Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 3

SVĒTUPE, ASTOŅPADSMIT GADUS VĒLĀK

– Tu joprojām sēro, Medlina. – Doktors Viljams Flemings nolaida saliktās rokas uz galda. Ārsta profesionāli raižpilnais skatiens bija maigs un sirsnīgs. – Kopš vecmāmiņas nāves pagājuši nepilni trīs mēneši. Jūs bijāt ļoti tuvas. Viņa bija tavs vienīgais tuvais cilvēks. Viņas nāve tev bija liels trieciens. Nevajadzētu pieņemt nopietnus lēmumus, kas varētu ietekmēt tavu turpmāko dzīvi, kamēr tava psihe ir tik nestabila.

Aiz loga Arizonas skaidrajās pavasara debesīs kvēloja saule. Kondicionēšanas sistēma Viljama kabinetā bija noregulēta gluži vai uz maksimumu. Medlina Čeisa šķita nosalusi līdz kaulam. Viņasprāt, nebija godīgi vainu novelt uz gaisa kondicionētāju. Tas bija Viljams, no kura plūda saltums. Viņa jutās kā lamatās; tā bija tik pazīstama sajūta. "Man jātiek prom – pēc iespējas ātrāk," Medlina secināja.

Viņa sakrustoja kājas un iekārtojās ērtāk polsterētajā ādas krēslā. Medlina bija uzaugusi vecmāmiņas mazās, bet veiksmīgās un modernās viesnīciņas vadītājas kabinetā un zināja, kā jāizskatās lietišķai sievietei. "Īditas Čeisas vairs nav, un tagad, kā jau vecmāmiņas viesnīcu biznesa vienīgā mantiniece, vadītāja esmu es."

– Ja tu pazītu mani tik labi, kā tev šķiet, tad zinātu, ka es pilnībā apzinos to, ko daru, – viņa sacīja. – Mans lēmums ir galīgs. Mēs vairs netiksimies.

Viljams noņēma elegantās brilles titāna rāmjos, nolika tās uz galda, smagi nopūtās un ar ķermeņa valodu lika skaidri saprast, ka, pat vīlies Medlinā, vēlas būt pacietīgs un saprotošs.

Medlinas uzmanību uz mirkli piesaistīja Viljama rokas. "Viens no viņa plusiem," viņa nodomāja. Viens no daudzajiem, kurus pirms mēneša, kad sākās viņu attiecības, Medlina bija uzskaitījusi elektroniskās tabulas pozitīvo īpašību kolonnā. Viljama rokas bija gludas, manikirētas un, tāpat kā viņš pats, nebija biedējoši lielas vai spēcīgas. Kad viņš runāja, tās bieži graciozi izliecās. Tās bija tāda cilvēka rokas, kuram patīk lasīt dižpārdokļus ar literāru vērtību, pusdienot stilīgos restorānos un apmeklēt laikmetīgās mākslas muzejus. Maigas, neagresīvas rokas.

Rokas lieliski saderējās ar nelielo augumu. Medlina todien bija apāvusi augstpapēžu kurpes, un tad viņi bija vienāda garuma. Vēl viņai patika tas, ka Viljama trenētais ķermenis nav masīvs un pārlieku muskuļains.

Viņa pat bija nospriedusi, ka abi būtu saderīgi arī gultā. Vismaz kādu brīdi viņa tā domāja. Parasti attiecības ātri beidzās, ja tajās ienāca sekss. Viljams uzstāja uz seksuālu tuvību. Tomēr Medlina šajā ziņā nekad nesteidzās, jo zināja, ka sekss viņai ir attiecību beigu sākums. Visvairāk viņai patika iepazīt otru cilvēku. Tas bija attiecību posms, kurā viņa varēja ļauties sapņiem, iztēloties, ka ir satikusi īsto vīrieti, ar kuru varētu veidot kopīgu ģimeni.

