Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 21

Es vēl gadu cenšos izspiest no savas zemes vairāk naudas. Kad laukos iziet vārpu lasītāji, es piesavinos kausu labības no katra groza, pārkāpjot parastos noteikumus un iesveļot sašutumu visu vecāko ciemata iedzīvotāju sirdī. Es vajāju malumedniekus un pārsteidzu viņus, pieprasot naudassodus par sīkajām zādzībām, ar ko viņi nodarbojušies kopš bērnības. Aizliegusi nomniekiem paņemt jebko dzīvu no savas zemes – pat trušus un sapuvušas olas –, es nolīgstu mežsargu, lai viņi nevarētu zvejot foreles manā upē. Ja pieķeru bērnu izzogam olas no meža pīļu ligzdas, es pieprasu naudassodu no viņa vecākiem. Es labprāt pieprasītu naudu arī no putniem par lidošanu pār maniem laukiem vai arī gaiļiem par dziedāšanu, ja vien tie varētu samaksāt.

Cilvēki ir tik nabadzīgi, ka man ir grūti viņiem kaut ko atņemt. Es sāku prātā skaitīt olas, ko man atnesīs sieviete, kurai pieder tikai sešas vistas. Medu man dod arī vīrs, kuram ir tikai viens bišu strops. Kad zemnieks nokauj govi, kas iekritusi grāvī un lauzusi kaklu, es pieprasu katru unci no savas daļas. Es neesmu laba saimniece šajā nelaimes brīdī, es esmu alkatīga un pasliktinu viņa stāvokli tāpat, kā to man nodara karaļa mantnīca.

Es sūtu savus kalpotājus pēc briežiem, fazāniem, gārņiem, irbēm – visa, ko iespējams apēst. Trušu ķērājam jāatnes vairāk ādu, zēns, kurš iztukšo dūju ligzdas, jau zina, ka es viņu gaidīšu kāpņu pakājē. Mani pārņem bailes, ka cilvēki mani apzog, un es sāku zagt no viņiem, jo pieprasu savu daļu un vēl vairāk.

Tagad es esmu kļuvusi par tādu zemes īpašnieci, ko pati nicinu; nomnieki mūs ienīst. Mana māte bija Anglijas bagātākā mantiniece, mans tēvs bija karaļa brālis. Viņi pret saviem cilvēkiem izturējās dāsni un ieguva mīlestību. Mans vectēvs baroja visus Londonas iedzīvotājus, kas klauvēja pie viņa durvīm. Un es esmu nodevusi visas šīs tradīcijas. Raizes par naudu ir man laupījušas saprātu, vēders smeldz gan baiļu, gan izsalkuma dēļ, un es vairs neatšķiru šīs sajūtas.

Reiz, kad izeju no baznīcas, es dzirdu kādu no ciemata vecajiem sūdzamies priesterim: – Tēvs, aprunājieties ar viņu! Mēs nevaram samaksāt. Pat nezinām, ko esam parādā. Viņa izpētījusi katra nomnieka pagātni un atradusi jaunus sodus. Viņa ir sliktāka par Tjūdoriem, sliktāka par karali, jo izskata visus likumus un pavērš tos par labu sev. Viņa mērdē mūs badā!

Tomēr ar to nepietiek. Es nevaru nopirkt zēniem jaunus jāšanas zābakus, nevaru pabarot viņu zirgus. Veselu gadu es mokos, pūlēdamās noliegt, ka aizņemos pati no sevis, aplaupu savus nomniekus, apzogu nabagos, bet pēc tam saprotu, ka visi mani centieni ir veltīgi.

Mēs esam izputināti.

Neviens man nepalīdz. Karaļa māte mani ienīst, un neviens neuzdrošināsies mani atbalstīt. Vienīgais, kurš atbild uz manām vēstulēm, ir Džordžs Nevils. Viņš piedāvā audzināt manus vecākos zēnus savā namā, un es esmu spiesta sūtīt Henriju un Artūru prom un apsolīt, ka drīz ieradīšos, ka viņi nepavadīs visu mūžu trimdā, ka reiz mēs atkal būsim kopā un atgūsim savas mājas.

Es stāstu saviem bērniem, ka drīz būs labāki laiki, bet viņi man netic. Džons Litls aizved zēnus uz mana radinieka Nevila namu Kentā. Saimniecības pārzinis sēž mugurā lielajam arkla zirgam, Henrijam piešķirts medību kumeļš, un Artūrs sēž uz sava mazā ponija. Es cenšos smaidīt un māt, bet acīs sariešas asaras, un es redzu tikai savu zēnu bālās sejas un bailēs ieplestās acis. Abi ir ģērbušies novalkātās drēbēs un pamet mājas, lai dotos nezināmajā. Man nav ne jausmas, kad viņus atkal satikšu. Man neizdosies uzaudzināt viņus par Plantagenetiem. Es neesmu izpildījusi savu mātes pienākumu, un viņiem nāksies augt bez manis.

