Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 9

Durvju zvans ieskanējās jau trešo reizi divdesmit minūtēs. Beidzot bija ieradusies Džila, “Ienaidnieču kluba” pēdējā locekle.

– Atvaino, ka nokavējos. Man bija dažas neatliekamas telefona sarunas, lai pārkārtotu dienas plānus. – Džila brāzās cauri priekšnamam, un viņa bija spēks, ar ko vajadzēja rēķināties. Viņai mugurā bija nekustamā īpašuma aģentes gaiši sārtais lietišķais kostīms. Blondā zirgaste, kas bija sasieta tik cieši, ka izskatījās sāpīgi, lēkāja sievietei pakausī gluži kā mazs sunītis. Sekodama Ninai uz priekšu pa gaiteni, viņa turpināja rakstīt īsziņu. – Izstāsti man visu, – Džila nokomandēja. – Sāc ar viņa pēcpusi.

Nina veda viņu pa gaiteni, un abas iegāja virtuvē, kur pārējās “Ienaidnieču kluba” locekles jau rakņājās pa skapīšiem, vākdamas krājumus. – Es to nedarīšu. Viņa pēcpuse nav svarīga. Vai tu nevari nolikt malā to daiktu?

Džila nolaida telefonu un pacēla uz augšu uzacis tā, it kā tās abas būtu saistītas ar kādu neredzamu trīša sistēmu. – Viņa pēcpuse ir ārkārtīgi svarīga. Man ir nepieciešams šā vīrieša psihiskais portrets, lai es varētu tev dot pareizos padomus.

– Labi, lai tevi apmierinātu, viņš ir ļoti veselīgs vīrietis labā formā, – Nina attrauca, iekrizdama virtuves krēslā.

– Taču uz spēles ir liktas daudz svarīgākas lietas.

Džila nobolīja acis, it kā pieminēt kaut ko citu nekā dažādas ķermeņa daļas būtu smieklīgi.

Lizija paķēra Džilas aifonu, izslēdza to un iebāza draudzenes melnajā Prada rokassomiņā. – Ninai ir taisnība. Tas ir nopietni. Tāpēc nekādas elektroniskās ierīces un nekādu sarunu par šī vīrieša aktīviem.

– Āmen, – paziņoja Džordžija no zemākā virtuves skapīša dziļumiem. Džordžija bija saģērbusies darba drēbēs, kas nozīmēja, ka, par spīti vasaras karstumam, viņa bija tērpusies svārkos līdz celim, vīrišķīga stila žaketē, pārlieku greznā blūzē un iedeguma krāsas zeķbiksēs. Viņa izlīda no skapīša, kurā bija rakņājusies, un uzkāpa uz krēsla, lai aizsniegtu augšējos skapīšus, papēži cilājās ārā no viņas sestā izmēra melnajām laiviņām. Viņa nepacietīgi stumdīja kārbas un pudelītes. Tas bija bezjēdzīgi – viņa bija pārāk maza auguma, lai aizsniegtu augšējo plauktu. Tad viņa nometa kurpes un uzrāpās uz letes. Viņa pastūma malā griķu miltus. – Ahā! – Džordžija izvilka turziņu ar M&M konfektēm, ko bija tur noslēpusi pēc viņu pēdējās tikšanās pie Ninas pirms vairākiem mēnešiem.

Nina šļaugani sēdēja virtuves centrā, nolaidusi rokas gar sāniem. Viņa mīlēja šīs sievietes, to, ka viņas tik brīvi jūtas viņas mājā, viņas dzīvē un cita ar citu. Viņas kopā tik daudz ko bija pārdzīvojušas, ka visas varēja teikt, darīt un ģērbt mugurā tieši to, kas ļāva justies vislabāk. Tieši to nozīmēja būt vienai no “Ienaidnieču kluba” loceklēm. Reiz senos laikos Galtonas vidusskolā viņas bija četras vislielākās ienaidnieces. Tagad viņas visas bija pieaugušas un labākās draudzenes.

Tomēr viņas nebija parastas draudzenes.

