Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 7

Nākamās dienas pēcpusdienā viņa stāvēja pie loga viesu namā "Līcis" noīrētajā numuriņā un vēroja, kā lietus rasina pār Mucinieku līča apkaimes namiem, kad izdzirdēja Džeku pieklaudzinām pie durvīm. Divi īsi, asi piesitieni. "Tas noteikti ir Džeks," viņa nodomāja. Tas bija viņa neatlaidīgais, asais, labi apsvērtais stils, kurš izpaudās pat visniecīgākajās darbībās. Tie bija skopi žesti. Likās, ka reiz skaudrs tuksneša vējš norāvis viņa pieklājīgi glancēto čaulu, atklājot cieto, nepielūdzamo klinti, kas bija tajā apslēpta.

Medlina ātri šķērsoja telpu un atvēra durvis. Viņu pārsteidza spējais atvieglojums, kas pārņēma, ieraugot gaitenī stāvam Džeku ar lietū samirkušiem matiem. Pa nobružāto ādas jaku ritēja ūdens lāses. Viņam rokā bija nodriskāta melna ceļasoma.

– Kas noticis? – viņš apvaicājās.

"Tāds nu viņš ir," Medlina pie sevis nodomāja. Katrā ziņā viņš nebija ne sirsnīgs, ne apburošs. Vīri nemēdz tērēt laiku parastai sasveicināšanās procedūrai. Labi vien bija, jo diez vai viņš spētu bārstīt līksmi banālas un pieklājīgas frāzes, kas parasti nogludina sarunas un attiecības starp cilvēkiem. Medlina šaubījās, vai Džeks dzīves laikā kaut reizi ir pateicis frāzi: "Lai jums jauka diena!" Ja viņam pat izdotos dabūt pār lūpām īstos teikumus, tad gaišbrūno acu saltais skatiens pilnībā nokautu vārdos ietērpto emocionālo siltumu. Viņaprāt, ja tava diena nav izdevusies, tā ir tikai tava problēma.

Tomēr Džeks nebija īdētājs, un tā bija viņa pozitīvā iezīme. Pēc ilgām pārdomām Medlina iepriekšējās dienas vakarā bija zvanījusi Džekam. Viņa zināja, ka miesassargs jau rītausmā izlidojis no Fīniksas, tad braucis ar automašīnu un pat vairākas reizes pārsēdies no viena prāmja uz citu. Nokļūt Mucinieku salā nebija viegli. Viņa piezvanīja, un viņš bija klāt. Tāds bija Džeks.

Medlina sev atgādināja, ka tā nav laipnība no viņa puses. "Es taču esmu Džeka kliente. Viņš ir ieradies Mucinieku salā tāpēc, ka es maksāja naudu viņam un viņa uzņēmumam, kuram nav dižas pieredzes apsardzes biznesā."

Lai būtu kā būdams, Medlina nepacietīgi gaidīja viņu ierodamies – staigāja šurpu turpu pa numuriņu. Ieraudzījusi Džeku gaitenī, viņa jutās ne tikai atvieglota, bet pat dīvaini satraukta. Tādas allaž bija viņas izjūtas, kad līdzās atradās Džeks. "Savāda ietekme," viņa nosprieda.

Dziļi sirdī viņai likās, ka Džeku saprot. Viņš turējās ēnā, skaidri lika nojaust, ka līst viņa dvēselē ir aizliegts, un viņa saprata iemeslu, jo pati tā rīkojās.

Tādi vīrieši kā Viljams Flemings to uztvēra kā simptomu nespējai veidot attiecības vai ļauties tuvībai. "Iepriekšējās paaudzēs cilvēki vairāk cienīja citu noslēpumus," viņa nosprieda. Katram taču bija kāds noslēpums un tiesības tos neatklāt. "Mūsdienās ļaudis vieglu prātu afišē savas domas un jūtas sociālajos medijos. Ja cilvēkam ir kāds noslēpums, viņš teju tiek uzskatīts par garīgi slimu. Toties, ja cilvēkam ir noslēpums, viņš saprot, ka arī citiem tādi var būt un arī citi nevēlas tos atklāt."

– Nāc iekšā, – viņa sacīja.

Džeks spēra kāju pāri slieksnim, aši pārlaida skatienu telpai, it kā novērtētu iespējamos riskus viņas drošībai. Medlina piepeši sajutās neērti, jo istabā bija divguļamā gulta.

