Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 7

Nina vēroja vīrieti aizejam, neticība piepildīja ikvienu viņas būtības atomu. Zaķpastala! Kaut kas nebija kārtībā, bet viņa nespēja izdomāt, tieši kas. Tā nemēdz būt, ka cilvēks divus gadus ignorē māju, visbeidzot uzrodas no nekurienes mašīnā ar Kalifornijas numura zīmēm, tad atkal atkāpjas, lai dotu viņai telpu.

Viņa bija nogurusi no telpas.

Viņa cieši lūkojās uz to krēsla vietu, kur viņš bija sēdējis. Telpa.

Dusmas uz Miku bija savijušās kopā ar dusmām uz Valtu par to, ka viņš izdomājis pasniegt dāvanu šim vīrietim tik negaidītā, impulsīvā, brālim tik ļoti raksturīgā veidā. Ko gan viņa gaidīja, ko Valts būs izvēlējies par savas mājas mantinieku? Princi? Bruņinieku mirdzošās bruņās? Labo puisi, kurš viņai visu izstāstīs, un tad viņi iemīlēs viens otru un dzīvos laimīgi līdz mūža galam?

Ak Dievs. Viņa sajuta kuņģī nelabumu. Tieši to viņa bija iztēlojusies.

Viņa ir tik liela muļķe. Tas, ko visi par Ninu vienmēr teica, ir tiesa: jautājumos par dzīvi viņa ir muļķe un naivule.

Viņai vajadzētu ļaut vīrietim iet.

Miks jau bija izgājis no istabas, viņš atradās priekšnamā.

Miks, kam bija pieticis nekaunības likt viņai gaidīt divus gadus, un tagad viņš gribēja, lai viņa gaida vēl ilgāk.

Nina dzirdēja, kā metāls nošvīkst pret metālu, durvju rokturim pagriežoties ap savu asi, tad to, kā metāls nošņirkst pret koku, kad aizšaujamais izslīdēja no cauruma durvju aplodā.

Viņa eksplodēja, izdvesdama rēcienam līdzīgu skaņu, tā nelīdzinājās nevienai no skaņām, ko viņa jebkad savā mūžā bija izdvesusi.

Kaut kādā veidā Nina atradās viņam līdzās, un viņa pagrūda vīrieša roku sāņus. Kaut kādā veidā viņa bija ieķīlējusies starp Miku un durvīm. Kāds, kas izklausījās pēc Ninas, bet kas nekādā ziņā nevarēja būt viņa, ierēcās: – Jūs nekur neiesiet, Mik Rivers!

Vīrietis ļāva, lai Nina atgrūž viņu no durvīm. Kā zobodamies viņš pacēla rokas par zīmi, ka padodas. Vai varbūt tas bija pārsteigums. Ninai tas nerūpēja. Runa nebija par šo vīrieti; runa bija par Ninu pašu. Miks bija pārāk ilgi vilcinājies, lai būtu viņas prātojumu vērts. Viņa iebakstīja ar pirkstu viņam krūtīs, stumdama vīrieti atmuguriski uz priekšnama sienu, projām no durvīm. – Divus gadus es gaidīju, kad jūs reiz piecelsiet savu pēcpusi un atbrauksiet šurp, Mik Rivers! Divus gadus es maksāju nodokļus, maksāju par remontdarbiem, sniega tīrīšanu un visu pārējo, kas ir nepieciešams, lai uzturētu māju un tā neaizietu postā. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, ko nozīmē uzturēt māju, lai tā neaizietu bojā? Un man ne mirkli nebija sajūtas, ka šī māja patiešām ir mana. Vai jūs spējat iedomāties, cik tas ir draņķīgi?

Viņa iedunkāja vīrietim krūtīs, lai viņš nemaz nemēģinātu atbildēt, ļaudama, lai vilšanās un taisnīgais sašutums plūst kā neapturama upe. – Un tad jūs uzrodaties no nekurienes un sakāt, ka jums ir žēl? Žēl! Es jums parādīšu žēlumu. Kāpēc Valts atdeva jums šo māju? Ja jūs to nezināt, jums labāk vajadzētu vismaz censties to izprast. Sasodīts, izgudrojiet kaut ko. Jo jūs nebrauksiet no šejienes projām, iekams es nezināšu, ko nozīmē šī Valta pēdējā vēlēšanās, mister Rivers. Ielāgojiet, tas nenozīmē, ka es plānoju tai piekrist. Tomēr es esmu pelnījusi to zināt.

