Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 20

Galms uzturas Vestminsterā, un es par to pateicos Dievam, jo šajā milzīgajā pilī vienmēr ir kāda lieka istaba. Reiz es gulēju greznākajā kambarī karalienes gultā un biju viņai blakus visu nakti. Tagad man piešķir nelielu istabiņu tālu no zāles. Saimniecības pārzinis ir ātri un pareizi novērtējis manu pazemināto stāvokli.

Pils līdzinās aiz mūriem nošķirtam ciematam. Es pazīstu visas līkumotās ielas un mazos dārzus, slēptās kāpnes un durvis. Jau kopš bērnības šīs bijušas manas mājas. Es nomazgāju seju un rokas, sakārtoju galvassegu, notraucu putekļus no tērpa un, augstu pacēlusi galvu, dodos uz karalienes istabām.

Kad grasos šķērsot karalienes dārzus, kāds pasauc mani vārdā. Es pagriežos un ieraugu bīskapu Džonu Fišeru, karaļa mātes biktstēvu un senu paziņu. Manā bērnībā viņš brauca uz Midlemas pili, mācīja mums katehismu un uzklausīja grēksūdzes. Viņš pazina manu brāli Tediju, kad tas vēl bija troņmantnieks, un mācīja man psalmus, kad es biju Mārgarita Plantageneta, Anglijas karaļa brāļameita.

– Bīskap! – es iesaucos un nedaudz paklanos, jo karaļa mātes valdīšanas laikā viņš kļuvis par ietekmīgu vīru.

Fišers pārmet krustu man virs galvas un zemu noliecas, it kā es vēl būtu karaliskās dzimtas atvase. – Lēdija Pola! Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus. Jūsu vīrs bija krietns cilvēks.

– Jā, – es piekrītu.

Bīskaps sniedz man roku, un mēs ejam pa šauro taku.

– Mēs diezgan reti redzam jūs galmā, meita.

Tiklīdz es sagatavojos pateikt kaut ko vieglprātīgu par vēlmi nopirkt jaunus cimdus, bet draudzīgais smaids bīskapa sejā mani pārliecina, ka jāatzīstas.

– Es ierados lūgt palīdzību. Ceru, ka lēdija Mārgarita man dos kādu padomu. Vīrs man neatstāja neko, un es nevaru izdzīvot no rentes.

– Man ļoti žēl, – bīskaps atbild. – Bet viņa noteikti uzklausīs jūsu lūgumu. Karaļa mātei ir daudz raižu un darba, bet viņa nekad neatstāj novārtā savus radus.

– Cerams, – es piebalsoju. Kamēr prātoju, vai iespējams pierunāt bīskapu aizbilst kādu vārdu, viņš norāda uz atvērtajām galerijas durvīm pie karaļa mātes audienču zāles. – Nāciet, – viņš aicina. – Es jums pievienošos. Nav nozīmes vilcināties, un viņai vienmēr ir daudz apmeklētāju. – Mēs ejam blakus, un bīskaps klusi ieminas: – Jūs droši vien zināt, ka Velsas princese atraitne atgriezīsies Spānijā.

Jaunumi mani pārsteidz. – Nē! Man šķita, ka viņa ir saderināta ar princi Hariju.

Bīskaps papurina galvu. – Par to neviens nerunā, bet karalis un Aragonas Ferdinands nespēj vienoties, – viņš saka.

– Nabaga meitene ir ļoti vientuļa savā milzīgajā pilī, kur ir tikai dāmas un biktstēvs. Viņai labāk būtu atgriezties mājās, nekā dzīvot šeit vienai, un karaļa māte nevēlas uzņemt viņu galmā. Bet tam jāpaliek starp mums. Nezinu pat, vai viņi to jau pateikuši princesei. Lūdzu, apciemojiet viņu, kamēr esat Londonā! Es zinu, ka viņa jums ir pieķērusies. Iesakiet viņai labprātīgi samierināties ar likteni. Man patiesi šķiet, ka viņa jutīsies labāk mājās nekā šeit, kur atliek vien gaidīt un cerēt.

– Jā, apciemošu. Man viņas ir ļoti žēl.

– Viņai bijusi grūta dzīve. Tik agri zaudējusi vīru un tagad spiesta doties prom… Bet karaļa māte smeļas iedvesmu no lūgšanām. Viņasprāt, Dievs vēlas, lai princis Harijs apņem citu sievu. Princese atraitne nav paredzēta viņam.