– Tu nevēlies pārtraukt mūsu attiecības, Medlina, – Viljams ierunājās tik autoritatīvi, it kā stāvētu auditorijas priekšā. Viņš arī strādāja uz pusslodzi kā pasniedzējs vietējā koledžā. – Kā jau tev paskaidroju, mēs esam ideāli saderīgs pāris.

Medlina iesmējās. Viņa nespēja apvaldīt smieklus. Vai nu jāsmejas, vai jāpaķer tuvākais smagais priekšmets un jāmet Viljama galvas virzienā. Tomēr viņa bija lietišķa sieviete un zināja, ka allaž jāsaglabā vēss prāts, tāpēc iesmējās. Patiesībā tas nebija smieklīgi. Viņa klajā ironija bija satriecoša. Galu galā Viljams taču bija psihoterapeits, kas specializējās pāru terapijā.

– Tu man to saki jau veselu mēnesi, – Medlina atbildēja. – Tomēr tu maldies. Patiesībā es iešu vēl tālāk un teikšu, ka tu man meloji.

– Tas ir smieklīgi, lai neteiktu, ka aizvainojoši!

– Domāju, ka tevi interesēja tikai nauda, kuru es ieguldītu pāru terapijas izpētes projektā, vai ne? Cik saprotu, nav viegla dzīve tiem, kuriem nepieciešams finansējums. Bet… vai tu tiešām domāji, ka, tevis savaldzināta, es ieguldīšu naudu tavā projektā? Vai tiešām tu tā domāji?

– Acīmredzot tevi kaut kas nomāc, Medlina. Varbūt nomierinies un izstāsti man, kas noticis? Divatā taču mēs varam to nokārtot.

"Par vēlu," viņa nodomāja. Medlinu bija pārņēmusi tā nesatricināmā apņēmība, kādu viņa izjuta reizēs, kad secināja, ka darbinieka prasmes vairs neatbilst Svētupes viesu namu tīkla biznesa kultūrai. Laimīgā kārtā labu darbinieku atlaišana Svētupē bija retums. Tomēr bija gadījumi, kad tas izrādījās nepieciešams. Pārrunās pirms atlaišanas viņas mērķis bija sniegt padomu un panākt, ka darbinieks vai darbiniece iesniedz atlūgumu, lai izmantotu karjeras izaugsmes iespējas. Šo pārrunu galvenais likums bija – neko nepaskaidrot. Ja sāksi izskaidrot iemeslus, kāpēc vēlies kādu atlaist no darba, noteikti ieslīgsi argumentu un pretargumentu duelī. Visu var ātri sabojāt. Šī bija tikai viena no neskaitāmajām gudrībām, ko Medlina bija iemācījusies no savas vecmāmiņas.

Atšķirība starp nespējīga darbinieka atlaišanu un atbrīvošanos no doktora Viljama Fleminga bija faktā, ka darbinieks atstātu uzņēmumu ar jauku atlaišanas pabalstu un pārliecību, ka aiziet no darba Svētupes viesu namu tīklā pēc paša vēlēšanās. Viljamam Flemingam viņa nepiedāvātu ne centu.

– Baidos, ka nav nekā, ko mēs varētu nokārtot, – viņa atbildēja, apņēmīgi nolika abas pēdas uz zemes un piecēlās kājās. – Es novērtēju tavas raizes par manu nestabilo psiholoģisko stāvokli, tomēr mans lēmums ir galīgs un negrozāms. Mēs vairs netiksimies. Nemēģini ar mani jebkādā veidā sazināties.

Medlina šķērsoja telpu un tuvojās durvīm. "Nevajadzēja tik ilgi šeit uzkavēties," viņa nosprieda. Vēl nedaudz, un viņa būtu zaudējusi savaldīšanos.

Viljams pielēca kājās.

– Tas ir absurds! – viņš iesaucās. – Apsēdies un izstāsti, kas tevi neapmierina! Vismaz tik daudz tu man esi parādā. Zinu, ka tev ir nopietnas problēmas jomā, kas skar tuvību, tomēr kopīgiem spēkiem mēs bijām panākuši ievērojamu progresu.