Miks mēģināja iebilst, bet, ja Nina tagad apstāsies, viņa var sapīties mudžeklī, kuru vairs nebūs iespējams atraisīt. – Jūs esat viss, kas man palicis no brāļa, Mik. Jūs esat nepabeigtas mīklas nolāpītais pēdējais gabaliņš. Jūs nevarat aiziet projām tā, it kā tas neko nenozīmētu.

Sievietes ķermenis atradās tikai dažu centimetru attālumā no viņējā. Starp viņiem vibrēja karstuma viļņi. Miks sāka kaut ko teikt trešo reizi, bet Nina brīdinoši pacēla gaisā pirkstu, lai viņu apturētu. Viņa vēl nebija pateikusi visu, izdarījusi visu… Viņa gribēja to izgriezt gluži kā slapju lupatu. Viņa gribēja viņu sagrābt un sapurināt un noskūpstīt viņu…

Noskūpstīt viņu?

Nē. Ne jau to. Nu labi, varbūt ka to. Vīrietis viņas fantāzijās bija dzīvojis tik ilgi, ka viņa jutās to pelnījusi. Taču viņa negribēja sniegt viņam šo gandarījumu. Viņa pastūma vīrieti projām, lai neļautos impulsīvajai vēlmei piekļauties viņam. – Jums pietika nekaunības izturēties pret mani kā pret vārīgu ziedu, kas nav cīņas vērts. Ak, es redzu, ka esat noraizējusies. Atvainojiet, madam. Negribēju jūs satraukt. Ļaujiet man dot jums telpu! – Tā bija lieliska sajūta izgāzt to visu pār viņu pēc tam, kad viņa tik ilgi bija gaidījusi konfrontāciju ar šo vīrieti, kurš viņu divus gadus bija ignorējis. Nina apzinājās, ka ir zaudējusi paškontroli. Viņa rīkojās pilnīgi nesaprātīgi, un viņai tas nerūpēja. Viņa gribēja, lai viņš iet prom, un viņa gribēja, lai viņš paliek. Viņa gribēja viņam sist – un tajā pašā laikā satvert viņu un nelaist vaļā. – Es gaidīju divus gadus, lai noskaidrotu par Valta pēdējām dienām. Es gaidīju divus gadus, lai tiktu laukā no šīs nenoteiktās situācijas attiecībā uz savu dzīvesvietu, kurā Valta dēļ esmu iestrēgusi. Es visu laiku rūpējos par māju, kas nav pilnā mērā mana, vai varbūt ir, vai velns viņu zina! – Viņa pameta gaisā rokas, un Miks izmantoja izdevību paspert soli atpakaļ.

Ak nē. Tik viegli viņš netiks projām.

Nina sagrāba Miku aiz krekla apkakles tā, it kā viņš neslietos krietnu puspēdu augstāk par viņu, un pievilka viņu sev klāt. Viņa pacēla seju un ielūkojās viņam acīs. – Jūs man esat parādā, Mik Rivers. Tā ka izvelciet mantas no savas bezgaumīgās mašīnas un es sagādāšu dažus palagus gultai brīvajā istabā. Jūs labāk ieplānojiet dažas dienas palikt šeit. Jo jūs nekur nebrauksiet. Iekams neizstāstīsiet man, kas, pie velna, šeit notiek. Es gribu patiesību. Un tad, kad jūs man būsiet to pateicis, es vairs nekad nevēlēšos redzēt jūsu glīto, pašapmierināto seju.

Miks novērtēja ļoti dusmīgo sievieti, kas aizsprostoja viņam bēgšanas ceļu. Viņa bija iekarsusi ne pa jokam. Viņam bija gana daudz māsu, lai zinātu, ka nedrīkst sapīties ar errīgu sievieti.

Bet viņa gribēja, lai Miks ar viņu runājas.

Viņam pārskrēja drebuļi no matu galiņiem līdz papēžiem.

Viņa gribēja viņam uzklāt palagus uz mīkstas, ērtas gultas.

Vēl viena ledaina brāzma.

