Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 6

Nina lūkojās uz vīrieti, stāvēdama aiz zaļā pupiņu plīvura, cenzdamās panākt, lai sejā neparādītos mulsinošā emociju spēle, kas virpuļoja viņā. Kur jūs visus šos gadus bijāt? Vai neprotat paņemt rokā telefona klausuli?

Tad – Beidzot jūs esat šeit. Es varu dzīvot tālāk pati savu dzīvi. Es varu noskaidrot patiesību par to, kas notika ar Valtu.

Pēc tam – Bet kas gan tas ir par vīrieti, kurš veselu gadu ignorē lūgumus sazināties, tad vienā skaistā vasaras dienā uzrodas no nekurienes tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs? Tiec no viņa vaļā. Ātri!

Viņa iznāca no pupiņu aizsega, nezinādama, ar ko lai sāk. Uzvilnīja panika, gluži kā žilbinošais baltums tajā dienā, kad divi kareivji, ģērbušies pilnā uniformā, bija piezvanījuši pie viņas durvīm.

Turpmāk viss mainīsies.

Viņai likās, ka tūdaļ noģībs.

Viņai ir jāsaņemas. Par spīti vīrieša divus gadus ilgajai klusēšanai, viņa zināja, ka šī diena var pienākt.

Viņai izdevās ar mokām izstomīt vārdus: – Nāciet iekšā, – un tos pavadīja nenoteikts rokas mājiens. Tas šķita patiesi muļķīgs un noteikti tā arī izskatījās.

Viņai ir jāapsēžas kādā vēsā vietā.

Kā caur miglu, viņa virzījās uz savu māju…

Valta māju.

Mika Riversa māju.

Kam pieder šī māja? Kur viņa paliks, ja atdos to šim cilvēkam?

Nē, viņa to viņam neatdos. Tagad tā ir viņas māja. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš ir palaidis garām savu izdevību. Otrkārt, pat ja viņa gribētu to viņam atdot – ko viņa nevēlas –, kā gan viņa var droši zināt, ka viņš ir godīgs cilvēks? Varbūt viņš ir vēl viens afērists, kurš pats uzrakstījis šo vēstuli? Vai vēl ļaunāk – kā lai viņa zina, varbūt viņš piespiedis Valtu, guļot uz nāves gultas, uzrakstīt šo vēstuli?

Bija sāpīgi par to pat domāt. Taču viņai ir par to jādomā. Viņa nevar pieļaut, ka viņu atkal apkrāpj.

Viņai vajadzētu ātri tikt no šī vīrieša vaļā. Taču ir kaut kas tāds, ko viņa vispirms vēlas noskaidrot. Ja nu viņš zina, kā Valts gājis bojā? Iespējams, viņš ir viņas pēdējā saikne ar Valtu, pēdējā iespēja uzzināt. Viņa bija gaidījusi divus gadus, lai noskaidrotu patiesību, un nu vairs nevēlējās to izdzirdēt tik skaistā dienā, no tik izskatīga vīrieša. Atrazdamās aci pret aci ar viņu, sieviete apjauta to, ko vienmēr bija zinājusi, bet kaut kādā veidā bija ignorējusi, lai saglabātu sirdī cerību: viņa vēlējās atbildes, nianses, stāstus. Taču šis vīrietis var melot pilnīgi par visu sava paša labuma dēļ, un viņa to nemūžam neuzzinās.

Viņas prāts bija kā sastindzis. Saglabā skaidru galvu. Viņa kaut kādā veidā ieslīdēja mājā, izgāja cauri priekšnamam un attapās virtuvē. Viņa apsēdās pie virtuves galda. Viņš ir ieradies. Viņa gaidījusi vairākus gadus, un nu viņš šodien ir uzradies, it kā tas nebūtu nekas īpašs.

Viņas pirksti drebēja uz galda vēsās, gludās koka virsmas.

Viņa pameta skatienu visapkārt.

Ko viņa dara savā virtuvē?

Valta virtuvē…

Mika virtuvē…

Viņa centās apspiest ledaino šaubu kamolu, kas viņā auga arvien lielāks. Atdod šim vīrietim māju. Valts gribēja, lai tā notiek…

Nē. Divi gadi bija pārāk ilgs laiks, lai šis vīrietis viņu ignorētu.

