Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 4

PĒC DIVIEM GADIEM

Nina Stouksa atradās savā dārzā un pārlūkoja tomātu režģus, meklēdama vislielāko un skaistāko tomātu, kad koši sarkana mašīna rēkdama uzbrauca līdz pusei augšup pa viņas pievedceļu un apstājās. Viņa uzmeta tai nevērīgu skatienu, tad pievērsās atkal saviem dārzeņiem. Šodien Galtonas Universitātē ir absolventu salidojums, šī elitārā augstskola ietekmē visu mazās Ņujorkas štata pilsētiņas Galtonas dzīvi. Šī bija jau trešā mašīna, ko Nina šorīt pamanīja izmantojam viņas pievedceļu, lai apgrieztos. Brīžiem tas šķiet apgrūtinoši, ja tev pieder pirmā piebrauktuve pirmajā ceļā, uz kura stāv nepārprotama zīme, ka tas ved ārā no pilsētas.

Nina devās atpakaļ pie tomātiem un sāka raut ārā matainās sīkgalvītes stiebriņus, kas bija iespraukušies režģos. Nina jutās nelāgi, ka pēdējā laikā nav rūpējusies par savu dārzu tik cītīgi, kā to parasti būtu darījusi, taču viņa bija iegrimusi pavārgrāmatas “Dārzeņu dēka” ilustrēšanas procesā. Tā aizņēma visu viņas uzmanību. Ja Nina trāpīs desmitniekā, cerams, iekļūs arī grāmatas “Gaļas gambīts” sagatavotāju komandā. Pēc tam, ja paveiksies, tad tiks arī pie “Zupas zalves” noformēšanas. Tāpēc bija ļoti svarīgi atrast ideālu, apaļīgu tomātu, ko novietot līdzās zaļajām pupiņām itāliešu veģetārā sautējuma ilustrācijai. Nina devās uz priekšu gar stādu rindu, vērīgi ielūkodamās zem lapām.

Kad Nina otrreiz pameta skatienu, mašīna vēl aizvien bija turpat, tā stāvēja ar neizslēgtu motoru pa vidu garajai piebrauktuvei, kas vijās augšup pa viņas kalnu. Nina pieliecās nedaudz zemāk. Norādījumu sniegšana nebija viņas stiprā puse, jo ielu nosaukumi nekādi neturējās prātā. Viņa varēja tikai pateikt: “Pie misis Greidones brīnumainajām, rudzpuķu zilajām hiacintēm nogriezieties pa labi,” par ko noteikti izpelnītos neizpratnes pilnu skatienu no personas, kas brauc ar tik uzkrītošu mašīnu.

Nina aplūkoja pēdējo tomātu stādu, kad šoferis nospieda gāzes pedāli. Mašīna palēcās uz priekšu, tad spēcīgi nobremzēja, saceldama gaisā putekļu mākoni tikai pēdas attālumā no viņas tulpēm.

Motors veica pāris ellišķīgi skaļu apgriezienu, tad apklusa.

Nina satraukumā bija atkal ienirusi starp stādiem, bet tagad viņa uzdrošinājās pabāzt galvu virs augāja.

Mašīnas priekšējās durvis atvērās.

No priekšējā sēdekļa izlocījās vīrietis, nozibēja viņa lielās aviatora saulesbrilles, acumirklī apžilbinot Ninu. Viņas redze atjaunojās tieši laikā, lai ieraudzītu, kā vīrietis izstaipa rokas virs galvas, it kā tikko būtu pamodies no patiesi lieliska sapņa.

Nina uzlika plaukstu uz tuvākā tomātu režģa, lai stingri pieturētos. Cik labi, ka viņa iespraudusi mietus un uzlikusi stādiem režģus papildu atbalstam. Te ir runa par lielāko un skaistāko tomātu.

Aša kustība un vīrietis ar vienu roku jau bija norāvis T kreklu pāri galvai. Nina zemu noliecās, cenzdamās norīt siekalas, un novilka zemu uz acīm savas saules aizsargcepures malu, lai apslēptu pietvīkumu un savu muļķīgo smaidu.

Vislieliskākais vīrietis, kādu es jebkad esmu redzējusi, izģērbjas uz mana piebraucamā ceļa. Ak Kungs, es mīlu šo pilsētu.