– Tev numuriņu es noīrēju līdzās, – viņa sacīja, – Ja vēlies vispirms iekārtoties…

– Vēlāk, – viņš attrauca un nometa somu turpat pie durvīm. – Šobrīd visvairāk es vēlētos iedzert tasi kafijas.

– Ļauj, es paņemšu tavu jaku, – viņa sacīja un pamāja uz kafijas automātu dziļāk telpā. – Kafiju ielej pats.

– Paldies.

Džeks novilka jaku, pasniedza to Medlinai un devās pie kafijas automāta.

"Arī tāds ir Džeks," viņa nodomāja, ienesdama jaku vannasistabā. "Ja viņš pateicas, tad tas nāk no sirds."

Jakas odere vēl glabāja viņa ķermeņa siltumu. Pakārusi jaku uz āķa, Medlina sajuta no tās plūstam aromātu.

Viņa mirkli uzkavējās vannasistabā, lūkojās, kā ūdens pil uz baltajām grīdas flīzēm, un sakopoja domas. Džeks noteikti uzdos jautājumus, uz kuriem viņai būs jāatbild. Ja viņa atbildēs, nāksies atklāt teju divus gadu desmitus glabātos noslēpumus. Viņai nebija izvēles.

Nopūtusies Medlina izgāja no vannasistabas.

– Paldies, ka atbrauci jau šodien. Nezināju, kam vēl varu zvanīt.

– Nav iemesla pateikties. – Viņš nospieda kafijas automāta pogu un palūkojās uz Medlinu. – Tas ir mans darbs.

Es par to saņemu algu.

Medlina ieklepojās.

– Tā ir.

– Tātad palūkosim, kāda informācija ir manā rīcībā pēc mūsu telefona sarunas. Tu ieradies, lai satiktos ar cilvēku, kurš pieskatīja "Rītausmas ragu".

– Jā, lai tiktos ar Tomu Lomeksu.

– Kad ieradies, viņš bija smagi ievainots.

– Viņš bija nāvējoši ievainots, – Medlina precizēja un sakrustoja rokas uz krūtīm. – Es zvanīju ārkārtas palīdzības dienestam, centos apturēt asiņošanu, tomēr viņam nebija izredžu izdzīvot.

– Tu sacīji, ka viņam bija ievainojums galvā?

– Kāds viņam bija iesitis pa galvu ar margu fragmentu. No aizmugures. Es viņu atradu guļam vestibilā pie kāpnēm. Tur bija… ļoti daudz asiņu. Policija uzskata, ka Toms pārsteidzis laupītāju, kurš cerēja viesnīcā atrast kaut ko vērtīgu.

– Pieņemu, ka ir kaut kas vēl, citādi tu nebūtu man zvanījusi.

"Tāda nu ir Džeka būtība. Viņš izliekas, ka strādā pie tevis, bet patiesībā vadības grožus tur savās rokās," Medlina nodomāja. "Džeks nav balts un pūkains, toties ir vīrietis, kurš spēj atrisināt jebkuru problēmu. Un man šobrīd ir problēma."

Medlina apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem pie loga un vērās obsidiāna tumšajos līča viļņos. Pēdējo stundu laikā viņa bija apsvērusi vairākus veidus, kā izskaidrot radušos situāciju. Tagad Džeks bija ieradies, bet viņa nezināja, ar ko sākt. Nebija viegli runāt par to, kas noticis pirms astoņpadsmit gadiem.

– Tātad… ko es tev nepateicu, kad runājām pa telefonu, – viņa iesāka. – Pirms nāves Toms man kaut ko pateica. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nav izpildījis viņam uzticēto uzdevumu. Viņš pieminēja portfeli un atgādināja, ka man allaž patikuši viņa saullēkti. Pieņemu, ka viņš runāja par savām fotogrāfijām. Viņš ir… bija… ļoti ražīgs fotogrāfs. Manuprāt, viņš tobrīd jau murgoja. Un tad stāvu augstāk es izdzirdēju soļus.

Džeks sastinga kā snaiperis, kas gatavs kuru katru mirkli izšaut.

– Ko tu sacīji?

"Skaidrs, šis nav labākais veids." Viņa nopūtās un nolēma atklāt vairāk informācijas.

