Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 8

Medlina uzmanīgi vēroja Džeku, tomēr, cik nu varēja spriest, viņš ziņas par Portera nāvi uztvēra gluži tāpat kā jebkuru citu informāciju. Tas viņam bija kārtējais fakts. Viņš likās nevis šokēts vai kaut nedaudz pārsteigts, bet drīzāk iegrimis pārdomās.

Viņa iedomājās, ka slepkavība, izmantojot dārznieka instrumentus, visticamāk, viņam nešķiet nekas briesmīgs, salīdzinot ar to, ko bija pieredzējis FIB. Un tomēr viņi runāja par Medlinas vecmāmiņu, jauku sievieti, kura savas dzīves laikā vairāk nevienu nebija nogalinājusi.

Pēc kāda brīža Džeks ielēja kafiju divās krūzītēs. Vienu viņš klusējot pasniedza Medlinai. Kad pirksti saskārās, viņa sajuta gluži vai strāvas triecienu. Viņa sarāvās, un kafija krūzītē bīstami saviļņojās. Tomēr Medlinai izdevās saņemt sevi rokās.

Džeks nostājās pie loga. Viņš mierīgi vēroja ainavu, un likās, ka īsais fiziskais kontakts uz viņu nav atstājis nekādu iespaidu. Medlina centās saprast, kas spētu izsist Džeku no līdzsvara.

– Tātad portfelis piederēja Porteram? – viņš vaicāja.

– Jā.

– Izstāsti visu, kas notika viesnīcā todien, kad Porters tika nogalināts!

– "Rītausmas rags" bija vecmāmiņas pirmā viesnīca. Viņa un vectēvs to nopirka gandrīz par grašiem, vēlējās to atjaunot. Tomēr vectēvs un mani vecāki gāja bojā autoavārijā. Vecmāmiņa paņēma mani pie sevis. Viņa smagi strādāja, lai atvērtu "Rītausmas ragu". Porters uzradās ap to laiku, kad viesnīca sāka nest peļņu. Todien viesnīcā notika liels kāzu pasākums. Vecmāmiņa un pārējie viesnīcas darbinieki bija aizņemti. Es vakaru pavadīju kopā ar savu draudzeni Dafni – mēs spēlējām spēles un skatījāmies televizoru Dafnes mammas kotedžā.

– Dafne?

– Dafne Naita tolaik bija mana labākā draudzene. Viņai nebija tēva, bet mamma strādāja viesnīcā un visu vakaru bija aizņemta. Tāpat arī pārējie darbinieki.

– Turpini.

– Bija vēls. Mēs iemigām pie televizora. Es pamodos un devos uz virtuvi, lai padzertos. Tur bija kāds vīrietis. Viņš mani sagrāba, aizspieda muti un piedraudēja nogalināt, ja es pretošos. Tomēr es pretojos. Tas gan nepalīdzēja, jo viņš bija milzīgs un daudz stiprāks par mani. Es nespēju paelpot. Man šķiet, ka uz brīdi es pat zaudēju samaņu. Ne uz ilgu laiku, jo es atceros, kā viņš mani ienesa saimniecības ēkā. Es biju pārbijusies līdz nāvei. Man likās, ka es murgoju. Nespēju noticēt, ka tas notiek.

Krūzīte Medlinas rokā tikko manāmi ietrīsējās. Viņa to uzmanīgi nolika. Astoņpadsmit gadus viņa bija centusies nedomāt par to, kas tonakt bija noticis. Viņai bija bail runāt pēc tik gariem klusēšanas gadiem, pēc neskaitāmām murgos pavadītām naktīm, kurās atkal šķita, ka ir sagūstīta un viņas augumam uzgūlis liels un sasvīdis vīrietis. Viņa gadiem ilgi bija modusies, izbīlī tverot pēc elpas, un gadiem ilgi nespēja izveidot tuvākas attiecības ar vīrieti.

Medlina klusēja un centās sakārtot domas. Džeks viņu nesteidzināja. Viņš stāvēja pie loga, malkoja kafiju un vēroja negaisa mākoņus, kas vēlās pār Mucinieku salu. Likās, ka viņam pieder viss pasaules laiks.

Tas Medlinai ļāva noprast, ka Džeks saprot, ko viņa ir pārdzīvojusi, un pamudināja turpināt stāstu.

