Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 4

Vizītkarte vēstīja, ka viņa vārds ir Džons Santjago Reiners, tomēr visi viņu sauca par Džeku.

Viņš gaidīja Medlinu tieši tur, kur pirms īsa brīža viņi bija šķīrušies. Džeks sēdēja, atspiedis plato plecu pret sienu un rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņš bija ģērbies tumšās biksēs, džinsa kreklā ar atpogātu apkaklīti, saņurcītā sporta jakā, bet kājās viņam bija zemi zābaki. Džeks nāca no fermeru dzimtas, kuras vairākas paaudzes mitušas Arizonā kopš laikiem, kad tā vēl bija tikai teritorija bez štata tiesībām.

Jau pirms daudziem gadiem Reineru ģimene lopkopības biznesu bija nomainījusi pret komerciāla nekustamā īpašuma biznesu, tomēr Džeks izvēlējās citu ceļu. Viņam bija veco labo Rietumu šerifa ciešais, neizprotamais skatiens. Mūsdienu dienvidrietumu štatu senajā pagātnē tādiem vīriem kā Džeks izsniedza šerifa zvaigzni un pašā dienvidū sūtīja putekļainajos ceļos, lai tvarstītu sliktos zēnus.

Tā nu Džeks bija izvēlējies karjeru viesnīcu apsardzes jomā, un viņam nebija ne ieroča maksts, ne paša ieroča. Tomēr pat šīs jauno laiku īpatnības nespēja mazināt viņa tēla iespaidīgumu. Pat saņurcītā sporta jakā viņš varētu stāties līdzās vesternu varoņiem.

Džeks uzmeta ātru skatienu Viljama kabineta durvīm.

– Problēmas? – viņš ierunājās ar Arizonas iedzimtajiem raksturīgu akcentu. Vienmēr palika maldīgs iespaids, ka viņu tas nemaz neuztrauc.

Ieraugot Džeku, spriedze nedaudz mazinājās. Viņš bija pilnīgs pretstats Viljamam – pārāk gara auguma, pārāk spēcīgs un ar neizprotamu brūno acu skatienu. Bet tobrīd Medlinai viņš likās lielisks. Pat ļoti lielisks.

Viņa sev atgādināja, ka Džeks ir daudzslāņains cilvēks. Ar vienu no Džeka Reinera slēptajām pusēm viņa iepazinās todien, kad mēģināja viņu atlaist un cieta sakāvi. Džeks nebija no tiem darbiniekiem, kurus var apvārdot. Viņa mēģināja, bet Džeks neizrādīja ne mazāko interesi par citām karjeras iespējām. Viņš vēlējās strādāt Svētupes viesu namu tīklā un bija gatavs par to cīnīties.

Un tā Reinera riska pārvaldības uzņēmumam joprojām bija līgumsaistības ar Svētupes viesu namu tīklu.

Biznesa pasaulē līgums paliek līgums. Neilgi pirms Īditas Čeisas bojāejas ugunsgrēkā, kas izcēlās viesnīcā, viņa bija noslēgusi līgumu ar Reineram piederošo apsardzes uzņēmumu. Medlina bija iebildusi, jo Reinera uzņēmums bija jauns un tādējādi nenozīmīgs spēlētājs korporatīvās drošības pakalpojumu tirgū.

Medlina bija centusies atrunāt vecmāmiņu no līguma slēgšanas, bet Īdita viņā neklausījās un noteica: "Domāju, ka viņš ir pietiekami kvalificēts, lai arī viņam nav pieredzes viesnīcu biznesā. Viņš sniedzis konsultācijas Federālajam izmeklēšanas birojam." Medlinai atbilde kabatā nebija jāmeklē, un viņa paziņoja: "Tas ir patiešām lieliski, bet mēs tomēr darbojamies viesmīlības industrijā. Mēs nestrādājam ar sērijveida slepkavām un mafiju." Īdita sacīja gaužām vienkārši: "Reinera uzņēmums ir reģistrēts Svētupē. Ja vien iespējams, vienmēr ir labāk sadarboties ar vietējo uzņēmumu." Medlina gan norādīja, ka Džekam varbūt trūkst biznesa ķēriena, ja jau viņa iepriekšējais uzņēmums Silīcija ielejā nesen bankrotējis tik iespaidīgā veidā.

