Читать книгу Vasaras saldais skūpsts - Sofija Gana - Страница 5

Divi tūkstoši seši simti četrdesmit astoņas jūdzes piecās dienās sagrabējušā metāla kārbā, ko viņš bija laimējis kādās derībās, un Miks Riverss ar savu sēžamvietu sajuta ikvienu no šīm jūdzēm.

Viņš pacēla acis uz māju, kas slējās viņa priekšā, un nodrebēja.

Nav labi.

Dārza rūķis uzlūkoja viņu ar aizdomu pilnu skatienu.

Miks pūlējās nelamāties – bet viņam tas neizdevās. Viņš atrāva vaļā mašīnas durvis un, iegrimis ar baltu mākslīgo ādu apvilktajā pasažiera sēdeklī, sāka rakņāties cimdu nodalījumā, meklēdams adresi, ko bija uzkricelējis otrā pusē vecai telefona rēķina aploksnei, tad vēlreiz nolamājās. Viņš jutās gluži kā zaļš jauniesaucamais, kurš pirmo reizi iekļuvis apšaudē.

Likums numur viens: nekad neko neiztēlojies iepriekš.

Viņš bija iedomājies, ka spēs tikt galā ar šo smago pārbaudījumu – pierunāt Valta māsu atdot viņam māju. Viņš bija šķērsojis ar mašīnu visu valsti, tad uzbraucis līdz pusei augšup pa pievedceļu, iekams aptvēra savu kļūdu. Pārliecība sagrīļojās, izraisot nelabumu un apturot viņa skrējienu. Viņš nekādā ziņā nespēs to izdarīt, par spīti tam, cik ļoti viņam šī māja nepieciešama.

Jā, es to spēju. Viņa nav mana darīšana. Atceries par savu uzdevumu. Iekšā un ārā. Paveic savu darbu.

Likums numur divi: novērtē faktus.

Viņš zināja, ka šī māja joprojām pieder Valta māsai; pirms došanās ceļā viņš bija pārbaudījis publiski pieejamos ierakstus. Tātad pirmais jautājums – kas šeit šobrīd dzīvo?

Māja ir apdzīvota. Tajā saimnieko kāds, kam patīk dārzeņi. Un puķes.

Miks zināja, ka tā var būt tikai sieviete.

Piebraucamajā ceļā bija novietots antīks, bet labi aprūpēts zaļš Subaru daudzvietīgais automobilis. Uz bufera bija uzlīme ar uzrakstu “Galtona ir lieliska”. Pēc tā, kā buferis nokarājās, varēja spriest, ka te nav iesaistīts neviens vīrietis, ja vien šis cilvēks nepieder pie tiem, kuri nespēj salabot savu mašīnu. Tādiem, kuri, pēc Mika pārliecības nav vērā ņemami, jo nesagādās raizes.

Viņš pārlaida pētījošu skatu pagalmam. Plašs puķu dārzs mājas priekšā virmoja visās iespējamās ziedu krāsās un sanēja no vismaz simts dūcošām, laimīgām bitēm. Pie velna, tur pat draiskojās arī tauriņi. Draiskoties. Viņam šis vārds nepatika, tāpat kā nepatika paši kukaiņi, bet ar citu vārdu to nevarēja attēlot. Vienīgais, kas šai vietai vēl pietrūka, bija varavīksne, lai pabeigtu nepārprotamo vēstījumu: ja tu gribi šo māju, tev nāksies doties iekšā un izraut to no kādas ļoti laimīgas personas rokām.

Vai šī māja varēja vēl vairāk līdzināties ideālai gleznai? Kaķis logā – ķeksītis. Puķains paklājiņš pie durvīm – ķeksītis. Neparasti dzīvelīgs dārzs, kura turpinājumā nolaideno pagalmu klāja ideāli zaļš mauriņš – divi ķeksīši. Vienā pusē zāliens stiepās līdz mežam, kas ieskāva māju no aizmugures. Otrā pusē – līdz pļavai, kas nozuda skatam kalna pakājē. Pļava bija kā nosēta ar visu iespējamo krāsu lauku puķēm.

Tā visa bija par daudz.