Valts dažreiz rīkojās impulsīvi, pārgalvīgi un muļķīgi. Viņš bija atstājis māsai īstu jucekli. Viņš vienmēr aiz sevis atstāja jucekli.

Tam nav nozīmes. Tā ir viņa pēdējā vēlēšanās.

Ja vien šī vēstule nav blēdība, ko izgudrojis šis izskatīgais vīrietis.

Limonāde. Jādara kaut kas tāds, it kā šis būtu pilnīgi ikdienišķs apciemojums. Viņa pasniegs vīrietim limonādi. Krūka. Glāzes. Ledus. Viņa kustējās apņēmības pilna saglabāt mieru, ignorēt sviedrus, kas bija izspiedušies uz pieres. Pastāsti man par Valtu. Es gribu zināt. Nestāsti man. Es negribu zināt.

Pārgalvīgais Valts, spontānais Valts, neparedzamais Valts. Ro, piesardzīgais kaķis, uzlēca uz virtuves galda. Nina viņu maigi noglāstīja, bet dzīvnieks sajuta saimnieces uztraukumu un aizbēga projām no viņas trīcošajām rokām drošākā vietā, kur viņa nevarēja aizsniegt.

Ko viņa iesāks ar šo vīrieti?

Nina paraudzījās apkārt.

Kur ir šis vīrietis?

Viņa pavērās pa logu un redzēja viņu stāvam tieši tajā pašā vietā, kur bija to atstājusi, un runājam pa mobilo telefonu.

Kamēr Miks gaidīja, līdz Sendija atbildēs uz telefona zvanu, viņš pacēla grozu, ko Nina bija nometusi zālē, kad apmulsusi klupdama krizdama virzījās pāri zālienam. Viņš uzmanīgi ievietoja aizmirsto tomātu grozā.

Ko nu? Viņam vajadzētu sekot sievietei mājā, bet pārāk ilgais laiks, ko viņš bija pavadījis kara novārdzinātajās islāma valstīs, viņu vēl aizvien darīja nervozu attiecībā uz vientuļas sievietes atklātu uzaicinājumu. It īpaši vientuļas, apmulsušas un nepārprotami satriektas sievietes. Un tas bija skaidri redzams, ka Miks viņu satriecis. Stipri.

Jauks darbiņš, Rivers.

Nina bija atstājusi aiz sevis atvērtas parādes durvis, un tās vieglajā vēja pūsmā draudīgi vēzējās uz priekšu un atpakaļ.

Beidzot Sendija atbildēja uz zvanu. – Mik? Vai tu esi tur? Vai māja tev jau ir rokā?

Viņš ievilka vaigu uz iekšu. – Nespēju to izdarīt, Sendij, – viņš teica savai māsai. – Viņa ir šeit. Un, Sendij, šī vieta ir mats matā kā mūsu vecā māja. Man ir tāda sajūta, ka kuru katru mirkli izdrāzīsies tētis ar siksnu un metīsies man virsū par to, ka uz dīvāna ir kāds puteklītis. Man ir tāda sajūta, ka augšstāvā ir mamma, kas uzkliedz mums, lai mēs sagatavojamies, jo tētis iegriezies piebraucamajā ceļā.

– Mik, kļūsti reiz pieaudzis. Bella rīt kopā ar Beiliju brauc projām no valsts, lai dotos uz operāciju. Mums ir vajadzīga nauda. Liec mierā šīs slimīgās iedomas un dabū to māju.

– Pareizi. Es zinu. Es to izdarīšu. Man vienkārši nepieciešams spēriens pa pēcpusi.

– Uzskati, ka esi šo spērienu saņēmis, Mik. Ja mēs nedabūsim naudu, Bella nomirs. Tā māja ir mūsu pēdējā cerība, mazulīt.

– Jā, tas nudien liek man justies labāk. Uz redzi, mīlīgo un jauko māsiņ, – viņš teica.

– Uz redzi, Mik. Dari to. Mēs paļaujamies uz tevi. Piezvani man rīt. Un, Mik…

– Kas ir? – Viņš palūkojās uz māju, kas bija ideāla kā bilde.

– Neuzdrīksties viņā iemīlēties.

