Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 9

Dafne Naita stāvēja sava dzīvokļa otras guļamistabas durvīs un novērtēja haosu, kādu aiz sevis bija atstājis nelūgtais viesis. Tas nelietis bija ielauzies viņas jaunajā mājvietā, viņas privātajā telpā. Viņa atskārta, ka šādā brīdī viņai vajadzētu izjust kādas spēcīgas emocijas: naidu, izmisumu, bailes – kaut ko tādu.

Tā nebija. Dīvainā kārtā viņa neko nejuta, un tā tas turpinājās jau veselu gadu. Kruīzs pa Vidusjūru nebija uzlabojis viņas omu. Tikko atgriezusies mājās, viņa atklāja, ka prombūtnē kāds vandalis izpostījis dzīvokli, tomēr pat šis fakts neatstāja uz viņu pietiekamu iespaidu. Viņa bija gluži vienkārši nogurusi.

Iezvanījās telefons. Dafne atrāva skatienu no postažas un pievērsās telefonam. Viņa lūkojās uz nepazīstamo numuru un centās saprast, kas viņai varētu zvanīt. Pēc pāris sekundēm viņa nospieda pogu un pielika telefonu pie auss.

– Klausos?

– Dafne? Te Medlina Čeisa.

– Medij? Vai tā tiešām esi tu?

– Jā, tā esmu es, – Medlina atbildēja. – Dafne, tāds prieks dzirdēt tavu balsi! Tas bija tik sen… Pagājuši astoņpadsmit gadi.

"Astoņpadsmit gadi," Dafne pie sevis nodomāja. Tomēr asiņainā aina saimniecības ēkā joprojām bija viņas acu priekšā tikpat nemainīgi skaidra kā vienmēr. Viņa zināja, ka atmiņa mēdz izstrādāt jokus gan laikā, gan telpā. Pilnīgi iespējams, ka, laikam ritot un cenšoties pārvarēt psiholoģisko traumu, viņas fantāzija radījusi jaunas tās baismīgās nakts detaļas.

Tomēr dažas detaļas bija tik dziļi iesakņojušās atmiņā, ka viņa tās nekad nespēs aizmirst. Pat pēc astoņpadsmit gadiem piedzīvotās šausmas atgriezās, lai mocītu viņu naktīs. Medija zem Portera, Īdita Čeisa, kas neskaitāmas reizes triec dārznieka šķēres Porteram mugurā, Toms Lomekss, kurš ar kapli sašķaida Porteram galvaskausu, asinis šķīst uz visām pusēm.

Tur bija daudz asiņu, un Dafne sākumā bija pārliecināta, ka nav paspējusi laikā un Medija ir mirusi.

– Dafne, tu mani dzirdi? – Medlina satraukti jautāja.

– Es esmu ļoti noraizējusies. Saki, ka tev viss ir kārtībā.

– Jā, jā, viss ir kārtībā. Es esmu pārsteigta, izdzirdot tavu balsi, tas arī viss. Baidos, ka neesi piezvanījusi īstajā brīdī.

– Piedod. Es varētu piezvanīt vēlāk, bet tas ir ļoti svarīgi. Man ar tevi jārunā.

– Lai notiek. Šobrīd es esmu nedaudz satraukusies. Kamēr biju ceļojumā, kāds ielauzies manā dzīvoklī. Policija tikko aizbrauca.

– Sasodīts! Vai esi droša, ka tev nekas nedraud?

Dafne noņēma telefonu no auss un palūkojās ekrānā. Viņu pārsteidza Medlinas satrauktā balss. Pārāk satrauktā. Ielaušanās gadījumi bija visnotaļ ikdienišķa lieta. Turklāt viņa un Medlina vairs nebija tuvas draudzenes. Galu galā astoņpadsmit gadi ir ilgs laiks.

Viņa atkal pielika telefonu pie auss.

– Jā, protams, – viņa atbildēja. – Policisti sastādīja protokolu un lūdza, lai es sagatavoju nozagto mantu sarakstu. Viņi bija visnotaļ jauki, strādāja profesionāli, tomēr nesolīja, ka notvers to nelieti.

– Kas tev ir nozagts?

