Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 3

Karaliene nokāpj lejā, lai atvadītos, kad pametam Vestminsteru pēc Ziemassvētku svinībām, bet karalis vēl joprojām neiziet no savas istabas. Viņa māte visiem stāsta, ka valdnieks jūtas labi, viņam tikai ir neliels drudzis un viņš sildās pie krāsns, bet neviens tam netic. Visi saprot, ka Henriju moka vainas apziņa par mana brāļa un troņa pretendenta slepkavību. Es rūgti pasmaidu; mēs abas ar karalieni esam zaudējušas tuvu cilvēku, bet turpinām savas ikdienas darīšanas, kaut gan esam bālas un drūmas, savukārt vīrietis, kurš pavēlēja viņu nogalināt, guļ un nav spējīgs ne uz ko. Tomēr mēs ar Elizabeti esam pieradušas zaudēt, mēs esam Plantagenetu dzimtas sievietes un piedzīvojušas daudz nodevību. Henrijs Tjūdors kļuvis par karali pavisam nesen, un līdz šim visas kaujas izcīnījuši citi viņa vārdā.

– Vēlu veiksmi, – Elizabete skarbi nosaka un norāda uz manu piebriedušo vēderu. – Vai tiešām nevēlies palikt un sagaidīt bērnu šeit? Es tevi apciemotu. Lūdzu, paliec, Mārgarita!

Es papurinu galvu, jo nespēju viņai pateikt, ka man kļūst nelabi no Londonas, galma, viņas vīra un valdonīgās vīramātes.

– Labi, – Elizabete nosaka, visu sapratusi. – Bet tu dosies uz Ladlovu, tiklīdz būsi atguvusies, vai ne?

Viņa vēlas, lai esmu pie viņas dēla Artūra Ladlovā. Mans vīrs ir prinča aizbildnis šajā attālajā pilī, un Elizabete jūtas mierīgāka, ja tur esmu arī es.

– Došos, tiklīdz tas būs iespējams, – es apsolu. – Bet sers Ričards parūpēsies par zēnu arī bez manas klātbūtnes.

Es nevaru noliegt, ka mans vīrs ir krietns cilvēks. Karaļa māte man izvēlējās labu dzīvesbiedru. Viņa meklēja tikai kādu, kurš paslēps mani no sabiedrības, bet netīšām atrada tādu, kas mani dievina. Un par to vajadzēja samaksāt tikai ar divām niecīgām muižām un mazu, pussabrukušu pili! Viņš varēja pieprasīt daudz vairāk, bet vienmēr bija kalpojis Tjūdoriem par grašiem un tikai tādēļ, lai izrādītu savu padevību.

Sers Ričards agrā jaunībā nolēma uzticēties lēdijai Mārgaritai Bofortai, savai radiniecei. Viņa pārliecināja manu vīru un daudzus citus, ka būs vērtīga sabiedrotā un bīstama ienaidniece. Sers Ričards ielika sava likteņa grožus viņas rokās un palīdzēja iesēdināt tronī viņas dēlu. Pat tagad lēdija Mārgarita, jau nosvinējusi uzvaru, vēl joprojām tveras pie dažādiem radiniekiem, baidoties no neuzticamiem draugiem un baisiem svešiniekiem.

Es palūkojos uz karalieni. Mēs esam māsīcas un nepavisam nelīdzināmies Tjūdoriem. Tikai tad, kad Elizabetes auglība bija pārbaudīta, Tjūdori viņu kronēja, kaut gan viņa bija dzimusi princese, bet Henrijs ienācis šajā pasaulē ļoti tālu no troņa. Mēs abas esam izprecinātas pēc Tjūdoru prāta, tomēr es nedomāju, ka viņi mums jebkad uzticēsies.

Elizabete vēro savu dēlu Artūru, kurš gaida zirgu. – Cik žēl, ka jūs visi trīs nevarat palikt šeit!

– Viņam jāuzturas savā zemē, – es atgādinu. – Velsas princim jādzīvo Velsā.

– Man tikai…

– Valstī šobrīd ir miers. Spānijas valdnieki sūtīs pie mums savu meitu. Mēs pavisam drīz atgriezīsimies, lai svinētu Artūra kāzas. – Es nepiebilstu, ka mana brāļa nāve bija priekšnosacījums tam, lai Anglijā ierastos Spānijas princese. Tedijs mira, lai nebūtu neviena cita mantinieka; princeses ceļš pie altāra būs tikpat sarkans kā viņa asinis. Un man nāksies pa to iet kopā ar Tjūdoriem un smaidīt.