– Ko? Es to nedarīšu. Jēziņ, Sendij.

– Tu to spētu. Tāpēc nedari to. Tev ir pienākums pret mums, Mik. Nesamaitā visu. Tu esi karavīrs. Dodies turp un cīnies.

Miks ar klikšķi aizvāza savu telefonu un palūkojās uz atvērtajām durvīm. Viņš nevēlējās doties iekšā, bet viņa nav atstājusi izvēles iespēju.

Gudra sieviete.

Tagad viņam ir jādodas pašā viņas teritorijas vidienē.

Viņš labāk par jebkuru citu zināja – ja reiz tu esi spēris kāju ienaidnieka teritorijā, tev ir jāsāk ļoti uzmanīgi vērot, kur tu to liec.

Tajā pašā mirklī, kad Miks spēra kāju pāri slieksnim, viņu nospieda tīrā, sakoptā priekšnama nomācošā nevainojamība. Viņš saviebās tā, it kā redzētu tur savas mazās māsiņas, kas berž, slauka un visu laiku, cik vien labi spēdamas, ignorē saucienus no augšstāva, kur viņu māte guļ gultā, cigarešu un tablešu ielenkumā. Tētis brauc.

Es dzirdu viņa mašīnu. Kāpēc pusdienas nav galdā? Mik, pasteidzies!

Viņam ir jādabū šī māja, jāpārdod tā un jātiek projām, iekams tā nav viņu iznīcinājusi. Miks uzmanīgi virzījās uz viesistabas pusi, cerēdams tur ieraudzīt Valtam raksturīgo haosu, bet atrazdams tādu pašu nevainojamu mājīgumu. Viņš nolika aizmesto grozu uz koka kafijas galdiņa, tad atkal paņēma to rokās.

Virtuvē tecēja ūdens, tad skaņa apklusa. Noklinkstēja ledus. Pa gaiteni tuvojās soļi.

– Mister Rivers. – Nina nesa paplāti, taču viņas rokas tik stipri drebēja, ka ledus glāzēs grabēja.

– Sauciet mani par Miku.

– Mani sauc Nina. Es esmu Valta māsa. – Viņa nolika paplāti un pasniedza vīrietim glāzi, kas bija tikpat ledaina kā viņas tonis. – Tā, kas vairāk nekā gadu nemitīgi centās ar jums sazināties.

– Tiesa. Atvainojiet par to. To nevar noliegt.

Nina piesardzīgi kustējās pa istabu, ledus viņas glāzē vēl aizvien klinkstēja, viņas acis bija pievērstas Mikam. Viņa novietoja savu glāzi uz mākslinieciska korķkoka paliktņa uz kafijas galdiņa un pabīdīja paliktni uz vīrieša pusi. Tad viņa apsēdās uz dīvāna, sakrustodama zem sevis kājas. Sievietes stāja bija tik taisna un kompakta, viņas kustības – tik ekonomiskas un apvaldītas, ka Miks sajutās nejēdzīgi stīvs un milzīgs, iegrimstot krēslā viņai pretī. Gluds, melns kaķis uzlēca Ninai aiz muguras un iekārtojās uz dīvāna atzveltnes.

Pūkains, ruds kaķis viņus vēroja no palodzes.

– Tātad, – viņš iesāka. Un beidza. Es esmu šeit, lai padarītu jūs par bezpajumtnieci un nozagtu noslēpumainu kasti no jūsu garāžas. Paldies par limonādi.

– Tātad, – viņa atkārtoja.

– Tieši tā, – viņš atsaucās, nespēdams uzsākt sarunu. Uz ledus kubiņiem bija iekārtojušās piparmētru lapiņas. Augļu mīkstums peldēja pa virsu. Viņa bija pagatavojusi limonādi, ar rokām izspiedusi augļu sulu, un viņš vēl nekad nebija juties lielāks nelietis. Tieši tāpēc viņš nebija braucis šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz māju: viņš zināja, tās ir veltīgas pūles iedomāties, ka viņš varētu atņemt Valta māsai māju un pēc tam neienīst sevi visu atlikušo mūžu.

