Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 15

Karaliene Elizabete lūdza Dievu, kaut laistu pasaulē vēl vienu zēnu, kaut viņas izteiktais lāsts būtu tikai vējā izkaisīti vārdi, kaut Tjūdoru dzimta neizmirtu. Bet viņa dzemdēja meiteni, nekam nederīgu meiteni, un zaudēja dzīvību.

Nomira arī bērns.

– Man ļoti žēl, – mans vīrs klusi nosaka, turēdams rokā vēstuli. No melnā zīmoga slīgst melnas satīna lentes. – Es zinu, kā jūs viņu mīlējāt.

Es papurinu galvu. Viņš nezina, kā es mīlēju Elizabeti, un es nevaru to izteikt. Kad biju maza meitene un Tjūdoru uzvara sadragāja manu pasauli, viņa bija blakus, tikpat bāla un nobijusies kā es, tomēr pārliecināta, ka Plantageneti izdzīvos, ka mēs baudīsim savu daļu no Tjūdoru guvuma, valdīsim Tjūdoru galmā un viņa būs karaliene, kaut gan tādēļ vajadzēs apprecēties ar iebrucēju.

Kad mani mocīja bailes un neziņa, kā glābt brāli no jaunā karaļa un viņa mātes, Elizabete mani mierināja un apsolīja mūs sargāt. Elizabete stājās pretī jomeniem, kas ieradās aizturēt Tediju, un neskaitāmas reizes lūdza karali atbrīvot manu brāli. Un pēc tam Elizabete mani apskāva un raudāja, kad karalis nogalināja Tediju, sodīdams viņu par Plantagenetu vārda nēsāšanu. Tas bija arī mans un Elizabetes vārds.

– Vai nāksiet uz viņas bērēm? – Ričards jautā.

Es nezinu, vai spēšu to izturēt. Pavisam nesen es apbedīju viņas dēlu, un tagad man nāksies apbedīt arī viņu. Artūru nonāvēja Tjūdoru slimība, Elizabeti – Tjūdoru godkāre.

Mana ģimene cieš, lai Tjūdori saglabātu savu troni.

– Viņi grib jūs redzēt bērēs, – Ričards paskaidro, it kā tas visu izšķirtu. Un es apsolu ierasties, jo tā ir taisnība.