Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 14

Nina pamodās un sajuta bekona smaržu.

Viņa aizkaitināta pieslējās gultā sēdus. Manā mājā ir izskatīgs, murgu mocīts, ievainots svešinieks, un viņš cep ar ķimikālijām bagātinātu cūkgaļu.

Viņa atcerējās, kā Miks pagājušajā naktī svaidījās un kliedza. Sajuta viņa savainoto plecu zem saviem pirkstu galiņiem šķūnī. Atcerējās skūpstu priekšnamā, zaglīgos skūpstus viņa gultā…

Viņai ir jāizdibina, ko Miks zina par Valta nāvi un tad jātiek no vīrieša vaļā. Vai viņš tiešām bija tur klāt? Vai viņš to redzēja? Ko viņš šodien teiks? Ninu bija pārņēmis nevaldāms satraukums. Jau pavisam drīz viņa noskaidros tik ilgi gaidītās atbildes.

Satraukums tomēr mijās ar bailēm.

Pulkstenis rādīja desmit pāri astoņiem. Tā kā Nina pusnakti bija nomodā, viņa nebija dzirdējusi savu modinātājpulksteni, un tagad viņai bija steidzīgi jāpošas uz tikšanos ar potenciālo klientu Bobu. Nav laika uzmācīgām idejām.

Nina uzrāva mugurā rītakleitu. Nogludināja matus, cik vien labi spēja. Uzzieda lūpu spīdumu. Tad atkal to notīrīja. Tas bija dīvaini, ka viņas mājā ir vīrietis. Situāciju neuzlaboja arī tas, ka viņa neko nespēja padarīt ar pietvīkušajiem vaigiem, kā arī nespēja izdzēst no prāta skatu, kā Miks guļ gultā.

Miks stāvēja pie plīts un svilpoja. Viņš bija bez krekla. Bez kurpēm.

Bez biksēm.

Izbalējuši svītraini oranži bokseršorti bija vienīgais, kas atradās starp vīrieti un plīti.

Varēja domāt, ka viņš nejūtas neērti par pagājušo nakti.

Nina nokāsējās, un Miks pacēla galvu no pannas. – Labrīt, – viņš mundri sveicināja, it kā pagājušās nakts nebūtu bijis.

– Sveiks, – Nina atsaucās. – Kā tavs plecs?

– Deg kā ugunīs, – viņš atbildēja. – Bet es aizņēmos no tevis nedaudz ibuprofēna. Atradu to vannasistabā. Ceru, ka tev nekas nav pretī.

Nina apsēdās, un viņš nolika viņai priekšā uz galda kūpošu krūzi ar melnu kafiju. – Pienu un cukuru?

Viņa pievērsa acis kafijai, lai tām nevajadzētu klejot kaut kur citur. Kur gan lai viņa skatās, runājoties ar gandrīz kailu vīrieti, kura lielisko augumu bija redzējusi tikai pirms dažām stundām, trauksmē sastingušu guļam gultā? Vīrieti, kura akmenscietā, slidenā pleca nospiedumu viņa vēl aizvien juta uz saviem pirkstu galiem? Vīrieti, kura panikā ieplestās acis bija lūkojušās viņā tā, it kā viņa varētu viņam nodarīt ko ļaunu? Vīrieti, kurš, iespējams, ir viens no pēdējiem cilvēkiem, kurš redzējis Valtu dzīvu?

– Es nedzeru kafiju, – viņa apdomīgi teica. Viņa arī neēda brokastis līdz brīdim, kad bija izpildījusi vismaz duci vingrinājumu – sveicienu saulei – savā jogas studijā augšstāvā, taču nešķita pieklājīgi viņam to stāstīt tieši šajā brīdī. It īpaši tāpēc, ka galdā jau bija uzlikta milzīga grēda ar zileņu pankūkām, kā arī rūpnieciska lieluma pudele ar īstu kļavu sīrupu, milzīga bļoda ar zemenēm, svaigi sakults putukrējums un krūka ar apelsīnu sulu. Viņš turpināja cept pankūkas, un vismaz ceturtā daļa mīklas vēl joprojām atradās bļodā.

– Vai tu gaidi viesus? – Nina jautāja.

– Nē. Kāpēc prasi?

– Lai to visu pieveiktu, mums katram ir jāapēd ducis pankūku, pusmārciņa bekona un puslitrs zemeņu.