Viņa ievilka elpu. – Mister Rivers, pirms diviem gadiem es saņēmu kāda sveša cilvēka rakstītu vēstuli, kas varēja būt no Valta, bet varēja arī nebūt. Tā pienāca trīs nedēļas pēc tam, kad viņš tika nogalināts. Vēstulē bija sacīts, lai es atdodu jums viņa māju. Es mēģināju jūs atrast. Jūs neatbildējāt uz maniem telefona zvaniem, uz manām vēstulēm, manām īsziņām, manām e-pasta vēstulēm. Jūs nepieņēmāt nevienu no oficiāli apstiprinātiem paziņojumiem no mana advokāta.

Miks jutās atvieglots, ka nekādas tukšas tērzēšanas nebūs. Viņam ir jātiek projām no šīs viesistabas, iekams sienas ap viņu vēl nav sagruvušas. Viņa nervi bija nodeldēti. Viņš bija cēlies sešos no rīta un braucis gandrīz taisnā ceļā no Ohaio, apstādamies tikai tāpēc, lai ielietu degvielu un aizietu uz tualeti. Viņš vai mira no slāpēm, taču jutās kā iebrucējs, un viņš gribēja saglabāt šo sajūtu, lai nezaudētu modrību. Ir jādabū tas, kā dēļ viņš šeit ir ieradies, – noslēpumainā kaste un pietiekami daudz naudas, pārdodot šo māju, lai apmaksātu māsai nepieciešamo operāciju. Tam nav nozīmes, cik Nina ir skaista, cik viņa izskatās trausla, skumja un apmulsusi, par spīti savām pūlēm izlikties nesalaužamai. – Jā, tas tiesa, šī vēstule bija īsta. Valts atdeva man šo māju. Man ļoti žēl, ka es jūs tik ilgi ignorēju, bet tagad man šī māja ir vajadzīga.

Ninas skatienā uzzibsnīja aizkaitinājums, un Miks viņu ne mirkli par to nenosodīja. – Kad jūs neatbildējāt uz manām vēstulēm, es izmisīgi centos saprast Valta lūgumu. Vai zināt, tā bija viņa pēdējā vēlēšanās, un man tā bija mīkla. Man nepatīk noslēpumi.

– Jūs neesat vienīgā. Ticiet man.

Viņas balss kļuva skaļāka. – Nē, mister Rivers. Es jums neticu. Kāpēc lai es jums ticētu?

– Droši vien jums nevajadzētu to darīt, – viņš piekrita.

Izskatījās, ka viņa ir gatava pielēkt kājās no dīvāna un apgriezt viņam kaklu. – Jūs mani ignorējāt, – viņa turpināja. – Tāpēc es mēģināju atrast medmāsu, kas bija rakstījusi vēstuli Valta vietā, lai viņa varētu man izstāstīt, kas notika. Varbūt viņš viņai pateicis ko tādu, kā nebija vēstulē, vai nav tiesa? Vismaz viņa man varētu pateikt, ka Valts lūdzis viņu rakstīt vēstuli un tas nav darīts piespiedu kārtā. Es cerēju, ka viņa varētu man izskaidrot, kas jūs tāds esat un kāpēc ignorējat mani. Man bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu izprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, tā kā jūs neuzskatījāt par vajadzīgu ne sazināties ar mani, ne arī atbildēt uz manis sūtītajām e-pasta vēstulēm.

Medmāsa ar pelēkām acīm. Tā, kura bija iebāzusi viņam kabatā Valta vēstuli – salocītās papīra lapas iekšpusē atradās atslēga un adrese –, tās bija Mika vienīgās atmiņas pēc sprādziena, iekams viņš atjēdzās slimnīcas gultā Vācijā. Kad šis tēls uznira viņa atmiņās, to vienmēr pavadīja neciešamas sāpes iekšās. Viņš mēģināja atcerēties medmāsas vārdu. Sūzija? Sallija. Tas bija pagaisis, tāpat kā visas pārējās viņa atmiņas. Tas bija iemesls numur seši simti divpadsmit, kāpēc viņam nevajadzēja braukt šurp. Viņam tas ir jāizdara un jātiek no šejienes projām, cik vien ātri iespējams.

– Medmāsa tika nogalināta trīs nedēļas pēc Valta. – Nina klusēja un viņš turpināja. – Savējo apšaude.

