Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 12

Piespiedusi telefonu pie auss, Dafne vēroja ļaudis, kuri tikko bija atlidojuši ar reisu no Fīniksas. Viņai nebija ne jausmas, kāds izskatīsies viņas pavadonis, tomēr viņa iztēlojās Eibu Reineru kā pietiekami spēcīgu vīrieti – kā naktskluba ārā metēju vai futbolistu.

Uzmanību uz īsu mirkli piesaistīja maza auguma kompaktas miesas uzbūves vīrietis ar muļķīgām brillēm melnos rāmjos, mugursomu plecos un datorsomu rokās. Dafne gluži automātiski pēc ģērbšanās stila mēģināja noteikt viņa personību. Tā bija viena no viņas iecienītākajām rotaļām kopš bērnības. Vīrietis bija ģērbies brezenta biksēs ar kabatām, kas piebāztas ar dažādiem tehnoloģiju brīnumiem, sporta kreklā ar īsām piedurknēm, un kājās viņam bija sporta kurpes. Tumšie mati ar ādas strēmeli bija saņemti uz pakauša zirgastē. Vīrietim bija arī nobružāta zamšādas jaka un no ādas sloksnītēm pīta kaklasaite, ko saturēja diskrēta tirkīza sprādze.

Kaut kas viņa kustībās lika noprast, ka viņš nav no tiem, kuri visu laiku pavada pie datora mirguļojošā ekrāna. "Datortārpa krustojums ar kovboju," Dafne nosprieda. Ja ne stress, viņa noteikti pasmaidītu par dīvaino stilu sajaukumu.

Viņa turpināja vērot pārējos vīriešus, kas bija tikko ieradušies. Vienīgais, ko viņa zināja pavisam droši, bija tas, ka Eibs Reiners ir vīrietis un uzrādīs identifikācijas karti. Ņemot vērā apstākļus, informācija bija visai niecīga. "Varbūt notiekošais ir kļūda. Varbūt es velti esmu ļāvusies panikai. Varbūt es zaudēju prātu."

Aiz muguras ierunājās vīrietis balsī ar Arizonas stiepto akcentu.

– Dafne Naita?

Viņa palēcās vismaz collu vai divas no zemes un bija gatava cīnīties vai bēgt. Sirdij strauji sitoties, viņa pagriezās un meklēja to, kuram piederēja šī balss.

Viņas priekšā stāvēja datortārpa un kovboja krustojums. Puisis kā atvainodamies viņai uzsmaidīja un sakārtoja brilles uz deguna.

– Atvainojiet, negribēju jūs izbiedēt, – viņš ierunājās. – Eibs Reiners. Džeks man atsūtīja jūsu fotogrāfiju. Tūdaļ es uzrādīšu jums savu identifikācijas karti.

– Reinera kungs. – Dafne saņēmās un atbildēja.

Tobrīd viņa konstatēja, ka Eibs Reiners ir collu vai pat divas īsāks par viņu, turklāt nemaz nelīdzinās naktskluba ārā sviedējam vai futbolistam. Viņš bija kalsns, stiegrains un enerģijas pilns, it kā nespētu sagaidīt, kad varēs ķerties pie kārtējās datorproblēmas risināšanas, un galīgi nelīdzinājās tēlam, ko Dafne bija uzbūrusi savā iztēlē. "Varbūt Eibam Reineram ir iespaidīgs ierocis. Ja reiz viņš strādā augstākās kategorijas apsardzes uzņēmumā, tad noteikti ir sava aroda lietpratējs."

Ja arī Eibs manīja, ka Dafne novērtē viņa spējas, tad to nekādi neizrādīja. Viņš izvilka identifikācijas karti un klusēdams pasniedza to Dafnei. Viņa nopētīja Arizonas štatā izdoto dokumentu un aplūkoja vizītkarti.

Eibrahams Rafaels Reiners. Informācijas analītiķis, Reinera riska pārvaldības uzņēmums.

Viņa pacēla skatienu un ielūkojās viņa tumšajās acīs. Likās, ka Eibu pārsteidz Dafnes reakcija.

– Ar ko nodarbojas informācijas analītiķis, Reinera kungs? – viņa apvaicājās.

– Analizē informāciju. Sauciet mani par Eibu!

– Labi, – viņa atbildēja un atdeva puisim identifikācijas karti. – Savukārt jūs varat mani uzrunāt par Dafni.

– Priecājos iepazīties, Dafne. Man ļoti žēl, ka tā sagadījies. Tava draudzene Medlina lūdza nodot tev sveicienus. Turklāt viņa sacīja, ka nespēj vien sagaidīt, kad jūs tiksieties. Līdz lidojumam uz Sietlu mums ir vēl pusotras stundas. Ko teiksi, ja iedzersim kafiju un kaut ko apēdīsim? Par tevi nezinu, bet es esmu izsalcis.

– Man pietiks ar kafiju, – Dafne attrauca, – es negribu ēst. Vārdi plūda automātiski. Viņa jau sen nebija jutusi izsalkumu.

Eibs piemiedza acis. Likās, ka viņš nav noticējis viņas apgalvojumam, tomēr nevēlējās iebilst.

– Sameklēsim vietu, kur apsēsties un aprunāties, – viņš sacīja. – Tev varbūt ir daudz jautājumu. Uz visiem es droši vien nespēšu atbildēt, tomēr man ir informācija, kas varētu tevi interesēt.

– Kāda informācija?

– Sedzējleģenda.

– Mums ir sedzējleģenda?

