Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 3

Uzlicis roku uz drošības sviras, “Serbijas dzelzceļa” dīzeļlokomotīves mašīnists piedzīvoja šajā sliežu ceļa posmā pierasto saviļņojošo satraukumu – sastāvs devās uz ziemeļiem no Belgradas un tuvojās Novisadai.

Tas bija slavenā Arlberga Austrumu ekspreša maršruts, kas divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos līdz sešdesmitajos gados veda no Grieķijas līdz Belgradai un tālāk uz ziemeļiem. Protams, mašīnists nevadīja mirdzošu Pacific 231 tvaika lokomotīvi, kas vilka elegantus restorānvagonus, luksusa vagonus un guļamvagonus, kur pasažieri reiba greznības un gaidu gaisotnē. Viņa pārziņā bija veca, apbružāta Amerikā ražota spēkmašīna, kas vilka aiz sevis virteni vairāk vai mazāk uzticama ritošā sastāva, kas piebāzts ar ikdienišķu kravu.

Viņu priecēja ikviena vēsturiskā ainava, kas skatienam pavērās reisa laikā, īpaši tuvojoties upei – viņa upei.

Tomēr urdīja nemiers.

Starp vagoniem, ko viņš veda uz Budapeštu ar oglēm, metāllūžņiem, patēriņa precēm un kokmateriāliem, bija viens, kas stipri uztrauca. Tas bija piekrauts ar metilizocianāta mucām, ko Ungārijā izmantos gumijas ražošanā.

Mašīnists, drukns vīrietis ar paplāniem matiem, novazātu cepurīti un notraipītu kombinezonu, par šo nāvējošo ķimikāliju bija noklausījies garu instruktāžu, kuru nolasīja priekšnieks un kāds idiots no Serbijas Transportēšanas drošības un Labklājības uzraudzības ministrijas. Pirms vairākiem gadiem šī viela izplūda no kādas rūpnīcas Indijas pilsētā Bopalā un dažu dienu laikā aizraidīja viņsaulē astoņus tūkstošus cilvēku.

Viņš apzinājās briesmas, ko varēja radīt šī krava, taču, būdams ilggadējs darbinieks un arodbiedrības loceklis, pajautāja: – Kas konkrēti man jāievēro reisā uz Budapeštu?

Priekšnieks un birokrāts pārmija ierēdnieciskuma pilnus skatienus un pēc brīža izteica vien piekodinājumu būt ļoti uzmanīgam.

Pie apvāršņa kā sīki punktiņi saplūda Serbijas otras lielākās pilsētas Novisadas uguntiņas, un gabalu tālāk dziestošajā vakara gaismā kā bāla svītriņa pavīdēja Donava. Lai arī pagātnē daudz apdziedāta, patiesībā tā plūda brūna un necila, un pa to slīdēja baržas un tankkuģi, nevis sveču gaismā tīti kuģīši ar mīlētājiem un Vīnes orķestriem – vismaz šaipusē tādus nemanīja. Tomēr tā bija Donava, Balkānu lepnuma iemiesojums. Braucot pāri tiltam, dzelzceļnieks juta, ka sirdi pilda pacilātība.

Viņa upe…

Pavēries pa raibi netīrā vējstikla logu, General Electric prožektora gaismā viņš pārliecinājās, ka sliežu ceļš ir kārtībā. Nekā ievērības cienīga.

Bremžu svirai bija astoņas pozīcijas, un pirmā bija viszemākā. Patlaban tā atradās piektajā iedaļā, un viņš pavilka lejup uz trešo, lai gaidāmos pagriezienus vilciens veiktu ar samazinātu ātrumu. Četru tūkstošu zirgspēku dzinēja rēkoņa mazliet noklusa, un spriegums vilces elektrodzinējos samazinājās.

Kad vagoni uzbrauca uz tilta taisnā sliežu ceļa posma, mašīnists atkal pastūma sviru augšup uz piekto iedaļu, pēc tam uz sesto. Dzinējs iepukšķinājās skaļāk un straujāk, un no aizmugures atlidoja spalgi klaudzieni. Mašīnists zināja, ka tur sakabes starp vagoniem pauž neapmierinātību ar mainīgo ātrumu – šo trokšņu jūkli viņš savā darbā bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Taču iztēle mudināja iedomāties, ka trešajā vagonā cita pret citu sitas ar nāvējošo ķimikāliju pilnas metāla mucas, kas draud izlaistīt indi.

“Blēņas,” viņš pats sev iegalvoja un visas domas pievērsa tam, lai saglabātu vienmērīgu ātrumu. Tad kāda neapjausta iemesla dēļ – vienīgi tāpēc, lai uzlabotu garastāvokli, – mašīnists iedarbināja pneimatisko signāltauri.