Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 16

Karaļa māte rīko visas svarīgākās galma ceremonijas un arī nosaka to, kā jāapbedī karaliene. Astoņi melni zirgi velk Elizabetes zārku pa Londonas ielām, un tam seko divi simti ubagu, kas nes iedegtas sveces. Mēs ar pārējām dāmām, ģērbušās melnā, ejam aiz zārka, un galma vīrieši jāj mums līdzi. Ielās liesmo lāpas un drūzmējas sērotāji līdz pat Vestminsteras abatijai.

Londona ieradusies pavadīt Jorku princesi pēdējā gaitā. Londonas iedzīvotāji vienmēr ir mīlējuši Jorkus, un es dzirdu čukstu, kas mani pavada kā svētības vārdi. “Par Voriku!” Bet es nepaceļu skatienu, it kā nedzirdētu sava vectēva kaujas saucienu.

Karalis ir devies uz skaisto Ričmondas pili, ko uzcēla par godu savai sievai, un ieslēdzies istabā. Viņš neuzdrošinās skatīties, kuri draugi vēl palikuši tagad, kad aizgājusi Jorku dzimtas princese. Henrijs vienmēr ir apgalvojis, ka Elizabete nedāvāja viņam Angliju un viņš pats to iekaroja. Tagad, kad Elizabetes vairs nav, viņš redz, kas viņam patiesībā pieder un cik droši viņš jūtas savu pavalstnieku vidū.

Ir jau pavasara vidus, kad Henrijs beidzot iznāk no tumsas un nošķirtības, un viņš vēl joprojām tērpjas melnā. Viņa māte pavēl pārtraukt šīs sēras un palīdz viņam atkopties. Mēs ar seru Ričardu atsaucamies viņas aicinājumam un sēžam pie vakariņu galda lielajā galma zālē. Es pārsteigta redzu karali tuvojamies un pieceļos, lai paklanītos. Viņš aizved mani līdz nišai zāles tālākajā malā.

– Jūs mīlējāt Elizabeti tāpat kā es, – karalis ierunājas, satvēris manas plaukstas. – Es nespēju noticēt, ka viņa ir aizgājusi.

Henrijs izskatās kā cilvēks, kurš saņēmis nāvējošu triecienu. Viņa sejā ievilktas jaunas ciešanu rievas, un āda ir pelēcīga. Loki zem acīm apliecina, ka viņš neskaitāmas naktis raudājis, turklāt ir nedaudz salīcis, it kā mazinot sāpes krūtīs. – Nespēju noticēt, – viņš atkārto.

Es nezinu, kā viņu mierināt, jo esmu tikpat noskumusi un vēl nevaru atgūties pēc Elizabetes pēkšņās nāves. Viņa bijusi man blakus visu mūžu. Es nespēju saprast, kāpēc viņas vairs nav. – Dievs ir…

– Kāpēc Dievs man viņu atņēma? Viņa bija lieliska Anglijas karaliene! Labākā sieva, kāda man varētu būt.

Protams, viņa bija lieliska Anglijas karaliene; viņa piedzima Anglijas valdnieku ģimenē, kas tronī sēdēja vēl pirms tās dienas, kad Henrijs Tjūdors izkāpa krastā Milfordheivenā. Elizabete bija mūsu izlolotā princese, nevis svešiniece. Bet es klusēju.

– Un mani bērni! – karalis iesaucas, palūkojies uz tiem.

Harijs sēž blakus tēva tronim un skatās uz šķīvi, bet neko neēd. Zēns ir saņēmis drausmīgu triecienu, un es nezinu, vai viņš jebkad atgūsies. Māte viņu mīlēja rāmi un nesatricināmi, un vecmāmiņas kaismīgā pieķeršanās to nevar pārspēt. Elizabete zināja, cik Harijs ir apdāvināts, valdzinošs zēns, un iedvesa viņam domu, ka reiz viņš spēs atrast pats sevi. Māte lika viņam ieklausīties sevī, apvaldīt paštīksmi, iejusties citu ādā, mācīties līdzjūtību.

Mārgarita un Mērija sēž līdzās savai vecmāmiņai, un turpat ir Katrīna. Sajutusi manu skatienu, viņa pagriež galvu un velta man neizdibināmu smaidu.

– Viņi vismaz pavadīja bērnību kopā ar māti, – es ieminos. – Māti, kas viņus patiesi mīlēja.

Karalis pamāj. – Jā. Un man bija dāvāti gadi viņai pie sāniem.

– Arī princese atraitne ir zaudējusi draugu, – es piesardzīgi ierunājos. – Karaliene bija viņai pieķērusies.

Henrijs seko manam skatienam. Katrīna sēž goda vietā, bet princeses ar viņu nesarunājas kā ar māsu. Mārgarita ir uzgriezusi viņai muguru un sačukstas ar Mēriju. Katrīna pie augstā galda izskatās vientuļa. Viņa ir bāla un satraukta, un es pamanu, ka viņa ik pa brīdim cenšas ielūkoties sejā Harijam, bet princis stingi vēro savu šķīvi.

