Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 12

Miks bija vērojis Ninu no savas paslēptuves aiz gleznojuma ar strauji pieaugošu nojautu. Ko gan viņa domā, viena pati nakts vidū kāpelēdama pa šīm bīstamajām, acīmredzami muļķīgajām kāpnēm? Viņa bija tieši tāda pati kā Valts – pārgalvīga.

Baidīdamies no ļaunākā, Miks bija soli pa solim līdis ārā no paslēptuves. Kad Nina krita, viņš jau atradās zem viņas, cenzdamies sievieti noķert. Taču viņš bija vienu sekundes simtdaļu par vēlu, un Nina trāpīja pa viņa plecu nelāgā leņķī.

– Sasodīts! – viņa iekliedzās.

– Nolāpīts! – viņš atsaucās.

– Au!

– Miau! – klusi, žēlabaini atskanēja no augšas.

Miks atradās uz grīdas, Nina – viņam virsū, kliegdama, cik tik spēka. Asa, dzēlīga sāpe no vīrieša pleca izplatījās lejup pa muguru un tad tālāk kājā, un viņš gluži kā idiots nodomāja – Tas ir tik jauki. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš bija pieskāries sievietei.

– Atslābinies. Tas esmu es. Miks.

Ninas krūtis piespiedās vīrieša ķermenim, viņas kājas un rokas bija sapinušās ar Mika locekļiem, viņas kliegšana plēsa vai pušu viņa bungādiņas.

– Nina! Tas esmu es! – Viņš centās mierinoši satvert sievietes rokas, bet viņa izmisumā tās izrāva.

– Ko? Kas? Mik? – beidzot tomēr viņas locekļi bija brīvi, un viņa, atsperdamās ar rokām un kājām, metās projām, šļūkdama atmuguriski uz dibena gluži kā krabis.

Viņa lūkojās uz vīrieti, smagi elpodama. – Mik?

– Sveika. – Viņš mēģināja pakustināt plecu, taču sāpes bija ļoti spēcīgas. Vai varbūt sāpēja tāpēc, ka Nina atrāvās no viņa, taču tās bija pavisam citādas sāpes – dziļākas, daudz pastāvīgākas. Tas nepavisam nelīdzinājās acumirklīgam cilvēciskam kontaktam, lai atgādinātu kādam puisim, cik viņš ir ārkārtīgi vientuļš. Viņš gribēja viņai pieskarties atkal, pievilkt viņu sev klāt, pavaicāt, kas notiek ar viņas Supervalta audeklu, kāpēc viņa tumsā nāk šurp, lai cīkstētos ar kaķi. Pie velna, viņš ļoti vēlējās atkal sajust viņas ķermeni pret savējo, taču šoreiz bez kliegšanas. – Vai ar tevi viss kārtībā? – viņš pajautāja.

Nina bija pietraukusies kājās un vēl joprojām kāpās atpakaļ no viņa, viņas acis neticīgi raudzījās pārmaiņus uz vīrieti, kas gulēja zemē, un uz kaķi, kas vēl joprojām atradās šķūņaugšā. – Ko tu šeit dari? – Viņa notrauca no kājām un rokām zāģu skaidas, kas bija pieķērušās uz grīdas.

– Acīmredzot ķeru tevi. – Miks piesardzīgi pieslējās sēdus stāvoklī. Viņš uzmanīgi pataustīja plecu.

Silvija bija pienākusi pie šķūņaugšas malas un laimīgi grauza savu kārumu.

– Man ir melnā josta, tā ka nemēģini darīt neko muļķīgu, – Nina teica. Viņa vēl aizvien bija nedaudz aizelsusies.

– Tik muļķīgu kā rāpšanās pa vissliktāk uzkonstruētajām kāpnēm pasaulē, turoties ar vienu roku un vienlaicīgi ar otru cenšoties notvert bīstamu zvēru? Kurš nostiprināja šīs kāpnes tieši sienā? Tas ir pret gravitācijas likumiem.

– Silvija nav bīstama, – viņa iebilda.

– Kurš teica, ka es runāju par kaķi? – Miks pavaicāja. Viņš lēni piecēlās, lai atkal Ninu nenobiedētu, un piesardzīgi pakustināja plecu. Tas nebija lauzts vai izmežģīts, taču viņš bija kaut ko sastiepis. Droši vien kādu cīpslu vai divas. Tas nebija nekas tāds, kam nevarētu līdzēt nedaudz aspirīna. Viņš teica: – Lai vai kā, tev nevar būt melnā josta. Ja būtu, tu būtu kritusi labāk, nevis ar atpakaļvērstu sitienu trāpījusi man pa liesu. Ko tu dari ar to nabaga dzīvnieku?