Viņas bija apsolījušas teikt cita citai patiesību, tikai un vienīgi patiesību un neko citu, kā vienīgi patiesību, – kā to spēj tikai īstas ienaidnieces, tāpēc, lai viņām žēlīgs Dievs un arī Greisija (sieviete, kas cepa pīrāgus restorānā “Pēdējā izdevība”, kur viņas katru trešdienas rītu satikās). Šīm sievietēm ar Ninu nebija nekā kopīga, izņemot pagātni, kad viņas cita citu necieta, un vienojošo triumfu, kad pēc vairākiem gadiem piedeva cita citai un atrada draudzību visneticamākajā vietā – cita citā. Nina zināja, ka neatkarīgi no tā, cik juceklīgas ir viņas jūtas attiecībā uz vīrieti, kurš tikko bija apgriezis viņas pasauli ar kājām gaisā, katra no draudzenēm nāks klajā ar unikālāko un negaidītāko viņas stāvokļa interpretāciju. Viņa var neteikt neko, un viņas to pārspriedīs dīvainākajos, aizraujošākajos virzienos. Nina bija jau gandrīz aizmirsusi, kā ir draudzēties ar sievietēm, kurām uz dzīvi ir līdzīgs skats kā viņai.

Draudzenes bija nenovērtējams dārgums, un Nina viņas visas dievināja un cerēja, ka viņas palīdzēs viņai tikt skaidrībā ar savām pretrunīgajām jūtām pret Miku Riversu.

– Pagaidi, līdz mēs visas iekārtosimies, lai varētu to apspriest ar glāzi vīna rokā, – Lizija ieteica, uzlikusi plaukstu Ninas rokai. Viņa grupā bija vienīgā māte un mēdza būt pirmā, kas pamana, kad cilvēks grasās sašķīst gabalos.

– Lieliski. Līdz tam brīdim, tikai vēl vienu detaļu par viņa izskatu. Lūdzu, kaut ko jauku, – Džila palūdza. Nina mīlēja Džilu, bet viņa pilnīgi noteikti bija pēdējā, kas pamanīja citu cilvēku ciešanas.

Un tomēr. – Jūs nespēsiet noticēt, kādi tam puisim ir zobi, – Nina ierunājās, nespēdama sevi atturēt. – Tie gandrīz vai mirdzēja.

– Jūs jau zināt, ko Freids saka par zobiem, – Džordžija nolēca no letes, cieši turēdama savu M&M turzu. Nina būtu konfektes izmetusi, ja būtu zinājusi, ka tās ir tur, piesārņodamas viņas viscaur dabisko virtuvi ar pārstrādātu cukuru un mākslīgajām krāsām.

– Protams, ka mēs nezinām, ko Freids teica par zobiem, – Nina viņai maigi atgādināja. Džordžija nemaz negribēja izskatīties pārāka, bet, ja esi tik izcila, ir grūti no tā izvairīties.

– Nāve, dāmas. Zobi simbolizē nāvi. Tā ir vienīgā redzamā mūsu skeleta daļa. Mūsu anatomijas visvārīgākā vieta. Mīlēt vīrieti viņa zobu dēļ ir tas pats, kas mīlēt nāvi. Tava iekāre pret šo vīrieti, Nina, ir tīrs pašiznīcināšanās akts.

– Es neiekāroju šo vīrieti, – Nina atgādināja viņām visām, tajā skaitā arī sev. – Jā, viņš ir iekārojams vīrietis. Taču es nepadošos šim dzinulim.

– Kāpēc ne? – Džila pajautāja.

– Jo viņš grib atstāt Ninu bez pajumtes, muļķīt, – Lizija paskaidroja.

– Tieši tā, – Nina teica. Tīrs pašiznīcināšanās akts. Viņa centās turēties pie šī lēmuma, taču viņai bija jāatzīst, ka viņu abu skūpsts bija ļoti spēcīgs. Bet tā nebija iekāre. Tas bija gandrīz vai kaut kas pretējs iekārei. Kas ir pretējs iekārei?

Mīlestība?

Nē, tas nebija pareizi. Vismaz ne attiecībā uz vīrieti, kuru viņa tik tikko bija sastapusi un kurš tik tracinoši pievīla visas viņas cerības ikvienā iespējamā ziņā.

– Kas ir dīvaināk, domāt, ka zobi ir seksīgi, vai arī domāt, ka zobu uzskatīšana par seksīgiem, nozīmē ilgošanos pēc nāves? – Lizija vaicāja. – Un kur ir tavs korķu viļķis?

– Vai tad man tāds ir? – Nina brīnījās. – Nedomāju gan.

– Jā. Es tev to uzdāvināju pagājušos Ziemassvētkos. – Lizija rakņājās pa vēl vienu atvilktni.