– Kā vēlāk izrādījās, Dafne bija pamodusies tieši tajā brīdī, kad Porters mani izstiepa pa virtuves durvīm. Viņa nezināja, ko iesākt, bija pārbijusies, tomēr rīkojās ļoti drosmīgi. Viņa sekoja un redzēja, ka Porters ienes mani saimniecības ēkā, tad skriešus metās uz Toma kotedžu un klaudzināja pie durvīm. Toms devās uz saimniecības ēku, pa ceļam Dafnei piekodinādams uzmeklēt manu vecmāmiņu, kas tobrīd bija virtuvē, kur pārbaudīja viesiem pasniedzamos ēdienus. Dafne izvilka viņu laukā un centās pateikt, ka saimniecības ēkā notiek kaut kas briesmīgs. – Medlina atkal apklusa. Džeks mierīgi nogaidīja. – Nākamais, ko atceros, bija Toms un vecmāmiņa, kuri kā sargeņģeļi parādījās durvīs. Viņi paķēra darbarīkus un tuvojās Porteram, kurš bija mani nogāzis uz mālu maisa un pūlējās man novilkt džinsus. Man likās, ka vecmāmiņa un Toms zaudē prātu. Bija tik daudz… asiņu.

– Viņi nogalināja Porteru.

– Jā.

– Labi. – Džeks apmierināti pamāja. – Vai viņš tev… nodarīja pāri?

– Viņam neizdevās mani izvarot, ja tu to domāji.

– Tomēr tas tev bija milzīgs pārdzīvojums.

Medlina nodrebēja.

– Manuprāt, tas mums visiem bija milzīgs pārdzīvojums. Dafne visu redzēja.

Džeks pagriezās un palūkojās uz viņu.

– Un portfelis? Vai tas tika aprakts kopā ar līķi?

– Nē. Tolaik "Rītausmas ragā" notika renovācija. Toms un vecmāmiņa to iemūrēja divsimt devītā numuriņa sienā.

– Kāpēc Īdita un Toms neizsauca policiju?

– Portfeļa satura dēļ, – Medlina atklāja. – Un, pirms tu vaicā, kas bija portfelī, es atzīšos, ka nezinu. Es zinu tikai to, ka Toms un vecmāmiņa atvēra portfeli un nolēma, ka nezvanīs policijai. Dafnes mammai viņi atklāja visu, kas bija noticis, bet par portfeļa saturu neizstāstīja. Pateica vien to, ka tā saturs ir ļoti bīstams. Varbūt nosprieda, ka viņa jutīsies drošāk, ja nezinās, kas tajā bija. Kas to lai zina? Tad vecmāmiņa, Toms un Dafnes mamma trijatā nolēma aprakt līķi un noslēpt visus pierādījumus.

– Viņi gribēja noslēpt pierādījumus, tomēr portfeli neapraka, nesadedzināja tā saturu?

Medlina mirkli vilcinājās.

– Es tikai dzirdēju vecmāmiņu sakām Dafnes mammai un Tomam, ka portfeļa saturs ir kā apdrošināšanas polise un ka veiksmes gadījumā viņiem nenāksies to izmantot.

– Vai Īdita tā teica? – Džeks samiedza acis. – Vai viņa minēja apdrošināšanas polisi?

– Jā, vecmāmiņa sacīja, ka portfeļa saturs ir bīstams, jo var sagādāt nepatikšanas dažiem ietekmīgiem cilvēkiem. Ja tā notikšot, tad mums jārēķinās ar nāves briesmām. Mēs visi apsolījām, ka nekad un nevienam nestāstīsim par Porteru un viņa portfeli.

– Cik cilvēku zināja patiesību?

– Tikai pieci – vecmāmiņa, es, Toms Lomekss, Dafne un viņas mamma Klāra Naita.

Džeks pašūpoja galvu un paziņoja:

– Tieši četru cilvēku par daudz, lai nosargātu bīstamu noslēpumu.

Medlinu pārņēma dusmas.

– Bet mums izdevās to nosargāt daudzus gadus!

– Vismaz tu tā domā.

– Ikvienam no mums bija labs iemesls turēt mēli aiz zobiem.

– Tagad paskaitīsim. Cik no cilvēkiem, kas to zināja, vēl ir starp dzīvajiem?

Jautājums lika Medlinai nodrebēt.

– Vecmāmiņa un Toms ir miruši. Ar Dafni un viņas mammu es neesmu sazinājusies astoņpadsmit gadu, – viņa sacīja, un acīs sariesās asaras. – Es nezinu, kas ar viņām ir noticis. Dafne bija mana labākā draudzene un tonakt mani izglāba. Bet es pat nezinu, vai viņa ir dzīva. Kā tas ir iespējams?

