Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 8

Nina vēroja, kā Miks nobrauc ar savu smieklīgo mašīnu lejup pa garo pievedceļu – viņš brauca atpakaļgaitā tikpat ātri un droši, kā cilvēks ar veselu saprātu brauktu uz priekšu. Mašīna nozuda lejup aiz kalna. Viņa dzirdēja, kā nokauc riepas, Mikam izgriežoties uz ielas. Motors vairākas reizes tālumā norēcās, līdz pakāpeniski skaņas izgaisa.

Čivināja putni. Mājā ap Ninu valdīja klusums. Silvija pievienojās viņai pie loga un sāka berzēties ar galvu pret Ninas plaukstu, it kā saprastu viņu.

Varbūt tas īstenībā nemaz nebija noticis. Varbūt viņa bija iztēlojusies vīrieša bālās lūpas un zilās acis, un viņa īsi apcirptos blondos matus. Bet kā gan viņa būtu varējusi iedomāties viņa vibrējošo kvēli? Un to skūpstu – tas tik bija skūpsts! Nina vēl nekad nebija bijusi tik tuvu vīrietim, kurš viņā izraisīja tādu niknumu, tādu satraukumu, tik pretrunīgas izjūtas. Viņš līdzinājās kaķim, negantam un šņācošam, kas vienu brīdi glaužas klāt, bet nākamajā metas projām…

Nē, Nina tikai ķeras pie salmiņa. Tas vispār neattiecas uz Miku. Viņa pati bija iedomājusies, ka ieradīsies kāds lielisks puisis, kāds, kurš novērtēs, ko nozīmē māja, ko nozīmē šī dāvana un ko viņas brālis ar to domājis. Viņa izmisīgi centās padarīt Miku par tādu cilvēku, kāds viņš nebija. Viņš ir vīrietis, kurš grib iegūt ātru naudu uz Valta nāves rēķina, un es viņam neļaušu to izdarīt.

Viņa glaudīja Silviju, cenzdamās nomierināt savu strauji pukstošo sirdi.

Kad Nina atkal spēja normāli elpot, viņa piegāja pie telefona, nocēla klausuli un piezvanīja uz nelielu ātrās apkalpošanas restorānu. Lizija pacēla klausuli pēc pirmā signāla. – Restorāns “Pēdējā izdevība”, iebrauksiet pakaļ vai arī jums piegādāt?

Nina nespēja parunāt. Viņai rīkli aizžņaudza visas pēdējās divdesmit minūtēs pārdzīvotās emocijas. Valta vairs nav;

viņš nekad vairs neatgriezīsies; un neviens nevar viņai palīdzēt atšķetināt šo noslēpumu, ko brālis pēc sevis atstājis, kā vien neciešams svešinieks ar ledainām zilām acīm, kuram par to ne silts, ne auksts.

– Ninuci? Es redzēju tavu numuru noteicējā. Vai tu gribi to, ko parasti? Kviešu maizi ar tītara gaļu? Bez majonēzes, bez bekona?

– Es. Ak, pie velna. – Izkristalizējās dilemma. Kā var zināt, vai kāds stāsta patiesību, ja nav nekādu pierādījumu? Tā pat nebija saruna: viņš teica/viņa teica. Tas bija: viņš teica/viņa klausījās. Nē – pat vēl ļaunāk. Tas bija: viņa jautāja/viņš atteicās atbildēt.

Lizijas balss kļuva maigāka. – Vai ar tevi viss kārtībā, dārgumiņ? Vai kaut kas atgadījies?

– Miks Riverss. – Ninai tik tikko izdevās izrunāt šos vārdus.

– Ak. Mans. Dievs. Viņš beidzot piezvanīja?

– Tikko aizbrauca.

Lizija strauji ievilka elpu, klusi noelsdamās. – Aizbrauca?

Viņš ir pilsētā! Vai viņš atbrauca, lai dabūtu tavu māju?

– Nē. Jā. Es nezinu. Tas bija juceklīgi.

Lizija atkal ievilka elpu. – Paliec, kur esi. Nekusties. Es sasaukšu kopā “Ienaidnieču klubu”. Ārkārtas sanāksme. Sasodīts, man šeit jābūt vēl trīs stundas, un gan Džūdija, gan Emīlija piezvanīja, ka ir slimas, tāpēc es nevaru atstāt Eliju vienu pašu. Vai tu vari pagaidīt? Līdz septiņiem. Vai spēsi tik ilgi izturēt?