Ursula vēl ir pārāk maza, lai kaut kur brauktu, un paliek pie manis. Džefrijs nupat iemācījies staigāt un vēl nerunā, bet nemitīgi tveras pie manis un bieži raud. Es nevaru sūtīt viņu prom. Viņš jau ir daudz cietis, piedzimis sēru pilnā namā un visu mūžu pavadījis bez tēva. Džefrijs paliks pie manis, lai ko tas maksātu. Vienīgais vārds, ko viņš zina, ir “mamma”.

Tomēr ir jāsameklē kāda vieta manam gudrajam, priecīgajam, šķelmīgajam Redžinaldam. Viņš ir pārāk jauns, lai kļūtu par skvairu, un man nav radinieku ar bērniem, kas viņu pieņemtu pie sevis. Visi senie draugi zina, ka mani neaicina uz galmu un neizmaksā pensiju. Viņi secina, ka Tjūdori nav labvēlīgi noskaņoti. Un es varu iedomāties tikai vienu cilvēku, kas nedomās par briesmām un būs pietiekami labsirdīgs, lai palīdzētu. Es sūtu vēstuli bīskapam Fišeram.

“Tēvs!

Ceru, ka neatraidīsiet mani, jo nav neviena cita, pie kā vērsties.

Es nespēju samaksāt savus rēķinus un audzināt bērnus mājās.

Biju spiesta aizsūtīt abus vecākos dēlus pie sava radinieka Nevila, bet labprāt sameklētu vietu kādā ticības namā savam Redžinaldam. Ja baznīca uzstās, es viņu atdošu Dievam. Viņš ir gudrs, dzīvespriecīgs un apķērīgs zēns, varbūt pat garīgi noskaņots. Es domāju, ka viņš labi kalpos Dievam. Turklāt es tiešām nevaru viņu uzturēt.

Es ceru atrast sev un abiem jaunākajiem bērniem patvērumu klosterī, kur varēsim izdzīvot no saviem pieticīgajiem ienākumiem.

Mārgarita Pola”

Bīskaps nekavējoties atbild. Viņš ir paveicis vairāk, nekā es lūdzu, un atradis gan vietu Redžinaldam, gan mājvietu man. Es drīkstu apmesties Saionā, vienā no manas dzimtas iecienītajiem dievnamiem pretī vecajai Šīnas pilij. Tajā valda abate un dzīvo piecdesmit mūķenes, bet tur bieži pieņem augstdzimušus viesus, un es varēšu dzīvot abatijā kopā ar meitu un mazo Džefriju. Vēlāk Ursula varēs kļūt par novici un mūķeni, un viņas nākotne būs nodrošināta. Dažus nākamos gadus mums vismaz būs jumts virs galvas un ēdiens uz galda.

Redžinaldam ir atrasta vieta Šīnas priorijā, kartēziešu ordeņa klosterī. Viņu no mums šķirs tikai dažas jūdzes. Ja man būs ļauts nolikt pie loga sveci, viņš redzēs gaismu un zinās, ka es par viņu domāju. Varbūt mēs drīkstēsim šķērsot upi un apciemot Redžinaldu svētku dienās. Starp mums pletīsies upe un dievnamu skarbie noteikumi, bet es redzēšu priorijas skursteņus. Man vajadzētu līksmot par tik veiksmīgu atrisinājumu un atvieglotai starot.

Bet, bet, bet… Es nometos ceļos un lūdzu Dievmātei atsvabināt mūs no šī patvēruma. Šīnas priorija nav īstā vieta manam gudrajam, līksmajam, pļāpīgajam zēnam. Kartēzieši ir eremīti, un viņu klosterī valda klusums. Mans Redžinalds, kurš labprāt dzied, lasa skaļi, mācās jokus un mīklas, ko lēni, uzmanīgi stāsta brāļiem; mans runātīgais dēls kalpos mūkiem, kas dzīvo atsevišķās cellēs, lūdzas un strādā vienatnē. Priorijā neatskan neviens vārds, izņemot svētdienas un svētkus. Reizi nedēļā mūki pastaigājas kopā un klusi sarunājas. Viss pārējais laiks tiek pavadīts klusās apcerēs aiz augstiem mūriem.

Es nespēju iztēloties savu dēlu šādā svētās bardzības citadelē un mēģinu sev iestāstīt, ka Dievs uzrunās Redžinaldu šajā saltajā klusumā un sūtīs viņam aicinājumu. Redžinalds mācīsies klusēt, tāpat kā ir mācījies runāt. Viņš pratīs novērtēt savas domas, nesmiesies, nedejos, nedziedās un neākstīsies savu lielo brāļu priekšā. Es ilgi cenšos sevi pārliecināt, ka zēnam tā būs lieliska izdevība, bet sirdī zinu, ka viņš nokļūs mūža ieslodzījumā klusuma cietumā.

