Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 7

Es pavēlu kalpotājiem visu uzpost, izberzt grīdas, noslaucīt mūra sienas un piekārt košos, biezos gobelēnus. Namdari pielabo durvis, lai novērstu caurvēja rašanos. No vīna tirgotājiem es iegādājos jaunu, lielu mucu, kas pārzāģēta uz pusēm un būs princeses vanna; karaliene ziņo, ka infanta vēlas mazgāties katru dienu. Es ceru, ka viņa atteiksies no šīs svešādās paražas, kad būs izjutusi aukstos vējus Ladlovas pils torņos. Viņas gultai sarūpēti jauni aizkari, un mēs ceram, ka princis to apmeklēs katru nakti. Viss ir sagatavots, un mēs gaidām pāri, kas iemieso Anglijas cerību un gaišo nākotni, dzīvos manā uzraudzībā, apgūs Velsas prinča un princeses prasmes un ieņems dēlu, tiklīdz iespējams.

*

Es vēroju lietus slacīto, slideno taku aiz Gledfordas vārtiem, gaidot karalisko gvardi, bet redzu tikai vienu jātnieku. Uzreiz ir skaidrs, ka viņam ir sliktas vēstis. Es pārbijusies ietinos apmetnī un steidzos pie pils vārtiem. Ziņnesis pieauļo man klāt, nolec zemē, metas ceļos un sniedz aizzīmogotu vēstuli. Es to paņemu un atveru, pārliecināta, ka Edmunds de la Pols ir notverts un apsūdzējis mani sazvērestībā. Bailes ir tik skaudras, ka es pat nespēju lasīt. – Kas noticis? – es jautāju.

– Lēdija Mārgarita, man diemžēl jāpavēsta, ka bērni bija ļoti slimi, kad es pametu Stourtonu, – viņš saka.

Samirkšķinājusi acis, es beidzot izlasu īso saimniecības pārziņa vēstuli. Viņš raksta, ka deviņus gadus veco Henriju nomoka drudzis un sarkani izsitumi. Artūrs jūtas labi, bet Ursula raud, ir sakarsusi un žēlojas par galvassāpēm. Ursulai ir tikai trīs gadi, un tas bērnam ir bīstams laiks. Pārzinis pat nepiemin mazo Redžinaldu. Jāpieņem, ka viņš ir dzīvs un vesels. Pārzinis noteikti man pateiktu, ja bērns jau būtu miris.

– Tā nav sviedru slimība, vai ne? – es jautāju, runājot par jauno kaiti, kas sekoja Tjūdoru armijai un gandrīz iznīcināja Londonas iedzīvotājus, kad tie pulcējās sveikt jauno karali. Ziņnesis pārmet krustu. – Ceru, ka nē. Neviens vēl… – Viņš apklust, jo gribēja teikt, ka neviens vēl nav miris. Sviedru slimība nogalina veselu vīrieti dienas laikā. – Mani sūtīja ceļā trešajā dienā pēc tam, kad saslima vecākais zēns, – viņš saka.

– Un mazais Redžinalds?

– Viņš ir savas zīdītājas namiņā tālu prom no lielās mājas. – Ziņneša bālajā sejā atspoguļojas manas bailes.

– Vai jums nav nekādu pazīmju? – es jautāju.

Neviens nezina, kā slimība izplatās. Daži uzskata, ka ziņneši to pārnēsā savās drēbēs vai uz vēstules papīra, tāpēc cilvēks vienlaikus nodod ziņu par saslimšanu un arī pašu kaiti.

– Lai slavēts Dievs, es jūtos labi, – viņš saka. – Nav ne izsitumu, ne drudža. Pretējā gadījumā es pie jums nenāktu, kundze.

– Man vajadzētu doties mājup, – es saku, bet mani vienlaikus plosa pienākuma apziņa pret Tjūdoriem un bailes par bērniem. – Paziņojiet staļļa puišiem, ka es izjāšu pēc stundas. Man vajadzēs pavadoņus un otru zirgu.

Viņš pamāj un aiziet. Es pavēlu dāmām sakravāt manas mantas un paziņoju, ka vienai no viņām nāksies jāt kopā ar mani šajā ziemas salā, jo man jātiek līdz Stourtonai pie saviem slimajiem bērniem. Kamēr izrīkoju kalpotājus, es nedomāju par ceļamērķi un neļauju sev domāt par bērniem.

Dzīve ir briesmu pilna. Bērni mirst bieži, saslimst pat no niekiem, karaliskajās asinīs slēpjas nāve, kas seko pa pēdām Plantagenetiem kā melns suns.