– Es dzirdēju, kā laupītājs nokāpj pa kāpnēm ēkas ārpusē. Sākumā domāju, ka viņš bēg. Tomēr… – Viņa uz mirkli saminstinājās. – Tomēr uzreiz pēc tam es izdzirdēju soļus pirmā stāva verandā un nobijos, jo domāju, ka svešinieks mani pamanīs, ja centīšos tikt līdz automašīnai. Tāpēc uzskrēju augšstāvā, ieslēdzos vienā no numuriņiem un gaidīju, līdz atbrauks policija. Svešais sekoja man, tomēr padevās un aizbēga. Manuprāt, vīrieti izbiedēja ātrās palīdzības un policijas automašīnu sirēnas.

– Vīrieti? – Toms vaicāja, nenovērsis no viņas ciešo skatienu.

– Varbūt sievieti. Ja godīgi, es nezinu. Lai kas bija iebrucējs, viņš izkļuva no ēkas pa sētas puses durvīm un aizbrauca ar automašīnu. Policisti uzsāka meklēšanu, tomēr nesekmīgi. Man sacīja, ka viņi kādu laiku pārbaudīs visus no salas izejošos prāmjus, tomēr ir neskaitāmi veidi, kā nemanītam noslēpt krastā laivu.

Iestājās dziļš un draudīgs klusums. Džeks nenovērsa skatienu no viņas.

– Kad vakar zvanīji, tu ne ar pušplēstu vārdu neieminējies, ka ēkā bija vēl kāds, – viņš noteica pārlieku vienaldzīgā tonī.

– Baidījos, ka tas tevi satrauks, turklāt tu biji Arizonā un neko daudz nevarēji darīt manā labā. Un es jau biju šeit, drošībā.

Taisnoties Medlinai nepatika. Viņa atkal sev atgādināja, ka Džeks ir viņas padotais, nevis otrādi.

– Nolādēts! – Džeks klusi noteica. – Es zināju, ka ļaut tev vienai braukt uz šejieni ir kļūda.

Tobrīd Medlina satrūkās. Viņa nekad nebija dzirdējusi Džeku lādamies. Tā laikam nebija laba zīme.

– Varbūt tā nebija laba doma, – viņa atkal ierunājās. – Man ir problēma, tāpēc nepieciešama tava palīdzība. Ja uzskati, ka nespēj to sniegt, tad es sameklēšu kādu citu.

– Nē, – Džeks atbildēja, – tu nevienu citu nemeklēsi.

Mums ir līgums. Vai policijai izstāstīji par svešinieku?

– Protams, ka izstāstīju, tomēr aprakstīt viņu nevarēju. Kā jau teicu, viņi domā, ka nabaga Toms pārsteidza laupītāju un tas viņu nogalināja. Iespējams, ka tā ir taisnība, tomēr es par to šaubos.

– Vai Toma pēdējo vārdu dēļ?

– Iespējams, ka viņš tiešām murgoja, pagātne viņa prātā sajaucās ar tagadni, tomēr mani viņš pazina. Mani vairāk uztrauc tas, ko viņš sacīja par portfeli, un viņa pārliecība, ka nav izpildījis uzticēto uzdevumu.

Medlinai šķita, ka Džeks gatavojas smagai sarunai.

– Skaidrs, – viņš visbeidzot noteica. – Sāksim ar portfeli.

Viņa ievilka elpu un nopūtās.

– Dod man kādu mirkli. Astoņpadsmit gadu es esmu klusējusi, nevienam neesmu par to stāstījusi. Ìimenes noslēpums.

– Es klausos.

Medlina saņēmās un sāka stāstu.

– Toma pieminētais portfelis piederēja vīrietim, kurš pirms astoņpadsmit gadiem apmetās viesnīcā. Viņš sevi dēvēja par Porteru, tomēr iespējams, ka tas nebija viņa īstais vārds.

– Kas notika ar Porteru?

Medlina stipri ieķērās krēsla roku balstos.

– Vecmāmiņa un Toms viņu nogalināja ar dārznieka instrumentiem, viņa līķi apglabāja mežā, kas atrodas aiz viesnīcas. Toms kapu nosedza ar betona plāksni, bet virs tās uzbūvēja skaistu lapeni.