Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 18

PP IRMDIENA
LUPATLASIS
16. NODAĻA

Оглавление

Pulkstenis rādīja pusseši. Tā kā Fillija cerēja saņemt gaidītās ziņas tikai pēc dažām stundām, Bonds piedāvāja kopā pavakariņot.

Viņa piekrita un atgriezās savā darba vietā, bet Bonds tikmēr sacerēja šifrētu elektroniskā pasta vēstuli ģenerāldirektoram un kopiju nosūtīja Billam Teneram. Bonds pavēstīja, ka Noass ir Sevērs Haidts un pievienoja īsu viņa biogrāfijas izklāstu, kā arī pārstāstu par notikumiem Mārčā. Vēstules beigās viņš piebilda, ka “Divdesmitā datuma incidentu” Haidts nosaucis par “Ben-Hinomas” plānu. Plašākas ziņas Bonds apsolīja vēlāk.

Drīz vien viņš saņēma kodolīgu atbildi:

007 –

Dota atļauja turpināt darbu. Vēlama pienācīga sadarbība ar iekšzemes varas iestādēm.

M.

Izgājis no kabineta, Bonds ar liftu nobrauca uz otro stāvu un iegāja lielā telpā, kurā atradās vairāk datoru nekā elektronikas veikalā. Pie monitoriem vai darbstacijām, kādas parasti atrodamas universitātes ķīmijas laboratorijās, strādāja vairāki cilvēki. Bonds piegāja pie neliela kabineta ar stikla sienām zāles tālākajā galā un pieklauvēja pie loga. Sanu Hirani, Ārvalstu attīstības grupas Q-nodaļas vadītājs, bija kalsns, apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar iedzeltenu sejas krāsu un krāšņiem tumšiem matiem. Tik glīta seja izpelnītos viņam lomas Bolivudā. Lieliskais kriketa spēlētājs, pazīstams ar saviem spēcīgajiem metieniem, bija ieguvis grādus ķīmijā, elektromehānikā un datorzinātnēs, turklāt labākajās universitātēs Apvienotajā Karalistē un ASV. Zīmīgi, ka viņam neizdevās iepazīstināt amerikāņus ar savu iemīļoto sporta veidu, jo vietējie neprata aptvert šīs spēles smalkumus un neizturēja testa maču garumu.

Q-nodaļa bija Ārzemju attīstības grupas tehniskā atbalsta stūrītis, un Hirani pārzināja visus spiegu darbā lietoto ierīču aspektus. Gan Q-nodaļas, gan CIP Zinātnes un tehnoloģijas daļas gudrinieki visu darba laiku atvēlēja tam, lai nāktu klajā ar dažādiem aparatūras un programmatūras jaunievedumiem, piemēram, miniatūrām kamerām, neticami smalkiem ieročiem, slēptuvēm, sakaru ierīcēm un novērošanas aparatūru. Viens no jaunākajiem Hirani izgudrojumiem – superjutīgs, no visām pusēm uztverošs mikrofons, kas iemontēts beigtā mušā. “Vabolīte vabolītē”, ironiski bilda Bonds tās radītājam, kurš pavēstīja, ka dzird šo joku jau astoņpadsmito reizi un, starp citu, no bioloģiskā viedokļa muša nemaz neesot vabole.

Tā kā Ārvalstu attīstības grupas raison d’être jeb darbības mērķis bija dažādas operācijas, Hirani galvenais pienākums bija sagādāt pietiekamā daudzumā monokulārus, binokulārus, maskēšanās ekipējumu, sakaru ierīces, īpašus ieročus un pretizlūkošanas aparatūru. No šā aspekta raugoties, viņš atgādināja bibliotekāru, kas pierauga, vai grāmatas izsniegtas pareizi un atdotas laikus.

Taču īpašais Hirani nopelns bija spēja izgudrot un improvizēt, nākt klajā ar tādām ierīcēm kā iQPhone. Ārzemju attīstības grupai piederēja dučiem viņa izgudrojumu patentu. Operācijas laikā nonākot grūtībās, Bondam un citiem Onodaļas aģentiem atlika jebkurā diennakts laikā piezvanīt Hirani, un atrisinājums drīz bija rokā. Viņš vai kāds viņa padotais samontēja ierīci un ar Ārlietu ministrijas diplomātisko pastu nosūtīja adresātam, kurš to saņēma jau nākamajā dienā. Tiesa, lielākoties aģenti strādāja laika trūkumā, un tad Hirani norīkoja kādu no saviem daudzajiem manīgajiem izgudrotājiem un sagādniekiem konkrētajā pasaules malā radīt, atrast vai pārveidot ierīces un piegādāt operācijas vietā.

– Džeims! – Abi vīrieši sarokojās. – Esmu dzirdējis, ka tev ticis “Divdesmitā datuma incidents”.

– Tā gan.

Bonds apsēdās un ievēroja uz Hirani galda grāmatu “Čārlza Freizera-Smita slepenais karš”. Arī Bondam patika šī grāmata par spiegošanas ierīču vēsturi.

– Cik nopietni?