Sapņos es redzu viņu ieslēgtu šaurā cellē un satrūkusies pamostos. Es saspringti domāju, kā vēl varētu viņam palīdzēt. Tomēr neviens viņu nepieņemtu par skvairu, un man nav naudas, lai nopirktu viņam mācekļa vietu, turklāt… ko viņš varētu darīt? Redžinalds ir Plantagenets, un es nevaru viņu nosūtīt pie kurpnieka. Vai Jorku dzimtas mantinieks kalpos aldarim? Vai es būtu labāka māte, ja sūtītu viņu uz tavernu apgūt lamas un zaimus, nevis lūgšanas un klusēšanu pie mūkiem?

Bīskaps Fišers atradis viņam vietu, kur viņš būs drošībā, paēdināts un izglītots. Man ar to jāsamierinās, tomēr nespēju savaldīt asaras.

Mans pienākums ir sagraut mājas un ģimeni, ko es lepna veidoju, kad nupat biju kļuvusi par lēdiju Polu. Es sasaucu visus kalpotājus lielajā zālē un paskaidroju, ka mūs skārušas grūtības, tāpēc es viņus atbrīvoju. Man izdodas samaksāt viņiem algu līdz šai dienai, bet neko vairāk es nevaru atļauties, kaut gan saprotu, ka pakļauju viņus nabadzībai. Es paziņoju bērniem, ka mums jāpamet mājas, un cenšos smaidīt, iztēlojot to kā piedzīvojumu. Man nākas slēgt Stourtonas pili, kur piedzima mani bērni, un atstāt to Džona Litla uzraudzībā, kurš ievāks nomas maksu un soda naudas. Divas trešdaļas saņems karalis, bet trešo viņš sūtīs man.

Mēs dodamies prom jāšus. Redžinalds izskatās pavisam sīciņš uz sava brāļa vecā medību zirga. Viņš prot jāt, jo ir mantojis tēva prasmi apieties ar zirgiem un cilvēkiem. Redžinalds ilgosies pēc staļļiem, suņiem un līksmajiem lauku saimniecības trokšņiem. Es nespēju viņam atklāt, kur vajadzēs dzīvot turpmāk. Man gribētos ticēt, ka viņš uztvers savu dzīvi klosterī kā likteņa mājienu, un es gaidu jautājumus, bet Redžinalds man uzticas un neko nevaicā. Viņš uzskata, ka mēs dzīvosim kopā, un pat neiedomājas kaut ko citu.

Redžinalds skumst, ka jāpamet mājas. Džefrijs priecājas par ceļojumu; Ursula sākumā ir moža, bet pēc tam šņukst. Redžinalds nejautā, kurp mēs dodamies; varbūt viņš jau zina un grib izvairīties no sarunas tāpat kā es?

Tikai pašā pēdējā rītā, kad mēs jau jājam gar upes krastu Šīnas virzienā, es ieminos: – Drīz būsim klāt. Šīs būs tavas jaunās mājas.

Viņš palūkojas uz mani. – Mūsu mājas?

– Nē, – es skarbi attraucu. – Es apmetīšos netālu, otrā upes krastā. – Redžinalds klusē, un man šķiet, ka viņš kaut ko nav sapratis, tādēļ es atgādinu: – Mēs bieži esam dzīvojuši šķirti. Kad braucu uz Ladlovu, es atstāju jūs Stourtonā.

– Vai tiešām jūs mani atstāsiet vienu? – Redžinalds neizpratnē lūkojas uz mani. – Svešā vietā? Māt? Jūs mani nepametīsiet, vai ne?

Es papurinu galvu, tik tikko spēdama parunāt, un čukstu: – Apsolu, ka es tevi apciemošu.

Mēs ieraugām priorijas augstos torņus. Vārti atveras, un priors iznāk mums pretī. Viņš satver Redžinaldu aiz rokas un palīdz nokāpt.

– Es atnākšu, un tev ļaus viesoties pie manis, – es solu, lūkodamās uz zēna pakausi. Viņš izskatās ļoti mazs blakus prioram. Viņš neatkāpjas un neizrāda pretestību, tikai paceļ bālo seju, skatās uz mani un lūdzas: – Māt, ņemiet mani līdzi. Nepametiet mani šeit!

– Kuš, kuš, – priors stingri aizrāda. – Bērniem vienmēr jāklusē vecāko un gudrāko klātbūtnē. Šajā namā tu runāsi tikai tad, kad tev to pavēlēs. Klusēšana, svētā klusēšana!

Drīz tev tā iepatiksies.

Redžinalds paklausīgi sakniebj lūpas un vairs neko nesaka, tikai lūkojas uz mani.

– Es tevi apciemošu. – Manā balsī skan bezpalīdzība.

– Tu šeit jutīsies apmierināts. Šī ir laba vieta. Tu kalposi Dievam un baznīcai. Un noteikti būsi laimīgs.

– Lai jums laba diena! – priors novēl. – Nevajadzētu visu paildzināt.

Es pagriežu zirgu un uzmetu skatienu dēlam. Redžinaldam ir tikai seši gadi; blakus prioram viņš izskatās ļoti mazs un bāls. Viņš klusē, tikai ar lūpām izveido vārdu: “Māt!”

Tomēr es neko nevaru izdarīt, neko nevaru pateikt. Un aizjāju prom.