Miks paraustīja plecus – to darot, viņš sāpēs saviebās –, tad apsēdās pie galda Ninai pretī. Tajā vietā sēdēja Valts, kad bija atbraucis mājās savā pēdējā atvaļinājumā. Ar muguru pret sienu, acis pievērstas durvīm, viņš bija māsai teicis. No veciem ieradumiem grūti atbrīvoties. – Tādā gadījumā, šķiet, mums labāk vajadzētu ķerties klāt. – Miks palūkojās uz Ninu, tad uz viņas kafijas krūzi, pēc tam atkal uz Ninu. – Tu patiešām to nedzersi?

– Nē.

– Visi dzer kafiju.

– Tikai ne es. Es arī neēdu bekonu. Piedod. Nitrāti.

– Tad man paliks vairāk, – viņš teica, pielēkdams kājās, lai parūpētos par to, kas uz plīts.

Viņa miermīlīgā omulība šajā rītā bija tik ārkārtīgi nesaderīga ar vīrieša mokpilno svaidīšanos pagājušā naktī, ka Nina nezināja, ko par to domāt. Kā arī par ēdiena kalnu, ko viņš gatavoja.

Miks piegāja pie ledusskapja un izņēma pienu. Viņš pielēja to kafijai viņas krūzē. Piebēra trīs pilnas karotes cukura. Samaisīja. Nolika krūzi atkal Ninai priekšā. Tad apsēdās viņai pretī, gaidīdams gluži kā zēns.

Nina pūlējās sasaistīt vīrieša ķermeņa brīvās, vieglās kustības, viņa zilo acu atklāto, rotaļīgo mirdzumu ar to vīrieti, ko pagājušā naktī bija modinājusi, – bet vai viņa bija to uzmodinājusi? Varbūt viņš ne uz brīdi nepamodās. – Es to nedzeršu, Mik. Tomēr paldies tev. Tas ir jauki. Ļoti gādīgi. – Viņa pastūma krūzi projām.

Miks piestūma to atpakaļ, viņa lūpu kaktiņš izlocījās uz augšu – Nina centās nepievērst uzmanību tam, cik šī grimase ir pievilcīga. – Tā nav tikai gādība, šī kafija ir laba.

– Es esmu no tām meitenēm, kas dod priekšroku zāļu tējām un auzu pārslām.

Miks saviebās. – Labi, es ļaušu tev neēst bekonu. Un tu drīkstēsi riskēt un nenogaršot vismaz vienu no manas īpašās receptes zileņu pankūkām. Taču es nespēju uzticēties sievietei, kas nedzer kafiju. Sieviete, kas nedzer kafiju, ir gluži kā sieviete, kurai nav seksa. Tas nav dabīgi. – Viņš pavedinoši pazemināja balsi. – Es gatavoju ļoti labu kafiju.

Vai viņš neatceras pagājušo nakti? Apjausma par to, ka viņš ne uz mirkli nebija pa īstam pamodies pēc tam, kad Nina viņu uzpurināja no sapņa, sāka arvien vairāk nostiprināties. – Nē, paldies. Es dodu priekšroku tējai. – Viņa ielūkojās vīrietim acīs ar, kā viņa cerēja, stingru skatienu.

– Kad bija pēdējā reize, kad tu to mēģināji? – viņš vaicāja, pieceldamies, lai apgrieztu pankūkas. – Runā, ka pirmā reize esot briesmīga, bet, ja tu noriskē un pamēģini, ar laiku tas iepatīkas.

– Sekss? – Nina izspļāva, nespēdama aizgaiņāt pagājušās nakts skatu, kā Miks guļ savā gultā.

– Kafija, – viņš ar koķetu smaidu attrauca.

Nina juta, ka viņas seja kaist, un mēģināja izgudrot kaut ko, lai izķepurotos. – Pirmo reizi es dzēru kafiju vidusskolā. Man tā nelikās laba toreiz, un negaršo arī tagad. – Kāpēc viņai bija tāda sajūta, it kā viņi vēl joprojām runātu par seksu? Ar puskailu vīrieti, kāds šobrīd bija Miks, arī saruna par decimālo sistēmu liktos kā saruna par seksu. Atmiņas par to, kā vīrietis izskatījās pagājušā naktī, vēl aizvien neļāva skaidri domāt.

– Vidusskolā parasti kafija nešķiet nekas garšīgs, – viņš teica, ar savu draiskulīgo toni piešķirdams šiem vārdiem lielāku nozīmi. Viņš uzkrāva jau tā ļodzīgajai pankūku kaudzei vēl vairāk pankūku un ielēja vēl mīklu pannā.