Sargi atver audienču zāles durvis. Telpā drūzmējas lūdzēji. Lēdija Mārgarita izpilda visus karalienes pienākumus un vienlaikus pārvalda arī savas lielās muižas. Viņa ir viena no valsts turīgākajiem zemes īpašniekiem un visbagātākā sieviete Anglijā. Viņa ziedojusi naudu universitātēm, apmaksājusi aizlūguma mises, cēlusi slimnīcas, baznīcas un skolas, un visas šīs iestādes sūta savus pārstāvjus ziņot par notiekošo vai lūgt kādu palīdzību. Es aprēķinu, ka telpā gaida apmēram divi simti cilvēku. Es esmu viena no ļoti daudziem.

Tomēr karaļa māte mani pamana. Viņa ienāk istabā no kapelas un vērīgi nopēta zāli. Lēdijai Mārgaritai ir vairāk nekā sešdesmit gadi, viņa nekad nesmaida, un seju izvago grumbas, bet viņa tur galvu, augstu paceltu. Kaut gan viņa nedaudz balstās pret kādu no savām dāmām, es nojaušu, ka tā ir tikai loma un patiesībā viņa varētu iet pati.

Visi viņai paklanās tik zemu kā īstai karalienei. Es noslīgstu reveransā, tomēr nenolaižu galvu un smaidu, jo gribu, lai viņa mani ierauga. Tas izdodas; kad lēdija Mārgarita apstājas, es noskūpstu viņas roku un, saņēmusi atļauju, tuvinu lūpas arī viņas vaigam.

– Mīļā Mārgarita, – viņa rāmi sveicina mani, it kā mēs tikai vakar būtu draudzīgi šķīrušās.

– Jūsu Gaišība, – es atbildu.

Viņa pamāj, norādot, lai es eju līdzās. Atbalstījusies pret manu roku, viņa ved mani garām vairākiem simtiem cilvēku, pagodinot mani ar savu uzmanību.

– Kāpēc esat ieradusies?

– Cerēju saņemt no jums padomu, – es smalkjūtīgi atbildu.

Lēdija Mārgarita pievērš man savu knābim līdzīgo degunu un skarbo skatienu un pamāj. Viņa saprot, ka man nepieciešama nauda, nevis padoms.

– Esat mērojusi tālu ceļu, – viņa nosaka. – Vai mājās viss ir labi?

– Mani bērni ir veseli un lūdz jūsu svētību, – es atbildu.

– Bet es nespēju izdzīvot ar savu atraitnes mantojumu. Mani ienākumi ir niecīgi, un man jāuztur pieci bērni. Es daru visu, ko varu, bet Stourtonā ir maz zemes, un pārējie īpašumi ienes tikai piecdesmit mārciņas gadā, un no tā es saņemu trešo daļu. – Es ļoti cenšos neradīt iespaidu, ka žēlojos.

– Ar to nepietiek rēķiniem, – es paskaidroju. – Nepietiek, lai samaksātu saimei.

– Tātad jums jāsamazina saime, – karaļa māte iesaka.

– Jūs vairs neesat Plantageneta.

Izmantojot manu vārdu citu klātbūtnē, viņa man piedraud.

– Jau gadiem ilgi neesmu dzirdējusi šo vārdu, – es atbildu. – Un nekad neesmu tā dzīvojusi. Es jau samazināju savu saimi, vēlos dzīvot kā uzticama Tjūdoru bruņinieka atraitne un necenšos iegūt neko vairāk. Mēs ar vīru lepojāmies, ka esam jūsu padevīgie kalpi.

– Vai gribat sūtīt savu dēlu uz galmu, lai viņš kļūtu par prinča Harija rotaļu biedru? – karaļa māte jautā. – Vai vēlaties būt mana galma dāma?

