Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 14

Tomēr manas iespējas palīdzēt ir ierobežotas. Es vairs neesmu Velsas prinča aizbildņa sieva, jo princim vairs nav ne galma, ne savas saimniecības. Harijs ir pārāk nozīmīgs, lai viņu kaut kur sūtītu. Kamēr karalienes klēpī aug bērns, ko visi uzskata par zēnu, vienīgais dzīvais mantinieks tiek audzināts Eltemas pilī pie Griničas kopā ar savām māsām Mārgaritu un Mēriju. Kaut gan viņš ir spēcīgs, veselīgs puisis, jau pietiekami pieaudzis, lai pildītu troņmantnieka pienākumus, vadītu savu padomi un mācītos lēmumu pieņemšanu, karaļa māte uzstāj, ka viņam jādzīvo noslēgtībā tāpat kā meitenēm. Harijs ir izlutinātais, dievinātais bērnistabas valdnieks.

Harijam ir labākie skolotāji, prasmīgākie muzikanti un izcilākie zirgu pazinēji, kas iemācīs viņam visas prinča mākslas. Karaliene cenšas dēlam atgādināt, ka valdnieks nevar visu darīt pēc sava prāta, bet zēna vecmāmiņa paziņo, ka viņu nedrīkst pakļaut nekādām briesmām.

Princim ir aizliegts tuvoties slimniekiem, viņa istabas ir ļoti tīras, un blakus vienmēr ir kāds ārsts. Viņam nepieciešami labi zirgi, bet tos vispirms iejāj zirgu pārzinis. Harijs drīkst airēt laivu, bet tikai tad, ja nelīst. Viņš spēlē tenisu, vienmēr uzvarēdams, dzied un rada mūziku, bet viņam aizliegts sakarst, pārāk satraukties vai piepūlēties. Neviens viņam nemāca valdīt, pat pār sevi ne. Izlutinātais zēns ir kļuvis par Tjūdoru vienīgo ceļu nākotnē. Zaudējot Hariju, viņi zaudētu visu, kā dēļ karojuši, kaluši sazvērestības un pūlējušies. Ja nebūs mantinieka, nebūs arī Tjūdoru dinastijas, tāpēc viņi ievīsta Hariju sermuļādās un pasniedz ēdienu uz zelta šķīvjiem.

Katrs Harija spertais solis atgādina, ka viņš ir vienīgais Tjūdoru zēns. Viņu ir pavisam maz – tikai karaliene, kas gatavojas dzemdībām, plaušu slimības mocītais karalis, viņa vecā māte, divas meitenes un viens dēls. Tjūdoru ir maz.

Un neviens nepiemin, ka mūsu, Jorku dzimtas Plantagenetu, ir daudz. Mūs dēvē par dēmona atvasēm, un mēs patiesi vairojamies kā elles nešķīsteņi. Mums ir daudz mantinieku, to vidū Edmunds, kurš pulcē atbalstītājus imperatora Maksimilāna galmā, viņa brālis Ričards un neskaitāmi brālēni. Plantageneti aizguvuši savu vārdu no auga Planta genista jeb irbulenes, kas allaž ir ziedos, aug pat akmeņainākajā zemē, nav izravējams un arī pēc nodedzināšanas nākamajā pavasarī zaļo atkal un laistās dzeltens kā zelts, kaut gan ielaidis saknes melnākajās oglēs.

Kad nocērt galvu kādam no Plantagenetiem, nekavējoties uzzied cits. Mūsu ciltstēvs ir Anžū Fulks, ūdens dievietes vīrs. Mums vienmēr ir ducis mantinieku. Bet, ja Tjūdori zaudēs Hariju, viņiem būs tikai bērns, ko Elizabete nēsā zem sirds un kas atņem viņas sejai krāsu un katru rītu izraisa nelabumu.

Tā kā Harijs ir tik nozīmīgs, viņam ir jāprecas, un Tjūdori pakļaujas Spānijas zelta vilinājumam. Pakļāvīgā, izpalīdzīgā Katrīna jau gaida ziņu savā Londonas pilī. Tjūdori apsola viņai Harija roku, un viņa ir uzvarējusi. Es skaļi smejos, kad mans vīrs atgriežas no Londonas un pavēsta man jaunumus, un viņš izbrīnīts vaicā, kāpēc es tā uzjautrinos.

– Atkārtojiet! – es lūdzu.

– Princis Harijs ir saderinājies ar Velsas princesi atraitni, – viņš saka. – Bet es nesaprotu, kāpēc tas ir smieklīgi.

– Tāpēc, ka viņa bija apņēmusies to panākt, un es neticēju, ka Tjūdori to pieļaus.

– Arī es brīnos. Viņiem nāksies saņemt pāvesta atļauju un vienoties par pūru, un kāzas nenotiks vēl gadiem ilgi. Man šķita, ka princim Harijam derēs tikai vislabākais. Ne jau brāļa atraitne.

– Kāpēc nē, ja laulība netika piepildīta? – es piesardzīgi vaicāju.

Viņš palūkojas uz mani. – Spāņi ir izplatījuši šo apgalvojumu galmā. Es neko neiebildu, kaut gan Ladlovā nebiju akls. Man nav ne jausmas, kāda ir patiesība, un es nezināju, ko teikt. – Mans vīrs šķiet nokaunējies. – Es nezināju, ko gribētu dzirdēt karaļa māte. Kamēr nesaņemšu kādu rīkojumu, es klusēšu.