Tas, kā viņa uzsvēra pēdējos divus vārdus, iededza Mikā protesta liesmu, kas savukārt sakarsēja viņa skopās, juceklīgās atmiņas. Arī viņa ir mirusi. Nabaga meitene. Pif–paf, vēl viens aizgājis. Viņš apspieda savas domas, apdzēsdams uguni, pirms tā varētu satrakoties.

Ninas acis bija naida pilnas. Miks bija pateicīgs viņai par uzbrukumu. Atrasties pretējās pusēs bija kaut kas tāds, ko viņš saprata. Ja viņa izturētos padevīgi, iespējams, viņš muktu prom, jo viņu pārņemtu vainas sajūta par savas nodomātās rīcības apšaubāmo taisnīgumu. Taču Ninas dusmas viņu padarīja drosmīgu. – Vai jūs ar to gribat teikt, ka es nogalināju medmāsu, lai dabūtu šo māju? Ka es esmu slepkava?

– Man nav ne jausmas, kas jūs esat, mister Rivers.

Viņš cieši paraudzījās sievietē ar ledainu skatienu. – Šī vieta ir jauka, bet tā nav tik jauka.

– Mister Rivers…

– Mik.

– Mik. Man bija nodoms turēt godā Valta pēdējo vēlēšanos. Bet tas bija pirms gada.

– Jā, skaidrs, man nebija nodoma nākt šurp un pieprasīt šo māju, bet notika dažas svarīgas pārmaiņas.

– Kādas?

– Neesmu pārliecināts, ka tā ir jūsu darīšana, – viņš attrauca. Viņš negrasījās izspēlēt līdzjūtības kārti. Tad jau labāk viņš aplaupīs banku.

– Labi. Godīgi sakot, nedomāju, ka man tas rūp.

Vismaz šajā ziņā viņi bija līdzīgi.

– Paklausieties, Mik, pat ja biju nodomājusi atdot jums māju, es negrasījos jums to vienkārši pasniegt, ja jūs nespētu pierādīt, ka Valta vēstule ir īsta. Vai jūs vismaz spējat to pierādīt? Nevar gan teikt, ka tam vēl ir nozīme. Bet vai ir kaut kas tāds saistībā ar Valtu, ko varat piedāvāt, kas liktu man noticēt, ka jūs esat īsts?

Kad Miks kā negudrs traucās pāri visai valstij, starp visām miljons domām viņam ienāca prātā, ka šis jautājums varētu būt klupšanas akmens. Taču viņš nodomāja, ka kaut kā tiks ar to galā, kad nokļūs šeit. Viņam nebija izvēles. Viņš bija cerējis, ka viņa līdz šim brīdim to jau būs sapratusi.

Un nu, te nu viņš bija, aci pret aci ar Ninu, un kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņš nekādi nevar to pierādīt. Protams, viņam aizmugurējā kabatā atrodas vēstule, kas ir pats galvenais pierādījums. Bet tas ir izslēgts, ja vien viņš vēlas saglabāt Valta noslēpumu par viņa sasodīto, noslēpumaino kasti. Vismaz tas viņam Valta labā ir jāizdara.

Pienākums. Gods. Valsts.

– Tātad mums ir problēma, – viņš teica.

– Jūs nevarat to pierādīt, – viņa novilka. Gaisma viņas acīs nodzisa, it kā būtu izslēgts slēdzis.

– Nē. Es neko nevaru pierādīt.

– Tad mēs esam beiguši sarunu, – viņa noteica.

– Labi. Bija prieks jūs satikt. – Tas bija blefs, bet tas iedarbojās. Nina nebija diez kāda pokera spēlētāja. Viņš redzēja paniku sievietes acīs. Viņa gribēja, lai Miks paliek. Tāpēc viņš piecēlās. – Man bija tas gods. – Viņš pastiepa plaukstu.

– Pagaidiet! – Nina iekliedzās. – Tad viņa dziļi ievilka elpu. – Vismaz izdzeriet savu limonādi. Un, kamēr to darāt, pastāstiet man kaut ko, lai tam visam būtu kaut kāda jēga. Jums droši vien ir kaut kāda atskārsme par to, kāpēc Valts novēlēja jums māju.

