Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 15

Nina ieskrēja pa durvīm kafejnīcā “Diskusija”, ieraudzīja savu potenciālo jauno klientu, un grīda pazuda viņai zem kājām.

Lai noturētos, viņa pieķērās pie piedevu letes. Sojas piens, pusi uz pusi…

Bobijs Raidels.

Nav brīnums, ka viņš izvairījās nosaukt savu uzvārdu, kad viņi norunāja šo tikšanos. Bobs, viņš bija parakstījies savā e-pasta vēstulē. Visi mani sauc par Bobu.

Nina spēja iedomāties vēl dažus raksturīgus vārdus, kādos cilvēki sauca šo vīrieti. Piemēram, noziedznieks.

Vai vēl ļaunāk – Valta labākais bērnības draugs.

Bobijs bija Valtam līdzās tik sen, cik vien Nina spēja atcerēties, un vienmēr bikstīja brāli nepareizajā virzienā. Viņš bija zēns, kurš spēja izdarīt jebko – krietnas izsmiešanās vai arī pāris dolāru dēļ. Neatvairāms sliktais zēns tādam bārenim kā Valts, kurš ir iesprostots mājā kopā ar savu mazo māsiņu un vecmodīgu krustmāti, kurai pēkšņi uzgrūsta divu mazu bērnu audzināšana. Nina bija domājusi, ka armija Valtu paglābusi no Bobija. Tagad Valta vairs nebija, bet Bobijs bija šeit, viņš smaidīja savu valdzinošo smaidu Ninai pretī pāri ļaužu pārpildītajai telpai, kas bija piebāzta ar priecīgiem, ar kofeīnu uzpildītiem studentiem un tērzējošiem profesoriem.

“Afganistānā nogalinātas četras karaspēka vienības” – vēstīja laikraksta USA Today virsraksts uz tuvākā galdiņa. Vīrietis, kas sēdēja pie galdiņa, ignorēja avīzi, un spēlēja atvērtajā klēpjdatorā pasjansu.

Trīcošām kājām Nina devās uz Bobija pusi, ar katru soli atmiņu kļuva vairāk. Radās sajūta, ka arī Valts ir šeit, it kā viņi ar Bobiju satiekoties būtu brāli atsaukuši atpakaļ. Nevar gan teikt, ka Nina ticētu spokiem. Pie velna, viņa cerēja, ka pēcnāves dzīve piedāvā ko vairāk, nevis tikai slaistīšanos apkārt modīgā Galtonas kafejnīciņā, vērojot, kā tava mazā māsiņa cenšas noturēt līdzsvaru. Bet tomēr tur, kur bija Bobijs, bija arī Valts. Tas bija neizbēgami.

Nina patiešām, patiešām vēlējās doties mājup un ierāpties gultā. Tikai viņas mājās ir vēl viens vīrietis, kurš izsauc spokus, tieši tāpat kā šis, un šobrīd berž nost bekona taukus no viņas pannas.

Tā nevar būt sagadīšanās, ka viņi abi uzradās tikai ar vienas dienas starpību. Viņa centās izmest šo neticamo domu no sava prāta. Protams, ka tā var gadīties, – nelaime nekad nenāk viena.

Viņi paspieda viens otram roku, un Nina pacieta šķīstu, neveiklu skūpstu uz katra vaiga. Viņš smaržoja pēc cigaretēm.

– Nezināju, ka tu esi atgriezies pilsētā, – viņa riskēja uzsākt sarunu. Nina apsēdās pie mazā galdiņa viņam pretī. Zēns, kurš, ļoti iespējams, būtu izpostījis Valta dzīvi, tagad bija izaudzis par vīrieti, ko viņa būtu pazinusi pat otrpus futbola laukumam. Vasaras tveicē viņam mugurā bija ādas žakete. Kā toreiz. Uz Bobija sejas bija tas pats nemainīgais, tikko manāmais rugāju ēnojums, kura dēļ viņš piecpadsmit gadu vecumā bija valdījis pār saviem klasesbiedriem. Viņš nebija zaudējis nevienu šķipsniņu no saviem viļņainajiem, melnajiem matiem, nebija zaudējis draudīgo spīdumu melnajās acīs.

– Divdesmit gadi, – viņš teica, balss bija zemāka un raupjāka, nekā Nina to atcerējās. – Izlaiduma klase bija pēdējā reize, kad mans ģīmis tika redzēts šajā pilsētā. Es tikko atgriezos. – Viņš pastūma uz Ninas pusi mazu šķīvīti ar cepumiem. Viņš jau bija iztukšojis papīra kafijas glāzīti, un tās mala bija atritināta un sapluinīta. Tas bija vecs, nervozs Bobija ieradums, ko Nina atcerējās, it kā tas būtu bijis vakar.