– Diezgan, – Bonds lakoniski attrauca, noklusēdams to, ka nepilnu četrdesmit astoņu stundu laikā jau divreiz atradies par mata tiesu no nāves.

Apsēdies zem pirmo IBM datoru un indiešu kriketa spēlētāju fotogrāfijām, kas greznoja sienu, Hirani noprasīja: – Kas tev vajadzīgs?

Bonds atbildēja klusi, lai to nedzirdētu jauniņā Q-nodaļas darbiniece, kas kā apmāta lūkojās datora ekrānā. – Kādu noklausīšanās komplektu varētu uzstādīt viens cilvēks? Es nevaru piekļūt pie subjekta datora vai tālruņa, taču varbūt izdosies uzstādīt kādu ierīci viņa kabinetā, transporta līdzeklī vai mājā. Vajadzētu vienreizējas lietošanas aparātu, jo iespējams, ka man vairs neizdosies to atgūt.

– Ak, jā… – Hirani spožās acis mazliet satumsa.

– Vai kādi sarežģījumi, Sanu?

– Esmu spiests tev pateikt, Džeims, ka pirms nepilnām desmit minūtēm man zvanīja no augšas.

– Bills Teners?

– Nē, vēl augstāk.

“Tātad M., sasodīts,” domās secināja Bonds. Turpmāko viņš jau nojauta.

– Viņš sacīja: “Ja kāds no O-nodaļas izrāda interesi par novērošanas komplektu, nekavējoties ziņo man.” Pārāk liela sakritība.

– Pārāk liela gan, – Bonds novilka.

– Tātad, – Hirani ar vieglu smaidu sacīja, – vai man paziņot, ka O-nodaļas darbinieks izrādījis interesi par novērošanas komplektu?

– Tu varētu mazliet aizkavēties ar savu ziņojumu.

– Tad ķeries klāt, – Hirani attrauca, acīm atkal iemirdzoties. – Es varu piedāvāt vienu otru brīnišķīgu komplektu. Spēj tik izvēlēties!

Viņš slavēja savus izgudrojumus kā automašīnu pārdevējs savu preci.

– Mikrofons, kas barojas no indukcijas; atliek to novietot blakus elektrības kabelim, un nekāds akumulators nav vajadzīgs. Tas uztver balsis no piecdesmit pēdu attāluma un automātiski regulē skaļumu, lai izvairītos no skaņas kropļojumiem. Jā, un vēl mums lieti noder divu mārciņu naudas gabals, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit ceturtajā gadā Anglijas bankā izdotā trīssimtgades piemiņas monēta. Pietiekami liels retums, tālab parasti cilvēks monētu nevis pārdod, bet patur, lai tā nes laimi. Baterija darbojas četrus mēnešus.

Bonds nopūtās. Šīs ierīces, kuras izmantot viņam ir liegts, šķita sasodīti ideālas. Viņš pateicās ieroču meistaram un piebilda, ka drīz atkal ieradīsies. Pēc tam Bonds atgriezās kabinetā. Mērija Gudnaita vēl strādāja, lai gan uzkavēties nebija iemesla. – Steidzies nu mājās. Visu labu, Gudnaita.

Asistente iedomājās par priekšnieka nesen gūtajiem ievainojumiem un apspieda savu mātes instinktu, jo no pieredzes zināja, ka tiks atvairīta.

– Apkop brūces, Džeims! – viņa uzsauca, paņēma rokassomiņu un mēteli.

Atlaidies krēslā, Bonds piepeši saoda savu sviedru aromātu un pamanīja zem nagiem ķieģeļu drumslas. Radās vēlme braukt uz mājām un ieiet dušā. Izdzert kādu glāzīti. Taču vispirms jānokārto darīšanas.

Pievērsies datoram, Bonds atvēra Golden Wire vispārējās informācijas datubāzi un noskaidroja Sevēra Haidta uzņēmuma un mājas adreses – interesantā kārtā māja bija Keningtaunā, Londonas austrumu rajonā, kur parasti apmetas cilvēki ar zemākiem ienākumiem. Green Way International galvenā mītne atradās Temzas krastā pie Reinemas, blakus Dabas aizsardzības parkam.

Bonds aplūkoja Haidta māju un Green Way International ēkas satelītkartē. “Ārkārtīgi vajag sākt šā cilvēka novērošanu.” Taču Bonds saprata, ka likumīgi to veikt nav iespējams, ja neiesaista Osbornu-Smitu un A-nodaļas okšķeru vienības no MI5. Bet… uzzinājis, kas ir Haidts, Osborns-Smits tūlīt dosies “aizturēt” gan viņu, gan Īru. Bonds vēlreiz izvērtēja risku. “Cik reālas ir bažas, ka pēc šo divu cilvēku aresta pārējie sazvērnieki pasteidzinās slaktiņa sarīkošanu vai, gluži otrādi, pazudīs un sarīkos uzbrukumu nākamajā mēnesī vai nākamajā gadā?”

Džeimsa Bonda pieredze liecināja, ka ļaunums var būt nenogurdināmi pacietīgs.

“Tātad… Novērot vai nenovērot?”

Brīdi svārstījies, Bonds negribīgi pacēla klausuli.

Carte blanche

Подняться наверх