Ninai atausa atmiņā aina, kā Deivijs Breners aiz vingrošanas zāles ieslidina viņai mutē mēli, – tā, it kā tas būtu noticis vakar. Uhh. Viņa pielēca kājās un uzlika vārīties ūdeni tējai, pirms būtu zaudējusi apetīti. – Kā tu pagājušā naktī gulēji? – viņa vaicāja tik ikdienišķā balsī, cik vien spēja, vērodama vīrieša seju.

– Kā zīdainis. – Mika acīs nebija ne mazākā viltus, nebija sajūtas, ka viņš izvairās vai arī cenšas kaut ko noslēpt.

Viņš neatcerējās. Nina bija par to pārliecināta. Viņa apsvēra, vai kaut ko nepateikt, taču tas šķita pārāk delikāti, pārāk personiski, viņas noslēpums. Viņa juta, ka Mikam ir kāds noslēpums, ko viņš slēpj, tad kāpēc nebūt līdzvērtīgiem? Turklāt rīta virtuves spožajā gaismā Nina jau sāka prātot, vai viņa nav to visu nosapņojusi. Varbūt tas nemaz nav noticis. Viņa palūkojās uz Silviju, meklēdama savdabīgu apstiprinājumu, bet kaķis, kā jau allaž, neko neteica.

– Mik, es zinu, ka tu nevēlies šeit atrasties, taču ceru, ka tu paliksi vismaz dažas dienas. Es patiešām gribu, lai mēs aprunātos. Es negrasos tev atdot māju, tomēr būtu ļoti pateicīga dzirdēt, kas tev ir zināms par Valtu.

Viņš sajuta smeldzošo plecu. – Es negribu tevi apgrūtināt, tomēr domāju, ka manai rokai vajadzēs dažas dienas atpūsties pirms vēl viena maratonbrauciena. – Šovakar es uzsliešu pagalmā savu telti, tā ka nekritīšu tev uz nerviem.

– Tu man nekrīti uz nerviem.

– Vakar es tev kritu uz nerviem. Man šķita, ka tu grasies noraut man galvu, tiklīdz būšu izdzēris savu limonādi.

– Tagad esmu guvusi gandarījumu, sabeidzot tev plecu, – viņa teica. – Bet, ja tu uz kādu brīdi paliksi, mums ir nepieciešami noteikumi.

Miks piekrita: – Laba ideja. Man patīk noteikumi. Tas visu padara skaidrāku.

– Noteikums numur viens: mēs valkājam drēbes, – viņa teica.

– Es valkāju drēbes, – Miks aizrādīja.

– Apakšveļa neskaitās.

– Es guļu kails, – viņš teica.

Es zinu. Nina vēlreiz mēģināja iekļūt aiz viņa draudzīgā, rotaļīgā skatiena, taču, ja arī aiz tā kaut kas slēpās, viņam ļoti labi izdevās to nomaskēt. – Mēs valkājam drēbes ārpus guļamistabas, – viņa teica.

– Tātad tu savā guļamistabā staigāsi kaila? – Viņš uzmeta nākamo pankūku partiju no pannas uz šķīvja, uzlēja uz pannas vēl mīklu un devās atpakaļ pie galda.

Nē, ja tev arī turpmāk rādīsies tādi murgi, viņa gandrīz vai pateica. – Tu vari staigāt kails, ja tev tā tīk. Savā guļamistabā. Aiz aizvērtām durvīm. Savā teltī. Vai kur citur. Vienatnē. – Šī saruna grasījās izsprukt viņai no rokām. – Tavs bekons deg.

Miks cieši lūkojās viņā kādu mirkli, tad pielēca kājās. – Ak, es jau domāju, ka tas ir kaut kāds netiešs seksuāls mājiens. – Viņš paņēma virtuves stangas un apmeta ar tām otrādi bekonu. Nina devās atpakaļ uz savu vietu pie galda, kur jutās relatīvā drošībā. Viņa nespēja atraut acis no vīrieša torsa, kā arī no vēdera muskuļu ieēnotajām aprisēm zem iedegušās ādas. Pat vīrieša pēdas viņai šķita spēcīgas un vilinošas.

Mika bekons pilnīgi noteikti piedegs.

Viņš pavicināja stangas uz Ninas pusi. – Šajā spēlē var spēlēt divi. Noteikums numur divi ir tāds – ja man ir uz brokastīm jāsaģērbjas, tev arī jāizmēģina kaut kas jauns. Piemēram, kafija. – Viņš nogrieza gāzi zem viņas tējkannas.

