Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 13

Es atstāju Velsas princesi atraitni Daremas namā un dodos uz Vestminsteru, kur galms ieslīdzis dziļās sērās. Šķērsojot pazīstamos gaiteņus, es eju pie karalienes. Audienču zāles durvis ir atvērtas, un tajā drūzmējas galminieki un lūdzēji, bet visi runā klusi, un daudziem tērpu rotā melna apmale.

Ejot es dažiem pamāju, bet neapstājos, jo nevēlos atbildēt uz jautājumiem un neskaitāmas reizes atkārtot: – Jā, slimība bija ļoti strauja. Jā, mēs izmēģinājām šīs zāles. Jā, šis ir drausmīgs trieciens. Jā, princese sēro. Jā, ārkārtīgi žēl, ka nav bērna.

Kad pieklauvēju pie karalienes istabas durvīm, tās atver lēdija Ketrīna Hantlija. Viņa bija precējusies ar viltvārdi, kas mira līdz ar manu brāli, un mēs ne sevišķi patīkam viena otrai. Es paeju viņai garām, neteikusi ne vārda.

Karaliene ir nometusies ceļos pie zelta krucifiksa un aizvērusi acis. Es apsēžos viņai blakus, noliecu galvu un lūdzu Dievam spēku, lai runātu ar mūsu prinča māti par viņa zaudējumu.

Elizabete nopūšas, palūkojas uz mani un klusi nosaka:

– Es tevi gaidīju.

Es satveru viņas plaukstas. – Ak, es nespēju pat izteikt savu nožēlu!

– Zinu. Kā jūtas princese?

– Viņa ir ļoti klusa. Ļoti skumja.

– Vai nav nekādas iespējas, ka viņa gaida bērnu?

– Viņa apgalvo, ka nav.

Izliekoties, ka necer uz mazdēlu zaudētā dēla vietā, Elizabete pamāj.

– Mēs izmēģinājām visu… – es iesāku.

Elizabete saudzīgi uzliek plaukstu man uz pleca. – Es zinu, ka tu par viņu rūpējies kā par savu bērnu, – viņa mani nomierina. – Viņš bija īsts Jorku princis, mūsu Baltā roze.

– Mums vēl ir Harijs, – es atgādinu.

– Jā. – Viņa atbalstās pret manu plecu un pieceļas. – Bet Harijam nebija paredzēta Velsas prinča un karaļa nākotne.

Es viņu izlutināju. Viņš ir nepastāvīgs un iedomīgs.

Šie vārdi mani tā pārsteidz, ka es apjūku. – Viņš iemācīsies… – es stomos. – Izaugs.

– Viņš nemūžam nekļūs par otru princi Artūru, – karaliene nosaka. – Artūrs bija dēls, kuru es dāvāju Anglijai. Lai nu kā, es laikam atkal gaidu bērnu, – viņa turpina. – Lai slavēts Dievs!

– Vai tiešām?

– Vēl ir agrs, bet es ceru, ka jā. Tas būtu īsts mierinājums, vai ne? Vēl viens zēns.

Elizabetei ir trīsdesmit seši gadi, pārāk daudz. – Tas būtu brīnišķīgi, – es apgalvoju un cenšos smaidīt. – Dieva labvēlības zīme Tjūdoriem, žēlastība pēc upura saņemšanas.

Mēs abas pieejam pie loga un lūkojamies uz košo dārzu un cilvēkiem, kas spēlē ķegļus zālienā. – Viņš bija brīnišķīgs zēns, piedzima pašā mūsu laulības sākumā gluži kā Dieva svētība. Un ļoti laimīgs bērns. Vai atceries, Mārgarita?

– Atceros, – es atbildu, bet neatzīstu, ka esmu pārāk daudz aizmirsusi, ka Artūra gadi kopā ar mani ir izslīdējuši caur pirkstiem kā atmiņas par neievērojamām vasaras dienām. Viņš bija laimīgs bērns, un laime nepaliek prātā. Elizabete nešņukst, tikai ik pa brīdim ar plaukstas virspusi notrauc asaras no vaigiem. – Vai karalis sūtīs Hariju uz Ladlovu? – es jautāju. Ja mans vīrs būs nākamā prinča aizgādnis, man vajadzēs rūpēties arī par viņu, bet es nespēšu lūkoties uz citu zēnu prinča Artūra vietā.

