Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 41

Galminieki pavada princesi līdz Duvrai. Kad vētras pierimušas, kuģos tiek ievesti zirgi un rati ar Mērijas apjomīgo garderobi, mēbelēm, mantām, paklājiem un gobelēniem. Visbeidzot pa trapu uz klāja uziet princese kopā ar savām dāmām. Viņas nostājas malā kā skaisti ģērbtas mocekles un māj laimīgajiem, kas drīkst palikt Anglijā.

– Es esmu noslēdzis lielisku savienību, – Henrijs paziņo karalienei, un visi viņa draugi un galminieki piekrizdami māj. – Un jūsu tēvs, kundze, nožēlos savu mēģinājumu mani apmuļķot. Viņš sapratīs, kurš ir varenāks. Tagad viņš zinās, kurš radīs un iznīcinās Eiropas karaļvalstis.

Katrīna nodur galvu, lai Henrijs neredzētu dusmas viņas acīs, un cieši sažņaudz plaukstas, līdz gredzeni iespiežas satūkušajos pirkstos.

– Es domāju… – viņa iesāk.

– Jums nav nepieciešams domāt, – Henrijs noskalda. – Jūsu vienīgais pienākums ir dāvāt Anglijai dēlu. Es pats pārvaldu savu zemi un pats domāju; jūs dosiet mantinieku.

Paklanoties Katrīnai izdodas pasmaidīt. Viņa izvairās no ziņkārajiem skatieniem, ko viņai velta galminieki, un dodas uz Duvras pili. Es viņai sekoju. Kad esam pietiekami tālu, viņa pagriežas un satver manu roku, meklēdama atbalstu.

– Man ļoti žēl, – es bezpalīdzīgi saku, sarkdama Henrija nepieklājības dēļ.