Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 6

Toms Lomekss mira. Asiņu un smadzeņu masas sajaukums, kas plūda no šausmīgā ievainojuma galvā, sūcās nodilušajā paklājā. Viņa kalsnais, stiegrainais augums gulēja pie viesnīcas "Rītausmas rags" vestibila lielajām kāpnēm, kas reiz bijušas ļoti greznas.

Viņš pavērsa pret Medlinu blāvi zilās acis, ko bija aizmiglojis šoks un asiņu zudums.

– Medij? Tā esi tu?

– Jā, Tom. Kritiens bijis nelāgs. Guli un nekusties.

– Man neizdevās, Medij. Piedod. Īdita lūdza, lai es tevi pasargāju. Es esmu viņu pievīlis.

– Viss kārtībā, Tom, – Medlina sacīja, piespiedusi asinīm piemirkušo šalli nelāgajai brūcei Toma galvā. – Es zvanu ārkārtas palīdzības dienestam. Viņi drīz būs klāt.

– Par vēlu, – Toms izdvesa un ar piepūli pastiepa izdēdējušo, gadu desmitus smagajā darbā savītušo un rētaino roku. – Par vēlu.

Ārkārtas izsaukuma dienesta operators vaicāja:

– Kāds ir negadījuma raksturs?

– Es esmu viesnīcā "Rītausmas rags", – Medlina atbildēja ierastajā valdonīgajā vadītājas tonī. – Negadījums ar viesnīcas uzraugu Tomu Lomeksu. Viņš smagi savainojies kritiena laikā. Nekavējoties nepieciešama mediķu palīdzība.

– Brigāde jau dodas ceļā, – operators atbildēja. – Vai ir asiņošana?

– Jā.

– Uzspiediet brūcei, lai apturētu asiņošanu.

Medlina pavērās uz asinīm piemirkušo šalli, ko bija piespiedusi Toma galvai.

– Kā jūs domājat, ko tad es daru? – viņa attrauca. – Sūtiet kādu šurp! Un nekavējoties!

Viņa nometa telefonu uz grīdas, lai piespiestu šalli ciešāk. Toma skatiens bija stings, un viņa saprata, ka dzīvības spēks pamazām pamet veco vīru.

– Portfelis, – viņš nočukstēja.

Tas bija kārtējais trieciens.

– Tom, kas noticis ar portfeli?

– Man neizdevās, – Toms izdvesa un aizvēra acis. – Saullēkts. Tev vienmēr patika mani saullēkti.

– Tom, lūdzu, stāsti, kas noticis ar portfeli!

Bet vecais vīrs vairs nespēja parunāt. Viņš iegārdzās, un tad iestājās nāves klusums.

Medlina atskārta, ka no brūces vairs nesūcas asinis. Viņa pielika asiņainos pirkstus viņam pie kakla. Pulsa nebija.

Pamestās viesnīcas laika aizmirstajā vestibilā iestājās baiss klusums. Viņa zināja, ka Toms ir miris, tomēr bija lasījusi, ka šādā gadījumā jāveic cietušajam sirds masāža līdz brīdim, kad ierodas mediķi. Viņa uzlika plaukstas Tomam uz krūškurvja.

Kaut kur drūmajā ēkā iečīkstējās grīdas dēlis. Viņa sastinga un palūkojās uz balkona margu fragmentu, kas gulēja līdzās nelaiķim uz izdilušā paklāja. Tikai tagad viņa pamanīja, ka tas notraipīts asinīm un pie tā pielipuši mati.

Asinis un mati uz tā varēja nokļūt dažādu iemeslu dēļ, tomēr vienīgais loģiskais izskaidrojums bija acīmredzams – margu fragments izmantots kā slepkavības ierocis.

Grīda atkal iečīkstējās. Arī dēļi var čīkstēt dažādu iemeslu dēļ. Ja Toms patiešām ir nogalināts, slepkava joprojām ir tepat.

Viņa ieklausījās, cerot sadzirdēt neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas sirēnu. Vējš pieņēmās spēkā, apslāpējot skaņas tālumā.

Stāvu augstāk grīda iečīkstējās vēlreiz. Šoreiz Medlina bija gandrīz pārliecināta, ka dzirdējusi kādu speram soli. Nojauta brīdināja uzmanīties.

Viņa instinktīvi izslēdza telefonu, lai tas nenodotu viņas atrašanās vietu gadījumā, ja palīdzības dienesta operators būtu nolēmis viņai piezvanīt. Un tad viņa pielēca kājās. Kaut kur ievaidējās sarūsējušas durvju eņģes – tikko bija atvērušās durvis, kas veda uz augšstāva verandu.