– Tu nevari izvirzīt noteikumus. Šī ir mana māja.

– Uzmanies, iespējams, ilgi tas tā vairs nebūs, – viņš teica.

Nina savaldījās. Tie nav nekādi joki – pat ja viņa šobrīd izbauda viņu rotaļīgo ķircināšanos. Tas ir nopietni. Vismaz viņai tas tā ir.

Miks nolika bekonu uz galda, apsēdās un sāka ēst strēmelītes, ņemdams uzreiz no lielā šķīvja, it kā tie būtu kartupeļu čipsi. – Es atstāju armiju pirms diviem gadiem, un vēl joprojām katru rītu pamostoties slavēju debesis ar īstu bekonu un kārtīgu kafiju.

Nina izstūma pagājušo nakti no savām domām. Lai arī kas būtu noticis, tam nav nozīmes, jo Miks pilnīgi neko no tā neatceras. Viņa uzdūra uz dakšiņas trīs pankūkas un uzzieda uz tām putukrējumu. Pa virsu viņa uzlika dažas zemenes. Nina nemēdza tik daudz ēst, taču šorīt viņai tas nerūpēja. Viņai bija vajadzīgs spēks, lai tiktu galā ar šo gandrīz kailo vīrieti.

Miks vēroja, kā viņa ēd. – Bez sīrupa? Augstais Dievs, sieviete. Noteikums numur trīs: neviens neiznieko manas slepenās receptes zileņu pankūkas, ēdot tās bez sīrupa.

– Es negrasos klausīt padomus ēšanā no vīrieša, kurš brokastīs apēd mārciņu bekona. Kur tu to visu dabūji?

– Šorīt nopirku. Es agri ceļos. Armijas ieradums. Bet gribu darīt tev zināmu, ka esmu pilnīgi vesels, tā ka šis ēdiens nevar tev nodarīt neko ļaunu.

– Izskats vēl nenozīmē visu, – viņa pateica un nosarka.

Viņš draiskulīgi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka tu pamanīji.

Dažas minūtes viņi ēda klusēdami. Nina ienīda sevi par to, ka sākusi atmaigt pret šo puisi. Viņai ir jābūt stiprai, nedrīkst padoties viņa valdzinājumam. Ir jāatceras, ka viņš vēlas no Ninas to, ko viņa nav gatava dot.

– Kur tu iemācījies gatavot? – viņa vaicāja.

– Kad biju bērns, – viņš atbildēja. – Manas māsas tīrīja māju, es taisīju ēst. Tas bija veiksmīgs darījums.

– Un kā tad tavi vecāki?

– Ar viņiem mums tik ļoti nepaveicās, – viņš atbildēja.

Šķita, ka viņš nav noskaņots stāstīt ko vairāk, tāpēc Nina neuzstāja. – Tu pagatavoji ellīgi daudz ēdiena, – viņa aizrādīja. – Tā, it kā tas būtu paredzēts veselai armijai.

Viņš palūkojās uz ēdiena kaudzēm uz galda.

– No veciem ieradumiem nav tik viegli atbrīvoties, man šķiet. Mums paliks pāri. – Viņš pielēca kājās, lai uzmestu vēl dažas pankūkas uz šķīvja; tad izslēdza plīti. Pēc tam viņš atkal apsēdās un turpināja ēst bekonu.

– Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju lakatiņu, – viņš ierunājās, kad puse bekona bija apēsta un Nina bija nolocījusi visas savas pankūkas. – Es nedomāju, ka tu gribēsi, lai palieku.

– Tev nevajadzētu būt izbrīnītam. Es tev teicu, ko vēlos. Zināt par Valtu.

– Jā. Par to…

Nina ielūkojās savā pulkstenī. – Sasodīts. Man ir tikšanās mazāk nekā pēc stundas. Mums būs daudz laika aprunāties, kad atgriezīšos. Dienvidū. Mēs varēsim ēst pāri palikušās pankūkas. Visu nākamo nedēļu. Varbūt pat divas.

Miks piecēlās un bez mazākā apmulsuma izstaipījās. – Lieliski. Iešu padarbošos ap automašīnu.

Nina pārlaida skatienu nekārtīgajai virtuvei. – Vai tu šeit neuzkopsi?

– Es gatavoju ēst. – Viņš pakasīja sev vēderu. – Pavārs nekad nemazgā traukus. Noteikumi, mazulīt. Un šis te ir kosmiskais likums, ko ievēro vienmēr un visi.