Beigu beigās cīņu viņa zaudēja, un tagad viņai nācās sastrādāties ar Džeku Reineru. Sociālo prasmju trūkums šo sadarbību tikai apgrūtināja. Todien, kad viņi satikās vecmāmiņas kabinetā, lai arī sakauta, Medlina vēlējās parādīt, ka ir profesionāle, un pastiepa plaukstu sveicienam. Reiners pāris sekunžu vērās uz viņu, tad palūkojās uz pastiepto roku, it kā nezinātu, ko ar to iesākt. Kad Džeka pirksti beidzot aptvēra viņas plaukstu, viņa sajuta šī vīrieša kaismi un spēku. Atbrīvot plaukstu nebija viegli. Viņai likās, ka Džeks aizmirsis, ka tur viņas plaukstu savējā.

Kopš tā brīža Medlina centās sev iegalvot, ka Džeks nav vīrietis, kas viņai patiktu. Tomēr bija dažas ļoti būtiskas lietas, kas nāca viņam par labu. Viņš bija padotais, ērts un parakstījis vienošanos par konfidencialitāti.

Kad intuīcija brīdināja, ka ar Viljamu kaut kas nav kārtībā, viņa izsauca Džeku un lika veikt pārbaudi. Savukārt viņš lika skaidri noprast, ka šāds sīks, ikdienišķs darbiņš viņu aizvaino. Viņai nebija nojausmas par iemesliem, jo perspektīvu, jaunu darbinieku pārbaude bija viens no viņa pienākumiem. Pārbaude bija pārbaude neatkarīgi no tā, vai tās objekts pieteicies darbā kādā no viesu namiem vai ir uzņēmuma prezidentes pielūdzējs.

– Nē, nekādu problēmu, – viņa atbildēja. – Tas nebija patīkami, bet es to paveicu. – Viņa sakārtoja plecu somas siksnu un raitā solī devās uz liftu. – Eskorts nebija nepieciešams. Lai kāds ir Viljams, tomēr pāri viņš man nedarītu.

Džeks turējās soli nopakaļ un centās pielāgoties viņas gaitai. Viņš bija daudz garāks par Medlinu, lai gan viņai kājās bija augstpapēžu kurpes.

– Zināmos apstākļos ikviens var kļūt vardarbīgs, – Džeks noteica.

Medlina nodrebēja.

– Jā, es zinu. Es neesmu naiva. Tomēr, atklāti runājot, es nedomāju, ka Viljams mums radīs problēmas.

– Iespējams, ka tev ir taisnība, – Džeks attrauca un atskatījās uz kabineta durvīm. – Viņš nav pieradis, ka mērķis nostājas pret viņu pašu. Bet viņš dzīvos tālāk.

– Hmm… mērķis?

– Sākumā tu biji viņa mērķis.

– Laikam gan, – viņa novilka un sarauca pieri.

– Tādiem kā viņš patīk vieglāks medījums.

– Izklausās, ka tu labi pazīsti tādus kā viņš, – Medlina sacīja.

– Citā dzīvē es dažus esmu saticis. – Vai tad, kad biji FIB konsultants?

– Jā.

– Es piekrītu taviem secinājumiem par Viljamu Flemingu, tomēr būšu tev pateicīga, ja mani neapzīmēsi ar tādiem vārdiem kā "mērķis" un "medījums".

Džeks nelikās to dzirdam.

– Pārliecinies, ka nejauši neatbildi uz viņa zvanu. Neatbildi uz īsziņām. Nepieņem aicinājumu izrunāties vai satikties, lai iedzertu kafiju.

Medlina apstājās pie lifta un nospieda izsaukuma pogu. – Protams. Turklāt rīt no rīta es aizbraucu no pilsētas.

Būšu prom pāris dienu.

– Kurp tu dosies?

"Kāda viņam daļa," Medlina pie sevis nodomāja, tomēr atbildēja:

– Uz Mucinieku salu. Tā ir viena no salām Sanhuana salu grupā Vašingtonas štatā. Vecmāmiņai tur bija īpašums. Tas tagad pieder man.

– Viesnīca "Rītausmas rags"?

Medlina uzmeta viņam izbrīnītu skatienu.

– Tu par to zini?

– Informāciju es uzgāju īpašuma nodokļa reģistrā, kad veicu pirmo pārbaudi uzņēmumā.

– Tava pārbaude bijusi visai… pamatīga. – Medlina nopūtās.

– Es apvaicājos par to Īditai. Viņa sacīja, ka tai nav nepieciešama apsardze. Tas esot privātīpašums, nevis daļa no Svētupes viesu namu ķēdes.

– Tā ir.

Lifta durvis atvērās. Medlina iegāja kabīnē, Džeks viņai sekoja un nospieda pirmā stāva pogu.

– Vai tu dosies uz Mucinieku salu, lai atpūstos? – viņš apvaicājās. – Nav slikta doma. Kopš vecmāmiņas nāves tu esi strādājusi ar pilnu jaudu. Izskatās, ka atpūta un relaksācija tev nenāktu par ļaunu.

