Читать книгу Karaļa lāsts - Filipa Gregorija - Страница 39

Karalienes klēpis piebriest, un vasaras ceļojuma laikā viņa sēžas nestuvēs, ko velk divi balti mūļi. Šī grūtniecība ir tik svarīga, ka netiek taupīts nekas.

Henrijs naktīs vairs nenāk uz sievas guļamistabu. Protams, krietns vīrs nekad neiegūst sievu, kamēr tā gaida bērnu; bet Henrijs negrib arī sarunāties vai lūgt padomu. Viņas tēvs atkal atsakās no kara ar Franciju, un visas Henrija dusmas un vilšanās saistībā ar Aragonas Ferdinandu tiek pārnestas uz Ferdinanda meitu. Pat mazās princeses Mērijas saderināšanās ar erchercogu Kārli tiek atsaukta, jo Anglija novēršas no Spānijas un visa spāniskā. Henrijs apsola vairs neuzklausīt svešzemnieku padomus, jo neviens cits nezina, ko vēlas krietnie Anglijas ļaudis. Viņš drūmi vēro karalienes dāmas spānietes un izliekas tās nesaprotam, kad viņas pieklājīgi sveicina valdnieku. Henrijs neslēpti aizvaino Katrīnu, viņas tēvu un dzimteni, bet viņa tikmēr pagalam stingi un klusi sēž tronī un gaida vētras beigas, salikusi rokas uz apaļā vēdera.

Henrijs skaļi paziņo, ka pārvaldīs Angliju viens, bez citu padomiem un palīdzības, bet patiesībā nedara neko. Visu lasa, izpēta un apsver Vulzijs. Karalis tik tikko palūkojas uz dokumentiem un tūdaļ paraksta savu vārdu. Reizēm viņam nav laika pat tam, un Vulzijs izsūta karalisko pavēli, ko apzīmogojis pats.

Vulzijs kvēli alkst panākt mieru ar Franciju. Pat karaļa jaunā mīļākā ir francūziete, viena no princeses Mērijas dāmām, kas nepavisam nav piemērota dzīvei piedienīgā galmā. Karali ir apžilbinājusi viņas sliktā slava, un viņš seko jaunajai sievietei kā suns kucei. Iecienīts ir viss franciskais – palaistuves, lentes un savienības. Karalis ir aizmirsis savu krusta karu un grasās noslēgt mieru ar Anglijas seno ienaidnieku. Es neesmu vienīgā, kas uzskata, ka Vulzijs grasās šo savienību nostiprināt ar laulību. Princese Mērija, jauna, trausla meitene, tiks upurēta vecajam Francijas karalim kā jaunava uz altāra.

Man ir aizdomas, bet es tās neatklāju Katrīnai. Negribu, lai viņa satrauktos grūtniecības laikā. Zīlnieki un astrologi nemitīgi sola karalim, ka šoreiz dzims zēns un tas noteikti izdzīvos. Visas sievietes Anglijā lūdz Dievu, kaut Katrīna dāvātu karalim mantinieku.

– Nedomāju, ka par mani aizlūdz arī Besija Blaunta, – Katrīna saīgusi noteic. Viņa runā par jauno, gaišmataino galma dāmu, kuras bērnišķīgo skaistumu apbrīno visi, arī karalis.

– Noteikti, – es atbildu. – Un labāk, lai uzmanība pievērsta viņai, nevis francūzietei. Besija ir jums pieķērusies un ir jauka meitene. Viņa nav vainīga, ja iepatikusies karalim, un nevar atteikties dejot ar valdnieku.

Un Besija neatsakās. Karalis raksta viņai dzeju un vakaros dejo, ķircina meiteni, un viņa spurdz kā bērns. Karaliene sēž tronī, apņēmusies būt rāma un mierīga. Viņa ar pirkstiem bungo pa krēsla paroceni mūzikas ritmā un smaida, it kā priecātos, kad Henrijs nosarcis dejo un visi galminieki aplaudē. Kad karaliene pieceļas, Besija pamet zāli kopā ar mums, bet visiem zināms, ka viņa slepus atgriežas lielajā zālē un dejo līdz rītausmai.

Ja es būtu Besijas Blauntas māte, tad aizvestu meiteni prom, jo dēka ar karali jaunai sievietei var sniegt tikai dažus pašapziņas piesātinātus mēnešus un laulību ar kādu, kurš pieņems karaļa atraidītu sievieti. Bet lēdija Blaunta dzīvo tālu Anglijas rietumos, un Besijas tēvs sers Džons priecājas par karaļa atzinību, jau gara acīm redzot dažādas labvēlības zīmes, amatus un bagātības.

– Viņa uzvedas labāk nekā citas, – es klusi turpinu. – Neko nepieprasa un nekad nenomelno jūs.

– Ko gan viņa varētu pateikt? – Katrīna jautā, piepeša rūgtuma pārņemta. – Vai es neesmu paveikusi visu, kas jādara sievai? Vai es nesakāvu skotus, kad Henrijs bija prom? Vai es necentos pārvaldīt šo valsti brīžos, kad viņš bija pārāk aizņemts? Vai es nelasu padomes dokumentus, lai viņš būtu brīvs un varētu medīt? Vai es neizvēlos vārdus tā, lai saglabātu noslēgto līgumu ar manu tēvu, kaut gan Henrijs ik dienu ir gatavs to lauzt? Vai es neklausos, kā viņš zākā manu tēvu un tautiešus, dēvējot tos par meļiem un nodevējiem? Vai es neizliekos neredzam viņa drausmīgo francūzieti un šo dēku ar Besiju Blauntu? Vai es nedaru visu, itin visu, lai neļautu Tomasam Vulzijam mūs ievilināt savienībā ar Franciju, kas iznīcinās gan Angliju, gan manu dzimto Spāniju?

Mēs abas klusējam. Katrīna līdz šim nebija bildusi ne vārda pret savu jauno vīru. Bet viņš arī nekad nav tik atklāti izrādījis paštīksmi un savtīgumu.

– Kāpēc Besija ir tik valdzinoša? – Katrīna saniknota vaicā. – Vai viņa raksta dzeju, sacer mūziku, skandē mīlas dziesmas? Viņa ir asprātīga, apdāvināta, glīta. Kāda tam nozīme?

– Jūs zināt, ko neesat izdarījusi, – es saudzīgi atgādinu.

– Bet jūs panāksiet savu. Tiklīdz karalim būs bērns, viņš atkal būs mīlošs un pateicīgs, un jūs atjaunosiet savienību ar Spāniju, atrausiet viņu no Tomasa Vulzija kabatas un Besijas Blauntas smaidiem.

Katrīna pieliek plaukstu pie vēdera. – Es jau to daru. Šoreiz es dāvāšu viņam dēlu. Dievs zina, ka no šī bērna ir atkarīgs viss, un Viņš mani nepametīs.