Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 10

Luīza Vebstere apstājās lielās istabas durvīs un lūkojās uz vīru. Īgans stāvēja pie loga, kas pletās visas sienas platumā, un baudīja brīnišķīgo skatu. Tālumā bija saskatāmas arī pārējās Sanhuana salu grupas saliņas. Dažas no tām, kā Mucinieku sala, bija pietiekami lielas, lai uz tām izvietotos iedzīvotāju kopienas, citas bija tik mazas, ka bija pamanāmas tikai bēguma laikā.

Lietainās dienas dziestošā gaisma iekrāsoja tumstošās debesis un ūdens plašumus padarīja līdzīgus kaltam tēraudam. Pār salu diezgan zemu klājās mākoņu sega. Luīza zināja, ka Mucinieku salā visbiežāk spīd saule, tomēr ikreiz, kad viņa un Īgans ieradās šajā mājā, ainava bija nemainīgi pelēka.

Lielajā akmens kamīnā kūrās uguns, tomēr neviens nebija istabā iededzis gaismu.

Viņa atcerējās savus pirmos iespaidus par Īganu, kad pirms daudziem gadiem iepazinās ar viņu. Uzmanību piesaistīja viņa ārkārtīgā pievilcība. Īgans bija garš, atlētiski veidots vīrietis ar platiem pleciem, gaišiem matiem, pasakaini zilām acīm un klasiskiem sejas vaibstiem. Laika ritums viņu maz bija skāris. Gluži kā harismātisks sludinātājs televizora ekrānā viņš likās vieds un enerģisks cilvēks dzīves pašā pilnbriedā.

Un gluži kā veiksmīgs sludinātājs arī viņš prata ietekmēt auditoriju – investorus, politiķus, draugus, sievietes. Viņam piemita talants pārliecināt citus par to, ka spēj īstenot viņu sapņus. Šis talants viņam bija nodrošinājis bagātību.

Pretstatā vidusmēra sludinātājam Īgans bija piepildījis vismaz dažus no saviem solījumiem, īpaši tos, kas attiecās uz bagātību. Sākotnēji viņš bija sev nodrošinājis labu dzīvi kā biržas brokeris, tad izveidoja savu riska ieguldījumu fondu un kļuva izcils. Viņš nekad nekļūdījās. Par viņa spējām prognozēt norises tirgū stāstīja leģendas, un tas atvēra viņam durvis uz politiskajām, sabiedriskajām un finanšu aprindām.

Tomēr Īgana ārēji spožās darbības pamatā bija kāds noslēpums. Noslēpums, kas ar katru dienu kļuva aizvien bīstamāks. Īgans joprojām izturējās kā visuma valdnieks, tomēr Luīza zināja patiesību. Iespaidīgā naudas pelnīšanas sistēma, ko viņš bija izveidojis pirms diviem gadu desmitiem, sāka buksēt. Pēc Īgana domām, pie tā bija vainojama globālās ekonomikas nepastāvība – neprognozējamās naftas cenu svārstības, finansiālās problēmas eirozonā, Ķīnas strauji pieaugošā ietekme.

Luīza ieklausījās viņa aizbildinājumos, tomēr zināja patiesību. Viņa prātoja, kad to sapratīs Īgana investori. Pēdējā laikā viņa lielāko klientu lokā bija notikušas dažas izmaiņas, tomēr vairums klientu likās apmierināti ar ikmēneša pārskatiem – tie joprojām bija izcili. Luīza prātoja, cik ilgi Īgans vēl spēs žilbināt savu klientus. Veiksmīgi riska ieguldījumu fondi allaž darbojās pēc paredzama scenārija – tie strauji uzņēma apgriezienus, kādu laiku uzrādīja pārsteidzošus rezultātus un tad bankrotēja.

Tomēr par vienu viņa bija pārliecināta – Īgans ir izdzīvotājs.

Viņa ienāca krēslainajā istabā.

– Treviss un Patrīcija apstiprināja, ka ieradīsies uz vakariņām.

Īgans pagriezās un apvaicājās:

– Un Zeivjers?

Kā jau ilgus gadus bija radusi, Luīze apspieda izmisumu, kas allaž kņudināja apziņu. Zeivjeram tagad klājās labāk.

Viņš bija stabils.

– Pirms īsa brīža zvanīja viņa asistente un sacīja, ka viņš diemžēl nevarēs ierasties. Šopēcpusdien no Sietlas ierodas viņa kampaņā iesaistītā komanda. Viņš kolēģus vēlas aizvest uz vietējo restorānu – grib parādīt, kāda ir salinieku dzīve, lai viņi varētu medijiem pastāstīt par mazpilsētu, kurā Treviss uzaudzis.

– Treviss un Zeivjers lielāko daļu bērnības pavadīja Sietlā, – Īgans noburkšķēja.

– Tā gan.

Iestājās klusums. Luīza jau gadiem ilgi nemīlēja vīru, jo bija atskārtusi, ka viņš ir flirtētājs un vienmēr tāds paliks. Viņa bija samierinājusies ar šo patiesību. Arī Īgans viņu nekad nebija patiesi mīlējis. Viņš vairāk bija iekārojis viņas skaistumu un ģimenes naudu. Luīza to nebija viņam liegusi, tomēr kļūdījās, atdodot viņam arī savu sirdi.