Bija tāda sajūta, ka vēstule vīrieša aizmugurējā kabatā vibrē un mirgo. Izstāsti viņai taisnību. Kāda gan jēga glabāt miruša cilvēka noslēpumu? It īpaši tāpēc, ka Mikam nav laika vilkt garumā. Ja Bella rīt iekāps lidmašīnā, tad viņas primārā ārstēšana varēs sākties. Un no tā brīža viņam būs trīs mēneši laika, lai sadabūtu nākamajai iemaksai nepieciešamo naudu. Vai viņš vispār var paspēt tik ātri pārdot māju, pat ja sāk rīkoties šodien? Varbūt arī ne, bet, ja būs līguma perspektīva, tad vismaz viņam būs ķīla, lai aizņemtos naudu.

Tomēr viņš nespēja nodot Valtu.

– Man ļoti žēl, – viņš teica. – Man nav ne jausmas, kāpēc Valts gribēja man atstāt šo māju. Ticiet man, es vēlos, kaut zinātu.

Nina ļāva šī paziņojuma izraisītajam šokam aprimt, cerēdama, ka asā vilšanās nav redzama viņas sejā. Nakts tumsā, tik daudzas naktis viņa bija gulējusi savā gultā un iedomājusies, kā klausās asaras raisošajā stāstā par to, kā Miks Riverss izglābis Valta dzīvību, kā viņi kļuvuši sirdsdraugi, kā viņi izmisuma un posta brīžos dzīves jēgu atraduši draudzībā, un vienīgais pienācīgais veids, kā Valts varēja draugam par to atmaksāt, bija šāda dāvana. Māja.

Tā vietā viņa sastapa šo vārdos skopo vīru, kurš viņai neko nevarēja piedāvāt, izņemot, bija prieks jūs satikt…

Uzmācīgajām bailēm par spīti, viņa centās saglabāt stingrību. Viņa negribēja, lai vīrietis vienkārši pazūd. Viņš bija Ninas pēdējā saikne ar Valtu, un viņas dusmas uz vīrieti par to, ka viņš pašapmierināti atsakās atzīt, kādā situācijā viņi atrodas, arvien vairāk un vairāk pieauga. – Es jau divus gadus dzīvoju kā elles priekškambarī. Vai jūs spējat iztēloties, kā tas liek man justies? – Kaķu ausis trauksmaini saslējās gaisā, viņi nebija pieraduši pie saimnieces asā toņa. Ro nolēca no dīvāna un kaut kur nolīda.

Miks paraustīja plecus. – Paklau. Man ļoti žēl. Es cenšos pret jums būt godīgs. Ticiet man, ja vien es varētu, manis šeit nebūtu. Man ir vajadzīga nauda.

Nauda. Valta māja šim vīram neko nenozīmēja.

Nina piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu. – Tas līdzinās Ziemassvētku gaidīšanai. Visu gadu centies labi uzvesties, un tad saņem zeķi, kas pilna ar oglēm. – Asaras draudēja izlauzties. Kāpēc tieši šis vīrietis, Valt? Līdz šim mirklim viņa nebija apjautusi, cik daudz bija no viņa gaidījusi. Jēgu, sirsnību, kopsakarības, pēdējo saikni ar Valtu…

Viņa uzgrieza vīrietim muguru un lūkojās laukā pa logu. Viņas brīnišķīgais pagalms, viņas dārzs, viņas cerības, viņas sapņi. Viņa nemūžam neatdos to visu nepateicīgam svešiniekam, kuram ir vajadzīga nauda. Viņas sarūgtinājums samilza, saputojās un pārvērtās dusmu mākonī. Viņa apcirtās apkārt pret vīrieti. – Uz šīs zemes ir tikai viens cilvēks, kurš zina patiesību par Valta pēdējo, pirmsnāves vēlēšanos. Skumji, ka šis cilvēks esat jūs, mister Rivers. Man ļoti žēl, ka jums par to ne silts, ne auksts.

– Ja vien es kaut ko par to zinātu… – viņa balss bija tik nespodra, tik tukša, tā izklausījās, it kā nāktu no šaušalīga sapņa dziļumiem.