Viņa pēdējo reizi palūkojās uz Tomu. Sirds dziļumos Medlina zināja, ka viņam vairs nav iespējams palīdzēt.

– Piedod, Tom, – viņa čukstēja.

Medlinas automašīna bija novietota uz plašā lokveida piebraucamā ceļa viesnīcas priekšā. Uzmetusi plecā smagās somas siksnu, viņa aizskrēja uz vestibila durvju pusi.

Lielā, bagātīgi rotātā telpa bija sena un drūma. Putekļainie kandelabri nokarājās no augstajiem griestiem kā tumši, sasaluši ūdenskritumi. Elektrība ēkā bija atslēgta pirms astoņpadsmit gadiem. Kad vecmāmiņa slēdza viesnīcu, visi priekšmeti un mēbeles palika tepat.

Īdita apgalvoja, ka masīvie, milzīgie krēsli un galdi, graciozie dīvāni ar ķetnu formā darinātām kājām un samta aizkari tika īpaši darināti šai Viktorijas laikmeta ēkai un citur neiederējās. Medlina zināja, ka tas nav īstais iemesls un mēbeles palika te, jo ne vecmāmiņa, ne viņa nevēlējās sev līdzās kaut ko, kas atgādinātu par "Rītausmas ragu".

Divdesmitā gadsimta izskaņa bija "Rītausmas raga" ziedu laiki. Greznajā viesnīcā apmetās tā laika turīgākie ceļotāji un atpūtnieki. Vecmāmiņa bija centusies atdzīvināt aizgājušo laiku greznību un noskaņu, tomēr tas prasīja pārāk lielus ieguldījumus. Pēc baisās nakts pirms astoņpadsmit gadiem no viesnīcas nebija iespējams atbrīvoties. Patiesībā "Rītausmas raga" pārdošana vispār netika apsvērta, jo īpašums glabāja pārāk daudz noslēpumu.

Medlina bija tikusi līdz alai līdzīgās telpas vidum, kad pamanīja sakustamies ēnu aiz sapelējušajiem samta aizkariem, kas aizklāja erkera logus. Iespējams, tā bija tikai gaismas ilūzija, ko radīja negaiss, kas lēnām tuvojās, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Ēna pārlieku izskatījās pēc cilvēka silueta, kas strauji virzījās uz ieejas durvju pusi. Varbūt viņa redzējusi slepkavas ēnu. Nelietis izmantojis kāpnes, kas ēkas pagalma pusē veda lejup no augšstāva verandas, un tagad steidzās pie durvīm mājas priekšpusē, lai tur pārsteigtu nelūgto liecinieci.

Lai kas bija tas cilvēks, viņš jebkurā mirklī varēja ienākt pa durvīm. Medlinai bija skaidrs, ka noticis visļaunākais – viņai uz pēdām ir Toma slepkava.

Viņa izvilka no somas atslēgas un nometa smago nešļavu uz grīdas. Pirmā stāva verandā iedunējās smagi skrejoša cilvēka soļi.

Gluži kā bulta Medlina metās aiz platajām kāpnēm un ieskrēja šaurajā personāla telpā. Viņa bija uzaugusi šajā viesnīcā un lieliski to pārzināja, lai arī tā neskaitāmas reizes pārbūvēta un remontēta. Aiz skaistajām, plašajām publiskajām telpām atradās mazāku saimniecības telpu labirints. Tur bija liela virtuve, atbilstoša izmēra pieliekamais, noliktava un veļas mazgātava.

Aiz tām bija kalpotāju kāpnes, kuras personāls izmantoja, apkalpojot viesu numuriņus.

Medlina sakopoja domas un atsauca prātā viesnīcas apkārtnes plānu. Bija skaidrs, ka nav iespējams tikt līdz automašīnai tā, lai vajātājs viņu nepamanītu.

No šaura gaiteņa iegājusi pieliekamajā, Medlina izdzirdēja atveramies vestibila durvis. Tad iestājās stindzinošs klusums. Vairums cilvēku, kuri ieraudzītu zemē guļošu līķi, noteikti radītu kādu troksni. Vismaz zvanītu ārkārtas palīdzības dienestam.

Uz mirkli atausa cerība, ka svešais ir nekaitīgs garāmgājējs vai vietējās skolas audzēknis, kas negaidot nonācis vietā, kur pastrādāta slepkavība, un ir pārbijies līdz nāvei gluži kā viņa.