Asaras dedzināja acis un sāka ritēt pa vaigiem. Viņa pielēca kājās, lai dotos uz vannasistabu pēc papīra salvetēm, bet Džeks paņēma no kafijas paplātes mazu salvetīti un pasniedza to Medlinai. Viņa atkrita krēslā un nosusināja acis.

Džeks vēroja, kā viņa nomierinās. Viņš ļāva Medlinai to darīt, tomēr viņa zināja, ka nejutīsies labāk, lai ko viņš teiktu. Iespējams, ka Džeks neprata mierināt.

Viņa pēdējo reizi izšņauca degunu un uzmeta saņurcīto salveti uz paplātes.

– Piedod, bija smaga diena, – viņa sacīja. – Ko tagad?

– Kas mums ir zināms? – viņš ierunājās. – Tava vecmāmiņa un Toms ir miruši viens pēc otra ar trīs mēnešu starpību, un kāda nezināma persona… iespējams, Toma slepkava… mēģināja nogalināt arī tevi. Šobrīd mums nav nekādas informācijas par abām pārējām personām, kuras zina, kas notika pirms astoņpadsmit gadiem. Mēs neko nezinām par Dafni un viņas māti.

Medlina klausījās, un viņai sareiba galva.

– Vecmāmiņas nāve bija negadījums, kā apgalvo policija. Pat apdrošināšanas kompānija to neapšauba, bet tu taču zini, ka viņiem nepatīk izmaksāt prēmijas.

– Bojātas elektroinstalācijas izraisīts ugunsgrēks vecas viesnīcas augšstāva apartamentos. Vienīgais upuris ir tava vecmāmiņa. Nav grūti sarīkot tādu negadījumu, ja vien zini, kas darāms. Ja nezini, tad vienmēr ir iespēja nolīgt kādu, kas to prot.

– Tas pat nenotika kādā no viņas viesnīcām, – Medlina čukstēja. – Vecmāmiņa viesojās pie seniem draugiem, darījumu partneriem, kurus pazina jau vairākus gadu desmitus.

– Zinu. Tikko saņēmu apdrošināšanas kompānijas galīgo ziņojumu, es liku kādam no maniem darbiniekiem papētīt tavas vecmāmiņas nāves apstākļus.

– Ko? – Medlina kā bulta uzšāvās kājās. – Tev bija aizdomas, ka vecmāmiņa nogalināta, bet tu man neko neteici?

– Tobrīd man nebija ne mazākā iemesla domāt, ka viņu kāds nogalinājis. – Džeks pasmīnēja. – Kā jau tu teici, apdrošināšanas kompānija neapstrīdēja nelaimes gadījuma versiju. Bet bija kāda cita problēma. Proti, cilvēks, kuram varētu būt motīvs nogalināt. Un tā esi tu.

– Apžēliņ! – Pārsteigta līdz sirds dziļumiem, viņa atkal atkrita krēslā. – Tāpēc, ka es mantoju Svētupes viesu namu ķēdes uzņēmumus?

– Manuprāt, tu nebūtu spējīga nogalināt vecmāmiņu, lai iegūtu viņas biznesu, kura grožus viņa jau daļēji bija nodevusi tavās rokās.

– Jēziņ, paldies par šo iedvesmojošo atklātību.

– Bija vēl citi iemesli, kāpēc es neteicu, ka pētu tavas vecmāmiņas nāves apstākļus. Tu biji apjukusi. Tev bija jāsamierinās ar tuva cilvēka zaudējumu, tev pat nebija laika ļauties sērām, jo bija jāstājas pie uzņēmuma vadīšanas. Tavi darbinieki un palīgi gaidīja no tevis rīkojumus un stabilitāti. Tev bija jānomierina piegādātāji un kreditori. Un vēl tev bija radušās aizdomas par Viljamu Flemingu.

– Lieliski. Es biju aizņemta, satriekta, un man bija problēmas ar vīrieti. Bet tas nu galīgi nav attaisnojums tavai rīcībai! Ja tev bija aizdomas par vecmāmiņas nāves iemeslu, tad vajadzēja to pateikt man.

– Es paļāvos uz savu situācijas novērtējumu.

– Muļķības! Tas nebija pareizs. Tu centies mani pasargāt no sliktām ziņām. Šāds pakalpojums nav iekļauts tavā darba aprakstā.

– Man nebija neapstrīdamu pierādījumu, ka tava vecmāmiņa ir nogalināta. Ja godīgi, tad nav joprojām.