– Vispirms tu mani sauc par mērķi, tagad apgalvo, ka es esmu izdegusi. – Medlina nopūtās. – Džek, tu tiešām māki teikt komplimentus.

Džeks sarauca pieri.

– Es tikai gribēju aizrādīt, ka tev vajadzētu atvilkt elpu. Pēdējo trīs mēnešu laikā tu daudz ko esi pārdzīvojusi. Īdita tev atstājusi krietnu vadības komandu. Viņi ir vairāk nekā spējīgi pāris nedēļu vai pat ilgāk tikt ar visu galā paši. Jo īpaši tagad, kad pirmais šoks ir pagaisis.

– Nepūlies man izskaidrot, ko vēlējies pateikt. Nedomāju, ka tā ir tava stiprā puse. Lai būtu skaidrs – es nedodos uz "Rītausmas ragu", lai atpūstos. Tur kaut kas ir atgadījies, tas arī viss.

– Kaut kas, ko nevar atrisināt bez tavas klātbūtnes?

– Acīmredzot. Es saņēmu ziņu no Toma Lomeksa, kuram vecmāmiņa maksāja, lai viņš pieskatītu viesnīcu. Viņš rakstīja, ka vēlas runāt ar mani zem četrām acīm.

– Pa telefonu viņš nevarēja izrunāties?

– Toms neuzticas telefoniem, elektroniskajam pastam un tamlīdzīgiem saziņas līdzekļiem. Viņš ir nedaudz vecmodīgs.

– Drīzāk paranoiķis.

– Labi, es piekrītu, Toms ir visnotaļ ekscentrisks.

– Tātad tu lidosi uz Vašingtonas štatu, lai apspriestos ar Tomu Lomeksu par novārtā atstātu īpašumu, kurš vecmāmiņai rūpēja tieši tik daudz, lai viņa to neapdrošinātu, – Džeks rezumēja.

Medlina pavērās uz viņu un noteica:

– Jā, es lidošu uz turieni. Kā jau tu minēji, vadības komanda ir pietiekami spējīga, lai tiktu ar visu galā, kamēr es būšu prom. Ja tev radīsies kādi jautājumi, kas attiecas uz uzņēmuma drošību un apsardzi, lūdzu, sazinies ar Čaku Džonsonu.

– Džonsons ir goda vīrs.

– Zinu.

Džeks uzmeta viņai ciešu skatienu.

– Tātad tu man neatklāsi, kāpēc met visu pie malas un dodies uz Mucinieku salu?

Lifta durvis atvērās.

– Nē, – viņa atbildēja. – Kā jau sacīju, es nezinu, ko viņš vēlas apspriest, bet galvenokārt es neko nepaskaidrošu tāpēc, ka tā nav tava darīšana. Tas ir privāti, Džek.

Medlina zināja, ka būs grūti tikt no Džeka Reinera vaļā, ja reiz viņš ir sajutis kaut ko nelāgu. Abi izgāja no kabīnes.

– Tava vecmāmiņa sacīja, ka jūs abas aizbraucāt no Mucinieku salas gandrīz pirms diviem gadu desmitiem, – viņš neatlaidās. – Vai pēc aizbraukšanas tu esi tur kādu reizi bijusi?

– Nē.

Naskiem soļiem Medlina šķērsoja ēkas vestibilu un devās stikloto ārdurvju virzienā.

– Tev nevajadzēja likt, lai pārbaudu Viljamu Flemingu, – Džeks sacīja.

Spējā temata maiņa Medlinu pārsteidza, un viņa veltīja Džekam pētošu skatienu.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Tu pat nedomāji precēties ar viņu.

– Es apsvēru šādu iespēju, – viņa attrauca, tomēr atbilde pat viņai nelikās pārliecinoša.

– Nē, – Džeks turpināja, – jūsu attiecības tāpat būtu agrāk vai vēlāk beigušās.

Tas jau bija kaitinoši! – Kāpēc tu tā domā?

– Tu nebūtu lūgusi mani okšķerēt, ja vien nemeklētu veidu, kā tikt no viņa vaļā. Tas, ka atradu labu iemeslu, tikai atviegloja šo procesu. Ja manis nebūtu, tu vienalga būtu pielikusi punktu jūsu attiecībām.

– Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to?

– Es zinu, kā izskatās cilvēks, kurš jūtas iedzīts stūrī vai lamatās. Un tu tā izskatījies.

– Un kā tad tie cilvēki izskatās?