Nina pamāja. – Nē. Nenāciet. Ar mani viss ir kārtībā. Es tikai gribēju…

– Aizveries. Mēs nākam, vai nu tu to gribi, vai ne. Es visām piezvanīšu. Varbūt Džila var pie tevis tikt jau tūlīt. Lai arī ko tu grasies pasākt, nedari neko, iekams mēs būsim pie tevis! Neuzdrīksties viņam atdot savu māju!

Tai nevajadzētu būt problēmai. Jo Nina beidzot saprata patiesību. Divus gadus viņa bija domājusi, ka ar bailēm gaida parādāmies Miku Riversu, kurš mēģinās pieprasīt to, kas varētu piederēt viņam. Taču situācija bija pavisam citāda. Viņa izmisīgi gaidīja šo vīrieti parādāmies, lai varētu no viņa pieprasīt to, ko vēlējās uzzināt vairāk par visu pasaulē: patiesību par sava brāļa pēdējām dienām.

Policists Tomijs Vins stāvēja uz ietves un, pacēlis galvu, lūkojās uz balto sienu “Garsijas sīkpreču veikala” vienā pusē. Pirmie rietošās saules stari meta liegi sārtu atblāzmu uz krāsas, un jebkurā citā dienā gaismu spēle uz sienas atgādinātu kaut ko no Normena Rokvela gleznām. Bet ne šodien. Šodien rāmo mieru iztraucēja policijas mašīnas rotējošās sarkanās un zilās gaismas, kā arī ķeburaini burti un divi neglīti, melni kāškrusti. Ar aerosolu uzpūstā krāsa bija nožuvusi, bet pirms tam tā bija groteski notecējusi, pavairodama uzraksta biedējošo, gotisko efektu.

Ja grafiti autors gribēja izraisīt bailes, tad darbs bija labi paveikts. Iespējams, šos grafiti zeļļus uzskata par sīkajiem likumpārkāpējiem, bet viņi nebūt nav slikti mākslinieki.

Misters Garsija stāvēja Tomijam aiz muguras, purinādams galvu. Viņi bija atklājuši šo grafiti jau rīta agrumā, taču misters Garsija visu dienu gaidīja atgriežamies savu dēlu Džoniju, lai tas varētu pārkrāsot sienu. Džonijs bija notupies tēvam aiz muguras un maisīja balto krāsu. Atkal.

Misters Garsija nemitējās klaigāt. – Vai viņi domā, ka mēs esam nacisti? Viņi pat neprot šo vārdu uzrakstīt pareizi. Natcisti! Un, lai vai kā, Dieva dēļ, mēs esam meksikāņu izcelsmes amerikāņi trešajā paaudzē! Es pat neesmu bijis Eiropā, izņemot to vienu reizi, kad biju mazs bērns un tētis aizveda mani uz Franciju, lai parādītu, kur viņš cīnījās pret tiem sasodītajiem nacistiem!

Tomijam misters Garsija patika. Viņam patika vīrieša milzīgā, apaļā alvas un tirkīza jostas sprādze. Viņam patika sarkanie ķirzakādas kovboju zābaki, bez kuriem misters Garsija nebija redzēts. Tomijs strādāja Galtonas policijā vairāk gadu, nekā viņam patika atcerēties, un viņš zināja saukt vārdā visus šejienes tirgotājus, pazina viņu bērnus, un – mistera Garsijas gadījumā – pat zināja divus mazbērnus, ko viņam bija dāvājusi vecākā meita Džesija. – Nedomāju, ka tas bija vērsts uz jums vai jūsu veikalu, mister Garsija. Manuprāt, tie ir vienkārši pusaudži. Nedomāju, ka viņiem kāškrusts kaut ko nozīmē. – Viņš iedomājās par Noa Koenu, savu partneri, kurš šorīt bija atnācis nofotografēt uzņēmumus policijas ziņojumam. Noa bija cilvēks, kurš zināja, kas ir kāškrusts. Bet, vai tas kaut ko nozīmē, ja to uzzīmējuši garlaicības mākti pusaudži, cenzdamies sacelt pilsētā brēku? Tas nav svarīgi. Nākamajā rītā tas jau būs svarīgs notikums, jo tam būs veltīta laikraksta “Galtonas diena” pirmā lappuse. Vērodams, kā viņa dēls stiepj baltās krāsas spaini tuvāk sienai, misters Garsija pakratīja galvu ar tādām dvēseli plosošām skumjām, uz kādām ir spējīgs tikai vīrs, kam pāri sešdesmit. – Es tev teikšu, lūk, ko. Tomij, ja tu varētu aprunāties ar Ninu. Viņai beidzot ir jāizveido šis piemiņas gleznojums. Baltā siena jauniešiem ir pārāk liels kārdinājums. Tas ir tā, it kā šis milzīgais laukums kliegtu – Nāciet un apgāniet mani. Pagājušā mēnesī te bija visas tās studentu biedrības blēņas. Un pirms tam tie cīnītāji par dzīvnieku tiesībām. Šķiet, ka baltas sienas kārdinājumam nav iespējams pretoties.