– Kārtējās blēņas! Pavisam nesen tu man sacīji, ka nevēlies būt ziņnesis, kas nes sliktas vēstis. Bet tev būtu jāsaprot, ka es par šīm ziņām tev maksāju neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas. Es tev nemaksāju par to, ka tu tās noklusē. Ja vēlreiz mani pievilsi, es atradīšu citu apsardzes uzņēmumu. Pat tad, ja man neizdosies lauzt līgumu ar tevi. Es maksāšu diviem konsultantiem, ja tas nepieciešams, lai saņemtu to, ko vēlos. Skaidrs?

Krietnu brīdi Džeks viņu vēroja. Medlinai likās, ka viņš apsver iespēju rakstīt atlūgumu. Tas nu būtu pēdējais, ko viņa vēlējās. Tomēr pastāvēja lietas, kurās kompromiss nebija iespējams.

Beidzot likās, ka Džeks ir pieņēmis lēmumu.

– Labi. Es parūpēšos, lai tu uzzini visu, ko esmu noskaidrojis par tavas vecmāmiņas nāvi. Bet tev jāsaprot, ka lielākajai daļai informācijas, kas iegūta izmeklēšanas gaitā, nav nekādu tālāku pavedienu. Tas var mulsināt.

Medlina atkal nopūtās.

– Sapratu.

Džeks negribīgi pasmaidīja.

– Tu patiešām esi Īditas mazmeita. Svētupes viesu namu ķēde ir drošās rokās.

– Paldies. Tagad beidz mani mierināt. Tu pats lieliski zini, ka tev tas nepadodas.

– Tu neesi pirmais cilvēks, kas man to saka.

– Pastāsti, ko esi uzzinājis par vecmāmiņas nāvi!

– Līdz šim brīdim neko, – viņš pacietīgi atbildēja. – Tāpēc arī es klusēju. – Medlina uzmeta viņam brīdinošu skatienu. – Tomēr tagad man ir šāda tāda informācija, – viņš turpināja.

– Toma Lomeksa nāve?

– Jā, – Džeks izdzēra pēdējo kafijas malku un nolika krūzīti uz paplātes. – Tagad parādās pirmās pazīmes, ka tas varētu būt labi plānots noziegums.

– Jo tu netici, ka tā ir sagadīšanās?

– Nē. – Viņš sarauca pieri. – Tu tam tici?

– Protams.

– Ja kaut kas nelāgs notiek ar cilvēku, kurš glabā kopīgu noslēpumu ar vēl četriem, tā varētu būt sagadīšanās. Ja mirst vēl kāds no viņiem, tad tā ir plānota darbība.

Medlina apsvēra šo argumentu.

– Bet… kāpēc pagātne uzpeld tagad?

– Es jau tevi brīdināju, ka izmeklēšanas sākumā visa informācija ir miglā tīta.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Kā mēs rīkosimies?

– Strādāsim divās frontēs, – Džeks sacīja. – Vispirms atradīsim Dafni un viņas māti.

– Mums viņas jābrīdina, vai ne?

– Domāju gan, – viņš atbildēja un pēc īsa mirkļa piebilda:

– Bet ir vēl cita iespēja.

– Ka viena no viņām ir saistīta ar šīm slepkavībām? – Medlina bilda un papurināja galvu. – Nē. Atzīstos, ka astoņpadsmit gadu es neesmu sazinājusies ar Dafni un viņas mammu, tomēr nespēju noticēt, ka viņas nogalinājušas vecmāmiņu vai Tomu. Ja atmetam emocijas, šī teorija šķiet absurda.

– Tu biji tā, kas man sacīja, ka vecmāmiņa portfeļa saturu raksturojusi kā apdrošināšanas polisi. Varbūt kāda no viņām nolēma saņemt prēmiju.

– Bail pat kaut ko tādu iedomāties.

– Lai būtu kā būdams, mums jāatrod Dafne un viņas māte. Likšu kādam sadzīt viņām pēdas.

– Labi, – Medlina noteica. – Tu sacīji, ka strādāsim divās frontēs.

– Izskatās, ka mēs krietnu laiciņu pavadīsim Mucinieku salā. Mums jāizdomā, kā attaisnot manu klātbūtni.

– Izmeklēšana sākas šeit?

– Jā, – Džeks atbildēja, – un, iespējams, ka šeit arī beigsies.

– Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts?

– Ja nemaldos, notikušais ir saistīts ar pagātni, bet pagātne apglabāta šeit.

– Zem lapenes.

– Daļa zem lapenes. Atlikusī daļa acīmredzot iemūrēta "Rītausmas raga" divsimt devītā numuriņa sienā.