– Pavisam noteikti. – Viņš satvēra Dafnes kofera rokturi un devās pāri uzgaidāmajai telpai. – Reinera riska pārvaldības uzņēmums uzskata, ka profesionālisms ir pirmajā vietā. Ko tu sacītu, ja vajadzētu uzdoties par konsultanti viesmīlības biznesā?

Dafne steidza pielāgoties Eiba gaitai.

– Uzdoties? – viņa atvaicāja, cenšoties nezaudēt orientāciju pasaulē, kas viņai tik strauji bija mainījusies.

– Džeks vēlas, lai būtu kāds pamatots iemesls, kāpēc mēs četri negaidot esam ieradušies Mucinieku salā. Vismaz pagaidām mēs uzdosimies par tavas draudzenes Medlinas konsultantiem.

– Kādus padomus mēs īsti gatavojamies sniegt?

– Ideja ir šāda – mēs palīdzēsim viņai izlemt, kā rīkoties ar viesnīcu "Rītausmas rags". Vai to renovēt vai pārdot.

– Tas ir vienkārši. – Dafne satvēra ciešāk somas rokturi. – Es ierosinātu pārdot.

– Jā? Kāpēc?

– Un kā tu domā? Tā ir pamesta viesnīca. Tur spokojas.

– Labs iemesls. – Eibs pamāja.

Viņš ieveda Dafni vienā no lidostas restorāniem un apsēdināja pie maza galdiņa, pats iekārtojās pretī un atvēra datorsomu. Dafne noraudzījās, kā viņš no tās izņem mazu datoru, un viņu pamazām pārņēma ziņkārība. Pirmā reize, kad viņa izjuta kādas pazīstamas emocijas pēdējā gada laikā.

– Pastāsti man par šo slepeno misiju! – viņa lūdza.

– Neapšaubāmi, – viņš attrauca un paņēma ēdienkarti.

– Pēc tam, kad būsim pasūtījuši kaut ko ēdamu.

Parādījās viesmīlis. Dafnei pat nepajautājis, Eibs pasūtīja divas tases kafijas un divas grilētas siera sviestmaizes.

– Es jau teicu, ka neesmu izsalkusi, – Dafne iebilda.

– Neuztraucies! Ja neapēdīsi tu, apēdīšu es. Tagad parunāsim par slepeno misiju.

Viņa palūkojās visapkārt. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties, tomēr viņa pieliecās tuvāk Eibam un klusi apvaicājās:

– Vai tev ir ierocis?

– Saprotams, ka nav, – viņš atbildēja, neatrāvis skatienu no datora ekrāna. – Es tikko izkāpu no pasažieru lidmašīnas, turklāt man nav reģistrētas bagāžas.

– Skaidrs. Bet brīžos, kad tu nelido?

– Mēs dzīvojam modernā laikmetā. Boss apgalvo, ka privātdetektīvi vairs nenēsā šaujamieročus. Mēs drīzāk paļaujamies uz datoriem un datu inteliģentu analīzi.

– Vai boss ir tavs brālis?

– Uzminēji.

– Viss ir skaisti un jauki, bet man ir radies iespaids, ka mums būs darīšana ar kādu ļoti bīstamu cilvēku.

– Kopā ar mani tu esi drošībā, Dafne. – Eibs veltīja viņai žilbinošu smaidu. – Es esmu profesionālis.

– Bet mājās man nevajadzētu to atkārtot, vai ne?

– Tieši tā.

Dafne nosprieda, ka Eibs Reiners būs kaitinošs kompanjons, tomēr puisim bija arī dažas patīkamas īpašības.

Kad viesmīlis atnesa sviestmaizes, viņa paņēma vienu no tām un nedomājot nokoda kumosiņu. Siers bija silts un staipīgs, maize – kraukšķīga un apcepta zeltaini brūna.

Noēdusi vienu pusi, viņa ķērās pie otrās.

Eibs viņu vērtējoši nopētīja.

– Kas noticis? – Dafne vaicāja.

– Kā garšo sviestmaize? – viņš nevainīgi apvaicājās.

Dafne pārsteigta palūkojās uz aizkosto šķēli, ko turēja rokā. Tā bija tikai lidostas restorānā pagatavota sviestmaize, bet likās visgaršīgākā maltīte, kādu viņa sen nebija baudījusi. Vismaz gadu.

– Lieliski, – viņa atbildēja. – Tā ir lieliska.

– Varbūt tu tomēr esi izsalkusi.

– Iespējams. Varbūt tas ir tikai adrenalīna dēļ. Diena bija smaga.

– Zinu. Džeks sacīja, ka tev uzlauzts dzīvoklis, – Eibs atbildēja. – Kad tu pēdējo reizi baudīji normālu ēdienu?

– Šorīt apēdu nedaudz jogurta. Kāpēc tevi tik ļoti interesē mans pārtikas patēriņš?

– Tu izskaties nedaudz novājējusi, tas arī viss.

– Vai neviens tev nav teicis, ka nedrīksti klientiem izteikt personiskas piezīmes? – Dafne juta vaigos iesitamies sārtumu.

– Nē. Vai tas ir noteikts ar likumu?

– Es nešaubos, ka ir tāds likums. Labāk parunāsim par kaut ko citu. Pastāsti, kas notiek Mucinieku salā!

– Droši mēs nezinām, bet, spriežot pēc tavas draudzenes Medlinas teiktā, problēmas ir saistītas ar to, kas atgadījās pirms astoņpadsmit gadiem.

– Mamma allaž teica, ka tā nakts atgriezīsies, lai vajātu mūs.