Puķes Miku kaitināja. Sakoptas mājas lika viņam uz pieres izspiesties sviedru spīdumam. Tas bija viens no tūkstošiem iemeslu, kāpēc viņam patika armija. Kazarmas, teltis, gulēšana zem klajas debess kopā ar puišiem, kuri ar vienu šāvienu sašķaidītu dārza rūķim galvu – vienkārši joka pēc. Armijā viss bija tieši tas, kas tas ir, tas neizlikās par kaut ko vairāk. Ne tā kā glītas, uzpostas mājiņas, kuras varēja dot patvērumu vārdos nenosauktām šausmām.

Miks spēra soļus pa diviem pakāpieniem reizē. Pieklauvēja. Piespieda zvana pogu. Nekādas atbildes. Viņš satvēra durvju rokturi. Tas pagriezās. Durvis nebija aizslēgtas.

– Sveicināti? – viņš uzsauca priekšnamā, pamezdams zaglīgu skatienu visapkārt, lai novērtētu, ar ko viņam ir darīšana. Ideāli kārtīgais priekšnams bija tukšs, izņemot mazu, zemu galdiņu, uz kura atradās vāze ar sarkaniem ziediem. Pie priecīgi dzeltenajām sienām rindojās gleznas ar ziediem. Uz spožās koka grīdas izcēlās sarkandzeltens pīts paklājs.

Miks aizcirta durvis, lai atvairītu pēkšņi uzbrukušo déjà vu sajūtu. Šī ir māja, kur dzīvo trakie.

Viņš devās atpakaļ pie savas mašīnas un atslējās ar muguru pret durvīm. Šī māja bija kā divas ūdens lāses līdzīga tai laimīga izskata mazajai mājiņai, kurā viņš bija uzaudzis. Miks ierāva galvu plecos, lai patvertos no rēgiem, kas vēl aizvien lika viņa miesai viscaur pārklāties ar zosādu.

Sasodītais Valts.

Miks atspiedās pret mašīnas karsto metālu, ļaudams karstumam iesūkties viņa ādā, viņa nogurušajos muskuļos. Labi, domā. Ja neviena nav mājās, tā ir izdevība parūpēties par to, kas bija šķitis šī uzdevuma grūtākā daļa, bet nu tas var izrādīties tīrais nieks salīdzinājumā ar mājas dabūšanu savā īpašumā.

Viņš palūkojās uz šķūnim līdzīgo garāžu, kas bija izvietota pagalma malā un atradās aiz mājas. Viņš var tajā iekļūt un triju minūšu laikā būt jau laukā. Ja mājas parādes durvis nav aizslēgtas, droši vien arī garāža nav aizslēgta. Nevar gan teikt, ka atslēga Miku varētu apturēt.

Viņš izvilka no aizmugurējās kabatas noskrandušu vēstuli un ieslidināja sev delnā mazu atslēdziņu, kas bija paslēpta salocītajā vēstulē. Viņam nebija nepieciešams to pārlasīt. Pēc diviem gadiem Miks to zināja no galvas.

Mik!

Vai Tu vēl aizvien esi dzīvs? Lieliski, veco zēn! Es zināju – ja kāds izkļūs no šīs vietas dzīvs, tad tas būsi Tu. Paklau, es Tev atdodu savu māju, kas atrodas Ņujorkas štata ziemeļu daļā. Šī vieta nav nekas īpašs, tomēr tā ir kaut ko vērta. Pie velna, Tev nav tur obligāti jādzīvo un tamlīdzīgi. Pārdod to, ja vēlies. Es uzrakstīju savai māsai, lai pavēstītu, ka Tu ieradīsies, tiklīdz tiksi laukā no šī elles cauruma. Viņa atdos Tev māju. Šajā ziņā problēmu nebūs.

Šīs atslēgas ir no turienes. Pirmā ir no parādes durvīm. Otrā ir kādai kastei. Tā atrodas garāžā, uz augšējā plaukta aizmugurējā labajā stūrī. Tā ir neliela kaste, līdzīga kurpju kastei, no sarkana sarūsējuša metāla. Tur ir divas tādas kastes, bet Tu sapratīsi, ka esi uzgājis pareizo, ja atslēga derēs.