– Klau, tu esi pārāk kaulaina. Un pārāk veselīga. Ēd.

Nina papurināja galvu. Šī rīta brokastu pankūkas jau bija par daudz viņas plakanajam vēderam. – Vai tu atgriezies uz visiem laikiem? – Vai viņa turpmāk satiks Bobiju pārtikas preču veikalā, tirdzniecības centrā?

– Iespējams.

– Kāpēc tu man savā e-pastā nepastāstīji, kas esi? – viņa iesāka.

– Vai tu būtu nākusi, ja zinātu, ka tas esmu es? – viņš vaicāja, paņemdams cepumu un iekozdamies tajā, mazais aplītis izskatījās smieklīgi vārs viņa milzīgajā plaukstā.

– Protams…

– Izbeidz, Nina. Es tev nekad neesmu paticis.

Viņa nevēlējās vīrieti pārliecināt par pretējo. – Tas šķiet nelāgi, Bobij. Tā, it kā Valtam vajadzētu būt šeit. Tā, it kā viņš būtu šeit. Uzreiz uznirst daudz dažādu atmiņu. Es nebiju tam gatava. Tev vajadzēja pateikt man taisnību.

– Paklau, es gribu, lai starp mums valdītu labas attiecības. Vai tu kaut ko vēlies? Kafiju?

– Nē. Jā. Labi. Tēju. Kumelīšu.

Nina ļāva Bobijam atnest viņai tēju, iegūdama brīdi, lai saņemtos. Divu dienu laikā divi vīrieši ierodas gluži kā brāzma no pagātnes. Viņai nebija ne mazākā nodoma grimt kopā ar šo vīrieti atmiņās. Par ko viņi runās? Par visiem tiem sīkajiem pārkāpumiem, ko Bobijs ar Valtu kopā bija paveikuši? Kā viņi kliedza un brēca, pārskrējuši mājās pēc tam, kad divpadsmit gadu vecumā bija čiepuši šokolādes batoniņus Krogera veikalā? Vai trīspadsmit gadu vecumā veselu mēnesi kavēja skolu. Vai arī četrpadsmit gadu vecumā iegādājās alus sešpakas no vecā Edija Krosvela, kurš tās pirka nepilngadīgiem bērniem par dažiem liekiem dolāriem un cigaretēm. Nina bija pavadījusi neskaitāmas naktis vienatnē, ienīzdama Bobiju par to, ka viņa dēļ Valts iekuļas nepatikšanās. Protams, Valts spēja pats par sevi parūpēties. Nina to zināja. Un viņa zināja, pa daļai viņas dusmu iemesls bija greizsirdība uz Bobiju par to, ka viņš aizved Valtu projām no viņas tajās garajās, vientuļajās sestdienas naktīs, kad brālis atgriezās mājās divos no rīta, smirdēdams pēc cigaretēm, alus un lēta odekolona. Bet tagad, kad viņi ir pieauguši cilvēki, Ninai būtu vajadzējis tikt tam pāri. Valts pats izdarīja savas izvēles. Tā nebija Bobija vaina.

– Man Valta velnišķīgi pietrūkst, – viņš teica, atgriezies un iekārtojies Ninai pretī pie galdiņa.

– Man arī, – viņa atsaucās, pieņemdama tējas krūzi, kuru viņš pastūma pāri galdam gluži kā piedāvājumu miera izlīgumam. Nina koncentrējās uz plānās citrona šķēlītes izspiešanu, lai viņai nevajadzētu lūkoties uz vīrieti.

– Pēdējos trīs gadus es biju cietumā, – Bobijs viņai paskaidroja. – Muļķīga lieta. Es dzirdēju par bērēm, bet man nešķita pareizi sūtīt ziedus vai kartīti, saproti? Tas nav manā stilā. Bet, es gribu, lai tu zini, ka es būtu atnācis, ja varētu.

– Viss kārtībā. – Nina gaidīja, ka Bobijs pastāstīs sīkāk, kāpēc bija cietumā, bet viņš vairs neko neteica. – Uz Valta izvadīšanu atnāca ļoti daudz cilvēku, – viņa teica. – Man bija tāda sajūta, ka tur ir visa pilsēta.

