Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 2

Mucinieku sala, pirms astoņpadsmit gadiem…

Viņš stāvēja virtuves pustumsā un prātoja, kuru no meitenēm ir iekārojis. Pirms stundas abas bija iemigušas pie ieslēgta televizora. Tagad abas gulēja ciešā, veselīgā miegā – kā jau pusaudzes.

Abas bija īstajā vecumā – divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadu vecas, tieši uz sievietības sliekšņa. Tas viņam patika. Šķīstas. Nevainīgas. Jaunavīgas. Viņas bija mazpilsētas meitenes, kurām trūka pilsētas ielās gūtas atjautības; meitenes, kuras var iebiedēt, lai turētu muti. “Ja tu kādam to pateiksi, es atgriezīšos, nogalināšu tavus vecākus un pēc tam tevi pašu.”

Kotedža atradās nomaļus no viesnīciņas galvenās ēkas, kurā tobrīd notika kāzu ballīte. Viesnīca "Rītausmas rags" piederēja mazākās meitenes vecmāmiņai, un tur strādāja arī draudzenes mamma. Tovakar abām pieaugušajām sievietēm bija darba pilnas rokas. Ne tēva, ne brāļa nebija nevienai no meitenēm – tikai vecmāmiņa un mamma. Uztraukumam nebija pamata.

Viņš vēroja meitenes kopš brīža, kad ieradās viesnīcā. Abas bija palīdzējušas gatavoties kāzu ballītei, izkārtojušas saliekamos krēslus un novietojušas uz galdiem ziedu kompozīcijas. Kad sākās svinības, meitenes pameta pasākuma vietu, lai ļautos izklaidēm, kādu laiku spēlēja galda tenisu, tad iegāja kotedžā, lai skatītos televizoru.

Augumā garākā meitene bija skaistākā un slaidākā no abām, turklāt ar garām kājām, bet tas varētu radīt problēmas. Ja viņa pretotos, kā dažas to darīja par spīti draudiem, tad apgāztu kādu priekšmetu, saceltu troksni, kas piesaistītu uzmanību. Tomēr viņa bija mīlīga un sapņaina, tāpēc tik valdzinoša. Vēl pievakarē viņa ar acīm redzamu sajūsmu kārtoja muļķīgos rotājumus un pēcāk tikpat aizrautīgi pievērsās kompozīcijām uz bāra letes. Pieaugušie smaidīja un ļāva viņai apčubināt ziedus.

Mazākā nebija tik skaista, tomēr viņas attieksme un pašapziņa intriģēja. Kad viņš ieradās viesnīcā, meitene stāvēja aiz reģistratūras letes, pasniedza viņam numuriņa atslēgu un pieauguša cilvēka nosvērtībā un pārliecībā iepazīstināja ar uzturēšanās noteikumiem. "Vēlākos gados šī meitene neizbēgami kļūs par vienu no tam nešpetnajām sievietēm, kas allaž runā pavēles formā," viņš pie sevis nodomāja. "Vīriešu nīdēja. Jāparāda, kur ir viņas vieta."

Vīrietis tumšajā virtuvē nosprieda, ka ar šo meiteni nebūs grūti tikt galā. "Sitiens ar vienu roku, ar otru saspiedīšu krūškurvi, lai viņa nespētu iekliegties. Tomēr šo nebūs tik viegli iebiedēt. Varbūt nāksies viņu nogalināt, lai skuķēns nepalaistu muti."

Beigu beigās visu izlēma liktenis. Virtuvē, basajām pēdām pakšķot un žāvājoties, samiegojusies ienāca mazākā meitene, lai padzertos.

Viņa nenojauta vīrieša klātbūtni līdz brīdim, kad viņš ar plaukstu aizspieda meitenei muti un aizstiepa tumsā.