Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 10

Rudenī mēs devāmies uz Senžermēnas pili Parīzes apkaimē. No sarkaniem ķieģeļiem celtā ēka, ko rotāja karaļa emblēma – salamandra liesmās, bija mazāka un labāk nocietināta nekā Fontenblo, un es sapratu, kāpēc Fransuā dod priekšroku plašajai Luāras muižai. Es ar prieku gaidīju iespēju aplūkot pilsētu. Biju daudz dzirdējusi par Parīzi un tās brīnumiem; pilsēta bija slavena ar daudzajām greznumlietām, ko tirgotāji atveda no visas pasaules. Cerēdama atrast Toledo tērauda zobenu, ko Ziemassvētkos pasniegt karalim, es sarunā ar princesēm ieminējos, ka mēs varētu doties uz tirgu.

Madlēna nopūtās. – Tētis mums aizliedzis pamest pili. Viņš teica, ka Parīzē nav droši.

– Phe! – Margarita nicīgi nošņāca. – Tētis tikai dusmojas, jo viņam visa diena jāpavada padomē, tāpēc viņš nevar medīt vai kaut ko celt. Manuprāt, tā ir brīnišķīga doma. Varam pārģērbties tā, lai mūs nepazīst, un atgriezties pilī, pirms kāds pamana mūsu prombūtni.

– Vai mēs nevaram aicināt tirgotājus šurp? – Madlēna jautāja. – Viņi atnestu savas labākās preces, un mums nevajadzētu brist pa dubļiem un netīrumiem kā vienkāršām kalponēm.

Margarita pacēla acis pret debesīm. – Viņi trīskāršotu cenas. Un tu vēl nebūtu samaksājusi, bet visi galmā jau zinātu, ka mūsu Katrīna iegādājusies zobenu tētim.

Madlēna nedaudz sarāvās. – Es nevaru jums pievienoties. Tas ir pārāk bīstami.

– Labi, paliec šeit. Tikai neuzdrošinies kādam mūs nosūdzēt!

Mēs ar Margaritu izdomājām plānu un noteiktajā rītā, kā parasti, apmeklējām mācības, pēc kurām gribējām izmantot mūzikai vai galda spēlēm paredzēto stundu, lai aizlavītos prom. Skolotājs vienmuļi kaut ko stāstīja, un Margarita vēroja mani pār grāmatas malu, tik tikko apvaldīdama smieklus. Sēdeklī pie loga bija noslēpti apmetņi, kurpes un monētām pilns zutnis. Viss bija gatavs mūsu piedzīvojumam.

Atvērās durvis, un istabā cēli ienāca hercogiene d’Etāna. Skolotājs pārsteigts iesaucās, un mēs ar princesēm steigšus piecēlāmies kājās. – Viņa Majestāte pavēlējis visiem atgriezties savās istabās, – hercogiene noteica. – Pils tiek apsargāta. Neviens nedrīkst to pamest vai tajā iekļūt tik ilgi, kamēr tiks paziņots par pretējo.

Kaut gan viņas balss bija rāma, es nekad vēl nebiju redzējusi hercogieni tik bālu. Mēs savācām mantas un grasījāmies doties prom, bet viņa apturēja mani pie durvīm. – Jūs nē, Katrīna, – viņa sacīja. – Karalis grib nekavējoties runāt ar jums savos apartamentos.

Madlēna un Margarita izbiedētas palūkojās uz mani; tobrīd arī mani pārņēma bažas. Kas noticis, kāpēc karalis nocietinājis pili un vēlas satikt mani?

Mēs ar hercogieni devāmies uz karaliskajām istabām, paiedamas garām galminiekiem, kas sačukstējās nišās. Neviens neskatījās man acīs, un bailes pieņēmās spēkā.

– Kundze, – es drebošā balsī ieminējos, – vai esmu kaut ko izdarījusi? – Man iešāvās prātā doma, ka runa ir par manu laulību; varbūt Anrī nepatika pret mani ir nogurdinājusi Fransuā un viņš nolēmis mani sūtīt prom. Jau vairākus mēnešus es dzīvoju bailēs no šāda likteņa un tik tikko spēju ievilkt elpu, kad hercogiene izņēma no tērpa ieloces saburzītu papīru, kas oda pēc lētas tintes.

