Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 27

Vienkāršie ļaudis jūtas kā nometuši smagu slogu. Augstmaņi ir atbrīvojušies no tirāna. Manas dzimtas pārstāvji ir izbēguši no nāves sprieduma. Visi, kam dzīslās rit Plantagenetu asinis, dzīvoja bailēs un apzinājās, ka valdnieks kuru katru mirkli varētu atsaukt apžēlošanu un sūtīt sargus, lai vestu viņus atpakaļ uz Taueru. Režģis paceltos, laiva ieslīdētu zem tā… un cietumnieks nekad vairs neatgrieztos.

Bet tagad mēs visi esam iznākuši ārā. Viljams Kortnijs pamet Taueru, un mēs ceram, ka drīz redzēsim arī Viljamu de la Polu. Tomass Grejs atgriežas no Kalē pils. Attāli radinieki ierodas no savām nomaļajām pilīm – cerēdami, ka atkal drīkstēs parādīties galmā. Radi, kas gadiem ilgi nav rakstījuši vēstules, uzdrošinās sūtīt ziņu, pastāstīt par dzimtas jaunumiem, piedzimušiem bērniem un aizgājušiem sirmgalvjiem, un bažīgi jautāt, kā klājas pārējiem. Vai kāds redzējis tādu un tādu cilvēku? Vai kāds zina, kur ir attāls brālēns? Vecā karaļa dzelžainais tvēriens piepeši ir atslābis. Harijs nav mantojis sava tēva baiļpilno aizdomīgumu; viņš atlaiž spiegus, piedod parādus, apžēlo cietumniekus. Mēs visi drīkstam iznākt ārā un miegt acis saulē.

Kalpotāji un amatnieki, kas no manis vairījās kopš mana vīra nāves, ierodas piedāvāt savus pakalpojumus, jo mans vārds vairs nav iekļauts kādā sarakstā ar jautājuma zīmi blakus.

Man ir grūti noticēt veiksmei, tomēr es pamazām līdz ar visu valsti apjaušu, ka esmu drošībā. Šķiet, esmu pārcietusi pirmos divdesmit četrus bīstamos Tjūdoru valdīšanas gadus. Mans brālis mira uz karaļa Henrija ešafota, vīrs mira viņa kalpībā, māsīca atvadījās no dzīves, dzemdējot viņa mantinieku; bet es izdzīvoju. Es pārcietu nabadzību, sirdssāpes, atsvešināšanos no vecākajiem bērniem un slapstīšanos, bet tagad izeju jaunā prinča vasaras saulē.

Katrīna, kas reiz bija tāda pati nabadzīga atraitne kā es, uzšaujas Tjūdoru labvēlības debesīs kā putns, izplešot spārnus. Viņas parādi ir samaksāti un pūrs aizmirsts. Princis steigšus apprecas ar viņu, beidzot ļaudamies savai kaislei. Viņš apgalvo, ka jau sen klusībā Katrīnu mīlējis, vērojis un iekārojis, tikai tēvs un vecmāmiņa piespieduši viņu klusēt. Pāvesta neskaidrā atļauja, ko princeses viltīgā māte saņēma pirms daudziem gadiem, padara laulību neapšaubāmi likumīgu; neviens nejautā par viņas pirmo vīru, nevienu tas neinteresē, un jau pēc dažām dienām abi ir salaulāti.

Un es ieņemu savu vietu Katrīnai blakus. Man atkal ir tiesības ņemt greznāko samtu no karaliskās ģērbtuves, es izvēlos pērles, zeltu un dārgakmeņus no karaliskās mantnīcas. Atkal es esmu Anglijas karalienes galvenā dāma un eju pa priekšu visiem, izņemot Tjūdorus. Karalis Henrijs Astotais piešķir man simt mārciņas gadā, tiklīdz ierodos galmā, un es samaksāju savus parādus uzticamajam Džonam Litlam, visiem radiniekiem, Saionas mūķenēm, Redžinalda klosterim. Es aicinu pie sevis Artūru un Henriju, un karalis piedāvā viņiem vietu savā saimē. Karalim patīk jaunā mācība, un viņš pavēl izglītot Redžinaldu klosterī; reiz mans dēls ieradīsies galmā, kļuvis par mācītu vīru. Džefrijs un Ursula pagaidām uzturas karalienes istabās, bet drīz es sūtīšu viņus mājās, un viņi atkal dzīvos laukos, saņemot Plantagenetu cienīgu audzināšanu.