Es zaudēju valodu, jo nebiju pat iedomājusies par šādu risinājumu. – Tas būtu pagodinājums… – es izstomu, pārsteigta, ka lēdija Mārgarita kaut ko tādu piedāvājusi. Šādi izzustu visas manas grūtības. Ja man izdotos iekārtot Henriju Eltemas pilī, viņš saņemtu lielisku izglītību un dzīvotu kopā ar princi. Galma dāma saņem algu par saviem pakalpojumiem, brīvus amatus, pateicības dāvanas par sīkiem darbiem un veltes no svešiniekiem, kuri ierodas galmā. Dāmai pasniedz dārgakmeņus un tērpus, maisiņu ar zeltu Ziemassvētkos, naudu saimniecības uzturēšanai, viņas zirgus stallī baro bez maksas, bet kalpotāji saņem ēdienu galma zālē. Es jūtos kā saņēmusi apžēlošanas pavēli un izlaista no raižu cietuma.

Lēdija Mārgarita pamana cerību, kas uzplaukst man sejā.

– Tas būtu iespējams, – viņa saka. – Tas atbilstu jūsu stāvoklim.

– Jā, es ļoti priecātos.

Mums priekšā iznāk labi ģērbies vīrietis, kurš zemu paklanās. Es saraucu pieri; šis laiks ar karaļa māti pieder man, tā ir mana vienīgā iespēja, un neviens man to neatņems. Bīskaps Fišers satver vīrieti aiz rokas un, kaut ko klusi pateicis, paved malā.

– Reiz jau es uzdevu jums jautājumu, – karaļa māte klusi ierunājas. – Par laiku, ko pavadījāt Ladlovā kopā ar Velsas princi un princesi.

Es sastingstu. Džons Fišers nupat pateica, ka Tjūdori grasās sūtīt Katrīnu uz Spāniju. Kāpēc viņiem rūp, vai laulība tika piepildīta? – Jā.

– Mūs satrauc kāds neliels sīkums, kas nepieciešams atļaujas saņemšanai. Mums jāizvēlas īstie vārdi, lai mūsu mīļā Katrīna varētu apprecēties ar princi Hariju. Viņai nāks par labu, ja atklāsiet man visu, ko zināt. – Tie ir meli. Lēdija Mārgarita grib sūtīt princesi prom. – Katrīnas un prinča Artūra laulība bija īsta, vai ne? – Viņa satver manu roku ciešāk, it kā gribētu izspiest atzīšanos no kaulu smadzenēm. Aizvedusi mani līdz istabas galam, viņa pamāj kalpotājiem, kas atver divvērtņu durvis, un mēs paliekam vienas viņas guļamistabā. Neviens mūs nedzird.

– Diemžēl es neko nevaru apgalvot, – es rāmi nosaku, bet mani pārmāc bailes. – Es jau teicu, ka mēs ar vīru aizvedām princi uz sievas istabu, bet viņa man teica, ka princis nespēja rīkoties.

– Jā, es zinu, ko viņa teica. – Karaļa mātes balsī ieskanas nepacietība, tomēr viņai izdodas pasmaidīt. – Mārgarita, kam ticat jūs?

Es ticu, ka šīs atbildes dēļ zaudēšu savu galma dāmas vietu un dēla izglītību. Kamēr viņa gaida, es mēģinu izdomāt kaut ko, kas nekaitēs princesei. Karaļa mātei vajadzīgi tikai vārdi, ko viņa grib dzirdēt. Un es izmisusi nočukstu: – Es ticu princesei atraitnei.

– Viņa uzskata, ka mēs viņu izprecināsim princim Harijam, ja viņa būs neskarta jaunava, – lēdija Mārgarita skarbi nosaka. – Viņas vecāki lūdza pāvestam atļauju un uzstāja, ka laulība netika piepildīta. Viņš izsniedza atļauju, bet tā ir neskaidra. Protams, Kastīlijas Izabella pieprasīja dokumentu, ko vienmēr var iztulkot sev par labu. Pat pēc nāves viņa mūs ir piemānījusi. Viņas meita atsakās atbildēt uz jautājumiem. Viņa domā, ka var ienākt mūsu ģimenē, mūsu namā, šajās istabās un piesavināties tās. Viņa grib man atņemt princi un visu pārējo!