– Jūs abas esat jukušas, – Džila paziņoja. Viņa bija izvilkusi visus daudz maz pieklājīgos produktus, ko spēja atrast ledusskapī. Lizija vēroja viņas paplāti ar sarauktu pieri, un Džila atsaucās: – Kas ir? Brokastīs pirms desmit stundām es esmu dzērusi diētas kokteili, un kopš tā brīža esmu skraidījusi apkārt, rādīdama mājas kādam osmaņu vēstures profesoram. Es esmu izbadējusies. Esmu ar mieru ēst pat šo peles pārtiku. – Viņa kārtoja uz paplātes mizotus burkānus, humosu un pilngraudu kviešu krekerus. – Un kaut arī jūs, muļķa sievietes, esat pārāk neattapīgas, lai man pavaicātu, – jā, mans klients ir lielisks un vientuļš, un viņam ir ļoti, ļoti jauka pēcpuse un lieliski zobi. Zobi, kuru dēļ ir vērts mirt.

Lizija beidzot atrada korķu viļķi, kas bija iebāzts apakšējā atvilktnē aiz sulu spiednes. Viņa paķēra četras glāzes un vīna pudeli, ko bija atnesusi, un vedināja visas draudzenes uz viesistabu. Nina gāja pēdējā.

Viņas visas sapulcējās ap kamīnu. Nina novietojās tā, lai viņa varētu skaidri redzēt parādes durvis. Grozs ar oranžo lakatiņu un tomātu atradās uz kafijas galdiņa viņām pa vidu. Silvija un Ro iekārtojās pie pašām durvīm, kas veda uz gaiteni, it kā stāvētu sardzē.

– Labi, pirms mēs sākam, tiksim galā ar visiem pārējiem netiešajiem rādītājiem. Jauka pēcpuse. Labi zobi. Mati? – Džila jautāja.

Nina centās saglabāt pacietību. – Blondi. Tik blondi kā mazam zēnam – gandrīz balti. Īsi apgriezti, ezītis, karavīru stilā. Bet tie ir tik blondi, ka gandrīz vai var redzēt mirdzumu.

– Ak Dievs, kā man tas patīk, – Džila sajūsminājās.

– Viņš vēl joprojām ir karavīrs? – Džordžija jautāja, viņas tonī ieskanējās bažas.

– Es nezinu. Viņš nebija formastērpā, – Nina atbildēja. Tad viņa ievilka dziļu elpu un stingri piebilda: – Un viņa acis ir Karību jūras zilumā. Vai mēs tagad varam turpināt tālāk?

Viņas visas brīdi klusēja, pārdomājot bīstamos apstākļus, kurus pārstāvēja Karību zilas acis, mirdzoši mati, izcili zobi un karavīri.

– Pastāsti mums, tieši ko viņš teica, vārdu pa vārdam, – Džordžija ierunājās.

Nina tā arī darīja. Viņa izlaida skūpstu, jo to gluži nevarēja nodēvēt par vārdiem, kaut arī tieši tāda sajūta bija.

Džordžija pasniedza Ninai trauciņu ar M&M konfektēm. – Viņš iesita bumbu tavā laukuma daļā. Īsts afērists. Izsauc policiju. – Džordžija gandrīz vienmēr rosināja neuzticēties un vērsties pie varas orgāniem.

Lizija teica: – Piesien lakatiņu pie margām, paķer visas savas vērtīgās mantas, tad nāc un padzīvo pie manis, līdz viņš apjautīs, ka Galtona Ņujorkas štatā ir visgarlaicīgākā vieta uz zemeslodes. Tāds puisis kā viņš un tādā mašīnā nedēļas laikā būs projām. Tu būsi izpildījusi savu pienākumu rīkoties pareizi attiecībā pret Valtu, un viņš būs vēsture. Problēma atrisināta, – Lizijas ieteikumi parasti ietvēra mātes rūpes par kādu līdz pēdējam, cerot uz labāko.

– Es varētu ievākties šeit un padzīvot ar jums abiem kopā, – Džila ierosināja. – Neitralizēt draudus.

– Tu gribēji teikt “izraisīt draudus”, – Džordžija iebilda. Džilas risinājumos gandrīz vienmēr bija iekļauta jaunas apakšveļas pirkšana.

– Es esmu nesavtīga, – Džila sacīja. – Izbeidziet. Kad bija pēdējā reize, kad šajā pilsētā parādījās normāls vīrietis?

– Tejs Džovanni, – Lizija nosauca sava vīra vārdu.

Nina paņēma vienu M&M dražeju no trauka un iemeta to sev mutē.

Draudzenes apmainījās rūpju pilniem skatieniem. Nina nekad nemēdza ēst konfektes it kā starp citu. Tik daudz cukura viņa nebija ēdusi kopš vidusskolas laikiem.