Elizabete papurina galvu. – Karaļa māte to aizliedza. Viņa grib paturēt Hariju galmā. Šeit viņš lēdijas Bofortas uzraudzībā mācīsies un gatavosies jaunajai nākotnei.

– Un princese atraitne?

– Laikam atgriezīsies Spānijā. Šeit viņu nekas negaida.

– Tieši tā. Nabaga bērns, – es piebalsoju, domādama par nobālušo meiteni lielajā pilī.

*

Pirms dodos uz Stourtonu, es apciemoju princesi Katrīnu. Viņa ir ļoti jauna un pamesta viena kopā ar algotajiem pavadoņiem – savu bargo dueņu, galma dāmām, biktstēvu un kalpotājiem. Es nožēloju, ka viņu neizmitinās karalienes istabās.

Sēru laikā princese ir kļuvusi vēl skaistāka. Bālā seja mirdz sarkanīgi zeltaino matu ielokā. Viņa ir novājējusi, un zilās acis izskatās vēl lielākas.

– Es atnācu atvadīties. – Manā balsī skan uzspēlēta līksmība. – Tūlīt došos mājās, un arī jūs droši vien ceļosiet uz Spāniju.

Viņa pamet skatienu apkārt un pārliecinās, ka neviens nenoklausās. – Nē, es neatgriezīšos mājās, – viņa apņēmīgi nosaka. Es alkstu paskaidrojuma. Katrīnas sejā atplaukst nerātns smaids. – Neskatieties uz mani tā, – viņa attrauc. – Es palikšu šeit.

– Te jūs nekas vairs negaida, – es atgādinu.

Katrīna satver mani aiz rokas un ved tālāk no dāmām, klusi runādama: – Jūs maldāties. Pirms Artūrs nomira, es viņam apsolīju kalpot Anglijai. Jūs dzirdējāt, ka viņš lūdza to apzvērēt. Es turēšu doto vārdu.

– Jūs nevarat palikt šeit.

– Varu, turklāt pavisam vienkārši. Apprecoties ar Velsas princi, es atkal būšu Velsas princese.

Es satriekta brīdi klusēju. – Jūs taču negribat precēties ar princi Hariju!

– Man nav citas iespējas.

– Vai jūs to apsolījāt princim Artūram? – Tiklīdz Katrīna pamāj, es piebilstu: – Viņš noteikti nedomāja, ka jums jāsalaulājas ar viņa jaunāko brāli.

– Artūrs zināja, ka tas ir vienīgais veids, kā man kļūt par Anglijas karalieni, un mums bija daudz ieceru, mēs kalām kopīgus plānus. Viņš zināja, ka Tjūdoru valdīšana nelīdzinās Jorku varai. Artūrs vēlējās sevī apvienot abas dzimtas, valdīt taisnīgi un līdzjūtīgi, iegūt cilvēku cieņu. Pirms nāves viņš gribēja, lai es īstenoju šos plānus bez viņa. Es mācīšu Hariju un norādīšu viņam īsto ceļu. Es viņu pārvērtīšu par krietnu karali.

– Princim Harijam ir daudz labu īpašību. – Es rūpīgi izvēlos vārdus. – Bet viņš nav un nekad nebūs tāds pats princis kā tas, kuru zaudējām. Viņš ir valdzinošs un aizrautīgs, drosmīgs kā mazs lauva, gatavs kalpot savai dzimtai un zemei… – Es brīdi vilcinos. – Bet viņš līdzinās emaljai, Jūsu Gaišība. No ārpuses viņš mirdz un laistās, bet nav tīrs zelts.

Viņš noteikti nav tāds kā Artūrs.

– Es tik un tā kļūšu viņa sieva. Manās rokās viņš būs labāks.

– Jūsu Gaišība, viņa tēvs meklēs labāku līgavu, citu princesi. Un jūsu vecāki savukārt meklēs otru vīru jums.

– Tātad mēs atrisināsim abus sarežģījumus ar vienu atbildi. Turklāt šādi karalim nevajadzēs maksāt manu atraitnes daļu. Viņam tas patiks. Un viņš saņems manu atlikušo pūru, kā arī saglabās savienību ar Spāniju, ko alka tik kvēli, ka pat… – Meitene apklust.

– Tik kvēli, ka nogalināja manu brāli, – es tik tikko dzirdami pabeidzu viņas teikumu. – Jā, es zinu. Bet jūs vairs neesat Spānijas infanta. Viss ir mainījies. Jūs esat mainījusies.

