Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 6

Artūra līgava ierodas Anglijā tikai tad, kad ir sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Vasaras beigās mēs dodamies uz Angliju, un kopā ar princi un viņa māti divus mēnešus izrīkojam drēbniekus, zeltkaļus, cimdu meistarus, cepurniekus un šuvējas, lai Artūram būtu jauni apģērbi un lielisks tērps kāzu dienai.

Princis satraucas. Viņš ir sūtījis jaunajai meitenei neveiklas vēstules latīņu valodā, kas vienīgā abiem ir kopīga. Karaliene ir mudinājusi mācīt princesei angļu un franču valodu. – Nav pieļaujams apprecēties ar svešinieku, ar ko nav iespējams sazināties, – viņa man pačukst, kamēr izšujam Artūra jaunos kreklus. – Vai sūtnis sēdēs ar viņiem pie brokastu galda un tulkos?

Es pasmaidu. Nav daudz tādu sieviešu, kas drīkst brīvi sarunāties ar savu vīru, un mēs abas to zinām. – Viņa visu iemācīsies, – es mierinu. – Viņai nāksies apgūt mūsu paražas.

– Karalis jās uz dienvidu krastu viņai pretī, – Elizabete saka. – Es lūdzu, lai viņš pagaida un sveic princesi Londonā, bet viņš vēlas iepazīstināt meiteni ar Artūru un pārsteigt viņu.

– Manuprāt, spāniešiem nepatīk pārsteigumi, – es ieminos. Visiem zināms, ka spānieši ir ļoti iesīkstējuši; infanta savu dzīvi ir vadījusi nošķirtībā Alhambras pils bijušajā harēmā.

– Viņa ir apsolīta jau divpadsmit gadus un beidzot piegādāta, – Elizabete pavīpsnājusi atbild. – Viņas vēlmēm nav nekādas nozīmes. Karali tās neinteresē, un droši vien arī viņas māte un tēvs vairs nesatraucas par meitas gribu.

– Nabaga bērns! – es nosaku. – Bet viņa nevarētu dabūt glītāku un krietnāku līgavaini kā Artūru.

– Viņš patiesi ir jauks, vai ne? – Elizabete manāmi atmaigst. – Un viņš jau atkal ir izaudzis. Ar ko tu viņu ēdini? Viņš jau stiepjas man pāri un droši vien izaugs tikpat garš kā mans tēvs. – Viņa iekož mēlē, it kā nemaz nedrīkstētu pieminēt karali Edvardu.

– Princis būs tikpat garš kā jūsu vīrs, – es izlaboju. – Un cerēsim, ka princese būs tikpat laba karaliene kā jūs.

Elizabete tik tikko jaušami pasmaida. – Iespējams. Varbūt mēs sadraudzēsimies. Man šķiet, ka viņa varētu līdzināties man. Mēs abas esam audzinātas karalienes lomai. Un viņas māte ir tikpat apņēmīga un drosmīga kā manējā.

*

Mēs bērnistabā gaidām, kad līgavainis un viņa tēvs atgriezīsies no brauciena. Mazais princis Harijs ir līksmi satraukts. – Vai Artūrs nolaupīs princesi?

– Nē, nē. – Viņa māte ieceļ sev klēpī jaunāko bērnu, piecus gadus veco Mēriju. – Tas nepavisam nav pieļaujams. Viņi lūgs atļauju tikties ar princesi, sasveicināsies, varbūt arī kopā paēdīs vakariņas, bet no rīta dosies prom.

– Es pieauļotu pie pils un nolaupītu princesi! – Harijs dižojas, paceļ roku, it kā turēdams pavadu un jādams uz iedomāta zirga. – Turpat arī apņemtu viņu par sievu. Viņa tik ilgi kavējās, ka lieta kļūst neatliekama.

– “Lieta kļūst neatliekama”? – es atkārtoju. – Kur jūs kaut ko tādu izlasījāt?

– Viņš nemitīgi lasa, – Elizabete lepna paziņo. – Vienmēr mācās! Viņš lasa romances, teoloģiskus tekstus, lūgšanas un svēto dzīves aprakstus. Franču, latīņu un angļu valodā. Un viņš apgūst grieķu valodu.

– Es esmu arī muzikāls, – Harijs atgādina.

– Ļoti apdāvināts, – es smaidot piekrītu.

– Un es jāju ar lieliem zirgiem, ne tikai ponijiem, un protu savaldīt arī vanagu. Man ir pašam savs vanags Rubīns.

Mēs ar viņa māti apmaināmies smaidiem. – Jūs esat īsts princis, – es apstiprinu.

– Man vajadzētu doties uz Ladlovu, – viņš ieminas. – Tur es mācītos pārvaldīt valsti.

– Mēs labprāt jūs uzņemtu.