Iznīcini šo kasti, Mik. Es uzticos Tev un zinu, ka Tu to izdarīsi. Nekādā gadījumā nepieļauj, lai par kasti uzzina mana māsa, nedz arī par to, kas tur iekšā. Vai vari to paveikt manā labā, veco zēn? Galu galā Tu man esi parādā par Fallūdžu, vai nav tiesa?

Parūpējies par visu,

TTAVS DRAUGS VALTS

Tu man esi parādā…

Mēnešiem ilgi guļot armijas hospitālī Vācijā, pēc tam vēl vienā Santamonikā, Mikam nebija nekādu iespēju izpildīt Valta pēdējo vēlēšanos. Pēc tam, kad viņa ķermenis beigu beigās bija sadziedēts, viņš ignorēja Valta lūgumu, viņa māsas vēstules, viņas zvanus un atstātās ziņas, kamēr nebija savedis kārtībā pats savu galvu. Viņš nespēja saprast Valta vēstuli, un, atklāti sakot, viņam bija pietiekami daudz citu problēmu, ar kurām jātiek galā. Cita cilvēka noslēpumu šķetināšana ne tuvu nebija pirmajā vietā. Galu galā, kāpēc Valts to bija uzticējis viņam? Kāpēc nebija palūdzis kādu savu bērnības draugu parūpēties par šo kasti? Kāpēc Valts nebija palūdzis kādu citu puisi no viņu apakšvienības, kādu, kuram viņš patiešām patika? Kas kastē tāds, kas ir mājas vērts? Kāpēc Valts uzskatīja, ka Miks viņam ir parādā? Vai tā tiešām bija? Jautājumi kopā ar atbildēm bija apglabāti kara netīrumos un atmiņu dūmakā, no kuras bija palikušas pāri sīkas drumslas.

Viņam nudien vajadzēja atbildēt vismaz uz vienu no Valta māsas vēstulēm. Taču Miks nekad nedomāja, ka viņam nāksies turēt Valtu pie vārda un izmantot viņa piesolīto.

Nu, te nu viņš tagad bija, piecdesmit pēdu attālumā no tā, lai atrisinātu vismaz daļu noslēpuma. Izpildot šo Valta uzdevumu, viņš kaut kādā veidā būs nopelnījis māju.

Bet kādā veidā?

Par spīti ārkārtīgi spēcīgajiem, nežēlīgajiem saules stariem, vīrieša āda šķita vēsa un mitra.

Ko, pie velna, viņš atradīs tajā garāžā?

Gaišā dienas laikā viņš iedomājās sarūsējušu, nobružātu kasti, kas piebāzta ar netīru naudu, narkotikām vai ieročiem, varbūt pat ar munīciju. Taču piķa melnā tumsā, trijos naktī, viņš iztēlojās lādi, ko klāj bieza rūsas kārta, it kā tā kādu laiku būtu gulējusi okeāna dibenā. Vai vēl ļaunāk, gara acīm viņš bija redzējis, ka to klāj asiņaini pirkstu nospiedumi. Sliktās dienās viņš izfantazēja, ka šī kaste ir pietiekami liela, lai tajā glabātos cilvēka galvaskauss. Vēl sliktākās dienās tā viņam šķita pietiekami maza, lai tur būtu paslēpts viens vienīgs nocirsts pirksts.

Ko Valts ir izdarījis? Kāpēc Miks ir atbildīgs par to, lai pasargātu Valta māsu no tā, ko Valts ir izdarījis? Vai Valta māsa ir tik trausla, ka nespēj tikt pāri brāļa noslēpumiem? Pirmajās vēstulēs viņa tiešām radīja iespaidu par trauslumu. Bet, laikam ritot, viņas valoda kļuva skarbāka, viņas lēmums noteiktāks, līdz viņa beidzot bija paziņojusi – vai nu Miks viņai atbild uzreiz, vai arī lai iet ellē.

Esi sveicināts ellē.

Miks cerēja, ka Valta māsa nedzīvo šajā mājā. Ideālajā pasaulē viņa būtu to izīrējusi kādai laimīgai puķu un tauriņu sieviņai, kurai izrādītos astoņdesmit septiņi gadi, kura būtu kurla, pusakla un tā vai citādi jau grasītos pārcelties uz pansionātu.

Vairs nekādas vilcināšanās. Miks sāka virzīties uz šķūņa pusi.