Katrīna pietvīkst. – Nē. Es parūpēšos, lai viss būtu tāpat kā iepriekš. Pateikšu, ka vēl esmu jaunava un laulība nebija piepildīta.

Es spēji ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, neviens neticēs…

– Bet neviens arī nejautās! – viņa paziņo. – Kurš uzdrošinātos apšaubīt manus vārdus? Un jūs mani atbalstīsiet, vai ne, Mārgarita? Jo es tā rīkojos Artūra dēļ un jūs viņu mīlējāt tāpat kā es. Ja jūs nenoliegsiet manus vārdus, neviens neiebildīs. Visi gribēs ticēt, ka es drīkstu apprecēties ar Hariju, un neviens neizprašņās manus kalpotājus. Neviena no manām dāmām neatbildētu uz angļu spiegu jautājumiem. Ja jūs klusēsiet, viss būs labi.

Šī spējā pāreja no izmisuma uz sazvērestību ir tik krasa, ka es izbijusies lūkojos uz princesi. Viņas sejā ir lasāma tikai apņēmība, un viņa ir sasprindzinājusi žokli.

– Tā rīkoties nevar.

– Man tas jādara, – viņa drūmi nosaka. – Es apsolīju.

– Jūsu Gaišība, Harijs ir bērns…

– Vai jums šķiet, ka es to neapzinos? Tieši tāpēc Artūrs bija tik pārliecināts. Hariju nepieciešams mācīt. Es viņam došu padomus. Šobrīd viņš ir iedomīgs, izlutināts zēns, bet es viņu pārvērtīšu par karali.

Jau grasīdamās iebilst, es piepeši saskatu Katrīnā topošo karalieni. Viņa būs varena. Šī meitene kopš trīs gadu vecuma gatavota Anglijas valdnieces lomai, un izskatās, ka piepildīs savu likteni.

– Nezinu, kā būtu pareizi, – es nedroši bilstu. – Jūsu vietā es…

Katrīna smaidīdama papurina galvu. – Lēdija Mārgarita, jūs manā vietā atgrieztos Spānijā un cerētu uz klusu, drošu dzīvi, jo esat iemācījusies vairīties no troņa. Jūs augāt bailēs no jebkura karaļa. Bet mana bērnība bija citāda. Man nav izvēles. Jau šūpulī mani dēvēja par Velsas princesi! Es nevaru mainīt savu vārdu un bēguļot no likteņa. Man jāpilda solījums, ko devu Artūram. Palīdziet man!

– Puse galminieku redzēja, kā jūs abus gulda kopā kāzu naktī.

– Ja vajadzēs, es paziņošu, ka viņš nespēja pildīt pienākumu.

Es spēji ievelku elpu. – Katrīna! Vai tiešām jūs viņu apkaunotu?

– Tas nav apkaunojums, – viņa kaismīgi iebilst. – Jākaunas tiem, kas man uzdotu šādu jautājumu. Es zinu, ko mēs viens otram nozīmējām. Bet nevienam citam tas nav jāzina.

Neviens pat nenojautīs.

– Jūsu dueņa…

– Viņa klusēs. Donja Elvira nevēlas atgriezties Spānijā ar bojātu preci un izšķiestu pūru. – Katrīna bezbailīgi smaida, it kā viss būtu pavisam vienkārši. – Un es dāvāšu Harijam dēlu, – viņa sola. – Un meiteni Mēriju. Gluži kā iecerēts. Vai audzināsiet manus bērnus, lēdija Mārgarita? Vai negribat aprūpēt bērnus, ko man novēlēja Artūrs?

– Jā, – es negribīgi piekrītu. – Jā. Es gribu audzināt bērnus, ko viņam solījāt. Un es nekad nerunāšu par jums abiem. Es galu galā neko nezināju, nebiju klāt jūsu kāzu naktī un nenodošu jūs, ja patiesi esat apņēmusies spert šo soli. Man nebūs nekāda viedokļa.

Katrīna atvieglota noliec galvu. – Es tā rīkojos viņa dēļ. Tikai tāpēc, ka mīlu viņu. Ne jau savas godkāres vai manu vecāku iegribu vadīta. Artūrs man to lūdza, un es pildīšu solījumu.

– Es jums palīdzēšu. Viņa dēļ, – es apņemos.