Nevienā Ženēvas konvencijā nekas nebija teikts par šo īpašo sievišķīgās spīdzināšanas veidu. Tomēr Miks labāk būtu ar mieru, lai viņam iešauj kājā, nekā paciest dažas dienas runājoties (melojot, slēpjoties, taisnojoties) ar Valta māsu, par spīti tam, cik viņa ir glīta, par spīti tam, cik ļoti viņam ir vajadzīga viņas māja.

Nina turēja viņu aiz krekla, it kā viņš varētu aizbēgt, ja viņa palaistu to vaļā.

Un viņš varētu.

Tomēr viņam bija taisnība. Patiesība par situāciju, kādā viņi atradās, bija ļoti vienkārša. Viņa grib, lai es palieku. Es esmu viņas pēdējā saikne ar Valtu. Mans labākais ierocis ir likt viņai domāt, ka es grasos doties projām.

Viņa bija atklājusi savas kārtis, bet Mika kārtis vēl aizvien bija paslēptas azotē, iespējams, ka tie visi ir dūži.

Laiks blefot, un blefot pamatīgi.

Sasodītais Valts. Viņš piespiež Miku izmantot brīnišķīgu sievieti, kura ne pie kā nav vainojama. Taču viņam nav izvēles. Bella ir slima. Viņam ir jāizmanto ikviena izdevība. Tas ir karš. Karš, ko viņš saprot.

Viņš izslējās pilnā augumā, kas līdzās sievietei bija iespaidīgs.

Viņa neatrāvās ne par sprīdi.

– Vai jūs beidzāt? – viņš pieliekdamies jautāja.

– Jā, – viņa atbildēja, nepadodamās ne par mata tiesu.

Viņu sejas gandrīz vai saskārās.

Miks uzlūkoja Ninu dažas sekundes par ilgu, cerēdams, ka piespiedīs viņu atrauties, taču viņš maldījās. Tad viņš lēni un piesardzīgi sacīja: – Pirmām kārtām, neviens mani nekomandēs. Neviens. Tāpēc, lūk, ko es darīšu. Es esmu izsalcis, un es esmu noguris, un man patiešām, patiešām ir nepieciešams ledusauksts alus. Man ir tāda sajūta, ka šeit es to nedabūšu.

– Bezalkoholisko, – viņa piedraudēja.

– Jūs esat nejūtīga sieviete.

– Bez glutēna, – viņa cietsirdīgi piebilda. – Ar aveņu garšu.

Miks novaidējās. – Tieši tāpēc es došos projām, lai uzmeklētu kādu pustumšu bāru, kur pasniedz asiņainus burgerus un īstu miestiņu. Tad es grasos ēst un dzert, līdz atkal sajutīšos kā cilvēks. Tas var aizņemt krietnu laiciņu. Pēc tam es uzmeklēšu kādu vietu, kur pavadīt nakti, un pirmo reizi šajā nedēļā kārtīgi izgulēšos. Pēc tam es iekodīšu nelielas brokastis. Varbūt pastaigāšu pa pilsētu. Apskatīšu ievērojamās vietas. Nopirkšu dažus suvenīrus. Varbūt Galtonas Universitātes krekliņu.

Ninas lūpas noraustījās tā, it kā viņa grasītos iecirst viņam pliķi sejā. Vai arī – varbūt – it kā viņa būtu gatava vīrieti noskūpstīt.

Viņš saprata viņas divējādās dziņas, jo pats ar tādām cīnījās. Es negribu tevi sāpināt; man ir tevi jāsāpina. Es gribu paskaidrot; es nespēju paskaidrot. Tu esi skaista; tu esi pārāk bīstama, lai pieskartos.

Miks samazināja attālumu starp viņiem par vēl vienu centimetra simtdaļu. Viņš juta viņas silto elpu uz savas sejas. Viņš gandrīz vai varēja viņu izgaršot, un to vēlējās, tomēr negrasījās to darīt. Viņš nekādā ziņā to nedarīs, kad tik daudz ir likts uz spēles. Viņam ir jāturas pie savas lomas līdz pat galam – jāpiedraud ar došanos projām, lai arī cik draņķīgi viņš justos, šādi melojot. Viņai ir jādomā, ka viņš ir gatavs braukt projām. Tā ir viņa vienīgā priekšrocība, iekams viņš nav atradis kasti un izdomājis labāku plānu.