Uz mirkli Nina zaudēja valodu. Nomazgāt bekona taukus vien bija divdesmit minūšu darbs.

– Ja vien… – Viņš ieturēja pauzi.

Jā, es gulēšu ar tevi, turēšu tevi, kad tev rādīsies slikti sapņi, skūpstīšu tavu pieri, lai tavi murgi atkāptos, mēs runāsimies par Valtu un panāksim, ka viss nokārtosies.

Ha! No kurienes viņas prātā uzradās šīs muļķīgās domas? Viņa vēlējās, kaut Miks būtu uzvilcis kādus apģērba gabalus. Bija grūti loģiski domāt, skatoties uz šiem pleciem, it īpaši pēc tam, kad viņa tikai pirms dažām stundām bija jutusi tos drebam zem saviem pirkstu galiņiem.

– Ja tu iedzersi malku kafijas. Vienu malku! – esmu ar mieru nomazgāt traukus, – viņš teica.

Nina palūkojās lejup uz savu neskarto krūzi. Viņai ir jāsagatavojas, lai dotos uz tikšanos ar Bobu. Viņai ir jāatceras, ka Miks nav vienkārši viesis viņas mājā; viņš ir ienaidnieks. – Kāpēc tev tik ļoti rūp tas, vai es dzeru kafiju? – viņa vaicāja. – Un nekādu joku. Es to domāju nopietni, Mik. Kam gan tas rūp?

Viņš apsēdās, un viņa pleci saguma. – Es nezinu, kāpēc. – Viņš neskatījās viņai acīs. Viņa izvairīgums Ninai atgādināja par vakardienas Miku, pagājušās nakts Miku.

Viņas viedoklis par vīrieti visu laiku mainījās. Pankūku grēdas, zemeņu kalni – visa šī ēst gatavošana bija pārspīlēta, gandrīz vai neprātīga. Tāpat kā viņš pats pagājušā naktī. Vai gan Valts šajā puisī saskatījis kaut ko dziļi slēptu, kaut ko tādu, kas pūlas izkļūt virspusē? – Tāpēc, ka tev pašam tik ļoti garšo kafija? Un tu gribi, lai arī es izbaudu to, kas tev patīk? Tu gribi ar to dalīties?

– Es nevaru ciest kafiju. – Viņš to pateica tik dziļdomīgi, tik skumji, ka šī pārmaiņa bija gluži fiziski jūtama telpā. Viņš lūkojās savā krūzē, it kā atbilde būtu meklējama tur. – Mēs visi dzeram kafiju, – viņš beidzot teica.

– Mēs? Visi tie neredzamie cilvēki, kuriem tu sacepi simts pankūkas?

Viņa skatiens sastapās ar sievietes acīm, tieši tāpat kā pagājušā naktī, kad Nina viņu uzmodināja. – Jā. Mēs visi. Tā ir daļa no lietu kārtības.

– Tātad, ja visi lēktu pāri klints malai, tu sekotu?

Viņa noskaņojums atkal mainījās, tas kļuva draudīgs. Vīrieša sejai pārslīdēja ēna. Viņš piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās ārā. – Armijā mēs rīkojamies tieši tā. Viens vīrs iet, un pārējie viņam seko, lai tur vai kas. Mēs neļaujam nevienam iet pāri klints malai vienam. Nekad.

Nina nezināja, ko lai saka. Šī saruna tik ātri bija mainījusies no vieglas uz drūmu noskaņu. Neapēstā ēdiena kalni uz galda šķita kā pierādījums, ka vīrietis pārāk cītīgi cenšas kaut ko noslēpt. Bet ko?

Viņam nevajag doties pāri klints malai vienam. Nina paņēma savu krūzi un paostīja dzērienu. Cukurs nepalīdzēja nomaskēt kafijas rūgtumu, taču Nina nebija zaķpastala. Viņa bija pavadījusi tik daudzus rītus restorānā “Pēdējā izdevība”, ar piespiešanos malkodama kafiju, lai neaizvainotu Liziju.

Viņa pielika krūzi pie lūpām un iedzēra malku.

Par laimi, šķidrums bija pietiekami vēss, lai slīdētu lejup pa viņas rīkli bez starpgadījumiem. Kad krūze bija tukša, viņa triumfējoši ar blīkšķi nolika to uz letes. – Priecīgu virtuves uzkopšanu. Aprunāsimies pusdienās.