Mani pat bildina. Sers Viljams Komptons, jaunā karaļa labākais draugs un dzīru biedrs, metas ceļos un smaidot jautā, vai es būtu ar mieru iziet pie viņa par sievu. Padevīgā poza norāda, ka viss ir manās rokās, un siltās plaukstas tvēriens savukārt liecina par viņa patiku. Es dzīvoju kā mūķene gandrīz piecus gadus; domājot par izskatīgu vīrieti baltos palagos, es pati pret savu gribu ielūkojos Viljama brūnajās, sirsnīgajās acīs.

Aizrit tikai mirklis, līdz izlemju, tomēr es ņemu vērā viņa pašcieņu un vilcinos vairākas dienas. Es pateicos Dievam, ka man vairs nav vajadzīgs jauns vārds, es vairs neesmu spiesta slēpties. Man nav nepieciešama karaļa labvēlība, ko varētu piedāvāt Viljams Komptons. Es pati esmu cienīta galmā, un stāvoklis arvien uzlabojas, jo karalis lūdz man padomu, grib dzirdēt stāstus par senajām dienām un atmiņas par viņa māti. Es runāju par pasakaino Plantagenetu galmu un redzu, ka viņš alkst atjaunot šo laiku. Man nav vajadzīgs Komptona atbalsts, jo es pati esmu tik ieredzēta, ka valdnieka draugs mani uzskata par ievērības cienīgu līgavu. Es viņu saudzīgi atraidu, un viņš pieklājīgi pauž savu vilšanos. Mēs izpildām šo rituālu kā elegantu deju. Viņš saprot, ka esmu sasniegusi virsotni un jūtos viņam līdzvērtīga, tāpēc viņš man nav nepieciešams.

Pa mantnīcas atvērtajām durvīm plūst bagātības straumes. Kalpotāji visos karaļa namos atrauj vaļā skapjus, kastes un lādes, un tur ir zelts, dārgakmeņi, audumi, paklāji un garšvielas. Vecais karalis pieņēma nodokļus un sodus gan naudā, gan mantās, piesavinoties mēbeles, tirgotāju preces, pat mācekļu instrumentus, iegrūžot visus nabadzībā. Jaunais karalis atdod nevainīgajiem cietējiem visu, ko tēvs tiem nozadzis. Mantzinis atdod netaisnīgi iekasētu naudu, augstmaņi atgūst zemes, Džordžs Nevils saņem augstu vietu galmā un vairs nav parādnieks. Viņš bauda karaļa labvēlību, Henrijs viņu apbrīno, sauc par radinieku un uzticas viņam. Neviens nepiemin viņa klibo kāju; viņam ir ļauts apmeklēt jebkuru no saviem greznajiem namiem.

Viņa brālis Edvards Nevils ir karaļa draugs un kalpo Henrija guļamistabā. Karalis apgalvo, ka abi ir ļoti līdzīgi, sauc viņu sev klāt, salīdzina augumu un matu krāsu, apgalvo, ka viņus abus varētu uzskatīt par brāļiem, ka viņš mūs visus mīl kā brāļus un māsas. Henrijs izturas laipni pret visiem maniem radiniekiem – Devonas Henriju Kortniju, Artūru Plantagenetu, de la Poliem, Stefordiem, Neviliem –, it kā meklētu savas mātes vaibstus mūsu sejā. Mēs nesteidzīgi atgriežamies vietās, kas mums pienācās kopš dzimšanas. Mēs esam karaļa tuvākie radi.

Pat lēdija Mārgarita saņem atalgojumu – savu Vokingas pili, kaut gan viņai neizdodas ilgi par to priecāties. Noskatījusies mazdēla kronēšanu, viņa apgulstas un nomirst. Džons Fišers teic bēru runu un apraksta svēto, kas pavadījusi savu mūžu, kalpojot savai zemei un dēlam, un aizgājusi tikai pēc tam, kad darbs bija paveikts. Mēs klausāmies un pieklājīgi klusējam, bet neviens nesēro; vairākums pieredzēja tikai viņas dzimtas lepnumu, nevis māsas mīlestību. Un es neesmu vienīgā, kurai šķiet, ka lēdija Mārgarita nomira dusmu dēļ, jo viņas ietekme bija zudusi un viņa negribēja skatīties uz mūsu daiļo karalieni Katrīnu istabās, kur šī vecā sieviete valdīja ilgi un skopi.

Dievs ir dāsns pret jauno paaudzi, un aizgājēji mums ir vienaldzīgi. Karaliene Katrīna nekavējoties ieņem bērnu un par to pavēsta Ričmondas pilī pirms Ziemassvētkiem. Šajā svinīgajā mirklī, kad nemitīgi notiek izklaides, es sāku domāt, ka manas māsīcas lāsts ir piemirsts un Tjūdoru dinastija mantos manas dzimtas veiksmi, kļūstot tikpat izturīga un auglīga kā mēs.