– Tad un tikai tad, kad būšu atpūties un gatavs atgriezties, es ieradīšos, lai pārbaudītu. Ja jūs vēl joprojām gribat to visu uzsākt, apsieniet lakatiņu no sava tomātu groza ap lieveņa margām. Es jums došu veselu garu nakti laika par to padomāt. Ja atgriežoties neredzēšu ārpusē piesietu lakatiņu, es griezīšos apkārt un jūs nekad vairs mani neredzēsiet.

Viņš zināja, ka Nina piesies lakatiņu pie margām. Viņa bija iestrēgusi neziņā, Miku gaidīdama, un bija no tā nogurusi. Zinot to visu, Miks jutās tik draņķīgi, ka gandrīz vai padevās un visu viņai izstāstīja.

Atceries par savu uzdevumu, kareivi.

– Atgriezieties pie saviem tomātiem un saviem kaķiem, Nina, – viņš brīdināja.

– Es no jums nebaidos, – viņa čukstēja.

Viņi atradās tik tuvu, ka viņš varēja sajust, kā dauzās sievietes sirds. Viņš varēja dzirdēt, kā viņai dzīslās joņo karstās asinis. Viņa mute bija izkaltusi un viņa ķermenis vai mira nost aiz vēlēšanās pieskarties sievietei. Ļoti žēl, ka man tas jādara, bet man nav citas izejas. Tad viņš pietuvināja lūpas viņas ausij un čukstus atklāja visu patiesību, cik nu varēja atļauties. – Ja jūs uzstāsiet, ka uzsāksim šo lietu, es neatkāpšos. Es esmu kareivis. Es cīnos. Es nepadodos. Tāpēc ilgi un pamatīgi padomājiet, iekams pieņemat šo izaicinājumu. Jo, ja es atgriezīšos un redzēšu, ka jūs gribat cīnīties, es atņemšu jums māju un pretī nedošu neko no visa, ko jūs vēlaties. Es nestāstu pasakas.

– Labi, jo es neesmu bērns, – viņa nošņācās.

– Tiešām? Vai esat pārliecināta? Jo es pazīstu tādas kā jūs. Jums šķiet, ka gribat patiesību. Jums šķiet, ka gribat atbildes. Bet īstenībā jūs gribat puķes un tauriņus, varavīksni un priecīgus dārza rūķus. – Miks pieskārās viņas zodam, viņš nebija domājis būt maigs, viņš neko nebija ar to domājis, bet pēkšņi, pats to negribot, izjuta pret sievieti maigumu. Viņa neatvirzījās, un arī viņš neatrāva plaukstu. – Man nav visu šo lietu. Šim stāstam nebūs laimīgu beigu, Nina.

– Es jau esmu izlēmusi. – Viņa vēl aizvien nebija izvairījusies no viņa pieskāriena, it kā viņi būtu sakusuši kopā.

Tā bija, jo arī viņš nespēja atrauties.

Dzīve ir draņķīga. Karš ir draņķīgs. Zaudēt brāli ir draņķīgi, un ja tev sprādziens trāpa tik spēcīgi, ka nespēj atcerēties, kas notika, ir draņķīgi. Vienlīdz draņķīgi ir tad, ja tev ir māja un ja tev nav mājas, jo māja tev atgādina par nāvi, meliem un zaudējumiem, kā arī par to, ka laiku nav iespējams pagriezt atpakaļ. Melošana ir draņķīga padarīšana viņiem abiem, bet tā ir dzīve, un, viņam ļoti žēl, bet tā nu šī pasaule ir iekārtota. Viņam ir nepieciešama nauda – daudz naudas un ātri –, un arī tā šī pasaule ir iekārtota. Viņš ir devis Ninai izvēli, un tas lika viņam justies nedaudz labāk, jo kļuva neizturami atrasties viņai tik tuvu un ne…

Miks pārvarēja mata platuma attālumu starp viņiem un noskūpstīja sievieti.

Tas nebija kaislīgs skūpsts. Tikai lūpu saskaršanās. Bet ar to pietika. Skumjas tika nodotas no vienām lūpām otrās.

Tad viņš uzgrieza Ninai muguru, atvēra durvis un platiem soļiem izsteidzās ārā, lejup pa pakāpieniem, neļaudams sev paskatīties atpakaļ.

Ja viņš bija licis Ninai raudāt, viņš negribēja to zināt.