Un tad viņa atkal izdzirdēja soļus – tie bija nesteidzīgi, apzināti sperti. Kāds pārmeklēja pirmo stāvu, lūkojās pēc viņas. "Tas ir laika jautājums, cik ātri tiks atklāta mana slēptuve. Ja vajātājs ir bruņots, man neizdosies tikt līdz automašīnai."

Medlina prātoja, kā rīkoties. "Palīdzība ir ceļā. Man jāatrod droša slēptuve, kur patverties, līdz ieradīsies glābēji."

Viņa nostājās pieliekamā durvīs un paraudzījās plašajā virtuvē. Vecās iekārtas tumsā likās draudīgākas par dinozauriem. Aiz tām varēja saskatīt kalpotāju kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem.

Pat necenšoties slāpēt radīto troksni, viņa naski aiztraucās turp. Kurpes klaudzēja uz vecajām grīdas flīzēm. Medlina zināja, ka vajātājs to saklausījis.

Vestibilā slāpēti iedunējās soļi; vajātājs virzījās uz virtuves pusi.

Medlina atvēra durvis uz kalpotāju kāpnēm un metās augšup, izmisīgi cerot, ka pakāpieni izturēs viņas svaru.

Tikusi līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, viņa iesteidzās gaitenī. Lielākā daļa numuriņu durvju bija aizvērtas. Viņa izvēlējās vienas tālākajā galā, atvēra tās un ieskrēja iekšā.

Apcirtusies Medlina aizvēra durvis un aizšāva bultu. Apņēmīgs vajātājs durvis izlauztu, bet tam būs nepieciešams laiks.

Viņa dzirdēja soļus uz kalpotāju kāpnēm. Lai nu kā, tomēr vajātājam būs jāpārbauda visas telpas pēc kārtas, lai uzietu viņu.

Sirds krūtīs neganti auļoja, Medlina bija aizelsusies. Viņa pārsteigta atskārta, ka joprojām rokā žņaudz telefonu. Kādu mirkli viņa apjukusi uz to skatījās, tad ieslēdza un zvanīja ārkārtas palīdzības dienestam.

– Šoreiz nenolieciet klausuli, – operators brīdināja. – Mediķi un policija pavisam drīz ieradīsies. Vai jums viss ir kārtībā?

– Nē, – Medlina atbildēja.

Viņa piegāja pie liela un smaga klubkrēsla, kas atradās viņai vistuvāk, un sāka to vilkt uz durvju pusi.

– Vai esat apdraudēta? – operators tincināja.

– Jā, – Medlina sacīja. – Es esmu vienā no otrā stāva numuriņiem. Kāds tuvojas pa gaiteni, kuru katru brīdi viņš mani atradīs. Durvis es esmu aizslēgusi, bet nezinu, vai tas viņu apturēs.

– Aizbīdiet kaut ko priekšā durvīm.

– Lieliska doma, – Medlina izdvesa un spēcīgi pagrūda krēslu. – Kāpēc man tas ātrāk neienāca prātā?

Likās, ka klubkrēsls sver vismaz tonnu, tomēr tas izkustējās no vietas. Medlinai izdevās to aizvilkt līdz durvīm.

Aiz durvīm atskanēja soļi. Medlina paķēra telefonu un devās pie durvīm, kas veda uz verandu.

Tikko viņa spēra kāju pāri slieksnim, sākās negaiss. Lietus lāses šaustīja viņas augumu. Tālumā bija dzirdamas sirēnas.

Viņa zināja, ka arī vajātājs tās saklausījis, jo viņš skriešus metās pa gaiteni atpakaļ uz kāpnēm. Bija skaidrs, ka viņš meklēs glābiņu mežā, kas sniedzās līdz pat īpašuma robežai viesnīcas pagalma pusē. Medlina iedomājās par veco ceļu, kas vijās starp lielajiem kokiem.

Pēc īsa brīža ierūcās automašīnas dzinējs. Vajātājs aizbrauca.

Nebija daudz veidu, kā tikt prom no Mucinieku salas. Divas reizes dienā te piestāja privāts prāmis. Bija iespēja aizlidot vai noīrēt kuteri. Varbūt vietējai policijai tomēr izdosies notvert slepkavu.

Vai tomēr ne. Lielākā salas daļa bija neapdzīvota, mežaina. Te bija pietiekami daudz vietas, kur paslēpties, līdz rastos iespēja tikt prom no salas.

Medlina steidzās lejup, lai sagaidītu palīdzības dienestu brigādes, kuru automašīnas jau iegriezās piebraucamajā ceļā, un apsvēra, ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt.

Jau astoņpadsmit gadu viņa glabāja noslēpumus… un darīja to lieliski.