Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 26

Pirmā man jaunumus pavēsta klostera durvju sardze. Viņa nepieklauvējusi atrauj manas celles durvis. Ursula guļ un nepamostas, bet Džefrijs paceļ galvu. Džoana ietraucas istabā un paziņo: – Karalis ir miris! Mostieties, kundze! Mēs esam brīvi. Žēlīgais Dievs mūs ir atpestījis. Sarkanā pūķa lāsts ir beidzies. Karalis ir miris.

Es nupat sapņoju, ka esmu sava tēvoča Ričarda galmā Šerifhatonā un Elizabete ar viņu dejo, ģērbusies zeltītā un sudrabotā brokāta tērpā. Spēji piecēlusies sēdus, es atcērtu:

– Klusāk! Es neklausos.

Vecā, grumbu izvagotā seja savelkas smaidā, ko es nekad vēl neesmu redzējusi. – Klausieties gan! Visi drīkst to teikt un dzirdēt. Spiegu valdnieks ir miris, un spiegi zaudējuši darbu. Karalis ir miris, un mūsu labsirdīgais princis ir mantojis troni īstajā brīdī, lai mūs visus glābtu.

Ieskanas abatijas zvani, un Džefrijs iesaucas: – Urrā! Urrā! Vai Henrijs būs karalis?

– Protams, – vecā mūķene apstiprina, satver zēna mazās plaukstiņas un dejojot virza viņu pa gultu. – Lai Dievs svētī viņu un dienu, kad viņš mantojis troni.

– Mans brālis Henrijs! – Džefrijs iegavilējas. – Anglijas karalis!

Šie nevainīgi izteiktie vārdi mani tā šausmina, ka es spēji pierauju dēlu klāt, aizspiežu viņam muti ar plaukstu un pievēršos mūķenei, lai izmisīgi lūgtu klusēt. Bet viņa tikai papurina galvu un pasmejas par zēna lepnumu. – Jā, troni vajadzētu mantot tavam brālim Henrijam, – viņa drosmīgi apliecina. – Bet mums ir skaists Tjūdoru zēns, kurš ieņems vecā spīdzinātāja vietu, un princis Harijs Tjūdors kāps tronī, un visi spiegi un nodokļu ievācēji pazudīs.

Es izlecu no gultas un steidzīgi ģērbjos.

– Vai viņa aicinās jūs pie sevis? – Džoana jautā, izcēlusi Džefriju no gultas, un dejo ar zēnu.

Ursula pieceļas sēdus, paberzē acis un jautā: – Kas noticis?

– Par ko jūs runājat? – es vaicāju Džoanai, domādama par karaļa māti, kas apglabāja mazdēlu un tagad apglabās dēlu, kā pareģots Elizabetes lāstā. Viņa būs salauzta un ticēs, ka Tjūdori parakstījuši savu nāves spriedumu, Tauerā nogalinot mūsu prinčus. Lēdija Mārgarita ticēs, ka viņi visi ir nolādēti slepkavas.

– Katrīna, Velsas princese atraitne, – Džoana paskaidro.

– Henrijs viņu apprecēs, kā solīja, vai ne? Un viņa jūs aicinās pie sevis. Tagad jūs varēsiet dzīvot galmā kopā ar bērniem. Tas ir īsts brīnums, vai ne? It kā akmens būtu novēlies no ieejas kapā un atbrīvojis jūs visus.

Es sastingstu. Cerības man kļuvušas tik svešas, ka es pat nezinu, ko teikt. Nebiju par to iedomājusies.

– Iespējams, – es saku. – Iespējams, viņš apprecēs Katrīnu. Un varbūt viņa aicinās mani pie sevis. Ja tā būs… Jā, viņa gribēs mani redzēt.

*

Tas tiešām ir brīnums, gluži kā pavasaris pēc aukstas, pelēkas ziemas. Vēlāk es katru reizi, kad redzu baltos vilkābeļu ziedus vai pienenes, atceros pavasari, kad vecais Tjūdoru karalis nomira un tronī kāpa Tjūdoru princis, visu vēršot par labu.

Bērnistabā mazais Harijs man savulaik paziņoja, ka būt valdniekam – tas ir svēts pienākums. Todien es viņu uztvēru kā lielībnieku, izlutinātu zēnu ar labiem nodomiem. Kuram varēja ienākt prātā, ka viņš stāsies pretī vecajam skopulim, apņems Katrīnu par sievu, vienā elpas vilcienā pasludinās sevi par karali un Katrīnu par savu līgavu? Tas bija pats pirmais, ko paveica šis septiņpadsmit gadus vecais zēns. Rīkodamies līdzīgi manam tēvocim, karalim Edvardam, viņš ieguva troni un mīļoto sievieti. Kurš gan būtu iedomājies, ka Harijam Tjūdoram piemīt Plantageneta drosme? Kurš būtu iedomājies, ka viņš apveltīts ar bagātīgu iztēli un degsmi?

Viņš ir savas mātes dēls; tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņš mantojis Elizabetes mīlestību, drosmi, gaišo skatu nākotnē, kas raksturīgs mūsu dzimtai. Viņš ir Tjūdoru karalis, bet pārņēmis Jorku optimismu, alkas pēc varas un straujo rīcību.

Katrīna man atsūta vēstuli, kurā aicina mani uz lēdijas Viljamsas namu. Tur jau sagatavotas istabas, kas piemērotas manas izcelsmes sievietei. Pēc tam man nekavējoties jāiet uz Vestminsteras pils ģērbtuvi, jāizvēlas seši tērpi un jāsāk kalpot viņai, ieņemot galvenās galma dāmas lomu. Es esmu brīva.

Atstājusi dēlus Saionā – neuzdrošinos ņemt viņus līdzi –, es dodos uz Londonu. Man jāpārliecinās, ka esam drošībā un patiesi brīvi, un tad es pasaukšu viņus pie sevis.

Londona nelīdzinās pilsētai, kas zaudējusi savu karali. Tajā valda neprāta līksme. Uz ielu stūriem cilvēki cep gaļu un pasniedz dzērienu pa alus darītavu logiem. Princis vēl nav kronēts, bet visur skan gaviles. Parādnieku cietumi ir atvērti, un no tiem iznāk vīri, kas vairs necerēja ieraudzīt dienas gaismu. Šķiet, ka briesmonis ir miris un mēs esam izrāvušies no ļauna lāsta tvēriena, pamodušies no murga, sagaidījuši pavasari pēc ilgas ziemas.

Uzvilkusi savu zaļo tērpu un uzlikusi galvā smagu rotu, es ieeju Anglijas karaļa audienču zālē un ieraugu princi. Viņš nesēž tronī, nav nostājies zem baldahīna kā majestātiskuma iemiesojums; Harijs smejas kopā ar draugiem un pastaigājas pa istabu, un Katrīna iet viņam blakus, it kā abi būtu jauni, iemīlējušies un apreibuši viens no otra. Un istabas galā sēž lēdija Mārgarita melnās drānās, vienlaikus sēru un dusmu plosīta. Viņa vairs nav karaļa māte; šis tituls, kas sniedza viņai tik daudz lepnuma, ir apglabāts līdz ar dēlu. Tagad viņa var pieņemt karaļa vecmāmiņas titulu, bet bargā sejas izteiksme liecina, ka viņai tas nepatīk.