Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 30

Pār mums nākusi Dieva svētība, un Katrīna svin uzvaru. Viņa dāvā karalim Tjūdoru dēlu un mantinieku, gaisinot baumas par dzimtas lāstu un apšaubāmo laulību.

Man tiek piešķirts godpilnais uzdevums pavēstīt jaunajam karalim, ka viņš kļuvis par tēvu. Viņš līksmo kopā ar sava galma vīriešiem, kas sajūsmināti cilā kausus. Katrīna pārgurusi balstās pret spilveniem savā milzīgajā gultā, bet sagaida mani ar smaidu.

– Man izdevās, – viņa klusi paziņo, kad pieliecos un noskūpstu viņu uz vaiga.

– Jā, izdevās, – es piekrītu.

Nākamajā dienā Henrijs aicina mani pie sevis. Viņa istabās vēl joprojām drūzmējas jaunekļi, kas izsauc apsveikumus un iedzer par viņa dēla veselību. Šīs kņadas ieskauts, viņš man piedāvā kļūt par prinča audzinātāju, iekārtot viņa saimi, pieņemt darbā kalpotājus un gatavot viņu troņmantnieka liktenim.

Es piespiežu plaukstu pie sirds un noslīgstu reveransā. Kad pieceļos, Henrijs gluži kā bērns metas manās skavās.

– Pateicos, – viņš saka. – Es zinu, ka jūs viņu sargāsiet, audzināsiet un pieskatīsiet tāpat kā mana māte.

– Jā, – es apsolu. – Man ir zināms, kā viņa gribētu to paveikt, un es visu izdarīšu pareizi.

Bērnu nokristī Ričmondas kapelā; protams, viņam dod Henrija vārdu. Reiz, ja Dievam labpatiks, viņš būs Henrijs Devītais un valdīs zemē, kas aizmirsusi, ka reiz Anglijas roze bija sniegbalta. Bērns dus zelta gultiņā, ievīstīts smalkākajos lina autiņos, un viņu visur pavada četri sargi. Katrīna ik dienu liek atnest dēlu un gulda sev blakus.

Henrijs dodas svētceļojumā, lai pateiktos Dievam. Katrīna šķīstās baznīcā, nomazgājas karstā ūdenī un atgriežas galmā. Viņa staro lepnumā par savu jaunību un auglīgumu. Visas galma dāmas, ne mirkli nevilcinoties, zemu klanās šai uzvaras prieka pārpilnajai karalienei. Esmu pārliecināta, ka visā valstī nav nevienas sievietes, kas par mums nepriecātos.