– Kaķene ir tur iestrēgusi. Tur šķūņaugšā ir kaut kas tāds, kas viņu vilina, un pēc tam viņa vairs nespēj tikt lejā. Viņa uzrāpjas gluži kā kokā… – Nina apklusa paskaidrojuma vidū. – Pats galvenais – ko tu te dari? – viņa vaicāja.

Miks paraustīja plecus. – Man šķita, ka izdzirdēju troksni te iekšā, un tas likās dīvaini, tā kā ir vēla nakts, tāpēc nācu izpētīt, – viņš meloja.

Silvija lūkojās lejup uz viņiem, un ik reizi, kad viņa samirkšķināja acis, tās likās pazūdam.

– Man šķita, ka tu grasījies atgriezties rīt no rīta, – Nina teica.

– Nevarēju atrast viesnīcu, – Miks meloja.

– Ak, pareizi. Protams. Man vajadzēja tev pateikt. Universitātē ir absolventu salidojums.

– Ak tā gan, – viņš novilka. Man paveicies.

– Vai ar tavu plecu viss kārtībā? – Nina pavaicāja.

– Viss ir labi, – viņš atkal sameloja. Miks prātoja, vai kaut kad drīzumā visa šī melošana viņam sāks veikties vieglāk.

– Man viņa jādabū zemē. – Nina atkal posās augšup pa kāpnēm.

– Labs ir. Nekādu problēmu. Rāpies vien. Man vēl joprojām ir viens vesels plecs.

Nina uzmeta viņam īgnu skatienu un turpināja kāpt. Viņa tika līdz augšai un vēlreiz mēģināja pielabināt kaķi. Miks, kā nohipnotizēts, viņu vēroja, kamēr kaķis tupēja, sarāvies čokurā, tā, lai viņu nevarētu aizsniegt.

Pagāja krietni ilgs laiks, līdz viņa padevās un nokāpa atkal zemē. – Izvairās. Tagad viņa ir pārāk piesardzīga. Viņa man neuzticas.

– Tad jau mēs esam divi.

Viņa izskatījās tik sarūgtināta sava kaķa dēļ, ka Miks neko nespēja sev padarīt. Viņam nevajadzētu iejaukties. Tā nav viņa darīšana. Viņš šurp ir nācis pēc kastes, nevis pēc kaķa. Uzdevums nevirzījās uz priekšu. Visu laiku gadījās kāda kļūme.

Kaut gan nenāktu par ļaunu iemest skatienu šķūņaugšā. Varbūt kaste ir tur? Lai vai kā, tur bija tik tumšs, ka Miks bija diezgan pārliecināts – viņš neko nespēs saskatīt. Stulba ideja.

Nina satraukta lauzīja rokas, un izmisuma izteiksme viņas sejā Mikam uz mirkli atņēma veselo saprātu. Viņš sāka pievilkties augšup pa kāpnēm, kaut gan katra kustība raidīja jaunu sāpju uzliesmojumu viņa plecā. Mazākais, ko viņš var paveikt, iekams padara Ninu par bezpajumtnieci, – izglābt viņas kaķi.

– Mik, nē! Viņa necieš, kad viņu…

Viņš pašāva uz priekšu sāpošo roku un saķēra kaķeni, pirms tā bija sapratusi, kas notiek. Tad viņš iebāza šņācošo un skrāpējošo zvēru padusē, nokāpa tiktāl, cik spēja, un palaida kaķi vaļā. Dabiski, dzīvnieks, kurā bija iemiesojies sātans, nekrita zemē. Kaķene stingri iecirta nagus viņa augšstilbā, kur iekrampējusies karājās un turpināja brēkt.

– Silvija! – Nina iekliedzās.

– Silvija? – Mikam nācās valdīties, lai no visa spēka neaizlidinātu dzīvnieku pāri šķūnim. Tas kaķis droši vien sver divdesmit mārciņas. Viņš saķēra Silviju aiz skausta, plecs raidīja ugunīgas sāpju šķēpeles cauri viņa ķermenim, nobālēja pat sāpes no kaķa nagu radītajām brūcēm, no kurām viņa džinsos jau sāka sūkties asinis. Silvija atlaida nagus, un Miks nometa viņu zemē, iekams kaķene bija paspējusi ieķerties kādā citā viņa ķermeņa daļā.