– Princis Harijs noteikti būtu piemērots…

– Viņš neizvēlēsies sev līgavu, – karaļa māte paziņo. – To izvēlēšos es. Un es negribu, lai šī jaunā sieviete būtu mana mazdēla sieva. Ne jau pēc šādiem meliem un centieniem pavedināt karali, kad viņš vēl sēroja! Katrīna uzskata, ka savas izcelsmes dēļ drīkst iegūt visu, ko es izcīnīju, visu, ko man piešķīris Dievs, manu dēlu, mazdēlu, mūža sasniegumus. Es izšķiedu savas dzīves labākos gadus, atbrīvojot dēlam ceļu uz Angliju un sargājot viņu. Es apprecējos, lai iegūtu viņam sabiedrotos, viņa dēļ sadraudzējos ar tiem, ko nicināju. Pat nolaidos līdz… – Viņa apklust, it kā nevēlētos to atcerēties. – Bet viņa domā, ka drīkst melot, jo ir karalisku asiņu princese. Viņa uzskata, ka viņai ir tiesības. Bet es apgalvoju, ka tā nav.

Es apjaušu, ka pēc kāzām ar princi Hariju Katrīna vienmēr ies karaļa mātei pa priekšu. Viņa valdīs šajās istabās, viņai piederēs krāšņākie tērpi. Ja galms sekos karaļa interesēm (un tā notiek vienmēr), cilvēki pametīs lēdijas Mārgaritas istabas un pulcēsies ap jauno, skaisto princesi. Katrīna neatkāpsies un nepakļausies lēdijai Mārgaritai kā mana māsīca Elizabete. Katrīnai ir mugurkauls. Kļuvusi par Velsas princesi, viņa panāks, lai karaļa māte visur piekāpjas.

– Lēdija Mārgarita, es jums pateicu visu, ko zinu. Un es esmu jūsu rīcībā, – es klusi nosaku.

Viņa uzgriež man muguru, lai neredzētu manu bālo seju un lūguma pilnās acis. – Jums ir izvēle, – viņa paziņo. – Jūs varat kļūt par manu galma dāmu un sūtīt dēlu pie prinča Harija, saņemt dāsnu algu, dāvanas un zemi. Vai arī piebalsot Katrīnas meliem un godkārei. Viss ir jūsu rokās. Bet, ja palīdzēsiet ievilināt mūsu princi Hariju laulībā ar šo jauno sievieti, mana mūža laikā jūs nekad nespersiet kāju galmā.

*

Nogaidījusi krēslas stundu, es dodos pie princeses Katrīnas tikai vienas dāmas un kalpotāja pavadībā, un pa priekšu iet mans saimniecības pārzinis, rokā turēdams nūju. Londonā it visur klīst ubagi, izmisuši cilvēki, kas lielās nomas maksas, naudassodu un nodokļu dēļ zaudējuši mājas. Iespējams, arī mani nomnieki guļ pie Londonas baznīcu sliekšņa un ubago ēdienu.

Ejot es slēpju savus bronzas krāsas matus zem kapuces un lūkojos visapkārt, meklējot sekotājus. Anglijā ir vairāk spiegu nekā jebkad, un es nevēlos, lai karaļa māte uzzina par manu viesošanos pie “tās jaunās sievietes”.

Pie viņas durvīm nedeg gaisma, un neviens ilgi neatsaucas uz mūsu kluso klauvējienu. Durvis atver pāžs, kurš aizved mūs pa auksto zāli līdz istabai, kas reiz bija audienču zāle. Kāda no Katrīnas atlikušajām spāņu dāmām iznāk mums pretī un, mani ieraudzījusi, iztaisno muguru, nogludina tērpa svārkus, nolaižas reveransā un aicina sekot uz iekšējo istabu, kur vairākas sievietes ir sasēdušās pie krāsns ar nelielu uguni.

Katrīna mani pazīst, tiklīdz atmetu kapuci, un iesaukusies steidzas pie manis. Jau grasos paklanīties, bet viņa mani dedzīgi apskauj, noskūpsta uz abiem vaigiem, atkāpusies nopēta manu seju un atkal mani apskauj.

– Es nemitīgi par jums domāju! Man bija ļoti žēl, kad dzirdēju par jūsu vīra nāvi. Vai saņēmāt manas vēstules? Un nabaga bērns! Cik labi, ka tas ir zēns! Vai viņš ir vesels? Un jūs? Vai jums izdevās nokaulēt pakavu cenu? – Princese pieved mani tuvāk pie vienīgās vaska sveces, lai varētu ielūkoties man sejā. – Svētā Marija! Jūs esat novājējusi un izskatāties pavisam gurdena! – Viņa pamāj dāmām, aizdzenot tās no soliņiem pie krāsns. – Ejiet, ejiet! Atgriezieties savās guļamistabās. Mēs ar lēdiju Mārgaritu aprunāsimies divatā.

