, tomēr nesaprot, kā noslēpt iegūtos desmit tūkstošus eiro no visiem, arī sievas un diviem bērniem.

Danns atkal pārlaida skatienu vilcienam. Viņš rēķināja ātrumu, masu, nogāzes slīpumu. “Jā, visam jābūt kārtībā.” Jau būtu fiziski neiespējami vilcienu apstādināt pirms nodevīgi pārslēgtajām pārmijām arī tad, ja kāds uz sliežu ceļa signalizētu, likdams apstāties, vai priekšniekam no Belgradas rastos aizdomas par sliežu stāvokli un viņš dotu mašīnistam pavēli nospiest bremzes.

Un Danns sev atgādināja, ka dažkārt nāve ir nepieciešama.

Vilciens atradās vairs tikai trīssimt jardu attālumā.

“Pēc pusotras minūtes viss būs galā. Un tad… Bet… kas tas?” Danns piepeši manīja kādu kustību – neskaidri saskatāms objekts šūpodamies traucās pāri tuvējam nelīdzenajam laukam tieši sliežu virzienā.

– Vai tu redzi? – viņš vaicāja Karičam.

Serbs ieelsās. – Jā, es redzu! Auto! Kas te notiek?

Tas tiešām bija automobilis. Blāvajā mēness gaismā Danns ieraudzīja nelielu gaišas krāsas sedanu, kas traucās pāri pauguriem un lavierēja ap kokiem un zemajiem žogiem. Kā šoferis spēja tādā apvidū saglabāt tik lielu ātrumu? Tas šķita neiedomājami.

“Droši vien pusaudži aizrāvušies ar savām stulbajām rotaļām.” Lūkodamies uz aptrakušā braucēja vadīto transporta līdzekli, Danns novērtēja tā ātrumu un virziena leņķi. “Ja auto neapstāsies, tad pāršausies pāri sliedēm dažas sekundes pirms vilciena… tomēr tam nāksies kratīties pāri sliedēm tepat, kur nav pārbrauktuves. Ja tas apstāsies uz sliedēm, vilciens to saspiedīs kā konservu kārbu. Tomēr manu uzdevumu tas nekādi neietekmēs. Nelielo mašīnu pastums sāņus, un vilciens turpinās ceļu nāvi nesošajā atzarā. Nē… paga… kas tad tas?” Danns aptvēra, ka tas ir policijas automobilis. “Kādēļ tam nav ieslēgtas bākugunis un sirēna? Tas noteikti ir nozagts. Pašnāvība?”

Taču policijas automašīnas šoferim nebija nodoma apstāties uz sliežu ceļa vai to šķērsot. Vēl beidzamo reizi palēcies pāri pakalna galam, sedans gluži vai ieurbās zemē un paslīdējis apstājās pie ceļa klātnes apmēram piecdesmit jardus pirms vilciena. Pa durvīm izlēca automašīnas vadītājs melnās drēbēs. Skaidri saskatīt nevarēja, taču Danns sprieda, ka tas diez vai ir policists. Turklāt svešais nemaz necentās signalizēt mašīnistam, lai aptur vilcienu. Viņš izskrēja uz sliedēm un rāmi notupās uz gulšņiem. Lokomotīve drāzās viņam virsū ar ātrumu piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.

Nakti piepildīja vilciena signāltaures izmisīgais kauciens, un no ieķīlētajiem riteņiem izšāvās oranžu dzirksteļu šaltis.

Kad vilciens atradās vairs dažu pēdu attālumā, vīrietis nolēca no sliedēm un pazuda grāvī.

– Kas te notiek? – Karičs čukstēja.

Tanī brīdī no sliedēm dīzeļlokomotīves priekšā pašķīda bāli dzeltens uzliesmojums, un pēc mirkļa Danns izdzirdēja pazīstamu krakšķi – nelielas granātas vai pašgatavotas bumbas sprādzienu. Pēc dažām sekundēm sekoja otrs.

Policijas automašīnas vadītājam, pēc visa spriežot, bija padomā pašam savs plāns.

Un tas pilnībā sagrāva Danna ieceri.

“Nē, tas nav nedz policists, nedz arī pašnāvnieks. Drīzāk kāds operatīvais darbinieks ar pieredzi spridzināšanas darbos.” Pirmais sprādziens atrāva naglas, kas piestiprināja sliedi pie koka gulšņiem, bet otrs vaļīgās sliedes mazliet pastūma sāņus tā, lai dīzeļvilciena priekšējie kreisās puses riteņi noslīdētu nost.

Karičs norūca dažus vārdus serbu valodā. Danns nelikās dzirdam un vēroja, kā dīzeļlokomotīves prožektora spožais aplis nodreb. Atskanēja skaļš dārdiens un šaušalīgs kauciens; vilciena lokomotīve un lielie vagoni noskrēja no sliedēm un, saceldami milzīgus putekļu mākoņus, uzara dzelzceļa uzbēruma zemes un akmens šķembu virsslāni.