– Silvija! – Nina vēlreiz iekliedzās, kad kaķene nokrita – viegli – uz visām četrām, kā jau to kaķi mēdz darīt. Silvija nedaudz nopurinājās, tad devās projām, izslējusi degunu gaisā.

Sāpju kavētām, neveiklām kustībām Miks notrausās lejup pa nedrošajām kāpnēm. Kaut Nina arī viņam būtu veltījusi kādu nieku uzmanības un rūpju! Viņš gan bija ielauzies viņas šķūnī, tomēr… – Kaķi vienmēr nokrīt uz kājām, – viņš teica, piezemēdamies pats uz savām divām ar neveiklu būkšķi un rokai atkal liekot sajust sāpju šautras.

Silvija, pilnībā atguvusies no smagā pārbaudījuma, sēdēdama dažu jardu attālumā, laizīja ķepas, it kā nekas nebūtu noticis. Kad kaķene pamanīja viņus lūkojamies, viņa lepni pacēla galvu un izspraucās pa atvērtajām durvīm.

Nina vēl aizvien raudzījās Mikā tā, it kā viņš būtu rēgs vai arī varbūt izvarotājs, un pilnīgi noteikti tāds, kas vardarbīgi izturas pret dzīvniekiem. Miks meklēja vārdus, jo pavisam noteikti vēlējās kaut ko sacīt. – Mīksta nosēšanās ir ārkārtīgi svarīga. Tavs kritiens bija ļoti iespaidīgs. Vai ar tevi patiešām viss ir kārtībā? – viņš vaicāja. – Es neesmu vismīkstākais nosēšanās laukums.

– Ar mani viss ir labi. Paldies, – Nina atbildēja, aizvērdama aiz kaķa durvis. – Gadījies, ka Silvija pēc tam, kad ir izglābta, metas taisnā ceļā atpakaļ augšā pa tām kāpnēm, – viņa paskaidroja. – Nesaprotu, kāpēc.

– Varbūt tāpēc, ka tu viņai dod kārumus?

Nina nosarka. Viņa pavēra muti, tad aizvēra to, tad mēģināja vēlreiz. – Man paveicās, ka tu uzradies, Mik. Paldies. Nemaz negribas domāt par to, kas varēja notikt, ja…

– Nekādu problēmu. – Viņš pārtrauca Ninu. Viņš negribēja uzklausīt pateicības vārdus par to, ka ielauzies Ninas šķūnī, visticamāk, tajā brīdī ielaižot arī kaķi, ložņājis apkārt, nesekmīgi meklēdams kasti, noniecinājis viņas mākslasdarbu, un, kad Nina gandrīz bija nositusies, savainojies arī pats. – Starp citu, kas šī ir par vietu?

– Mana mākslas studija. Reiz te Valtam bija darbnīca. Taču man bija vajadzīga vieta, kur strādāt pie lielākiem projektiem, tāpēc es izvācu viņa mantas un ienesu savējās.

Miks stāvēja pret sievieti ar muguru, tāpēc viņš atļāvās saviebties. Ja viņa ir izvākusi Valta mantas, kaste var atrasties jebkur. Vai arī nekur: tā ir pagalam. Varbūt viņš ir nokavējis. Varbūt viņa to izmetusi. Vai varbūt Nina jau ir noalgojusi atslēdznieku un atvērusi kasti. Miks aizstaigāja atpakaļ uz labējo stūri tik nevērīgi, cik vien iespējams, un palūkojās aiz plastmasas tvertnēm. Viņš atvēra vienu, kas bija pilna ar krāsām un otām, un dažādiem citiem mākslinieka darbarīkiem. Viņam vajadzēs atgriezties šurp vēlāk, lai pārbaudītu, vai Valta kaste nav paslēpta tur, aiz visiem šiem mākslinieka piederumiem. Taču šī vieta bija tik kārtīga, ka viņš šaubījās, vai kaut ko atradīs.

Nina, piemiegusi acis, stāvēja pie sava muļķīgā gleznojuma.

– Nav jau nemaz tik slikti, – Miks ieminējās, reaģēdams uz sāpjpilno izteiksmi sievietes sejā.