– Guļamistabās? – es jautāju.

– Mums pietiek malkas tikai šai krāsnij un virtuvei, – princese paskaidro. – Un viņas visas ir pārāk dižciltīgas, lai sēdētu virtuvē. Ja neļauju viņām uzturēties šeit, viņas var sasildīties tikai gultā.

Es uzmetu viņai neticības pilnu skatienu. – Jums ir tik maz naudas, ka nevarat pat iekurt uguni guļamistabās?

– Kā redzat, – princese drūmi apstiprina.

– Nupat es biju Vestminsterā, – es ieminos, apsēdusies uz soliņa blakus viņas krēslam. – Man bija biedējoša saruna ar karaļa māti. – Princese pamāj, it kā tas viņu neizbrīnītu, un es turpinu: – Viņa mani iztaujāja par jūsu laulību ar… – Kaut gan pagājuši trīs gadi, man ir grūti izteikt viņa vārdu. – Ar mūsu princi.

– Protams. Viņa ir noskaņota pret mani.

– Kāpēc? – es ieinteresēta jautāju.

Princese velta man savu nerātnas meitenes smaidu. – Vai viņa bija mīloša vīramāte jūsu māsīcai?

– Nē. Mēs abas no viņas baidījāmies, – es atzīstu.

– Karaļa mātei nepatīk citu sieviešu sabiedrība, – princese secina. – Kamēr viņas dēls ir atraitnis un mazdēls neprecas, viņa valda galmā. Viņa negrib, lai kāda jauna sieviete ierodas viņas istabās un ir līksma, mīloša un priecīga, ieviešot galmā eleganci, zinības un baudu. Viņa pat izturas nelaipni pret savu mazmeitu, princesi Mēriju, jo meitene ir skaista. Karaļa māte nemitīgi viņai atgādina, ka izskatam nav nozīmes un jācenšas kopt sevī pazemību! Lēdijai Mārgaritai nepatīk skaistas meitenes, viņai nepatīk sāncenses. Ja viņa ļaus princim Harijam apprecēties, līgava būs jauna sieviete, kas pakļausies viņas noteikumiem. Viņa izprecinās mazdēlu kādam bērnam, kas pat nerunā angliski. Es viņai esmu bīstama, jo zinu, kas jādara un kā jāievieš kārtība šajā valstī.

Es pamāju, jo princeses domas sakrīt ar manējām.

– Vai viņa cenšas jūs neielaist galmā?

– Viņai tas izdodas. – Princese norāda uz izdilušajiem aizkariem un tukšajiem rāmjiem, kuros reiz bijuši koši gobelēni. – Karalis nemaksā manu uztura naudu; viņš liek man pārtikt no tā, ko atvedu sev līdzi. Man nav jaunu tērpu. Kad mani aicina uz galmu, es izskatos muļķīgi savās vecajās, salāpītajās spāņu drānās. Karaļa māte cer salauzt manu gribu un panākt, lai es lūdzu tēvam atļauju atgriezties mājās. Tomēr viņš mani nepieņemtu. Es esmu šeit ieslodzīta.

Mani pārņem šausmas. Mēs abas esam strauji kritušas no bagātības nabadzībā. – Katrīna, ko jūs darīsiet?

– Gaidīšu, – viņa apņēmīgi paziņo un tuvina lūpas manai ausij. – Viņam ir četrdesmit astoņi gadi un vāja veselība, viņš tik tikko spēj paelpot. Es gaidīšu.

– Vairs ne vārda! – es izbijusies brīdinu un palūkojos uz aizvērtajām durvīm.

– Vai karaļa māte lika jums apzvērēt, ka mēs ar Artūru gulējām kopā? – princese jautā.

– Jā.

– Ko jūs atbildējāt?

– Sākumā teicu, ka neredzēju nekādas pazīmes un nevaru to apgalvot.

– Ko viņa sacīja?

– Apsolīja vietu galmā man un manam dēlam, kā arī naudu, ja es atbildēšu tā, kā viņa vēlas.

