Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 40

Trīs mēnešus pirms paredzētajām dzemdībām mēs saņemam vēsti, ka Henrija māsa Mārgarita apprecējusies ar kādu nelgu no sava galma – izskatīgo Ārčibaldu Daglasu. Līdz ar to viņa zaudē reģentes tiesības un aizbildnību pār savu divus gadus veco dēlu, kā arī viņa sešus mēnešus veco brāli. Jaunais pāris paslēpjas Stērlingas pilī kopā ar abiem bērniem, un varu pārņem jaunais Skotijas reģents, Džons Stjuarts, otrais Olbani hercogs.

Henrijs un visi Anglijas ziemeļos satraucas, ka hercogs noslēgs savienību ar Franciju un vērsīsies pret Angliju. Taču mēs skotus apsteidzam. Henrijs ir nolēmis, ka draudzību ar Franciju nostiprinās viņa māsas Mērijas laulība ar karali.

Mērija sparīgi iebilst, jo Francijas valdnieks varētu būt viņas vectētiņš, un raudādama ienāk karalienes istabā. Viņa čukst, ka ir iemīlējusi Čārlzu Brendonu un lūgusies, lai karalis ļauj abiem apprecēties. Princese cer uz Katrīnas palīdzību – varbūt karaliene pārliecinās Henriju, ka viņa māsa drīkst laulāties ar mīlamu cilvēku.

Mēs ar Katrīnu saskatāmies, kamēr jaunā princese raud, ieslēpusi seju karalienei klēpī. – Jūs esat princese, – Katrīna rāmi nosaka. – Jūsu liktenis dāvā daudz bagātību un varas, bet jūs neesat dzimusi laulībām mīlestības vārdā.

Henrijs izbauda šo iespēju izrādīt savu karaļa varu. Es redzu, kā viņš lepojas ar savu apņēmību, kad noraida sievas un māsas sūdzības un pierāda, ka visu zina labāk, jo ir karalis un vīrietis. Viņš aizsūta princesi Mēriju uz Franciju kuplas svītas pavadībā; tajā ietilpst arī mans dēls Artūrs.

Karaliene piesardzīgi ierosina, ka Besija Blaunta varētu doties princesei līdzi, un Mērija nekavējoties uzrunā glīto meiteni. Princese zina, ka viņas svaine uzsāks nošķirtības laiku daudz priecīgāka, ja Besija nedejos ar karali. Tomēr Besijas tēvs nekavējoties noraida godpilno uzaicinājumu, un mēs zinām, ka viņš pilda karaļa rīkojumu. Besija nepametīs galmu. Reiz, kad eju uz Katrīnas aptumšoto istabu, es satveru Besijas roku. Viņa ir ģērbusies medībām un steidzas pretējā virzienā.

– Besija!

– Es nedrīkstu kavēties, kundze! – viņa aizelsusies paziņo. – Mani gaida karalis. Viņš man nopircis jaunu zirgu, un man tas jāredz.

– Protams, es jūs neaizkavēšu, – es atbildu. Neviens nedrīkst pavēlēt karaļa favorītei. – Tikai gribēju atgādināt, lai nesakāt neko sliktu par karalieni. Nošķirtībā viņu nomoka nemiers, un visi dedzīgi baumo. Jūs to neaizmirsīsiet, Besija, vai ne? Jūs negribat kaitēt Katrīnai, vai ne?

– Nemūžam! – viņa sašutusi attrauc. – Visas galma dāmas karalieni mīl, es viņas labā darītu jebko. Un tēvs īpaši piekodināja neteikt neko, kas apbēdinātu karali.

– Jūsu tēvs? – es atkārtoju.

– Viņš mani brīdināja neko neteikt par karalienes veselību, tikai pieminēt, ka mēs esam auglīga dzimta.

– Auglīga dzimta?

– Jā, – viņa apstiprina, priecādamās, ka atcerējusies tēva norādījumus.

– Vai tiešām? – es saniknota jautāju. – Ja jūsu tēvs vēlas savā dzimtā bastardu bez vārda, tā ir viņa darīšana.

Besija piesarkst, un viņai acīs sariešas asaras. – Man pavēl tēvs un Anglijas karalis, – viņa klusi nosaka. – Nav jēgas mani rāt, kundze. Man nav izvēles.