Harijs mitējas skraidīt pa istabu un notupstas man pretī, piekļaujot plaukstas maniem vaigiem. – Es būšu labs princis, – viņš dedzīgi sola. – Patiešām! Vienalga, kādu darbu tēvs man atvēlēs. Vai man vajadzēs valdīt Īrijā vai vadīt floti. Jūs to nezināt, lēdija Mārgarita, jo neesat Tjūdore, bet piedzimt karaliskajā ģimenē… tas ir dievišķs aicinājums. Liktenis. Un, kad mana līgava ieradīsies Anglijā, es jāšu viņai pretī, bet maskēšos, un viņa mani ieraudzīs un jautās, kas ir šis izskatīgais zēns uz milzīgā zirga. Un es teikšu, ka tas esmu es! Un visi uzgavilēs!

*

– Nekas nenotika tā, kā iecerēts, – Artūrs sadrūmis paziņo mātei. Viņš ir ienācis pie karalienes, kamēr tā gatavojas vakariņām. Es turu rokās Elizabetes kroni un vēroju, kā cita dāma sukā viņas matus.

– Kad ieradāmies, viņa jau bija gultā un atsūtīja vēsti, ka nevar mūs pieņemt. Tēvs negribēja atkāpties un apspriedās ar pārējiem augstmaņiem. Tie bija vienisprātis… – Artūrs noliec galvu, un mēs abas nojaušam viņa aizvainojumu. – Protams, kurš gan viņam nepiekristu? Mēs lietū aizjājām uz Dogmersfīldas pili un uzstājām, ka vēlamies princesi redzēt.

Tēvs iegāja viņas istabā, abi strīdējās, pēc tam viņa iznāca, kaut gan šķita saniknota, un mēs vakariņojām.

– Kāda viņa bija? – es jautāju.

– Kā lai es to zinu? – Artūrs attrauc. – Viņa ar mani nerunāja. Es tikai sēdēju, un no manām samirkušajām drēbēm pilēja ūdens. Tēvs pavēlēja viņai dejot, un viņa kopā ar trim dāmām parādīja mums spāņu deju. No viņas galvassegas slīga biezs plīvurs, un es tik tikko saskatīju viņas seju. Princese mūs droši vien ienīst par tādu uzstājību. Viņa runāja latīniski, mēs kaut ko pateicām par laiku un ceļojumu. Viņu esot mocījusi jūras slimība.

Es gandrīz iesmejos, redzot zēna sapīkumu. – Nezaudējiet drosmi, mans princi! – es pamudinu un aplieku roku viņam ap pleciem. – Šis ir tikai sākums. Viņa jūs iemīlēs, tiklīdz būs atguvusies no nelabuma un iemācījusies angļu valodu.

Zēns piespiežas man, meklējot mierinājumu. – Vai jūs tiešām tā domājat? Viņa izskatījās ļoti dusmīga.

– Noteikti. Un jūs izturēsieties pret viņu labi.

– Manam tēvam viņa ļoti iepatikās, – zēns saka mātei, it kā brīdinādams.

Elizabete sāji pasmaida. – Jūsu tēvs jūsmo par princesēm, – viņa atbild. – Nekas viņam nesagādā tādu baudu kā princese, kas nokļuvusi viņa varā.

*

Es rotaļājos ar princesi Mēriju karaliskajā bērnistabā, kad Harijs atgriežas no jāšanas stundas. Viņš nekavējoties tuvojas man, atgrūžot mazo māsu malā.

– Uzmanīgāk! – es brīdinu. Meitene iespurdzas; viņa ir maza, bet spēcīga skaistule.

– Kur ir Spānijas princese? – Harijs jautā. – Kāpēc viņas šeit nav?

– Viņa vēl joprojām ir ceļā, – es paskaidroju un sniedzu Mērijai košu bumbiņu. Viņa to paņem un piesardzīgi mētā.

– Princese Katrīna izpilda pienākumu parādīties mūsu valsts iedzīvotājiem. Pēc tam jūs izjāsiet viņai pretī un pavadīsiet viņu uz Londonu. Jūsu jaunais tērps un segli ir gatavi.

– Es ceru, ka visu izdarīšu pareizi, – Harijs dedzīgi atzīstas. – Ceru, ka māte leposies.

– Noteikti, – es apliecinu, apskāvusi zēnu. – Jūs lieliski jājat un izskatīsieties majestātiski, un jūsu māte vienmēr lepojas.

Es jūtu, ka viņš iztaisno plecus. Viņš iztēlojas sevi, ģērbušos zeltītā kamzolī, augstu zirga mugurā. – Jā, – viņš apmierināts nosaka. – Es neesmu Velsas princis, tikai otrais dēls, bet viņa ar mani lepojas.

– Un ar princesi Mēriju? – es ķircinot jautāju. – Skaistāko princesi pasaulē? Un ar jūsu vecāko māsu Mārgaritu?

– Viņas ir meitenes, – Harijs nosaka, un viņa balsī ieskanas brāļa nevērīgais nicinājums. – Kuru gan viņas interesē?