Lai kāda būtu viņu laulības dzīve sākumposmā, viss jau sen bija pagaisis. Viņus uz visiem laikiem vienoja abi dēli. Zeivjers un Treviss bija mantojuši lielāko daļu no tā, ar ko daba apveltījusi tēvu. Viņi bija izskatīgi, zilacaini jaunekļi, kuri prata apburt auditoriju.

Tā bija tikai ārējā čaula, dvēselē abi izrādījās ļoti atšķirīgi. Treviss turēja solījumu un veidoja spožu karjeru politikā, gatavojās savai pirmajai uzvarai. Luīza zināja, ka tagad Īganam būs jāsamierinās un jāpieņem fakts, ka viņš nedabūs to, ko tik ļoti bija vēlējies.

Diezgan ilgi Īgans bija apsēsts ar domu, ka viens no viņa dēliem kļūs par Savienoto Valstu senatoru un vēlāk arī par ASV prezidentu. Viņš vienmēr bija pārliecināts, ka Zeivjers, nevis Treviss diktēs noteikumus valsts politikā. Gadu gaitā viņš bija sev iestāstījis, ka Zeivjers ir viņa īstais mantinieks – dēls, kuram ir gana spēka un nežēlības, lai izdzīvotu nesaudzīgajā finanšu un politikas pasaulē. Laikam ritot, atklājās, ka Zeivjeram piemīt zināmi trūkumi. Tas, kurš bruģēja ceļu uz Ovālo kabinetu, bija Treviss.

Īgans atkal pievērsās pelēkajai ainavai aiz loga un ierunājās:

– Es vaicāju Trevisam, vai bija prātīgi iecelt Zeivjeru par kampaņas vadītāju.

– Ko viņš tev atbildēja?

– To pašu, ko tev.

Luīzai sažņaudzās sirds.

– Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk.

– Šajā gadījumā jātur kāds ģimenes loceklis tādā attālumā, lai vari viņu uzraudzīt, – Īgans pukojās. – Iespējams, ka viņam ir taisnība. Treviss savā ziņā ir vājš, tomēr nav naivs. Vismaz ne lietās, kas skar Zeivjeru.

– Zeivjera stāvoklis jau kādu laiku ir stabils, – Luīza ierunājās, tomēr apzinājās, ka runā kā māte, nevis cilvēks, kurš uz visu skatās skaidrām acīm. – Ārstēšanās kurss, ko viņš uzsāka pirms gada institūtā, ir devis rezultātus, savukārt darbošanās Trevisa komandā viņam sniedz mērķi, uz ko virzīties. Treviss apgalvo, ka Zeivjers lieliski strādā. Viņš prot apvārdot medijus.

Īgans salika rokas uz muguras.

– Mēs abi zinām, ka tas ir tikai laika jautājums… Gan atkal kaut kas gadīsies. Agrāk izdevās visu noslēpt, jo mums bija tāda priekšrocība kā tiesības uz privātumu. Tagad tā nav. Ja Zeivjers atkal salūzīs, tas var izpostīt Trevisa izredzes uzvarēt vēlēšanās. To nedrīkst pieļaut. Pārāk daudz mēs esam likuši uz spēles.

– Ko tad mēs varam darīt?

– Es esmu apsvēris iespējas. To nav daudz. Turklāt Zeivjers pieprasa tiesības rīkoties ar savu mantojuma daļu. Vēlas pierādīt, ka viņam ir ķēriens riska ieguldījumu jomā. Domāju, ka es apmierināšu viņa lūgumu. Lai izveido savu fondu, dod tam savu vārdu. Varbūt tas novērsīs viņa uzmanību vismaz uz laiku, līdz Treviss būs ievēlēts.

Luīza juta iemirdzamies cerību stariņu. Viņa tik sen to nebija jutusi, ka gandrīz nepazina šo sajūtu.

– Lieliska ideja, – viņa apdomīgi noteica. – Tas varētu iedarboties.

Īganam noraustījās žoklis.

– Uz laiku.

– Jā, uz laiku.

Nekas nespēs kliedēt tumsu, kas bija ieperinājusies Zeivjera dvēselē. Viņi abi to zināja, tāpat apjauta – paies laiks, un uguns zelta puisēnā uzliesmos ar jaunu spēku. Protams, pārnestā nozīmē.

– Man sarunāta tikšanās ar pasākuma plānotāju. – Luīza pagriezās, lai dotos prom.

– Dzirdēju, ka pilsētā ieradusies Īditas Čeisas mazmeita, – Īgans pār plecu noteica. – Kā sauca to meiteni? Mārgarita? Mērija?

– Medlina, – Luīza atbildēja. – Medlina Čeisa.

– Cik noprotu, viņa uzgāja tā vecā "Rītausmas raga" pārvaldnieka līķi.

Luīza durvīs apstājās un atbildēja:

– Tiesa. Klīst runas, ka tagad, kad Īdita Čeisa ir mirusi, Medlina pārdos viesnīcu. Kā liekas, viņa nolīgusi konsultantu, kurš palīdzēs izvērtēt iespējas.

– Ja viņai pietiktu prāta, viņa to pārdotu, – Īgans sacīja. – Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc Īdita bija pieķērusies tai vecajai viesnīcai.