Uz tā bija rakstīts: “Pāvesta mises kļūdas, radītas pretrunā ar Jēzus Kristus vakarēdienu: Romas baznīca un tās priesteri ir salašņas elkdievi, kas noliedz Mūsu Glābēja doktrīnas. Sadedziniet savus pagānu elkus, nevis tos, kas bijā Mūsu Kunga patiesību.”

Es pacēlu skatienu, un hercogiene saviebās. – Tas ir hugenotu traktāts. Vakar viņi uzdrošinājās iznēsāt šīs lapeles pilī, kamēr visi gulēja. Acīmredzot uzpirkuši kalpotājus, kas paši ir šīs ķecerības piekritēji; Fransuā atrada uzsaukumus pat savās istabās. Viņš ir neganti noskaities. Pirms nedēļas karalis bija spiests arestēt divdesmit četrus hugenotus, kad tos pieķēra drukājam Žana Kalvina “Pamācības kristīgajā ticībā”. Tāpēc mēs ieradāmies šajā slimību apsēstajā pilsētā; Fransuā jārāda priekšzīme, ka Francijā ķecerība netiks paciesta.

Tātad Koliņī teicis taisnību; karalis bija spiests beidzot pievērsties tam, ko tik ilgi izlicies neredzam. Tas nozīmēja, ka galmā mīt hugenoti. Biju cerējusi, ka man izdosies viņus atšķirt no pārējiem, bet viņi droši vien prata saplūst ar citiem un bija pietiekami spējīgi un pietiekamā skaitā, lai izplatītu šos uzsaukumus. Man vēl joprojām nebija ne jausmas, ko par viņiem domāt, bet es zināju, ka nevēlos, lai viņi satrauc karali vai izraisa nemierus valstī.

– Viņi ir iedzinuši Fransuā stūrī, – hercogiene turpināja. – Nabaga karalis! Viņš vienmēr izturējies tā, it kā visa viņa valsts pilnībā ir pakļauta Romai, bet protestantu nemaz nav. – Anna nopūtās. – Ļoti nepatīkami. Nesaprotu, ko viņi cer panākt ar šādu stāšanos pretī valdniekam. Galu galā viņu biedriem luterāņiem Nīderlandē nemaz neklājas labāk. Hābsburgu zemes no Nīderlandes līdz pat Vācijai ir juku pārņemtas, un tikai šīs tā dēvētās jaunās reliģijas dēļ.

– Tas taču ir tikai uzsaukums, – es iebildu. – Papīrs un tinte. Viņa Majestāte noteikti zina, ka neko sliktu…

Hercogiene mani pārtrauca, pieliekdamās tuvāk. – Katrīna, jūs nedrīkstat iejaukties. Fransuā nepieciešams laiks, lai viņa dusmas norimtu. Un ir citi sarežģījumi, kas jūs skar daudz tiešāk. – Viņa brīdi klusēja, mani vērodama. – Saņemta vēsts, ka ir miris Viņa Svētība, jūsu tēvocis.

Es uzklausīju jaunumus, neteikdama ne vārda. Tātad pāvests Klements miris. Es zināju, ka vajadzētu noskumt, jo viņš bija pēdējā saikne ar manu pagātni, bet es jutu vien atvieglojumu. Beidzot biju brīva. Nekad vairs nevajadzēs paciest viņa intrigu vērpšanu un ietekmi, kāda viņam bija pār mani. Beidzot es varēšu būt francūziete, no visas sirds metoties jaunajā, pašas izveidotajā dzīvē.

Bet hercogiene piebilda: – Ak, bērns, jūs noteikti esat izmisusi. Tēvocis ir miris, un jūs esat kļuvusi par nabadzi, zaudējot pūru.

– Pūru? – es izbrīnījusies pārvaicāju. – Vai tad karalis to nesaņēma tūlīt pēc manām kāzām?

– Nē, jūsu tēvocis daudz solīja, bet neparakstīja dokumentu, kurā tiek atzītas Fransuā tiesības uz Milānu. – Hercogiene nopūtās. – Žēl, ka nevaru jums palīdzēt. Ar to jums jātiek galā pašai. Tikai jūs pati spēsiet sevi glābt.

Es ielūkojos hercogienei acīs. Bija pienācis mirklis, no kura es jau sen baidījos. Tobrīd es atcerējos Florences aplenkumu, savus centienus izdzīvot pat pēc tam, kad mani izrāva krustmātei no rokām. Un tie vainagojās panākumiem. Arī šoreiz es izdzīvošu. Tomēr, pat domās sev to atgādinādama, es nespēju apvaldīt drebuļus, kad hercogiene klusēdama veda mani pa gaiteņiem līdz milzīgajām ozolkoka durvīm uz Fransuā istabām.