*

Elizabete ienāk istabā un skarbi pavēl garderobes pārzinei aiziet. Es saprotu, ka sācies kaut kas ārkārtīgi slikts, jo karaliene nekad tik asi nerunā ar savām dāmām.

– Kas noticis?

– Edmunds. Mūsu radinieks Edmunds.

Man saļogās ceļgali. Elizabete apsēdina mani uz soliņa un atrauj vaļā logu, lai istabā ieplūstu vēss gaiss. Edmunds ir Plantagenets, manas tēvamāsas dēls, Safolkas hercogs, karaļa draugs. Viņa brālis bija nodevējs, kurš veda dumpiniekus cīņā pret karali un gāja bojā, bet Edmunds de la Pols vienmēr bijis kvēli uzticīgs Tjūdoram. Viņš ir galma dārgakmens, turnīra bruņinieku vadonis, izskatīgs, drosmīgs, gudrs Plantagenetu hercogs, ielīksmojošs apliecinājums tam, ka Jorki un Tjūdori sadzīvo līdzās kā mīloša karaliskā ģimene. Viņš ir Plantagenets, kurš kalpo Tjūdoram; uz otru pusi apmests kažoks; karogs, kas plīvo pretējā virzienā; jauna sarkani balta roze; jauns ceļa rādītājs mums visiem.

– Aizturēts? – es čukstus paužu savas bailes.

– Aizbēdzis, – Elizabete atbild.

– Uz kurieni? – es jautāju, šausmu pārņemta. – Ak Dievs, kur viņš ir?

– Aizbēdzis pie Svētās Romas imperatora Maksimiliāna, lai pulcētu armiju cīņai pret karali. – Viņa aizrijas, it kā vārdi iespriestos kaklā, tomēr ir spiesta jautāt: – Mārgarita, vai tu neko nezināji?

Es papurinu galvu, satveru viņas roku, ielūkojos viņai acīs.

– Apzvēri, – viņa pieprasa. – Apzvēri!

– Man nebija ne jausmas! Viņš ar mani nerunāja.

Mēs abas klusējam, domājot par Edmunda draugiem: Viljamu Kortniju, Tomasu Greju, Viljamu de la Polu, Džordžu Nevilu, Henriju Bourčjeru. Tie visi ir mūsu radinieki, un mūs saista ciešas asiņu un laulību saites. Plantageneti ir plaša ģimene, pilna godkāriem zēniem, kareivīgiem vīriem un auglīgām sievietēm. Un mums pretī stājas tikai četri Tjūdori: viena veca sieviete, viņas pārbiedētais dēls un abi mantinieki – Artūrs un Harijs.

– Kas tagad notiks? – es jautāju un piecēlusies aiztaisu logu. – Es jau jūtos labāk.

Elizabete sniedz man rokas, un mēs brīdi apskaujamies tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad izmisušas gaidījām vēsti no Bosvortas.

– Viņš nekad vairs neatgriezīsies mājās, – Elizabete noskumusi saka. – Mēs nekad nesatiksim savu radinieku Edmundu. Nemūžam. Un karaļa spiegi viņu atradīs. Viņš algo simtiem novērotāju, tie noteikti atradīs Edmundu…

– Un visus, ar kuriem viņš jebkad runājis, – es pareģoju.

– Pēc gada vai diviem viņu atvedīs mājās un nogalinās, – Elizabete skarbi turpina. – Mums vajadzēs skatīties, kā Edmunds iet uz ešafotu.

Es ievaidos, un mēs sadodamies rokās. Bet, kamēr domājam par savu brālēnu un Tauera ešafotu, mēs abas apzināmies, ka esam pārcietušas arī sliktākus brīžus.

*

Londonā notiek kāzas, bet es dodos uz Ladlovu, lai pārliecinātos, ka pilī ir silti un ērti. Kamēr karalis smaidot sveic savus radus Plantagenetus, es priecājos par iespēju pabūt tālu prom, jo baidos, ka viņš aizkavēs mani ar savām valdzinošajām sarunām, bet viņa spiegi pārmeklēs manas istabas. Brīžos, kad karalis šķiet priecīgs un mudina visus dzīrot, viņš ir visbīstamākais, jo aptumšotajās galerijās un šaurajās ielās tikmēr uzdarbojas viņa algotņi. Man nav nekā, ko slēpt no Henrija Tjūdora, bet tas nenozīmē, ka gribu nokļūt viņa spiegu redzeslokā.

Karalis paziņo, ka jaunais pāris tūlīt pēc kāzām dosies uz Ladlovu, un man viss ir jāsagatavo. Nabaga meitenei nāksies atlaist gandrīz visas spāņu dāmas un šķērsot valsti visbargākajā ziemā. Karalis vēlas, lai Artūrs izrāda savu jauno sievu pavalstniekiem. Viņš domā, kā nostiprināt jaunā troņa varu un spožumu, un nepavisam neinteresējas par jaunu sievieti, kas nokļuvusi svešā zemē un ilgojas pēc mātes.