– Paklau, – Džordžija ierunājās, kļūdama nopietna. – Tu apsolīji sev un tu apsolīji mums, ka neatdosi savu māju. Tev nav ne jausmas, ko Valts īstenībā vēlējās. Varbūt šis puisis viņu piespieda. Vai arī varbūt tas viss notika pēc tam, kad Valts jau bija, nu tu jau saproti… – Viņa apklusa. – Es gribu teikt, ka varbūt tā ir blēdība. Tāpēc saki tam puisim, lai viņš vācas projām un nekad vairs nenāk atpakaļ.

Kopš Nina bija saņēmusi vēstuli, viņas to visu bija vēlreiz un vēlreiz izrunājušas miljons reižu. Nina ieteicās: – Es gribu, lai viņš man pastāsta, kas viņam zināms par Valtu. Nebiju domājusi, ka es to tik ļoti vēlēšos.

Lizija iebilda: – Valts savulaik pieņēma daudz pārsteidzīgu, muļķīgu lēmumu. – Viņa uzlika savu plaukstu Ninas plaukstai. – Nepakļauj māju briesmām. Tev tā ir vajadzīga. Viņas visas klusēdamas apsvēra Ninas nestabilo finansiālo situāciju.

Rīkošanās ar naudu nav Ninas stiprā puse, tā nu tas ir. Tieši tāpēc viņa ievācās šajā mājā jau tad, kad Valts vēl joprojām bija armijā. Kad Valts nomira, Nina mantoja diezgan pamatīgu apdrošināšanas summu, turklāt vēl naudu no armijas – pabalstu nāves gadījumā, viņa pensiju – visu nepieciešamo, lai viņa turpmāk varētu dzīvot. Taču Nina to visu bija zaudējusi vismuļķīgākās blēdības dēļ, uz kādu kāds jebkad ir uzķēries. Tomēr šobrīd viņa nevēlējās par to domāt. Vienīgais, kam tagad ir nozīme, ir tas, ka viņa negrasās noticēt vēl vienam afēristam.

Tagad nauda ienāca tad, kad Ninai tā bija vajadzīga. Viņai bankā bija palikuši simt seši dolāri, kad viņai piedāvāja darbu ilustrēt grāmatu. Viņai vienmēr bija šādi veicies – kāds darbiņš atnāca tieši laikā, lai viņa izdzīvotu. Ninai patika domāt, ka tā ir laba karma. Bet, iespējams, tā vienkārši ir muļķa laime. Viņa centās vairāk rūpēties par uzkrājumiem, pensijas plāniem, anuitātēm – lai kas, pie velna, tās anuitātes tādas būtu. Bet lielākoties viņa bija pārņemta ar ideālā tomāta vai īstā okera toņa meklēšanu un raizēšanos par to, vai laikus saņems no Vācijas savas kaligrāfiskās rakstāmspalvas. Darbs, kas tajā mirklī atradās viņai priekšā, aizslaucīja visas domas par pagātni un nākotni.

Visas sievietes lūkojās uz viņu un gaidīja. Nina teica: – Tas, ka lūdzu viņu palikt uz dažām dienām, lai aprunātos, nav tas pats, kas atdot viņam māju.

– Tu esi pārāk jauka, Nina. Tu salūzīsi un atdosi to viņam, – Lizija iebilda.

– Un tu nedrīksti to darīt. Tev šī māja ir nepieciešama, – Džordžija piebilda.

– Es negrasos paturēt māju tāpēc, ka man tā vajadzīga. Es to paturu tāpēc, ka tas ir pareizi, – Nina viņām atgādināja.

– Pareizi, – Džila piebalsoja.

– Pareizi, – Nina uzsvēra. – Es spēju gluži labi izdzīvot arī bez mājas.

Neviena neko neteica.

– Es spēju.

Klusums. Viņas visas, tāpat kā Nina, zināja, ka tā blēdība bija sagrāvusi viņas kredītspējas rādītāju, viņa pat uz kādu laiku bija iekļuvusi parādos.

– Iespējams, man pat būs kāds liels pasūtījums, – Nina aizstāvēdamās ieminējās. – Rīt es satiekos ar kādu cilvēku. Viņu sauc Bobs, – viņa piemetināja, cerēdama, ka tas izklausīsies iespaidīgi. Tas neizklausījās. Viņai nudien vajadzēja noskaidrot Boba uzvārdu.

Lizija lūkojās uz paklāju. Džila pētīja savu perfekto manikīru. Džordžija noklepojās un ierunājās: – Kā tev veicas ar memoriālā gleznojuma projektu?