Kabinetā bija aizvilkti aizkari, un istabā valdīja krēsla. Pat tumsā es spēju saskatīt, ka valdnieks ir noguris un pēdējo nedēļu laikā piedzīvotais ievilcis pēdas viņa sejā. Viņš ar mājienu norādīja uz krēslu. – Apsēdieties, bērns!

Pati sevi pārsteigdama, es klusi ierunājos: – Zinu, ka mans tēvocis nav rīkojies godīgi attiecībā pret Jūsu Majestāti. Nevaru sniegt izskaidrojumu viņa uzvedībai vai vērst par labu viņa nodarījumus. Lūdzu piedošanu, jo manas ģimenes nodevība aptraipījusi skaisto uzticību, ko man dāvājāt.

Klusēdams karalis brīdi vēroja mani, pēc tam pienāca klāt un satvēra manu zodu. Pacēlis to augšup, viņš ielūkojās man acīs. – Galmā daudzi apgalvo, ka esmu jūs pieņēmis kailu, kā no mātes miesām nākušu, un melīgo Mediči solījumu dēļ manam dēlam ir uzspiesta neauglīga sieva.

Viņa vārdos nebija spīta, karalis tikai atkārtoja citu izplatītās baumas, bet es tik un tā jutos kā naža caururbta. Tomēr es pat nesarāvos, tikai lūkojos Fransuā pretī un sacīju: – Viņi maldās. Jā, jūs tiešām mani saņēmāt kailu kā zīdaini, bet mana mīlestība pret jums ir neskaitāmu bagātību vērta. Es labprātāk mirtu, nekā pieļautu, lai jums vai Francijai notiek kaut kas slikts.

Karalis ilgi nekustējās. Tad no viņa mutes izlauzās dobji smiekli. – Jā, es zinu. Ja tas būtu jūsu rokās, jūs man pasniegtu visu Itāliju uz paplātes.

– Jā, – es piekritu. – Tieši tā. Bet, tā kā tas nav iespējams, es zvēru, ka nepievilšu jūsu uzticēšanos. Lai kas notiktu, es jums dāvāšu mazdēlus.

Fransuā nobālušās lūpas lēni savilkās smaidā. Viņš noglāstīja manu vaigu, un kaut kas viņa pieskārienā un acīs, kas piepeši kļuva valgas, lika man saspringt, it kā manu augumu būtu skārusi sīka zibens šautra.

– Reiz mēs būtu izbaudījuši viens otru, – viņš nočukstēja. – Cik nežēlīgi joko liktenis, savedot mūs kopā tagad, kad mans mūžs tuvojas ziemai, bet jūs vēl esat pirmajā pavasara plaukumā!

Es nenovērsos, lūkojos uz karaļa ļengano ādu, raupjajiem, sirmajiem pavedieniem bārdā un pēc brīža pieglaudu savu plaukstu viņam pie vaiga. – Lai cik nežēlīgs tas būtu, pat liktenis nespēs mūs šķirt, – es klusi noteicu. – Esmu šeit, mans karali, un vēlos palikt šeit arī turpmāk.

– Ak, mana Katrīna, jūsu tēvocis mūs abus neģēlīgi izmantojis, tomēr jums taisnība, ka viņš vismaz savedis mūs kopā. – Fransuā mani apskāva. – Es jūs nemainītu ne pret ko, pat pret Milānu ne. – Viņš atkal iesmējās. – Kaut gan ceru, ka nenokļūšu šādas izvēles priekšā. – Karalis atkāpās. – Nebaidieties! Kamēr vien esmu dzīvs, jums vienmēr būs vieta manā galmā.

– Savu solījumu es nekad neaizmirsīšu, – es zvērēju, pieglaudusies vīratēvam pie krūtīm.

Viņš atbildēja: – Zinu. Ir daudz veidu, kā piepildīt savas vēlmes, Ma petite. Atcerieties šo padomu, jo tas jums reiz noderēs.