– Skaidrs, es priecājos par to. Viņš to bija pelnījis. – Bobijs nolaida acis. Viņa sejai pārslīdēja ēna, un Nina sagatavojās tam, kas sekos. – Valts bija mans labākais čoms, – viņš teica. – Taču viņš nebija tāds kā es. Viņš vienmēr paturēja sev iespējas izvēlēties, vai saproti? Es to nedarīju. Uz manām bērēm neierastos neviens no šīs pilsētas.

– Es ierastos, – Nina atzinās. – Valta dēļ.

– Paldies. – Pie viņas vārdiem Bobijs nedaudz izslējās.

Starp viņiem izveidojās neveikls klusums. Nina jau atkal rīkojās tāpat: pastiepa roku, kaut arī pirms brīža nebija domājusi to darīt. Tieši tāpat kā ar kafijas dzeršanu šorīt no rīta. Viņa gribēja būt stingra, bet tad pēkšņi sajuta tuvību ar kādu personu, un tad piekāpās šai personai, sniedzot to, ko viņa vai viņš vēlējās. Bet tas, ko Nina teica par Bobija bērēm, bija tiesa. Viņai Bobijs nepatika, bet viņš bija būtiska viņas bērnības daļa, un ja viņš nomirtu, viņa izrādītu tam godu.

Bet kamēr viņš vēl joprojām ir te, tas ir problemātiski.

– Vai tie ir tavi darbi? – Bobijs pavaicāja, pamādams uz Ninas mapi, kas bija pabāzta zem galda. – Es gribētu tos redzēt.

Nina bija aizmirsusi, ka ir paņēmusi līdzi savu melno mapi un datoru. Kā arī to, ka viņa, nākdama uz tikšanos ar klientu, ir uzvilkusi svārkus un apāvusi kurpes uz papēžiem. Viņa sajuta, kā sejā kaist mulsums. Ja viņi jau bija sasnieguši kaut kādu saskaņu, tad tā atkal izšķīda. Ne tikai Bobijs viņu apmuļķojis, bet Nina jau pateikusi “Ienaidnieču klubam”, ka viņu gaida liels pasūtījums. Nekāda pasūtījuma nebūs. Tas bija veids, kā tāds vīrs kā Bobijs, kura sīkie meli ievainoja gandrīz tikpat stipri kā lielākas patiesības, visu saduļķoja. Nina atkal ir piekrāpta. Kad viņa reiz gūs mācību? – Bobij, ko tu gribi? Es šodien patiešām esmu aizņemta.

– Es atgriezos Galtonā sievietes dēļ, – viņš teica.

Nina sajuta pēkšņu žēlumu pret šo sievieti. Bet, galu galā, varbūt viņa arī ir bijusī noziedzniece. Šajā pasaulē katram cilvēkam ir otra puse.

Tad viņa sastinga. Ko tad, ja Bobijs atgriezies viņas dēļ?

– Tā ir Džordžija Filipsa, – viņš paskaidroja.

Nina aizrijās ar tēju, juzdamās vienlaikus atvieglota un pārsteigta.

– Es zinu, es zinu. Es neesmu viņai pāris. – Tā bija Bobija valdzinošā puse, kurai bija grūti pretoties.

– Nē. Protams, ka tā nav. – Nina iedzēra malku vēl joprojām pārāk karstās tējas, tad turpināja: – Jā, īstenībā ir gan, Bobij. Jūs esat no dažādām pasaulēm. Man ļoti žēl. Viņa ir mana draudzene. Viņa…

– Viņa ir tava draudzene? Atceros, ka tu viņu ienīdi. Vai tad viņa nebija viena no tām, kuras…?

– Tas ir garš stāsts, – Nina attrauca. Viņa negribēja tagad stāstīt visu “Ienaidnieču kluba” vēsturi. – Bet ne jau tas ir galvenais. Svarīgi ir tas, ka Džordžija ir…

– Gudra, – viņš ieminējās.

– Viņa ir izcila. Tu to zini. Viņa bija teicamniece. Pēc vidusskolas viņa iestājās Galtonas Universitātē.

– Un viņa ir skaista, – Bobijs piebilda.

– Tu tā domā? – viņa pavaicāja, likdama uzsvaru uz pirmo vārdu. Bobijam vienmēr bija patikušas ašās meitenes, tādas, kurām ir apspīlētas drēbes un pārāk daudz kosmētikas.

