Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 10

“Ienaidnieču klubs” turpināja diskutēt, taču tas, ka draudzenes neticēja viņas spēkiem, padarīja Ninas apņemšanos vēl jo nelokāmāku. Viņa bija izlēmusi.

Viņa paķēra lakatiņu, izgāja ārā uz parādes lieveņa un pārlaida skatienu zālienam. Viņa to bija kopusi gan tad, kad Valts atradās viņpus okeānam, gan pēc brāļa nāves. Nina pārbrauca ar plaukstu margām, no kurām viņa vispirms bija noskrāpējusi krāsu, tad nokrāsojusi, tad vēl divas reizes pārkrāsojusi, līdz viņas izvēlētā zaļā krāsa bija precīzi ideālais tonis rīta un vakara gaismā.

Viņa to visu bija darījusi Valta labā, bet tad viņš aizbrauca un tika nogalināts, un tagad tas viss bija viņas. Vai arī nebija. Kas zina, kā būtu vispareizāk rīkoties?

– Tu esi neciešams, Valter Stouks, – viņa teica vakara debesīm. – Kāpēc tu man atsūtīji šo ziņnesi? Kāpēc tieši šo vīrieti? Ko man vajadzētu darīt? Vai tu esi šim svešiniekam parādā? Vai es arī esmu?

Taču atbilžu nebija. Tikai klusais vakars un bezgalīgā zvaigžņotā debess.

Nina piesēja lakatiņu pie margām un devās atpakaļ.

Kad viņas bija izdzērušas pēdējo pudeli vīna, Nina atvadījās no savām draudzenēm, atvairīja viņu piedāvājumu palikt pa nakti, devās atpakaļ mājās, izslēdza gaismas un apgūlās.

Taču nespēja aizmigt.

Viņa grozījās no vieniem sāniem uz otriem.

Ro gulēja gultas kājgalī, saritinājies pie viņas pēdām. Bet kur ir Silvija? Silvija nekad nemēdza palaist garām gulētiešanas laiku.

Nina izkāpa no gultas un pārmeklēja māju, saukdama kaķeni. Vai viņa būtu izsprukusi laukā, kad draudzenes gāja projām? Vai vēl ļaunāk…

Viņa atvēra sētas puses durvis un izgāja uz terases. – Silvija! Kur ir mana mazulīte? – viņa sauca melnajā naktī.

Tad viņa izdzirdēja troksni garāžā.

Ak, nē. Vai viņa kaut kādā brīdī būtu atstājusi vaļā garāžas durvis? Tā nebija tipiska garāža. Tas bija divstāvu šķūnis, palicis no tiem laikiem, kad te bija zemnieku māja, kas bija izvietota daudzu aramzemes akru centrā. Tas bija pirms tam, kad šajā apvidū uzbūvēja tipisku lauku apdzīvotu vietu. Uz zemes, kur reiz bija stāvējusi tikai Ninas māja, tagad atradās desmit mājas. Šķūnī bija vieta mašīnai – kad uznāca sniegi, un telpa vasaras studijai, kad mašīna varēja stāvēt ārpusē.

Tur bija arī milzīga šķūņaugša. Kad Silvija tur iekļuva, peļu un citu šķūņaugšas radību vilinājums bija pārāk liels. Kaķene uzrāpās augšā pa vertikālajām kāpnēm, it kā tas būtu koka stumbrs. Bet tad viņa nobijās un vairs nespēja tikt atpakaļ lejā. Viņa turējās tur ar zobiem un nagiem, ja tā var teikt, dažreiz dienām ilgi.

Nina nopūtās. Viņa iegāja atpakaļ mājā, lai apautu čības, un uzrāva kājās džinsus, lai varētu doties tumšajā naktī atbrīvot savu muļķa kaķeni.