Neilgi pirms gavēņa sākuma galmā ieradās brāļi Rudžjēri, mani ļoti iepriecinādami. Viņi bija rakstījuši man vēstuli, lūdzot palīdzību bēgšanā no Florences. Es viņiem aizsūtīju naudu un pārvietošanās atļauju, turklāt sagaidīju abus savās istabās, plati iepletusi rokas, un mūs ielenca mani itāliešu kalpotāji. Visu asaras, apskāvieni un dedzīgie jautājumi atklāja, cik kvēlas ir manu ļaužu ilgas pēc mājām. Tautiešu ierašanās vienmēr kļuva par iemeslu svinībām.

Astoņpadsmit gadus vecais Karlo bija kļuvis par spēcīgu jaunekli, pārbaudījumu norūdīts. Viņš izskatījās krietni veselīgāks nekā Kozimo, kurš trīspadsmit gadu vecumā šķita daudz jaunāks un ceļojuma laikā bija tā novārdzis, ka, izdzēris tikai krūzi viras, saritinājās manā gultā un iemiga.

Dāmas pagatavoja vakariņas, kurās pasniedza Toskānas sieru, Sjēnas olīvas un vīnu, ko mums atveda Rudžjēri. Kamēr ēdām, es iztaujāju Karlo par Florenci.

– Kundze, mūsu pilsētas iedzīvotāji par jums izsakās ļoti atzinīgi. Viņi uzskata, ka esat nomazgājusi tīru Mediči vārdu, izturoties ar pašcieņu un iegūstot sev augstu vietu šeit, Francijā.

Viņa vārdi sildīja manu sirdi. Kaut gan Itālijā man nekā vairs nebija, es priecājos, ka šī zeme nav mani aizmirsusi. Tomēr Karlo nolaida skatienu, un es klusi ierunājos: – Tu man kaut ko nestāsti. Kas noticis? Vari man uzticēties.

– Es raizējos par Kozimo. Viņš ir daudz cietis. Aplenkuma laikā, kad tēvs saslima un nomira, mans brālis ieslīga skumjās. Man jau šķita, ka viņš nekad neatgūsies.

Atcerējusies pēdējo reizi, kad redzēju veco maestro viņa nama bēniņu kabinetā ar visiem amata piederumiem, es skumji pamāju. Viņa nāve pārcirta vēl vienu saikni ar pagātni, un es slepus pataustīju zem krekla noslēpto pudelīti, ko viņš man bija dāvājis.

– Varas pārstāvji atņēma mums māju, – Karlo turpināja, – mēs zaudējām visu. Bijām spiesti ubagot ielās, līdz kāds klosteris par mums apžēlojās. Mūķenes ļāva mums kopt dārzu un palīdzēja nogādāt vēstuli jums. – Viņš nopūtās. – Mums pieder tikai drēbes, kas mugurā, un tēva papīra rituļi. Kozimo tos nesa līdzi visur, kur gājām. Tēvs apgalvoja, ka viņam piemīt neparastas spējas. Es nekad neesmu pievērsis uzmanību kaut kam tādam. Vēlos kuģot jūrās, nevis kļūt par kārtējo ebreju, kurš tirgo dažādus niekus. Bet Kozimo grib mācīties. Viņš gan nevar jums pakalpot, kā pienāktos…

– Karlo!

Mēs atskatījāmies. Kozimo stāvēja durvīs, ietinies manā virsvalkā, un viņa brūnie mati šķipsnās slējās stāvus. Viņš sadrūmis uzlūkoja brāli. – Es pratīšu kundzei kalpot. Zinu jau pietiekami, lai nopelnītu uzturu.

– Kozimo, viņa ir Francijas princese, un viņai netrūkst ne zālīšu pazinēju, ne ārstu.

– Pagaidi! – Es ar mājienu pieaicināju Kozimo tuvāk. Viņš šļūcošiem soļiem pienāca man klāt, uzmetis lūpu, un ļoti līdzinājās tam netīrajam bērnam, kuru biju sastapusi Itālijā. Es ielēju kausā vīnu un pasniedzu viņam šķīvi. Kozimo apsēdās uz grīdas un negausīgi ķērās pie ēšanas kā cilvēks, kurš nekad neaizmirsīs izsalkumu. Kad viņš bija beidzis, es ierunājos: – Kāds ir tavs plāns?

– Varu pagatavot jums dažādus uzlējumus, – zēns sacīja, īgni uzlūkojis brāli. – Protu radīt parfīmus, krēmus un dziednieciskas viras. Es pazīstu zālītes un varu apgūt visu, kas man vēl ir svešs.

