Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 8

Manās mājās valda drudžains nemiers. Trīs bērni slimo, un tikai mazākajam, Redžinaldam, nav izsitumu. Es nekavējoties dodos uz bērnistabu. Henrijs guļ mokpilnā miegā savā lielajā gultā. Viņa brālis Artūrs ir ieritinājies blakus, un Ursula grozās mazajā gultiņā. Es palūkojos uz viņiem un sakožu zobus.

Aukle pagriež Henriju uz muguras un paceļ viņa naktskreklu. Uz bērna krūtīm un vēdera ir sarkani plankumi, kas vietām saplūst kopā. Arī seja ir pietūkusi, un āda aiz ausīm un kakla ir sarkana.

– Vai masalas? – es jautāju.

– Masalas vai bakas, – aukle atbild.

Artūrs klusi ieraudas, mani pamanījis, un es izceļu viņu no karstās gultas, lai apsēdinātu sev uz ceļgala. Mazais augumiņš deg kā ugunīs. – Gribu dzert, – viņš saka. Aukle pasniedz alus kausu. Viņš iedzer trīs malkus un atgrūž trauku. – Acis sāp.

– Mēs neatvērām slēģus, – aukle klusi paskaidro. – Henrijs žēlojās, ka gaismā sāp acis, tāpēc mēs aizvērām logus.

Ceru, ka rīkojāmies pareizi.

– Droši vien, – es saku, pārbijusies pati par savu nezināšanu. Man nav ne jausmas, kā palīdzēt bērniem un kas viņiem kaiš. – Ko teica ārsts?

Artūrs atbalstās pret mani, un pat viņa skausts, kad piespiežu tam lūpas, ir karsts.

– Ārsts paziņoja, ka vainojamas masalas un visi atveseļosies, ja Dievs vēlēs. Un piekodināja, lai saglabājam siltumu. Šis rīkojums ir izpildīts. Istabā valda smacējoša tveice, un visi trīs bērni svīst. Es nolieku Artūru uz gultas un pieeju pie Ursulas, kas guļ ļengana un klusē. Viņa ir pavisam sīciņa. Mani ieraudzījusi, viņa paceļ rociņu un pamāj, bet nerunā.

Mani pārņem šausmas, un es palūkojos uz aukli.

– Viņas prāts ir vesels! – sieviete kā aizstāvēdamās iesaucas. – Ārsts teica, ka viss būs labi, ja vien drudzis mitēsies. Viņa mazliet dzied un miegā šņukst, bet nav zaudējusi prātu. Vismaz pagaidām.

Es pamāju, cenšoties nezaudēt pacietību šajā pārkarsētajā istabā, kur mani bērni guļ kā slīkoņi jūras krastā. – Kad ārsts atgriezīsies?

– Jau ir ceļā. Es solīju viņu pasaukt, tiklīdz būsiet šeit. Bet viņš apzvēr, ka bērni atveseļosies… droši vien.

– Un pārējie šajā namā?

– Saslimuši vairāki pāži. Viens no tiem pirms Henrija. Un nomira virtuves kalpone, kas kopa vistas. Bet visi pārējie ir veseli.

– Un ciematā?

– Par to man nekas nav zināms.

Vajadzēs apjautāties ārstam, jo visas slimības mūsu zemē ir mana atbildība. Nāksies pavēlēt, lai no virtuves aizsūta ēdienu uz saslimušo namiem. Ja viņi nomirs un pietrūks naudas kapračiem, tiem samaksāšu es. Tāds ir Stourtonas saimnieces pienākums. Man jārūpējas par visiem, ne tikai saviem bērniem. Un mums, kā jau parasti, nav ne jausmas par slimības cēloņiem un iespējamām zālēm, un mēs nezinām, kad tā pārceļos uz citu ciematu un nogalinās cilvēkus tur.

– Vai aizsūtījāt vēstuli manam vīram? – es jautāju.

Atbild mans saimniecības pārzinis, kurš stāv aiz sliekšņa. – Nē, jo nezinājām, kur viņš ir.

– Uzrakstiet vēstuli manā vārdā un sūtiet to uz Ladlovu, – es pavēlu. – Pirms aizzīmogošanas parādiet man. Pēc dažām dienām viņš sasniegs Ladlovu. Varbūt jau ir tur. Bet man jāpaliek šeit tik ilgi, kamēr visi atveseļosies. Es nedrīkstu nodot slimību Velsas princim un viņa sievai.

– Lai Dievs mūs sargā! – pārzinis nosaka.

– Āmen, – aukle piebalso un lūdz Dievu par prinča veselību, vienlaikus skarot mana dēla pieskārtušo seju, it kā Tjūdori vienmēr būtu svarīgāki par visiem.