Negaidot Medlinu pārņēma dedzinošas dusmas. Plaukstas dzalkstīja ledaini dedzinošas adatiņas, it kā tās būtu notirpušas. Tas bija nepatīkami – gluži kā adrenalīna vilnis, kas uzbrūk, kad esi paklupusi uz kāpnēm. Atskārsme, ka par mata tiesu esi izvairījusies no traģiska kritiena, allaž ir pamatīgs trieciens organismam.

Viņa nedusmojās uz Viljamu. Nē, viņa bija pārskaitusies. Viņai bija tiesības skaisties. Tomēr viņa labi apzinājās, ka galvenokārt viņa ir pārskaitusies uz sevi. Medlina nodrebēja, iedomājoties, ka apsvērusi iespēju ielaisties tuvākās attiecībās ar šo sīko nelieti.

Apstājusies pie durvīm, viņa apgriezās un paskatījās uz Viljamu. "Iespējams, tā ir kļūda," viņa nodomāja. "Visgudrākais būtu nekavējoties pamest šo telpu, aizvērt durvis uz katastrofu, no kuras es tik tikko esmu izbēgusi."

Iespējams, viņa būtu aizgājusi, ja vien Viljams nebūtu ierunājies par viņas dzimumdzīves problēmām. Neviena sieviete to nepieļautu.

– Noskaidrosim šo acīmredzamo pārpratumu, Viljam, – viņa sacīja. – Es netikos ar tevi kā paciente. Kas attiecas uz mani, tad mūsu attiecības bija privātas.

– Protams.

Viņš veikli mainīja toni kā pieredzējis aktieris. Tagad viņa balss skanēja mierinoši un uzmundrinoši. Viņš pameta vietu aiz galda un tuvojās Medlinai. Viņas plauksta instinktīvi ciešāk satvēra durvju rokturi.

– Es sev iestāstīju, ka tavas raizes par manām dzimumdzīves problēmām ir pierādījums, ka neesmu tev vienaldzīga, – viņa turpināja. – Tas bija kaitinoši, bet es ticēju, ka tu gribēji to labāko. Patiesībā tava diagnoze varbūt ir pareiza.

Viljams nostājās viņai pretī un kautrīgi pasmaidīja.

– Dzimumdzīves problēmas ir mana specialitāte, dārgā, – viņš sacīja. – Tomēr, ja neesi gatava tās apspriest, mēs varam nogaidīt.

– Zini, Viljam, es nemeklēju terapeitu, kad satikāmies. Es cerēju uz nopietnām, jēgpilnām attiecībām. Bet tagad es zinu, ka tu no attiecībām neko nesaproti.

– Par ko tu runā?

– Labi, es centīšos izteikties saprotami. Tu esi melīgs, nodevīgs nelietis.

– Kas tev lēcies? – Viljams izskatījās tik satriekts, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa pieri.

– Fakti! – viņa attrauca.

– Kas?

– Es esmu lietišķa sieviete, ja neesi to aizmirsis, un ticu faktiem, tādēļ lūdzu detektīvam izpētīt, kas tu esi par putnu.

– Ko?

Citos apstākļos Viljama izbiedētā seja liktos uzjautrinoša. – Neuztver to personīgi, tā ir mana ikdiena. – Medlina pasmaidīja. – Ja jūtu, ka attiecības kļūst nopietnas, vienmēr lūdzu papētīt savus pielūdzējus. Tavā gadījumā es nedaudz nokavēju, jo bija jākārto vecmāmiņas īpašuma lietas. Šorīt es saņēmu atskaiti, un man jāteic, ka tu neesi vīrietis, ar kuru es vēlētos satikties.

– Vai tu esi zaudējusi prātu?

– Iespējams. Bet tā vairs nav tava problēma.

Medlina nospieda durvju rokturi, bet Viljams izrādījās veiklāks un atspiedās ar roku pret durvīm. Viņa mēģināja tās atvērt un saprata, ka Viljams ir spēcīgāks, nekā viņai bija licies. Nespried par vīru pēc cepures.