– Ik reizi, kad ierodas galmā, viņa ir kļuvusi vēl skaistāka, – Henrijs klusi nosaka, vērodams princesi, un nenojauš, ka man šie vārdi ir kā sāls brūcē. – Viņa vienmēr bijusi glīta meitene, bet tagad pārvēršas par apbrīnojamu jaunu sievieti.

– Jā, – es salti piekrītu. – Kad notiks viņas kāzas ar princi Hariju?

Karalis mani uzlūko tā, ka es nodrebinos, it kā zālē būtu ielauzusies auksta vēja pūsma. Viņš izskatās nerātns kā princis Harijs, kurš pieķerts zogam saldumus no virtuves, vienlaikus līksmi satraukts un vainīgs, jo apzinās, ka ir izdarījis kaut ko sliktu, un cer izvairīties no soda, turklāt ticot, ka neviens viņam nespēs kaut ko liegt.

– Ir pārāk agrs. – Es redzu, ka Henrijs izlemj man neatklāt sava smaida iemeslu. – Vēl nevaru pateikt.

*

Iekams mēs ar seru Ričardu dodamies uz Stourtonu, mani paaicina karaļa māte. Viņas istabās drūzmējas palīdzības un labvēlības lūdzēji. Karalis sācis piespriest cilvēkiem lielus naudassodus par nelieliem pārkāpumiem, un daudzi vēršas pēc žēlastības pie karaļa mātes. Tā kā viņa kopā ar dēlu lasa karalisko rēķinu grāmatas un priecājas par ienākumiem, daudzi lūdzēji aiziet vēl nabagāki nekā iepriekš.

Lēdija Mārgarita lieliski apzinās, ka viņas dēls saglabās varu tikai tad, ja vienmēr varēs izsūtīt kaujas laukā armiju, un par to ir jāmaksā. Abi nemitīgi cenšas piepildīt lādes, krājot līdzekļus karam, no kā baidās.

Viņa pasauc mani tuvāk. Dāmas smalkjūtīgi pieceļas un aiziet, lai mēs varētu aprunāties divatā.

– Jūs bijāt Ladlovas pilī kopā ar jauno pāri, vai ne? – karaļa māte bez aplinkiem noprasa.

– Jā.

– Katru vakaru sēdējāt pie viena galda?

– Gandrīz katru. Es nebiju klāt, kad viņi atbrauca, bet pēc tam dzīvoju viņiem blakus.

– Jūs redzējāt viņus kopā kā vīru un sievu.

Man nav ne jausmas, ko lēdija Mārgarita grib panākt, bet viņai vienmēr ir kāds mērķis.

– Protams.

– Un nekad neredzējāt kaut ko tādu, kas liecinātu, ka viņi nav precēti domās, vārdos un darbos.

Es brīdi vilcinos. – Citiem redzot, viņi bija jauns, mīlošs pāris.

Lēdija Mārgarita bargi vēro mani. – Viņi bija laulāti un gulēja vienā gultā, – viņa paziņo. – Nav nekādu šaubu.

Es atceros, kā Artūrs izlūdzās princesei solījumu atkal apprecēties un kļūt par Anglijas karalieni. Tāda bija viņa vēlme. Es Artūra labā darītu jebko.

– Man nav zināms, kas notika Viņas Gaišības guļamistabā, – es saku. – Bet viņa teica man un pārējiem, ka laulība netika piepildīta.

– Ak tā jūs apgalvojat? – lēdija Mārgarita salti painteresējas.

Es dziļi ievelku elpu. – Jā.

– Kāpēc? – viņa jautā. – Kāpēc jūs to sakāt?

– Tāpēc, ka to redzēju un dzirdēju. – Es mēģinu paraustīt plecus, bet tie ir pārāk saspringti, cenšos runāt nevērīgi, bet man trūkst elpas.

Karaļa mātes sejā piepeši atplaiksnī dusmas, un es saraujos. – Redzējāt! Dzirdējāt! Jūs visas trīs to izdomājāt, jūs ar spāņu infantu un viņas dueņu, trīs ļaunās sievietes! Jūs gribat sagraut manu dzimtu un iznīcināt manu dēlu! Es zinu! Es jūs pazīstu! Kaut viņa nekad nebūtu ieradusies šajā zemē! Viņa mums sagādājusi tikai bēdas!

Istabu pārņem klusums; visi uz mani skatās un satriekti mēģina apjaust, kā esmu saniknojusi karaļa māti. Es nometos ceļos, dzirdot asiņu šalkoņu ausīs. – Piedodiet, Jūsu Gaišība! Es nekā neesmu kaitējusi jums vai jūsu dēlam.

