Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 37

Plāns ir pasakaini veiksmīgs. Tomass Hovards aizsūta karalienei Džeimsa Ceturtā asiņaino tērpu. Karaļa svainis ir miris, mēs esam laupījuši princesei Mārgaritai vīru un padarījuši viņu par karalieni atraitni ar septiņpadsmit mēnešus vecu bērnu uz rokām, un Skotija padodas.

Katrīnu pārņem asinskāra jūsma, un es smejos, kamēr viņa virpuļo istabā, dziedot kaujas melodiju spāniski. Es satveru viņu aiz rokām un lūdzu apsēsties, bet Katrīna ir savas mātes cienīga meita un pieprasa, lai viņai atsūta karaļa Džeimsa galvu. Mēs viņu pārliecinām, ka angļu monarhs nedrīkst būt tik zvērīgs. Katrīna nosūta Henrijam Džeimsa asiņaino tuniku un saplosītos karogus, lai viņš zinātu, ka sieva aizsargājusi viņa valsti labāk nekā jebkurš cits reģents un pirmo reizi sakāvusi skotus. Londona kopā ar galmu uzgavilē mūsu karalienei varonei, kas spēj aizstāvēt valsti un nes zem sirds bērnu.

*

Naktī viņai kļūst slikti. Es guļu karalienes gultā un dzirdu viņu ievaidamies miegā. Pagriezusies pret viņu, es atbalstos uz elkoņa, nodomājusi, ka viņa redz sliktu sapni un tūlīt pamodīsies. Piepeši es sajūtu mitrumu zem savām kailajām pēdām un saraujos, izlecu no gultas, atmetu palagus un redzu savu asiņaino naktstērpu.

Es atrauju durvis un kliedzu, saucot dāmas, vecmātes un ārstus. Pēc tam es steidzos pie Katrīnas un satveru viņas rokas.

Šīs sāpes ir pāragras, tomēr iespējams, ka bērns izdzīvos. Es apskauju Katrīnu ap pleciem un apslaku viņas seju, un viņa atvieglota nopūšas.

Vecmātes sauc, lai viņa spiež, un piepeši liek pagaidīt, un mēs visi sadzirdam klusu brēcienu.

– Mans bērns? – karaliene izbrīnīta jautā. Vecmātes paceļ zīdaini un nogulda uz Katrīnas saplakušā vēdera.

– Zēns, – kāds klusi nosaka. – Ak Dievs, tas ir brīnums!

– Vecmātes pārgriež nabassaiti, ietin bērnu audumā un ieliek Katrīnai rokās. – Anglijas zēns.

– Mans mazais, – viņa čukst, mīlestības un prieka pārņemta. Šobrīd viņa līdzinās Jaunavai Marijai. – Mārgarita, – viņa klusi ierunājas. – Sūtiet ziņu karalim…

Viņas seja pārvēršas, puisēns tik tikko manāmi sakustas, izliec muguru, ar lūpām tver gaisu. – Kas notiek? – Katrīna jautā. – Kas viņam kaiš?

Zīdītāja, kas jau grasījās bērnu pabarot, piepeši atraujas, it kā nobijusies. Vecmāte paceļ skatienu no ūdens trauka, steidzas pie bērna un uzsauc: – Sitiet viņam pa muguru!

– Ņemiet viņu! Glābiet! – Katrīna lūdzas, sniedzot bērnu vecmātei. – Kas noticis?

Sieviete ar lūpām aptver zēna degunu un muti, izsūc melnu žulti un izspļauj to uz grīdas. Kaut kas nav labi. Viņa nezina, kas darāms, neviens to nezina. Mazais augumiņš raustās krampjos, no mutes, deguna un acīm izlīst kaut kas eļļai līdzīgs.

– Mans dēls! – Katrīna iekliedzas.

Vecmātes purina bērnu un mēģina tam iedvest dzīvību, tomēr nekas nelīdz. Viņš ir miris.

Katrīna atkrīt gultā un paslēpj seju zem segas, it kā gribētu iet nāvē kopā ar dēlu. Es nometos ceļos pie gultas un sniedzos pēc viņas rokas. – Mārgarita, – viņa čukst. – Rakstiet karalim, ka viņa bērns ir miris.

*

Tiklīdz vecmātes aizgājušas un ārsti pauduši savas nekam nederīgās domas, Katrīna uzraksta vēstuli, ko iedod Tomasa Vulzija ziņnešiem. Uzvaras prieka pilnajā mirklī viņa ir spiesta pateikt Henrijam, ka viņš ir pierādījis savu drosmi, bet ne vīrišķību. Viņam nav bērna.

*

Mēs gaidām karali; Katrīna nomazgājas, šķīstās un uzvelk jaunu tērpu. Viņa cenšas smaidīt, es redzu, ka viņa to izmēģina pie spoguļa, lai priecātos par karaļa uzvaru un atgriešanos.

Henrijs neskatās pietiekami uzmanīgi, lai redzētu, ka sieva tēlo. Viņa spēlē prieku, un Henrijs pat nepalūkojas uz viņu, jo ir pārāk aizrāvies ar saviem stāstiem par kaujām un ieņemtiem ciematiem. Puse no galminiekiem iecelti bruņinieku kārtā, un varētu šķist, ka viņš ieņēmis Parīzi un ticis kronēts. Bet neviens nepiemin, ka pāvests nav viņam piešķīris solīto “kristīgā Francijas karaļa” titulu. Viņš ir mērojis tālu ceļu un daudz paveicis, bet nav ieguvis gandrīz neko.

Karalienei viņš velta aizvainojuma pilnus skatienus. Šis ir jau trešais zaudējums, un Henrijs šķiet apjucis, nevis sēru mākts. Viņš nesaprot, kāpēc viņam, tik jaunam, izskatīgam, iemīļotam un tagad arī varonim, nav bērna katru gadu kā Plantagenetu karalim Edvardam. Šobrīd viņa bērnistabā jau vajadzētu būt četrām atvasēm. Kāpēc tā ir tukša?

Es vēroju Henriju un redzu, ka viņš brīnās par šādu vilšanos, jo nav pie tās pieradis. Karalis pavada laiku ar vīriem, kas karoja Francijā, lai varētu atcerēties uzvaras mirkļus un atgādināt sev, ka viņš ir vīrietis, pārāks par visiem. Un viņa skatiens ik pa brīdim pievēršas karalienei, it kā viņš nesaprastu, kāpēc tieši Katrīna viņam nedod kāroto.