– Cik nu varu spriest, tikai mans dators. Parasta lieta, kā teica policisti. Visu būtisko informāciju es glabāju mākonī. Dzīvoklī gan ir īsta postaža.

Viņa uzmeta skatienu dokumentiem un mapēm, kas bija izmētātas pa visu kabinetu. No atvilktnes bija izbērtas skices, kuras viņa bija sagatavojusi kādam modes salona īpašniekam Bolderā. No stiklotā grāmatplaukta uz grīdas bija izgāzta viņas deviņpadsmitā gadsimta arhitektu un dizaineru grāmatu kolekcija. Ierāmētās fotogrāfijas, kurās redzami jau pabeigtie interjeri pasūtītājiem visā plašajā Denveras apkārtnē, bija nomestas uz grīdas un samīdītas. Vēlās pēcpusdienas saulē šur tur atmirdzēja pa stikla lauskai.

– Dafne, es zvanu tāpēc, ka man ir kaut kas ļoti svarīgs sakāms.

– Tik daudz es nopratu. Dzirdēju, ka tava vecmāmiņa gājusi bojā ugunsgrēkā. Izsaku līdzjūtību.

– Tu zināji, ka viņa ir mirusi?

– Mamma internetā uzgāja nekrologu un pārsūtīja man. Ja godīgi, es nebiju iedomājusies, ka mamma joprojām seko līdzi šādai informācijai. Vairākus gadus pēc tam, kad aizbraucām no Mucinieku salas, viņa bija gluži vai apsēsta un meklēja visniecīgākās ziņas par salu un tavu vecmāmiņu, bet man likās, ka pēc apprecēšanās otrreiz mamma tam metusi mieru.

– Tava mamma apprecējās?

– Bija precējusies. Tagad viņa ir atraitne. Otrais vīrs pirms pāris gadiem nomira ar trieku. Mamma atkal ir viena, tomēr šoreiz bagāta atraitne. Savukārt bagātas atraitnes nekad nav vienas, vismaz ne uz ilgu laiku. Viņa labi pavada laiku.

– Kur viņa ir pašlaik?

– Neesmu droša, tad jāpārbauda viņas ceļojuma grafiks. Viņa ar dažiem draugiem devās apceļot pasauli. Es pievienojos uz pāris nedēļām, kad viņas kuģis bija Vidusjūrā. Viņa joprojām ir uz klāja. Floridā atgriezīsies ne ātrāk kā pēc mēneša.

– Bet viņa ir dzīva.

– Pat ļoti. Medij, nepārproti mani. Es tiešām priecājos, ka pēc tik ilga laika piezvanīji, tomēr gribētu zināt, kas noticis. Kāpēc tu esi tik satraukta?

– Man ir ļoti nepatīkamas ziņas. Mums jāaprunājas.

Dafnei aizrāvās elpa. – Par pagātni, vai ne?

– Man žēl, bet tā ir. Var jau būt, ka tas nav nekas nopietns. Bet tikpat labi tas var izvērsties par šausmīgu nelaimi. Mums jāsaprot, kas ir noticis. Es gribētu lūgt, lai tu atbrauc uz Mucinieku salu.

– Tu runā nopietni? – Dafnei pār kauliem noskrēja saltas tirpas.

– Tik nopietni kā slepenās māsas. Lūdzu, tici man!

Slepenās māsas. Tas bija kā gaismas stars pelēkajā pasaulē. Slepenās māsas viena otrai nekad nemelo.

– Es klausos, – Dafne noteica.

– Uzņēmums, kas rūpējas par Svētupes viesu namu ķēdi, nodrošinās tev apsargu, kurš tevi pavadīs uz Mucinieku salu, – Medlina paskaidroja. – Šobrīd viņš ir Fīniksā, bet Denverā ieradīsies pievakarē.

Dafne sažņaudza klausuli ciešāk plaukstā.

– Pag, es gribu tikai pārliecināties, ka neesmu pārpratusi. Vai man būs miesassargs?

– Baidos, ka būs gan. Tagad par to, ko mēs zinām. Iespējams, ka vecmāmiņa tika nogalināta tās baisās nakts dēļ. Un tagad arī Toms Lomekss ir miris.

