Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 12

Karaliene atsūta savas nestuves, lai atraitne varētu tās izmantot ceļā uz Londonu. Katrīna ir mēma un satriekta. Viņa katru vakaru klusēdama aiziet gulēt. Es zinu, ka viņa lūdzas, kaut no rīta nepamostos. Pildot savu pienākumu, es jautāju, vai viņa gaida bērnu, un meitene sašutusi dreb, it kā es censtos ielauzties viņas sirdī.

– Ja jūs gaidāt bērnu un tas būs zēns, viņš kļūs par Velsas princi un vēlāk arī Anglijas karali, – es saudzīgi atgādinu. – Jūs būtu tikpat ietekmīga kā lēdija Mārgarita Boforta.

– Kas notiks, ja es negaidu bērnu? – Katrīna drūmi jautā.

– Jūs būsiet princese atraitne, bet Velsas prinča titulu saņems Viņa Gaišība Harijs, – es paskaidroju.

Viņa novēršas un pieiet pie kamīna, bet es pamanu nicinājumu viņas sejā, kas uzplaiksnī, kad pieminu Artūra jaunāko brāli. – Princis Harijs! – viņa iesaucas.

– Jums jāsamierinās ar Dieva piešķirto vietu dzīvē, – es klusi atgādinu.

– Nemūžam!

– Gaišība, jūs esat pārcietusi lielu zaudējumu, bet nedrīkst stāties pretī liktenim. Varbūt Dievs vēlas, lai jūs atkāpjaties, – es ierosinu.

– Nē, – viņa skarbi nosaka.