– Tas ir negodīgs uzbrukums, – Nina teica. Viņas visas zināja, ka šis memoriālā gleznojuma projekts visu pagājušo gadu ir tērējis Ninas laiku un enerģiju. Tas lielā mērā bija iemesls, kāpēc viņas finanses bija tik sliktā stāvoklī. Ierosinot šo tematu, Džordžija vēlējās pateikt: Redzi nu, tevi nevar uzskatīt par praktisku cilvēku, tāpēc, Dieva dēļ, nepadodies un neatdod savu māju. Tiesa, Nina bija atteikusies no dažiem maizes darbiem – brīvmāksliniekam tas ir nepiedodami –, jo bija tik apsēsta ar domu, ka jāpabeidz sienas gleznojums.

Taču viņa nespēja to pabeigt. Pie velna, viņa pat nespēja to uzsākt. Viņa vēl joprojām atradās iepriekšējās plānošanas posmā. Viņa zīmēja skices, svītroja tās, atkal pārzīmēja. Ikviena skice, ko viņa uzzīmēja, bija īsta katastrofa. Viņa vienkārši nespēja saprast, kādam vajadzētu būt šim gleznojumam.

Lizija maigi ieminējās: – Dārgumiņ, kāpēc tu neļauj viņam iet projām? Kāpēc izaicināt likteni, lūdzot viņam palikt?

Nina paņēma rokās lakatiņu. – Jūs nepavisam neticat maniem spēkiem, vai nav tiesa? Jūs vēl joprojām domājat, ka esmu kaut kāda mākslinieciska dīvaine no vidusskolas. Nu tad tā, es grasos palikt savā mājā, jo tā ir mana, un es grasos uzaicināt šo vīrieti kādu laiku palikt šeit, jo gribu dzirdēt par Valta pēdējām dienām Afganistānā. Es pilnīgi noteikti spēju pretoties, lai neiemīlētos šajā puisī un pa to laiku neatdotu viņam māju. Es neesmu tik liela nejēga.

Izskatījās, ka draudzenes apšauba viņas vārdus.

Nina gribēja viņas nožņaugt.

Lizija teica: – Šī māja mainīja tavu dzīvi. Tu beidzot varēji atteikties no jogas nodarbību vadīšanas.

Nina mīlēja jogu, bet viņa nevarēja ciest stresu, ko radīja nodarbību vadīšana pilsētā, kur jogas studijas rindojās gar ielas malām gluži kā nezāles.

– Tu taču spēji atteikties no maizes izstrādājumu veikala ēdienkartes tāfeles izstrādāšanas, jo tev tas darbs riebās. Tu esi smagi strādājusi, lai tik tālu tiktu, Ninuci. Kāpēc riskēt ar to? Ļauj viņam iet, – Džordžija teica.

Džila viņai piebalsoja. – Vai tu spēj atteikties no sienas gleznojuma? Kaut kāda stulbeņa dēļ, kurš grib uztaisīt ātru naudu tikai tāpēc, ka Valts savas dzīves visgrūtākajā brīdī kļuva mīkstsirdīgs? Valts bija ļoti spontāns cilvēks, kas bija lieliski, bet, vai zini, dažreiz tā bija viņa problēma. Un tā zināmā mērā ir arī tava problēma.

– Manuprāt, Miks slēpj kaut ko, kas attiecas uz Valtu, – Nina ierunājās.

– Kāpēc tu tā domā? – Lizija jautāja. – Man ir tāda sajūta, – Nina atzinās.

Džordžija nobolīja acis. – Skaidrs, viņš ir blēdību meistars.

– Ja es ļaušu Mikam doties projām, tad būšu atpakaļ tieši tajā pašā vietā, kur sāku. Es lauzīšu galvu. Visu savu atlikušo mūžu. Es spēju to paveikt, dāmas. Nekļūstot vāja.

– Varbūt viņam ir kāds pamatots iemesls, kāpēc viņš nevēlas runāt, – Džordžija ieminējās.

– Tu domā, ka es esmu pārāk vāja, lai uzklausītu to, kas viņam ir sakāms, – Nina tik tikko spēja nezaudēt savaldīšanos.

– Tu drīksti būt vāja, tas nav nekas nosodāms, – Džordžija iebilda.

Ninai reiz pietika. Protams, viņa ir optimiste. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir muļķe. Vairs ne. – Viņš paliks, viņš man izstāstīs visu, un es neatdošu viņam māju.