– Toms? Tas jaukais vecais vīrs, kurš palīdzēja tavai vecmāmiņai… – Dafne nespēja pabeigt teikumu. Astoņpadsmit klusuma gadi pagaisa kā nebijuši. "No tā jātiek vaļā. Jāatbrīvojas collu pa collai."

– Vakar Toms tika noslepkavots viesnīcas vestibilā, – Medlina turpināja. – Tur es viņu atradu.

– Medij!

– Domāju, ka slepkava vēl bija tur, kad ierados.

– Ak Dievs!

– Viss kārtībā. Viņu izbiedēja policijas sirēnas, un viņš aizbēga. Kā izrādās, kāds ielauzies tavā dzīvoklī un nozadzis datoru. Iespējams, ka tam nav nekādas saistības ar notikušo, tomēr mēs nedrīkstam riskēt. Mums šī lieta ir jāatrisina. Uzgaidi, ar tevi grib aprunāties manas apsardzes firmas vadītājs Džeks Reiners.

Par spīti visam, Dafne pasmaidīja. Jau divpadsmit gadu vecumā Medlina Čeisa runāja kā nākamā uzņēmuma vadītāja. Izklausījās, ka viņa ir sasniegusi kāroto. Jau kā maza meitene viņa allaž prata iedziļināties lietas būtībā. "Beidz sapņot, Daf. Tu nevēlies kļūt par aktrisi, kad būsi pieaugusi. Cerības kļūt par zvaigzni ir pavisam niecīgas. Turklāt tu esi mana labākā draudzene. Es nespēju pat iedomāties, ka tu ļausies neskaitāmām kosmētiskajām operācijām."

Klausulē ieskanējās cita balss – šoreiz tas bija vīrietis. Mierīga, profesionāla balss – kā jau cilvēkam, kurš zina, kā tikt galā ar bīstamiem ļaudīm.

– Runā Džeks Reiners. Kur jūs šobrīd esat?

– Dzīvoklī. Kāpēc vaicājat?

– Nekavējoties brauciet prom no turienes! – viņš paziņoja. – Netērējiet laiku, lai sakravātu čemodānu, neņemiet līdzi vērtslietas, tikai automašīnas atslēgas, identifikācijas karti un to, kas atrodas jūsu makā.

– Kurp man jādodas?

– Uz lidostu. Tur ir ļoti daudz novērošanas kameru. Es tikko devu rīkojumu savam aģentam Eibam Reineram, lai viņš nekavējoties lido uz Denveru. Viņam būs identifikācijas karte. Viņš jūs pavadīs uz Mucinieku salu.

Dafne centās ielāgot visas instrukcijas.

– Reiners?

– Mans brālis. Bet tagad dodieties uz lidostu. Tur jūs būsiet drošībā.

Pirmo reizi pēc krietna laika Dafne izjuta spēcīgas emocijas – bailes. Toms Lomekss un Īdita Čeisa bija miruši, un kāds bija izdemolējis viņas dzīvokli. Ieslēdzās izdzīvošanas instinkts.

– Labi, – viņa atbildēja. – Es tūliņ pat braucu.

– Es nenolikšu klausuli, kamēr nebūsiet iekāpusi automašīnā, – Džeks sacīja.

Jau nākamajā mirklī Dafne uzgrieza muguru izdemolētajam kabinetam un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Ceļojuma koferis, ar kuru viņa bija devusies Vidusjūras kruīzā, joprojām stāvēja hallē. Viņa to paņēma. "Es sekoju instrukcijām un netērēju laiku. Mans koferis jau ir sakravāts."

"Lai kas notiktu, mēs vienmēr būsim slepenās māsas."

Zvērests, ko bija devušas divpadsmit gadus vecas meitenes, kuras uz mūžīgiem laikiem saistīja tā šaušalīgā, asinīm un bailēm piesātinātā nakts.

Dafne metās uz durvju pusi.

Ir lietas, kurām jātic. Zvērests, ko devušas divas labākās draudzenes, kas pieredzējušas tik daudz vardarbības, cik citi nepieredz visa mūža garumā, bija viena no šīm lietām.

Turklāt nelikās, ka viņu kaut kas turētu Denverā.