Nina dziļi ievilka elpu, komposta smārds lika viņai nolaisties uz zemes. Es esmu nopietna māksliniece, cienījama jogas skolotāja, kā arī sporādiska, aizmāršīga, tomēr sirsnīga dārzniece. Esmu bārene, optimiste, mīlu klusumu un mieru. Tomēr es nekādā ziņā neesmu no tām sievietēm, kuras ģībst, ieraugot izskatīgu vīrieti, kaut arī viņš gluži kā pats Dievs uzrodas manā piebraucamajā ceļā un šķiet apņēmības pilns izģērbties.

Tomēr Nina nespēj atraut acis no vīrieša iedegušā, lieliskā ķermeņa. Viņa pat neaptvēra, kurā mirklī uz viņas lūpām parādījās grēcīgs smaids. Uzmanies ar lietām, kuras izskatās pārāk labi, lai būtu patiesība.

Vīrietis pagriezās, lai noliektos un pa šofera logu iebāztu mašīnā roku, un Nina vēlreiz mēģināja apvaldīt savu reakciju. Tik dumji viņa laikam izturējās tālab, ka pārāk maz bija gulējusi un pārāk daudz strādājusi.

Un tad viss mainījās.

Viņa to ieraudzīja.

Vīrieša tetovējumu.

Viss apkārt pazuda tā, it kā viņai būtu uzliktas klapes uz acīm. Pazuda tomāti, tikko jūtamā mašīnas izplūdes smaka, resnā sarkanrīklīte, kas, sēdēdama kļavā, vēroja Ninu ar ievingrinātu aci. Viņas pēkšņā reiboņa spožajā baltumā pilnīgi skaidrs bija tikai tetovējums uz vīrieša pleca: lejupvērsts garš medību duncis, ap kuru plūstoši apvijusies balta lente. No šāda attāluma viņa nespēja izlasīt vārdus, kas rakstīti uz lentes, taču viņa tos zināja no galvas. Galu galā tie bija iegravēti arī uz viņas brāļa rokas.

Pienākums. Gods. Valsts.

Ninas ķermenis bailēs sastinga.

Viņš varēja būt jebkurš no brāļa apakšvienības.

Tas var nebūt Miks Riverss. Protams, Nina bija lūkojusies šī zeļļa fotogrāfijā divus garus gadus, prātodama par viņu un viņa attiecībām ar Valtu. Bet no attāluma visas militārpersonas izskatās vienādi. Īsi apgriezti mati, stūrains žoklis, platas krūtis, kas sašaurinoties pāriet slaidā viduklī. Tas var būt jebkurš karavīrs Džo Šmo, kas sagadīšanās pēc braucis cauri pilsētai un atcerējies, ka šī ir Valta dzimtā vieta. Pirms pieciem mēnešiem tā tiešām notika. Ninu uzmeklēja kāds kareivis, vārdā Bills, lai nogādātu viņai dažas piemiņas lietiņas, ko bija saglabājis.

Lai vai kā, ja šis vīrietis tiešām ir Miks Riverss, Ninai ir jādomā ar vēsu prātu un jāpaliek pie sava. Pēc Valta vēstules saņemšanas viņa bija devusi šim vīrietim veselu gadu laika, lai viņš atbildētu uz viņas neskaitāmajiem centieniem sazināties. Viņa sev bija apsolījusi, ka tad, kad gads būs pagājis, māja būs viņas. Tagad, kad Nina bija palikusi viena pasaulē, viņa negrasījās pakļauties citu cilvēku kaprīzēm. Viņas pirmais pienākums bija pašai pret sevi, un viņa bija cieši nolēmusi palikt tam uzticīga.

Ja Miks Riverss ir ieradies pēc savas mājas, viņš ir ieradies gadu par vēlu.

Kamēr Nina, stāvot dārzā, krita panikā, cenzdamās nezaudēt apņēmību, vīrietis bija lēnām apgājis apkārt mašīnai pie bagāžnieka, nedaudz parakņājies tajā, viņš izvilka vēl vienu T kreklu.

Vīrietis pameta skatienu apkārt, un Nina pieliecās zemāk. Paldies Dievam, viņa acis slīdēja pāri dārzam.

Nina apsēdās zemē ar pēcpusi netīrumos.

Viņa mīlēja savu brāli un respektēja viņa vēlēšanos, tomēr viņai ir jāpanāk, lai šis puisis dodas projām. Vienkārši jāpaskaidro, ka viņš ieradies par vēlu.

Māja ir viss, kas viņai atlicis.