– Tas ir briesmīgs, – viņa teica. – Klišejisks un muļķīgs. Atzīsti – tu to esi redzējis jau miljons reižu. Turklāt tas izskatās absurds. Valts vienkārši nebija… Es gribu teikt, ka vēlējos, lai tas ir viņš, tikai lielāks, un tad tas pārvērtās par šo.

Pēdējās desmit minūtes Miks bija pietiekami melojis. – Labi, tev taisnība. Tomēr tas vienalga ir labi uzgleznots.

Nina uzmeta viņam iznīcinošu skatienu. – Kurš gan vēlas skatīties uz memoriālo gleznojumu un domāt, ka “tas vienalga ir labi uzgleznots”? Es gribu, lai cilvēki raudātu. Izjustu sāpes. Es gribu, lai viņi lūkotos uz manu piemiņas memoriālu Galtonas karavīriem un justu kaut ko. Kaut ko īstu.

– Tātad tas ir memoriālam? – Viņš jutās apmulsis.

– Tā ir skice gleznojumam uz “Garsijas sīkpreču veikala” sienas. Īstā siena ir divu stāvu augstumā.

Miks pacilāja vēl dažus, mazākus audeklus. Tie bija ļoti līdzīgi – Valts viens pats, Valts ar kādu citu pusi, viņi izskatījās pēc Betmena un Robina. Abi stāvēja izrieztām krūtīm, tādā pozā, ka šķita, viņiem mugurā vajadzētu būt baleta triko un apmetņiem. – Es zinu, ka tā nav mana darīšana, bet nešķiet, ka tevi šis uzdevums ļoti iedvesmo.

Nina sakrustoja rokas uz krūtīm. – Mans brālis gāja bojā. Protams, ka tas mani iedvesmo!

Miks paraustīja plecus, bet tūlīt nožēloja, jo cauri plecam izskrēja sāpe.

– Ak jēziņ. Mums vajadzētu likt, lai to izmeklē. Es varu tevi aizvest uz traumatoloģijas punktu. – Nina pienāca klāt un uzlika plaukstu Mika plecam. Viņa iztaustīja visgarām atslēgas kaulam. – Kauls nav lauzts. Tas ir labi. – Tad viņa maigi iebakstīja plecā. Nina bija tik tuvu, ka Miks tik tikko spēja atturēties, lai nesāktu viņu apostīt. Par vēlu. Viņa smaržoja pēc kaķu kārumiem, M&M konfektēm un vīna – dīvaini seksīga kombinācija.

– Vai tu esi ārste? – viņš pajautāja.

– Nē. Jogas pasniedzēja ar nepilnu slodzi. Taču man ir darīšana ar dažādām traumām, kas gadās maniem audzēkņiem. Mēs apgūstam arī anatomiju.

– Tas ir tikai sastiepums, – viņš teica. – Ir bijis ļaunāk.

– Kuš. – Nina vēlreiz viņam pieskārās. Miks pūlējās nepievērst uzmanību tam, cik labi jutās tik ciešā viņas tuvumā. Viņas pieskāriens bija maigs, precīzs. – Tieši šajā vietā, – viņa teica.

Vīrietis centās savaldīties un neiekliegties pilnā balsī. – Jā, – viņš noņurdēja. – Tieši tur.

Nina pasmaidīja. – Tu esi sīksts puisis, vai ne?

– Nav tik ļauni. Vienkārši vajag nedaudz laika, – Mikam izdevās izstomīt, kamēr sāpes pārtapa no liesmām par kvēlošām oglēm un tad par ledu.

Nina palaida vaļā viņa plecu un sāka virzīties projām, uz šķūņa durvju pusi. – Es zinu dažas jogas pozas, kas tev palīdzēs tikt ar to galā.

Miks viņai nesekoja.

Viņa apstājās un pagriezās atpakaļ pret viņu. – Nāc nu, – viņa teica. – Ir jau vēls.