– Atbildiet! – viņa pavēl. – Vai jums droši zināms, ka princis Artūrs gulēja ar savu sievu? Jūs redzējāt nepārprotamas liecības, ka viņi bijuši kopā. Zem jūsu jumta viņš reizi nedēļā gāja uz princeses istabu, vai ne? Es pavēlēju tā rīkoties, un manu norādījumu izpildīja. Vai arī jūs gribat teikt, ka nepaklausījāt un tas nenotika?

Man ir grūti runāt. – Mēs jums paklausījām, – es čukstu.

– Princi Artūru katru nedēļu veda pie viņas.

– Tātad jūs to atzīstat, – karaļa māte saka, nedaudz nomierinājusies. – Viņš viesojās sievas istabā. Jūs to nenoliedzat.

– Bet es nevaru pateikt, vai viņi bija kopā, – es tik tikko dzirdami piebilstu.

Tomēr lēdija Mārgarita visu dzird. – Jūs atbalstāt spānieti, – viņa nosaka. – Atbalstāt viņas smieklīgo apgalvojumu, ka viņas vīrs četrus mēnešus nespēja pildīt savu pienākumu. Kaut gan viņš bija jauns, veselīgs un precējies. Kaut gan iepriekš viņa par to neieminējās. Nekad nežēlojās.

Es apsolīju palīdzēt princesei Katrīnai. Princis Artūrs man bija ļoti mīļš, un es dzirdēju, kā viņš čukstus lūdz sievai kaut ko apsolīt. Es tupu uz ceļiem, noliecu galvu un gaidu mirkli, kad viss beigsies.

– Diemžēl es nevaru neko apgalvot, – es atkārtoju. – Viņa man teica, ka nav nekādu cerību uz bērnu. Es to uztvēru kā apliecinājumu, ka viņi negulēja kopā.

Karaļa mātes dusmas ir izsīkušas, un viņa strauji nobāl, it kā gatavotos zaudēt samaņu. Kāda no dāmām sper soli uz priekšu, lai viņu atbalstītu, bet atkāpjas, saņēmusi niknuma pilnu skatienu.

– Vai jūs saprotat, ko darāt, Mārgarita Pola? – karaļa māte ledainā balsī jautā. – Vai patiesi apzināties, ko šobrīd sakāt? Es papurinu galvu. – Piedodiet, Jūsu Gaišība, bet man nav ne jausmas.

Pieliekusies karaļa māte tuvina lūpas manai ausij. Viņa ir tik tuvu, ka es jūtu viņas skābeno dvašu uz vaiga. – Jūs neizprecināsiet savu mazo draudzenīti princim Harijam. Jūs guldīsiet spāņu palaistuvi viņas vīratēva gultā!

Man ir grūti noticēt, ka lēdija Mārgarita nupat izteikusi šos vārdus. – Vīratēva?

– Jā.

– Karaļa?

– Jā, mana dēla gultā.

– Viņš vēlas apņemt par sievu princesi atraitni?

– Protams! – Karaļa māte turpina dvest man sejā. – Tādējādi viņam nevajadzēs izmaksāt atraitnes naudu, tādējādi viņš paturēs spānietes pūru un pieprasīs arī pārējo, tādējādi viņš saglabās Spānijas atbalstu cīņā pret kopējo ienaidnieci Franciju. Viņš lēti nosvinēs kāzas ar princesi, kas jau ir šeit, Londonā, un iegūs jaunu bērnu, vēl vienu dēlu. Un tādējādi… – Viņa uz brīdi apklust, elsodama kā vajāts suns.

– …viņš apmierinās savu grēcīgo iekāri. Princese viņu pavedinājusi ar savām pārdrošajām, ļaunajām acīm. Viņa ir uzkurinājusi mana dēla kvēli ar dejām, pastaigājas viņam blakus, sačukstas, uzsmaida un liecas reveransā, kārdina viņu un ieraus ellē.

– Princese ir saderināta ar princi Hariju.

– Atgādiniet viņai to, kamēr viņa ieķērusies Harija tēvam rokā un trinas gar viņu!

– Karalis nevar apprecēties ar savu vedeklu, – es apjukusi atgādinu.

– Muļķe! – lēdija Mārgarita šņāc. – Viņam nepieciešama tikai pāvesta atļauja. Un viņš to saņems, ja princese turpinās apgalvot, ka laulība netika piepildīta. Ja draugi viņu atbalstīs tāpat kā jūs. Un šie meli iegrūdīs manu dēlu grēkā un iznīcinās manu dzimtu. Tie mūs sagraus! Un jūs atkārtojat viņas melus. Jūs esat tikpat nekrietna kā viņa. Es to nekad neaizmirsīšu. Nekad nepiedošu. Nekad! – Es satriekta lūkojos uz karaļa māti, bet viņa pavēl: – Runājiet! Sakiet, ka viņi gulēja kopā. – Tiklīdz es mēmi papurinu galvu, viņa mani brīdina: – Ja nerunāsiet, jums nāksies par to ciest.

Es noliecu galvu un klusēju.