– Ak vai, esi nedaudz labvēlīgāka pret mani. Man vairs nav astoņpadsmit, – viņš teica. – Viņa ir labi audzināta. Kulturāla. Skaista. Es viņu mīlu, kopš viņa mācījās ceturtajā klasē. Taču es vienmēr zināju, ka neesmu viņai pāris. – Viņš nolika savu kafiju un saknieba lūpas, vīrieša acis fokusējās uz kaut ko pāri viņas plecam. – Paklau, Nina. Kad es izdzirdēju, ka Valts, tu jau saproti, ka viņa vairs nav, man bija tāda sajūta, ka esmu dabūjis lodi galvā. Es sapratu, ka man ir jāmaina sava dzīve. Lai kompensētu to, ka…

– Viņš apklusa.

– Ka esi dzīvs? – viņa vaicāja, zinādama, ka tas ir nežēlīgi. Taču viņa bija nogurusi. Viņa gribēja, lai Bobijs ķeras vērsim pie ragiem.

– Jā. Tieši tā. – Viņš uzlika savu milzīgo lāča ķetnu uz viņas plaukstas, un, Ninai pašai par pārsteigumu, viņai nekas nebija pretī. – Es gribu teikt, kāpēc gan man vajadzētu būt šeit, ja viņa vairs nav? Šī doma mani nudien plosīja. Es biju izdarījis tik daudzas nepareizas izvēles, bet viņš ņēma un izvēlējās pareizo ceļu, un tad – skat, kas notika.

– Skat, kas notika. – Nina nogaidīja, kad sažņaugtā rīkle beidzot atslābs.

– Kad vēl biju tur iekšā, es daudz domāju par to, ko man vajadzētu darīt, lai kompensētu visas tās kļūdas, kuras esmu pieļāvis. Tad pār mani nāca apgaismība. Pirmām kārtām es atgriezos tāpēc, lai atlīdzinātu visiem, kam esmu nodarījis pāri, un lai mēģinātu sākt visu no sākuma. Bet es sapratu – ja reiz mēģinu nokārtot attiecības ar pasauli, man ir jānokārto arī savas sirdslietas. Man ir jāmēģina sekot savas sirds alkām. Vai saproti? Man jābūt godīgam pašam pret sevi. Tāpēc es sāku rakstīt Džordžijai.

– Viņa nekad nav man to teikusi.

– Viņa sūtīja man vēstules atpakaļ neatvērtas, – viņš nopūtās. – Bet, ja šīs vēstules būtu uzrakstītas kaligrāfiskā rakstā, kādu tikai tu spēj radīt…

– Tu man piedāvā mākslas projektu? – Nina nolika tējas krūzi. – Senajās dienās tavs priekšstats par romantisku sievietes aplidošanu aprobežojās ar lēta viskija pudeles un pāris duču prezervatīvu iegādi.

Viņš pasmaidīja. – Es jau teicu, tu savā priekšā redzi citu Bobiju Raidelu. Jā. Man padomā ir mākslas projekts. – Bobijs paliecās uz priekšu. – Tev ir man jāpalīdz. Tas ir vēl pat labāk, nekā man šķita, jo tu viņu pazīsti. Tu zini, kas viņai patīk. Saproti, man tikai vajag, lai viņa atvērtu aploksni. Lai dotu man vienu iespēju.

– Man tev jāatklāj, ka viņa nemaz nav tik liela mākslas mīļotāja, – Nina ieminējās. – Es gribu teikt, ka viņai patīk muzeji un vecie meistari. Bet citādi…

– Es varu maksāt jebkuru cenu, ko tu nosauksi, – viņš teica. – Man patiešām ir nepieciešama šī izdevība, Ninuci.

Nina sarāvās, izdzirdusi savu bērnības vārdu. Vai Bobijs ar viņu manipulē, vai arī viņš to tiešām domā nopietni? Kā gan viņa var uzticēties tādam vīrietim kā Bobijs Raidels, it īpaši tāpēc, ka viņš jau nebija pret viņu atklāts savā e-pasta vēstulē? – Bobij, pirms es vispār to apsveru, ko es vēl nezinu, man tev ir jāpajautā, vai tu esi…?

– Tīrs? – viņš pārjautāja. – Paklau, tas nav tik vienkārši…

Nina pacēla roku. – Es nevaru to darīt.

– Es nelietoju narkotikas. Neaizraujos ar alkoholu. Es neesmu sliktais zēns, Nina. Bet, jā, to ir grūti izskaidrot. Es neesmu bīstams.

– Tu viņu mīli? Piedod, Bobij. Tas vienkārši izklausās nedaudz muļķīgi.

– Kāpēc? Tu netici pirmajai mīlestībai?

– Bet jūs abi nekad… – Viņa apklusa.

Viņš neko neteica.

