Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 34

Mēs dodamies uz piekrasti kopā ar armiju, nesteidzīgi šķērsojot Kentu, un apstājamies pie greznās Tomasa Beketa svētvietas Kenterberijā, lai aizlūgtu par Anglijas uzvaru.

Karaliene satver manu roku, kad nometos ceļos viņai blakus, un iedod man rožukroni.

– Paturiet to, kamēr es pavēstīšu kaut ko sliktu, – viņa saka. – Tas jūs diemžēl apbēdinās.

Asais ziloņkaula krucifikss ieduras man plaukstā kā nagla. Es laikam zinu, ko viņa man pateiks.

– Jūsu radinieks Edmunds de la Pols, – viņa saudzīgi ieminas. – Man ļoti žēl, Mārgarita. Karalis pavēlējis sodīt viņu ar nāvi.

Kaut gan es šīs vēstis gaidīju jau ilgus gadus, man pār lūpām izlaužas jautājums: – Kāpēc tagad?

– Karalis nedrīkstēja doties karā, atstājot Tauerā pretendentu uz troni. – Katrīnas sejā atplaiksnī vainas apziņa; viņa atceras manu brāli, kas mira, lai viņa varētu ierasties Anglijā un apprecēties ar Artūru. – Man ļoti, ļoti žēl.

– Viņš pavadīja cietumā septiņus gadus! – es iebilstu.

– Septiņus gadus nebija nekādas kņadas!

– Zinu. Bet padome ieteica viņu nogalināt.

Es noliecu galvu, bet nespēju atrast vārdus, lai aizlūgtu par savu radinieku, kas krita par upuri Tjūdoru cirvim, jo bija Plantagenets.

– Ceru, ka jūs spēsiet mums piedot, – Katrīna nočukst.

– Tā nav jūsu vaina. – Es satveru viņas roku. – Un pat karalis nav vainīgs. Tā rīkotos ikviens, lai atbrīvotos no sāncenša.

Katrīna atvieglota pamāj, bet es atbalstu galvu plaukstās un atskāršu, ka viņi vēl nav atbrīvojušies no visiem Plantagenetiem. Tas nav iespējams. Edmunda brālis Ričards, jaunais troņa pretendents, ir aizbēdzis un klīst pa Eiropu, cenšoties sapulcēt armiju; un viņam sekos vēl citi, jo Plantagenetu līnija ir nebeidzama.