Tad apstājās.

Kaut kas nočabēja sakņu dārzā – apmēram trīsdesmit pēdas uz dienvidrietumiem.

Viņš sastinga, jau tāpat aukstie sviedri, kas klāja ādu, pārvērtās ledū. Šīs Nomales ziemeļu daļā snaiperu nav. Viņš zināja, ka nedrīkst civilajā dzīvē reaģēt tā, kā tas būtu kaujas laukā. Viņš mēģināja sevi ātri pierunāt atkāpties no tik pazīstamās klintsradzes.

Taču tas neiedarbojās. Matiņi, kas bija sacēlušies stāvus uz viņa skausta, liecināja par to, ka salātos neslēpjas trusis. Kāds viņu vēro. Vēl kāds, neskaitot bārdaino māla skulptūru margrietiņās un veselu spoku armiju, kas viņam atgādināja par šausmām, kuras var slēpties šādas mazas, kārtīgas mājiņas iekšienē.

Tu nevari te tā sēdēt atklātā vietā un gaidīt, kad kāds tev ielaidīs lodi smadzenēs.

Miks ievilka dziļu elpu. Viņš bija veltījis krietnu gadu tam, lai savestu kārtībā savu galvu, pēc tiem mokpilnajiem mēnešiem, kuros tika salikts kopā viņa ķermenis. Viņš zināja, ko nozīmē zaudēt savaldīšanos, un viņš zināja, kā tikt ar to galā. Viņš bija ticis tam pāri.

Viņš platiem soļiem šķērsoja zālienu un devās sakņu dārza virzienā.

Virs augiem parādījās smieklīga rozā salmu cepure, tad pazuda.

Miks apstājās pie zaļu pupiņu rindas, kas bija apvijušās mietiņiem piesietam auklu tīklam. Pupiņas gluži kā privātuma aizslietnis karājās starp viņu un neliela auguma sievieti, kas bija notupusies aiz tomātiem.

Miks nokremšļojās: – Labdien.

– Ak! Labdien. – Sieviete piecēlās, nervozi slaucīdama plaukstas gar džinsa šortiem, it kā tikai nupat būtu Miku pamanījusi. Viņa noņēma platmali, un sarkano matu eksplozija lika vīrietim atsprāgt atpakaļ.

Miks centās izlikties aukstasinīgs, bet viņš tāds nejutās.

Viņš stāvēja aci pret aci ar Valtu.

Ne jau ar Valtu. Valta vairs nav. Taču sarkanmatainā sieviete izskatījās tieši tāpat kā Valts, ja vien Valtam būtu bijis tik satriecošs augums. Viņai bija tādi paši mati ugunssarkanā krāsā. Tāds pats mazs, strups deguntiņš, kas gandrīz vai pazuda vasarraibumu jūrā. Tieši tāpat kā Valtam, viņas vasarraibumi tik ideāli saskanēja ar vara brūnajām acīm, ka radās iespaids – simtiem raibumiņu noslīdējuši no smalkā deguntiņa un pārplūdinājuši viņas acu varavīksnenes.

– Vai jūs esat apmaldījies? Jums nepieciešamas norādes? – viņa vaicāja, bet mundrums likās nedaudz pārspīlēts, lai izklausītos normāli. Par spīti pūliņiem, viņas balss aizlūza. Vienā rokā viņa turēja zaļu tomātu, bet otrā – grozu, kas bija apsiets ar oranžu lakatiņu.

Fakts numur viens: viņa neapšaubāmi ir Valta māsa – varbūt pat viņa dvīne.

Fakts numur divi: viņa novāc dārzeņus, kas nozīmē, ka viņa šeit dzīvo.

Fakts numur trīs: viņa noteikti Miku kādu brīdi vērojusi, kas nozīmē, ka gribēja no viņa izvairīties.

Fakts numur četri: viņa ir ellīgi seksīga.

Miks ignorēja faktu numur četri. Tas neattiecas uz šo gadījumu. Iekšā un ārā. Precīzs uzlidojums.

Viņš dziļi ievilka elpu.

– Sveika. – Viņš pastiepa roku. – Es esmu Miks Riverss. Atvainojos, ka ierodos tik vēlu.