Viņa jutās kā iesprostota, tuvojās panika. No tās varēja glābt tikai spēja loģiski domāt. "Man nekas nedraud. Viljama prakses reģistratore ir tikai pāris pēdu attālumā." Pārliecību stiprināja apziņa, ka uzgaidāmajā zālē, aiz priekštelpas durvīm kavējas Džeks Reiners, viņas miesassargs. Lai arī Džeks nenēsāja ieroci, viņa vārds bija iekļauts uzņēmuma algu sarakstā. "Es neesmu viena. Es neesmu iesprostota."

– Mēs abi zinām, ka labāk būs, ja ļausi man mierīgi iet, – viņa noteica. – Tu nevēlies skandālu. Tu vienkārši padarīsi sevi par muļķi, un būs vēl ļaunāk, ja centīsies mani aizturēt ar varu. Padomā par savu profesionālo tēlu.

– Tu domā, ka vari tā vienkārši apsūdzēt mani un tad doties prom, – viņš norūca. – Paskaidro, kāds ir šī dusmu izvirduma iemesls.

– Lai notiek! Es atklāšu visu, ko par tevi uzzināju, Viljam. Pagājušajā gadā tu izmantoji uzticamā psihoterapeita stāvokli, lai pavedinātu vismaz divas no savām pacientēm.

Viljams pietvīka tumši sarkans.

– Tie ir meli. Kas tev to teica?

– Abas sievietes bija precējušās, kad tu viņas pavedināji. Viņu vīri arī bija tavu apmeklētāju sarakstā. Vai saproti, kas tu esi, Viljam? Tu esi īsts nelietis. Ja sievietes par to neklusēs, tavai karjerai būs gals.

– Nezinu, ko tu nolīgi, lai nomelnotu mani, bet varu tev apgalvot, ka tie ir meli.

– Cik savu pacienšu tu esi pavedis? Es zinu par divām, bet ar to jau ir pietiekami, lai noprastu, ka tā ir vairākkārt izmantota sistēma. Vai palūgt, lai detektīvs turpina darbu?

– Pacientu lietas ir konfidenciālas. Tavam detektīvam nebija tiesību tajās rakņāties.

– Atslābsti. Viņš nav aizticis pacientu lietas. Viņš tikai uzdeva jautājumus. Tādas nu ir tās dēkas, Viljam. Tās allaž nāk gaismā. Agrāk vai vēlāk kāds vienmēr izpļāpājas.

Viņš satvēra Medlinas roku, pirksti sāpīgi iespiedās miesā, ko sedza tumši zilās žaketes piedurkne.

– Paklausies… – Viņa balss bija klusa un aizsmakusi. – To divu pacienšu gadījumā tā bija terapija. Viņām bija nepieciešama pārliecība, ka viņas joprojām ir seksuāli pievilcīgas sievietes, un drosme, lai atskārstu, ka šķiršanās ir pareizs lēmums. Vismaz no manas puses tās nebija personiskas attiecības.

Medlina iebāza brīvo roku somā un izvilka no tās mobilo telefonu.

– Ļauj man iet, citādi es izsaukšu policiju. Tas nenāks par labu tavam biznesam, vai ne?

Kādu brīdi Viljams apstulbis lūkojās uz Medlinu, it kā viņa būtu ierunājusies viņam svešā un nesaprotamā valodā. Pēc tam pavērās uz telefonu viņas plaukstā, atlaida Medlinas roku un soli atkāpās.

– Ej, – viņš noteica.

Viņa atvēra durvis un izgāja priekštelpā. Reģistratore pietvīka un aši pievērsa skatienu datora ekrānam. Medlina pieklājīgi pamāja ar galvu. Sieviete uz viņu pat nepaskatījās.

Izgājusi uzgaidāmajā telpā, Medlina mierīgi un nesteidzīgi aizvēra aiz sevis durvis.