Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 6

Gulēdams grāvī, Džeimss Bonds nolūkojās, kā lokomotīve un vagoni pēc inerces turpina ceļu un palēnina gaitu, ieurbdamies mīkstajā zemes slānī, saliec sliedes un izšķaida uz visām pusēm smiltis, zemi un akmeņus. Beidzot viņš izrāpās no grāvja un novērtēja situāciju. Tikai dažu minūšu laikā Bonds bija izstrādājis plānu, kā novērst neaptveramu postažu, kas iepludinātu nāvējošo vielu Donavā. Apstādinājis automašīnu, viņš bija paķēris divas no serbu atvestajām granātām un uzskrējis pa uzbērumu, lai novietotu spridzekļus.

Kā jau paredzēts, lokomotīve un vagoni nebija apgāzušies un nokūleņojuši lejup upē. Izjaucot Īra plānus, viņš bija panācis, ka sastāvs noskrien no sliedēm vietā, kur zeme vēl ir līdzena. Visbeidzot, šņākdams, krākdams un čīkstēdams, vilciens apstājās netālu no Īra un viņa partnera, lai gan cauri putekļu un dūmu mutuļiem Bonds nevarēja saskatīt ne vienu, ne otru.

– Te Līderis Viens. Vai mani dzirdat? – viņš ierunājās sakaru ierīcē. Klusums. – Vai mani dzirdat? Atsaucieties!

Bonds pamasēja plecu vietā, kur karsta, svelpjoša šrapneļa šķemba bija iztriekusies cauri jakai un iešķēlusi ādu.

Atskanēja krakšķis. Un beidzot arī vecākā serba balss: – Vilciens noskrēja no sliedēm! Vai jūs redzējāt? Kur jūs esat?

– Klausieties uzmanīgi!

– Kas noticis?

– Klausieties! Mums ir maz laika. Kā noprotu, šie cilvēki mēģinās uzspridzināt vai sašaut konteinerus ar bīstamajiem materiāliem. Es došos pretī un atklāšu uguni, dzenot viņus atpakaļ uz automašīnu. Pagaidiet, kamēr Mercedes nonāk dubļainajā apvidū netālu no restorāna, sašaujiet tam riepas un neļaujiet nevienam izkāpt.

– Vajadzētu aizturēt jau tagad!

– Nē. Neuzsāciet neko, iekams viņi nav restorāna tuvumā. Mašīnā viņiem nebūs iespēju aizsargāties. Viņi būs spiesti padoties. Vai sapratāt?

Austiņā iestājās klusums.

“Nolādēts!” Bonds devās cauri putekļu mākoņiem pretim trešajam vagonam ar bīstamo materiālu, kuru bija paredzēts izliet ūdeņos.

Nials Danns mēģināja rekonstruēt notikušo. Lai arī apzinādamies, ka būs jāimprovizē, šādu pavērsienu – nezināma ienaidnieka apsteidzošu uzbrukumu – viņš tomēr nebija paredzējis.

Uzmanīgi viņš pavērās no sava skatu punkta – krūmāju biežņas, netālu no vietas, kur kūpēja, klakšķēja un šņāca lokomotīve. Vakara tumsas, putekļu un izgarojumu mutuļu apslēpts, uzbrucējs nebija redzams. “Iespējams, viņu sabrauca vilciens. Varbūt viņš aizbēdzis.” Danns uzmeta plecā mugursomu un apkārt dīzeļlokomotīvei nonāca otrā pusē, kur zemē iestigušie vagoni sniedza aizsegu no uzbrucēja – ja vien viņš palicis dzīvs un atrodas tuvumā.

Savādā kārtā notikums remdēja nemierpilno satraukumu. “Ir novērsta nāve.” Danns gan bija tai pilnībā sagatavojies un nocietinājis savu dvēseli – sava darba devēja labā viņš, protams, spēja visu, – taču pēc nepazīstamā cilvēka iejaukšanās viss nokārtojās pats no sevis.

Pieejot klāt lokomotīvei, viņš neviļus juta mostamies apbrīnu par milzīgo transporta līdzekli. Tā bija amerikāņu General Electric ražotā Dash 8-40B lokomotīve – veca, apbružāta, kādas bieži redzamas Balkānos, klasiska skaistule ar četrtūkstoš zirgspēku jaudu. Viņš aplūkoja tērauda loksnes, riteņus, ventilācijas atveres, gultņus, atsperes, caurules un šļūtenes. “Viss tik skaists un elegants savā vienkāršajā funkcionalitātē. Jā, nudien atvieglojums, ka…”

Viņu iztrūcināja kāds vīrietis, kas streipuļodams tuvojās un lūdza palīdzību. Mašīnists. Danns iešāva viņam galvā divas lodes.

“Kāds atvieglojums, ka neesmu kļuvis par cēloni šās skaistās mašīnas bojāejai, no kā tik ļoti baidījos!” Danns pārlaida plaukstu lokomotīves sāniem, kā tēvs noglāstīdams slimu bērnu, kuram nupat pazeminājusies temperatūra. Pēc dažiem mēnešiem dīzeļlokomotīve atkal būs ierindā.

Nials Danns pavilka mugursomas siksnu augstāk uz pleca un ieslīdēja starp vagoniem. “Jāķeras pie darba.”