Princese saklausa izmisumu manā balsī, satver manu roku un rāmi ielūkojas acīs. – Mārgarita, es nevaru lūgt, lai manis dēļ mokāties nabadzībā. Jūsu dēliem jāaug galmā. Es jūs atbrīvoju no solījuma; sakiet viņai visu, ko vēlaties.

*

Man jādodas mājās, bet es vēl pēdējo reizi eju uz karaļa mātes istabām, kur viņa klausās psalmu pirms vakariņām lielajā Vestminsteras zālē.

Viņa mani pamana, tiklīdz ienāku, un pieaicina klāt. Dāmas atkāpjas un izliekas pētām cita citas galvassegas. Acīmredzot pēc vakardienas sarunas viņas zina, ka esam sastrīdējušās, un gaida manu padošanos.

Karaļa māte man uzsmaida. – Lēdija Mārgarita! Vai varam kārtot jūsu apmešanos galmā?

Es dziļi ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, es labprāt dzīvotu galmā un priecātos, ja mans dēls varētu mācīties Eltemas pilī kopā ar princi Hariju. Lūdzu, Jūsu Gaišība, ļaujiet to viņa tēva dēļ, kuru mīlējāt. Sera Ričarda dēlam jāsaņem augstmaņa cienīga izglītība. Lūdzu, pieņemiet savu mazo radinieku!

– Labprāt, ja pakalposiet man tajā necilajā jautājumā, – viņa rāmi attrauc. – Atklājiet patiesību, un jūs glābsiet mūs, savu ģimeni, no necienīgas līgavas. Es lūdzu Dievu un esmu pārliecināta, ka Aragonas Katrīna nemūžam nekļūs par prinča Harija sievu. Uzmanieties, lēdija Mārgarita! Baidieties no sekām! Rūpīgi apdomājieties!

Viņa lūkojas uz mani, izvalbījusi tumšās acis, un piepeši manas izjūtas mainās. Karaļa māte cenšas mani iebiedēt, bet visas manas bažas pagaist. Man gribas smieties. “Ak, šī dumjā sieviete! Vecā, ļaunā, nežēlīgā muļķe! Vai viņa aizmirsusi, kas es esmu? Plantageneta! Jorku nama atvase!” Mans tēvs pārkāpa svētā patvēruma noteikumus, noslepkavoja karali un gāja bojā no sava brāļa rokas. Mana māte atbalstīja sava tēva sacelšanos, pēc tam mainīja domas un kopā ar vīru karoja pret viņu. Mēs vienmēr rīkojamies saskaņā ar savu gribu, un neviens mūs nepiespiedīs baidīties no sekām. Ja mums parāda briesmas, mēs vienmēr, vienmēr ejam tām pretī. Mūs dēvē par dēmona sēklu tāpēc, ka esam tik velnišķīgi lepni.

– Diemžēl es nevaru melot, – es klusi paziņoju. – Man nav ne jausmas, vai princis gultā bija spējīgs. Es neredzēju nekādas pazīmes. Viņa man teica, ka abi nav bijuši tuvi, un es tam ticēju. Es uzskatu, ka viņa ir neskarta jaunava tāpat kā toreiz, kad ieradās šajā zemē. Viņa drīkst apprecēties ar jebkuru piemērotu princi, ko izvēlēsies viņas tēvs. Un es domāju, ka viņa būtu ārkārtīgi laba sieva princim Harijam un lieliska Anglijas karaliene.

Karaļa mātes seja apmācas, un es redzu dzīslu pulsējam viņas deniņos, bet viņa klusē un asi pamāj dāmām, saucot pie sevis. Viņa vedīs sievietes vakariņās, un es nekad vairs nesēdēšu pie augstā galda.

– Kā vēlaties! – Viņa izspļauj šos vārdus kā indi. – Ceru, ka jūs izdzīvosiet no savas atraitnes naudas, lēdija Mārgarita Pola.

Es noslīgstu zemā reveransā. – Saprotu, – es padevīgi nosaku. – Bet mans dēls? Viņš ir karaļa aizbildnībā, jūsu radinieka dēls, krietns zēns, Jūsu Gaišība…

Viņa klusēdama paiet man garām, un dāmas seko. Es izslejos un vēroju viņas aizejam. Man bija dots mans lepnuma mirklis, un es cietu sakāvi. Un tagad es nezinu, ko darīt.