– Ir lāsts, – Elizabete piepeši ierunājas, pietuvinājusi lūpas man pie auss. – Mārgarita, tev jāzina par lāstu. – Viņa satver manu roku, un es jūtu, ka viņa dreb.

– Kādu lāstu?

– Tam, kurš aizvedis manus brāļus no Tauera un nonāvējis, jāmirst.

Es pārbijusies atkāpjos un ielūkojos nobālušajai Elizabetei acīs. – Kurš to teica?

Viņas sejā pavīd vainas apziņa, un es visu saprotu. Tātad viņas māte, ragana Elizabete. Es ne brīdi nešaubos, ka šo nāvējošo lāstu uzsūtījusi nāvi nesoša sieviete. – Kādi bija vārdi?

Elizabete paved mani nostāk. – Arī es tos izrunāju, – viņa atzīst. – Mēs abas nolādējām slepkavu. Es biju jauna meitene, bet man vajadzēja būt gudrākai… Tomēr es piebalsoju. Mēs vērsāmies pie upes, pie dievietes, pie mūsu ciltsmātes. Mēs teicām: “Atņem pirmdzimto dēlu tam, kurš atņēma mūsējo! Zēns tika izrauts no mūsu rokām, vēl nekļuvis par vīru, vēl nekļuvis par karali, kaut gan bija dzimis tam. Tāpēc atņem viņa slepkavam dēlu, kad tas vēl ir zēns un nav izaudzis par vīru vai saņēmis mantojumu. Un pēc tam atņem arī viņa mazdēlu. Tad mēs zināsim, ka tā piepildās mūsu lāsts un zēna nāve ir atmaksa par mūsu zaudēto dēlu.”

Es nodrebinos un ietinos ciešāk savā apmetnī, it kā no upes būtu atplūdusi piekrišanas nopūta un saules pielietais dārzs piepeši būtu drēgns un auksts. – Jūs tā teicāt?

Elizabete pamāj. Viņas acīs vīd bailes.

– Karalis Ričards nomira un pirms tam zaudēja dēlu, – es atgādinu. – Viņš ieslodzīja jūsu brāļus, kas pēc tam nozuda. Ja viņš patiesi bija vainīgs un lāsts ir piepildījies, varbūt viss ir izdarīts un viņa dzimta iznīkusi.

Elizabete parausta plecus. Neviens, kurš pazina Ričardu, nekad nenoticētu, ka viņš nogalinājis mazos prinčus. Viņš veltīja visu savu dzīvi vecākajam brālim un būtu ar mieru mirt Edvarda dēlu dēļ. Viņš ienīda zēnu māti un ieņēma troni, bet nemūžam nenodarītu kaut ko sliktu abiem puisēniem.

Pat Tjūdori neuzdrošinās viņu atklāti apsūdzēt.

– Ja to izdarīja šis karalis… – Mana balss nav skaļāka par čukstu, un mēs stāvam viena otrai tik tuvu, ka varētu apskauties. Mans apmetnis skar viņas plecus, mēs esam sadevušās rokās. Es tik tikko uzdrošinos runāt šajā spiegiem pilnajā galmā. – Ja jūsu brāļus nogalināja pēc viņa pavēles…

– Vai pēc viņa mātes norādījuma, – Elizabete klusi piebilst. – Viņas vīram bija Tauera atslēgas, mani brāļi aizšķērsoja viņas dēla ceļu uz troni…

Mēs abas drebam un sadodamies rokās ciešāk, it kā lēdija Boforta varētu piezagties mums klāt un noklausīties.

Mūs šausmina viņas vara.

– Viss būs labi, – es mierinu Elizabeti, pūlēdamās apvaldīt savas bailes. – Bet, ja viņi nogalināja jūsu brāli, lāsts skars viņas dēlu, jūsu vīru, un arī viņa pēcnācēju.

– Es zinu, zinu! – Elizabete ievaidas. – Tieši no tā es baidos kopš paša sākuma. Ja nu slepkavas mazdēls ir mans dēls, mans Artūrs? Ja nu es esmu nolādējusi savu zēnu?

– Kas notiks, ja lāsts iznīdēs viņa dzimtu? – es čukstu.

– Ja nu Tjūdoriem nebūs dēlu un paliks vienīgi neauglīgas meitenes?

Mēs stāvam sastingušas ziemas dārzā. Kokā atskan sarkankrūtīša treļļi – kā brīdinājuma sauciens. Tad putns aizlaižas.

– Sargā viņu! – Elizabete kaismīgi lūdz. – Sargā Artūru Ladlovā, Mārgarita!