Viņa negribēja pārsteigumā noelsties, bet bija neiespējami to nedarīt. – Tas nav iespējams.

Bobijs vēroja Ninu, viņa sejā pavīdēja tik tikko manāms, draiskulīgs smaids, tad tas pagaisa.

– Tiešām? Kad?

– Es ļaušu viņai to tev izstāstīt, ja viņa vēlēsies.

– Tu un Džordžija. Es tam neticu. Es…

– Paklau, aizmirsti to visu. Teiksim vienkārši, ka es neesmu to visu pagrābis gluži no zila gaisa. Mums ir pagātne, Nina. Es mēģinu panākt, lai no tā, ka Valta vairs nav, rezultātā iznāktu kaut kas labs. Vai tad to nedarām mēs visi? Cenšamies atrast tam kaut kādu jēgu? Un šī te ir mana jēga. Es neesmu nezvērs. Es cenšos nokārtot savu dzīvi. Es savulaik palaidu vējā kaut ko lielisku, un es gribu otru iespēju. Šī ironija, ka es esmu šeit un Valta vairs nav, šķiet tik sasodīti nepareiza. Es gribu to vērst par labu, darot to, ko viņš nespēj, neļaut, lai dzīve aizslīd man garām.

Nina lēni un dziļi ieelpoja un izelpoja, cenzdamās palēnināt straujos sirdspukstus. – Ko tieši tu vēlies, lai es daru? – viņa vaicāja.

Bobijs pameta skatienu uz abām pusēm, taču Galtonas studentus, ar kuriem bija bāztin piebāzta šī kafejnīca, nepavisam neinteresēja padzīvojis pāris pēc trīsdesmit, kas runāja par neiespējamu mīlestību. Bobijs izvilka no savas jakas kabatas dažus saburzītus papīrus ar atlocītiem stūriem, atritināja tos un pasniedza Ninai tā, it kā tas būtu bankas aplaupīšanas plāns. – Es viņai rakstīju, bet viņa neatbildēja. Ja vēstules būtu fantastiski noformētas, man šķiet, viņai nāktos tās vismaz izlasīt. Pareizi? Es gribu teikt, vai tu to nedarītu? Kurš gan spēj neatvērt krāšņu aploksni?

Nina nopētīja viņa dzejoļus. Viņa saskaitīja: seši dzejoļi, katrs vismaz desmit rindiņas, plus varbūt vēl nedaudz rotājuma gar lappuses malām. Tas ir liels darbs. Ja Nina to nedarīs, viņš vienkārši dosies un nolīgs kādu citu kaligrāfu. Droši vien to briesmīgo Sjū Sīmliju no Trūmenstaunas, kura neatšķir iniciāļu rakstu no Spensera raksta.

Turklāt Džordžija ir liela meitene. Viņa pati var izlemt, kā rīkoties.

Bet ko gan nozīmēs darbs ar Bobiju? Cik bieži viņai nāksies ar vīrieti tikties? Vai viņa spēs ar to tikt galā? – Vai tu uzrakstīji šos te? – viņa pavaicāja, izvairīdamās no atbildes.

– Jā gan? Vai tev tie patīk?

Ninai par pārsteigumu zēns, kurš reiz bija novilcis bikses Galtonas mēra priekšā Pateicības dienas parādē, pietvīka. – Tie ir… aizkustinoši. – Bija grūti lasīt izteikumus par mīlu un kaisli, skatīties uz Bobiju un vienlaikus domāt par Džordžiju.

– Sēdēdams ķurķī, es studēju Šekspīru, – Bobijs pastāstīja. – Katru mēnesi mēs lasījām kādu citu lugu. Es apguvu jambisko pantmēru. Metaforas. No visa pa druskai. Mēs pat uzvedām “Romeo un Džuljetu”.

– Tikai nesaki man… – Nina iesāka.

– Jā. Es biju Romeo. – Bobija sejai pārslīdēja draiskulīgs smīns. – Un otrajā iestudējumā Džuljeta. Tur iekšā nav sieviešu.

Nina nobijās, ka viņš grasās citēt rindas no Šekspīra, tāpēc strauji metās uz priekšu. – Tātad šīs būs vēstules? – Esi uzmanīga ar vēstuļu sūtīšanu, viņa nodomāja. Viņa zināja, cik bīstama var būt vēstule. It īpaši tāda, kas rakstīta ar citas personas roku.

– Pēc manām domām, varētu būt viena vēstule nedēļā, lai arī cik nedēļu tas prasītu. Es negribu viņai uzmākties. Ja tās neiedarbosies, es atstāšos.