Nina atkrita atpakaļ dīvānā, sievietes dusmas plūda lejup ap viņas pleciem, veidodamas skumju un bezcerības peļķes. Ko viņai tagad vajadzētu darīt? Vienkārši ļaut viņam iet? – Ja Valts jau nebūtu miris, es viņu nogalinātu, – viņa nomurmināja, vairāk sev, nekā viņam.

Miks centās aizgainīt iztēles ainu, kurā viņš kailām rokām izrauj šīs sievietes sirdi un tad samin to ar kājām, taču tas neizdevās.

Par laimi, viņam vēl joprojām bija pietiekami raksturīgs karavīra saprāts, lai pārorientētos un domātu par citu plānu, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņš neieredzēja šo uzdevumu. Nina acīmredzami negrasījās atdot viņam māju. Bet viņa arī nevēlējās, lai viņš iet projām, iekams nav sniedzis kaut kādas atbildes par viņas brāli.

Tāpēc, pirms nav noticis kaut kas neatgriezenisks, viņam ir jākuļas projām no šīs neticami kārtīgās viesistabas, no šīs rūgtensaldās limonādes un šīs skaistās, izmisušās sievietes. Tad viņam ir jāielavās viņas garāžā un jāsameklē tā noslēpumainā kaste. Cerams, ka ar to informāciju rokās viņš spēs izdomāt tālāko plānu, kā rīkoties.

Savā maratona braucienā no Kalifornijas viņš domās mēģināja vienoties pats ar sevi par tālāko rīcību. Ja tajā kastē būs narkotikas, es tās noskalošu lejā tualetes podā, tomēr turpināšu cīnīties par māju. Ja tur būs kādi pierādījumi vēl ļaunākam noziegumam, tādam, kurā iesaistīts kāds konkrēts upuris, es aizmirsīšu par māju un centīšos pēc iespējas ātrāk tikt no turienes projām, neskatoties atpakaļ…

Viņš centās nedomāt par to, kādas šausmas var atklāties kastē. Viņš nespēj tikt galā ar Valta māsu, iekams nezina, cik postošs ir Valta noslēpums. Kad tas kļūs zināms, varbūt viņam būs kaut kas, ko viņai pateikt, savdabīgs paskaidrojums, ar ko viņš var padalīties, kaut kāds veids, kā pārliecināt Ninu atdot viņam māju.

Vai arī varbūt viņš atklās, ka tas ir neauglīgs pasākums un viņam jāsteidzas projām. Ātri.

Pats svarīgais ir tas, ka nedrīkst šķiest laiku. Bella rīt dodas uz Izraēlu.

Laiks taktiski atkāpties. – Paklau, šī situācija ir ļoti nelāga. Jūs esat satraukusies. Man ļoti žēl, ka es jums uzkritu kā sniegs uz galvas. – Viņš piecēlās. – Man nevajadzēja tā rīkoties. Došu jums nedaudz telpas. Es atgriezīšos rīt.

– Kā? Jūs dodaties projām?

– Jā. – Miks nolika parādes durvju atslēgu uz kafijas galdiņa. Viņš atcerējās par tomātu grozu, ko bija atstājis uz grīdas, un novietoja uz galda arī to, ja nu Nina gadījumā dotos meklēt to ārā, tur, kur bija nometusi. Viņš pazina paniku, kurai sekoja apmulsuma un apmātuma pilna rīcība, un nevēlējās sievieti satraukt vairāk, nekā to jau bija izdarījis.

– Kur jūs dabūjāt atslēgas? – viņa jautāja.

– Tās man iedeva Valts.

– Varbūt tas ir kaut kas… – Viņa apklusa, balss skanēja nedroši. – Pierādījums… – Viņa nokremšļojās. – Kaut kam.

– Vai varbūt es tās nozagu no mantām pēc tam, kad biju uzrakstījis viltus vēstuli un nogalinājis medmāsu.

Ninas seja apmācās. – Tas tiesa.

– Man ļoti žēl par to, kas notika ar jūsu brāli. Valts bija labs puisis. Ir labs puisis. Es vēlos, kaut saprastu viņu. Es došu jums nedaudz laika, nedaudz telpas. Rīt es atgriezīšos un tad mēs aprunāsimies. Esam vienojušies?

Miks piecēlās, pamāja sveicienu vietā vēl palikušajam kaķim, tad devās uz durvīm.