– Nevar būt! – Kozimo dedzība mani uzjautrināja. – Šobrīd man tiešām nepieciešams prasmīgs aptiekārs, bet galmā nav neviena, pie kura varu nodot tevi mācībā.

Kozimo klusēdams piecēlās un atgriezās guļamistabā. Iznācis no tās, viņš turēja rokā balinātas ādas saini, kas abos galos sasiets ar auklu. Zēns pastūma manu šķīvi malā un novietoja nešļavu man pretī. To atsējis, viņš atklāja skatienam vairākus pergamenta ruļļus, ko klāja savādas rakstu zīmes un simboli.

Zēns ielūkojās man acīs. – Tie piederēja manam tēvam. Es šos dokumentus lasīju mēnešiem ilgi, izmantodams katru brīvo brīdi. Šeit ir aprakstīti seni noslēpumi, vēstījumi par okulto un dievišķo. Es varu apgūt visu, kas nepieciešams. Man nav vajadzīgs nekas cits.

Istabā iestājās tik visaptverošs klusums, ka es dzirdēju tikai savus sirdspukstus. Atmiņā atausa maestro vārdi: “Jūs īstenosiet savu likteni. Varbūt tas nebūs tāds, kādu vēlaties, bet jūs to īstenosiet.” Karlo apjukumā sarauca pieri. Es uzlūkoju Kozimo un sapratu, ka viņš visu zina. Viņa spēks ieskāva mūs, bet neviens cits to nejuta.

– Es varu jums palīdzēt, – zēns sacīja, bet viņa lūpas nekustējās. – Varu panākt, lai vīrs jūs iemīl.

Mūsu saikne pagaisa. Es apspiedu vēlmi paberzēt augšdelmus, ko sedza zosāda. Arī Kozimo bija apveltīts ar tādām pašām spējām kā es. Bet viņš, atšķirībā no manis, bija centies izkopt savas prasmes, veltot tam visu laiku un uzmanību. Ko es varētu panākt, ja man blakus būtu Kozimo? Ja mēs darbotos saskaņoti, nebūtu grūti ievilināt Anrī manā gultā, lai es varētu ieņemt bērnu. Pazemojošās vīra darbības mani nevilināja, tomēr bērni bija nepieciešami, citādi galms mani uzskatīs par neauglīgu.

Kozimo novērsās un sāka vākt papīra ruļļus. Es vēroju šo izvārgušo pusaudzi, kurš nekā acīmredzami neatšķīrās no pārējiem, bet Karlo iejautājās: – Vai mans brālis lika jums apmulst?

– Jā, – es atbildēju, brīnīdamās par jaunekļa vērīgumu.

– Kā tu to pamanīji?

– Viņš tā rīkojas bieži. Kozimo vajadzētu kļūt par aktieri, nevis zāļu vīru.

– Tavs brālis ir neparasts. Es viņu iecelšu par savu astrologu un uzdāvināšu viņam māju Parīzē, kur viņš varēs veltīt laiku mācībām. – Mans skatiens atkal pievērsās Kozimo, kurš lūkojās man pretī. Viņa seja bija notraipīta ar sodrējiem. Es uzrunāju Karlo: – Bet tu, draugs, dienēsi jūras flotē zem Viņa Majestātes karoga. Jau rīt, – es pacēlu balsi, jo Karlo satvēra manu roku un apbēra to skūpstiem, – jau rīt es pati aprunāšos ar karali un lūgšu, lai viņš piešķir tev šo vietu.

Pēc tam es devos pagulēt. Kaut gan mūs šķīra sienas un aizslēgtas durvis, es jutu Kozimo prāta varu. Tā bija mežonīga, bīstama un neticami vilinoša.

Es sagādāju Karlo vietu karaļa flotē un liku Birago slepus nopirkt pie Sēnas māju, kam bija atsevišķa piestātne. To es piešķīru Kozimo.

Tobrīd man bija septiņpadsmit gadi. Biju pārcietusi savu pirmo satricinājumu Francijā. Tikai Birago un Lukrēcija zināja, ka es laiku pa laikam viesojos pie Kozimo. Viņš pagatavoja parfīmus un krēmus, apgalvodams, ka tie man palīdzēs piesaistīt vīru, un es tos izmantoju, kā arī lasīju grāmatas par dziednieciskām zālītēm, lai pati varētu saberzt lapas un ziedlapiņas smaržīgā pastā, ko pēc tam karsēju virs uguns.