– Nedomāju, ka spēšu izpildīt kaut kādas jogas…

– Uz gultu, – viņa paskaidroja, un vīrieša prāts eksplodēja, iztēlojoties visas iespējas, kaut arī saprata, ka Nina bija domājusi gluži ko citu. Viņš zināja, ka plecs nespēj izturēt slodzi, ko prasītu jebkura no viņa fantāzijām. Miks vienmērīgi izelpoja, lai nomierinātos. Ja kaste neatrodas šķūnī, māja ir nākamā loģiskā vietā, kur tā varētu būt. Taču atrasties Ninas tuvumā likās vēl jo bīstamāk tagad, kad starp viņiem bijusi šī saskare. Šī sieviete viņu pievilka – tas bija tik neatliekami un nozīmīgi, ka viņš nebija drošs, vai spētu pretoties, pat ja to vēlētos. Viņš gribēja viņai palīdzēt.

Viņa pameta šķūni, Miks sekoja Ninai soli aiz muguras.

– Es prātoju, kā Silvija iekļuva šķūnī, – Nina teica, ne tik daudz viņam, kā pati sev.

Kaķis ieslīdēja iekšā kopā ar mani, un es gandrīz tevi nogalināju. Ko tad, ja Nina būtu pamanījusi kaķa prombūtni pusstundu vēlāk, un Miks jau būtu gabalā? Katra darbība izraisīja negaidītas pretdarbības, kuras viņš nespēja kontrolēt. Viņš tik ļoti centās savā dzīves ceļā izvairīties no maskētām mīnām, taču veltīgi. Tās bija visur.

Viņi pienāca pie mājas, kas mēness gaismā izskatījās omulīga un jauka. Māja, kuru Miks gribēja Ninai atņemt.

Pie margām bija piesiets oranžs lakatiņš.

Nu ko, kovboj? Miks iedrošināja sevi, sagatavodamies smagajam pārbaudījumam – ieiešanai mājā. Viņa telts atradās mašīnas bagāžniekā, taču doma par gulēšanu uz cietas zemes, kad tik ļoti sāpēja plecs, nemaz nelikās pievilcīga. Tas nudien būtu par daudz prasīts.

Turklāt vajadzēja iekļūt iekšā, lai uzlādētu savu telefonu. No rīta viņš grasījās piezvanīt Sendijai.

Nina stāvēja atvērtajās durvīs, lūkodamās uz Miku tā, it kā viņš būtu kaķis, kurš slikti uzvedas un atsakās iet mājā uz nakti. – Vai tu nāc? – viņa vaicāja. Virs džinsiem viņai mugurā bija plāns naktskrekls ar lencītēm, un, lai visu vēl vairāk sarežģītu, tas bija visseksīgākais apģērba gabals, kādu Miks jebkad bija redzējis.

Nesaistīties ar šo sievieti nebūs viegli. Miku gaidīja smags pārbaudījums. Un tomēr viss bija tik vienkārši. Viņam Nina patika. Ne tikai viņas izskats, bet arī tas, kā sieviete stāvēja, nikni raudzīdamās uz viņu, dusmīga un neapmierināta par Mika stulbumu.

Un arī tas viņam patika.

Taču, ja viņš ar šo sievieti saistīsies, viņam nepārtraukti vajadzēs melot. Vai arī vēl ļaunāk – jāpastāsta viņai patiesība par Valtu, lai arī kāda būtu šī patiesība. Ja tu gribi vislabāk aizsargāt vietējos iedzīvotājus, turi viņus drošā vietā, neiesaistot savās darbībās. – Man vajadzētu sameklēt viesnīcu.

– Man šķita, tu jau mēģināji un neveiksmīgi, – Nina žāvādamās iebilda.

– Ak, jā. – Viņš bija nekam nederīgs melis. Vienmēr tāds bija bijis.

– Tev nav izredžu, Mik. Šonedēļ ir absolventu salidojums. Katra vietiņa no šejienes līdz pat šosejai ir rezervēta pirms vairākiem mēnešiem. Kad tu pēcpusdienā iebrauci manā pievedceļā, es domāju, ka tu esi kāds nomaldījies absolvents.

Vismaz viņai bija taisnība par to, ka nomaldījies.

– Es negribu uzbāzties, – viņš teica. – Man mašīnā ir telts. – Aizmirsti par to, – viņa atbildēja. – Tev nav izvēles. Tāpēc nāc iekšā un aprodi ar to.

Viņai bija taisnība. Mikam nav izvēles. Un daudz lielākā mērā, nekā Nina varēja nojaust.

Tāpēc viņš devās iekšā, aizvērdams aiz sevis durvis. No rīta viņš piezvanīs Sendijai, lai māsa viņam atgādinātu, ka šī ir kauja, kurā viņš nevar atļauties zaudēt.