Tomijs piekrita, taču viņš zināja, ka neko daudz nevar iesākt. Nina visas lietas darīja pēc sava prāta un pašas izvēlētā laikā. Viņš Ninu pazina, kopš viņi bija bērni. Viņa bija trīs gadus jaunāka par Tomiju, bet viņa svaine Lizija un Nina būtībā bija labākās draudzenes. Varbūt Lizija var ar viņu parunāt. Viņš nolēma, ka jāaprunājas ar Liziju, tiklīdz būs ticis galā ar saviem pienākumiem.

– Es jau prātoju, vai nenolīgt kādu citu, lai uztaisa piemiņas gleznojumu, – misters Garsija teica. – Varbūt kādu mākslas studentu no universitātes. Es nevaru visu laiku likt Džonijam pārkrāsot šo sienu. Un es vēlos, lai gleznojums Metjū piemiņai tiek atklāts, pirms Džonijs aiziet armijā. – Metjū bija Džonija vecākais brālis, kurš bija kritis Afganistānā.

Džonija roka ar otu apstājās pusvēzienā. – Man nekas nav pretī to pārkrāsot, tēt. Bet…

Misters Garsija viņu pārtrauca. – Protams, ka tev ir gan. Tev ir svarīgākas lietas, ko darīt, nekā ņemties ar šo te.

Tomijs iejaucās: – Mēs atklāsim, kas to izdarīja. Tikmēr es aprunāšos ar Ninu. Viņa būs dziļi satriekta, ja jūs atteiksiet viņai šo darbu. Es zinu, cik daudz viņai tas nozīmē.

– Labi, tad kāpēc viņa to nedara? – misters Garsija vaicāja. Bet tad viņš ātri vien atkāpās no stingrās nostājas un pacēla gaisā rokas, kā padodamies. – Es zinu, es zinu. Viņai ir klājies grūti vienai pašai tajā kalnā, dzīvojot Valta mājā, pēc tam, kad zaudēja brāli.

– Viņš bija viņas vienīgais atlikušais ģimenes loceklis.

Misters Garsija nopūtās. – Un viņa ir māksliniece, un visi mākslinieki ir – tu jau zini – temperamentīgi. Viņiem galva ir mākoņos. – Viņa balsī ieskanējās nicīga pieskaņa. – Varu tev pastāstīt, es priecājos, ka mani bērni tādi nav, bet, galu galā, viņiem ir bijusi stabila ģimene, kas rūpējas par to, lai viņi stāvētu ar abām kājām uz zemes. – Viņš palūkojās uz Džoniju, kurš neatskatījās, lai gan bija skaidrs, ka viņš klausās. – Bet mēs gaidām jau veselu gadu. Neviens nelikās gar sienu ne zini, kad te bija vienkārši sarkani ķieģeļi. Tagad, kad tā nokrāsota balta, es vairs nevaru neko mainīt.

– Es ar Ninu aprunāšos. Dodiet man dažas dienas laika, norunāts?

– Labi. Tevis dēļ, Tomij. Bet tad es grasos runāt ar Ninu pats. Un ja viņa nespēj to paveikt, man nāksies sameklēt kādu citu. – Iedūcās viņa mobilais telefons. Viņš ielūkojās tajā un atkal nopūtās. – Tā ir Marija. Viņa raksta īsziņu, ka vakariņas jau atdziest. Nevar gan teikt, ka man būtu apetīte. – Viņa pleci noslīga uz leju. – Pasteidzies, Džonij. Dieva dēļ, tā ir tikai siena. Tev nav no tās jāuztaisa Siksta kapela. Vienkārši uztriep virsū krāsu un dosimies projām no šejienes.