– Grūti paskaidrot. Teiksim tā… es to jūtu. Kā jau sacīju, tu meklēji veidu, kā atbrīvoties no viņa, tāpēc lūdzi, lai pasniedzu tev risinājumu uz sudraba paplātes.

Medlina apsvēra šādu argumentu. Viņa gribēja iebilst, tomēr Džeka teiktajā bija zināma daļa patiesības.

– Tev taisnība. Viljams likās pārāk ideāls. Tas mani uztrauca. Es vēlējos pārtraukt šīs attiecības, un man bija nepieciešams iemesls.

– Tu gribēji pašas acīs attaisnot savu rīcību, nevis paskaidrot Flemingam, kāpēc vēlies šķiršanos.

Viņa iebāza roku somā, izvilka saulesbrilles un uzlika tās, lai tādējādi paslēptos no Džeka skatiena.

– Es domāju, ka šis jautājums ir izsmelts, – viņa noteica.

Džeks neatbildēja. Arī viņš sameklēja saulesbrilles un atvēra smagās stikla ārdurvis.

Bija pasakaini silta pavasara diena. Biroju ēkas stāvlaukumā novietotās automašīnas laistījās saules spožajos staros. Lai arī bija tikai marts, likās jūtams siltums, ko izstaroja sakarsušais asfalts.

Stāvlaukums atradās Svētupes galvenās ielas malā. Lai arī pilsētiņa bija dibināta pirms vairāk nekā simts gadiem, visā pastāvēšanas laikā tā bija tikai sīks punktiņš Arizonas kartē. Pirms astoņpadsmit gadiem Īdita un Medlina bija ienākušas šajā mazajā kopienā. Lai izdzīvotu, Īdita atvēra pansiju, kas bija grezno viesu namu ķēdes aizsākums.

Pēdējo gadu laikā pilsētiņu bija atklājuši ne tikai tūristi un pensionāri, bet arī tie, kas meklēja namus valsts dienvidu reģionā, kur aizvadīt drūmo ziemas periodu. Tiem sekoja nekustamo īpašumu attīstītāji. Svētupe tagad bija kļuvusi par gleznainu galamērķi Amerikas dienvidrietumos un skaistumā varēja mēroties ar Skotsdeilu un Sedonu.

Džeks viņu pavadīja līdz automašīnai. Medlinu satrauca viņa klusēšana. Tātad gaidāmi vēl kādi pārsteigumi.

Viņa iekāpa automašīnā un palūkojās uz Džeku.

– Kas tad vēl? – viņa nepacietīgi ievaicājās.

Krietnu brīdi Džeks vērās tuksneša un kalnu ainavā.

– Es zinu, kā ir uzņemties atbildību, – viņš noteica.

– Pašam ir gadījies.

Medlina cieši satvēra stūri. "Elpo mierīgi."

– Piedod. – Viņas balss bija salta kā ledus. – Bet es neatceros, ka mēs būtu apsprieduši tādu problēmu.

Kad Džeks palūkojās uz viņu, saules stari rotaļājās briļļu tonētajos stiklos.

– Nākamreiz pavēli kādam citam urķēties kārtējā pielūdzēja netīrajos noslēpumos, – Džeks vienaldzīgi noteica. – Man vairāk padodas lietišķi darījumi, nevis rakņāšanās cilvēku personīgajā dzīvē.

– Kādam citam? – Medlinai pārvaicāja. Viņai aizrāvās elpa. – Pārbaudes ietilpst tavos darba pienākumos.

– Mans uzņēmums piedāvā šādus pakalpojumus tikai biznesa, nevis privātajā jomā.

– Neuztver personiski, bet, cik man zināms, tavs uzņēmums pieņem jebkādus pasūtījumus. Kāpēc gan tu nevēlies sniegt šo pakalpojumu?

– Mēs ļoti labi zinām, kas notiek ar ziņnešiem. Agrāk vai vēlāk tie atnes vēstis, ko klients nevēlas uzklausīt. Iznākums vienmēr ir ziņnesim nelabvēlīgs.

Džeks aizvēra automašīnas durvis, pagriezās un devās uz sudrabaini pelēku apvidus automašīnu, kas bija novietota pāris vietu tālāk. Viņš ne reizi neatskatījās.

Medlina iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvlaukuma, lai dotos uz Svētupes viesu nama tīkla galveno biroju. Pirms došanās mājup un sakravāšanās braucienam uz Mucinieku salu bija jānokārto lietas.

Viņa tikai reizi ielūkojās atpakaļskata spogulī. No sudrabaini pelēkās apvidus automašīnas nebija ne vēsts.

Tāds bija viņas personīgais miesassargs Džeks Reiners.