Margarita piedāvāja man palīdzēt. Mēs stundām ilgi pārbaudījām kunkuļainus krēmus un nelabas smaržas, atvērušas logus, lai izvēdinātu dūmus, un mūsu acis asaroja, kad sakņupušas stāvējām pie katla. Pat nevaru saskaitīt reizes, kad applaucējām, nolobījām un noberzām sejas ādu vai rīkli. Margarita uzzieda man sagatavotos maisījumus, līdz āda sāka svilt, un tad viņa steigšus samitrināja drāniņas, ar kurām centās noslaucīt kaitīgo vielu. Viņa nezināja, ka ik reizi, kad mums neizdevās pagatavot cerēto uzbudinošo brīnumlīdzekli, es tik tikko apvaldīju dusmu kliedzienu. Margarita turēja manas rokas, kad kakla ādu pārklāja čulgas, un es nomurmināju, ka atkal visu turpmāko nedēļu nāksies nēsāt tērpu ar augstu apkakli. Pēc tam viņa ieminējās: – Pamēģināsim vēlreiz, bet šoreiz pievienosim vairāk lavandas. – Un mēs atkal noliecāmies pār katlu.

Kā gan es varēju zināt, ka nekāds rožu tinktūras daudzums nevarētu uzburt manu ilgoto mīlestību?

Vairākas nedēļas veltīgi nodarbojusies ar šiem meklējumiem, es drūmi sēdēju pie vakara dzīru galda. Izsitumus slēpa krokota apkakle. Galminieki līksmoja, un man ausīs skanēja viņu baudkārie smiekli; es apskaudu šos cilvēkus par viņu sīkajām viltībām, muļķīgo greizsirdību un patmīlu, jo tobrīd es spēju iztēloties tikai nākotni, kurā nav nekāda prieka. Es vēlējos, lai mielasts beidzas un es varu atgriezties savās istabās un kliegt uz sienām.

Piepeši iestājās klusums. Galminieki cits pēc cita pielieca galvu; atskanēja viena vienīga nopūta. Es sastingu.

Kāpņu augšgalā nostājās Anrī, ģērbies izteiksmīgā, melnā tērpā, ko rotāja sudraboti raksti. Es ilgi vēroju viņa spēcīgos augšstilbus, līdz pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka pie krūtīm viņš nēsā dārgakmeņiem nosētu piespraudi. Tā atgādināja pusmēnesi, kas apvienots ar šaujamloku.

Karalis un hercogiene tobrīd apstaigāja galdus. Ieraudzījis savu dēlu, Fransuā sastinga, redzami pārsteigts, ka Anrī beidzot apģērbies atbilstoši savam stāvoklim. Mana sirds sāka pukstēt straujāk; es nojautu nelaimes tuvošanos, it kā pakausī samilztu melns mākonis. Ar drebošu roku es tvēru pēc kausa un to apgāzu. Es pielēcu kājās un parāvu svārkus malā, lai tos neaptraipītu vīns.

Anrī blakus nostājās sieviete, kā iznirusi no tumsas. Abi nokāpa lejā un ienāca zālē, nepieskardamies viens otram, bet kustēdamies saskaņoti, gluži kā viens cilvēks.

Viņa teju slīdēja virs zemes, it kā viņas kājas nemaz neskartu grīdu. Gaišie mati bija atglausti no šaurās pieres, izteiksmīgais, melnbaltais tērps, tik līdzīgs Anrī drānām, lieliski izcēla viņas slaido stāvu. Sievietei nebija nekādu dārglietu, tikai pusmēness piespraude pie krūtīm, kas piesaistīja visu galminieku skatienus, kad viņa nostājās blakus manam vīram.

Es lūkojos uz viņu, šausmu pārņemta. Sieviete līdzinājās marmora statujai, kas piepeši atdzīvojusies. Viņa bija savu spēku pilnbriedā un lieliski apzinājās iespaidu, kādu atstāj uz citiem. Līdz šim es iztēlojos tuklu, sirsnīgu guvernanti vai netikli ar nosārtinātām lūpām un krāsotiem matiem. It kā saklausījusi manas domas, viņa pievērsa skatienu man, un viņas lūpas izliecās smaidā. Tas nelīdzinājās nekam, ko biju redzējusi. Nicinošajā smaidā jautās uzvaras prieks, un tas vienlaikus ielauzās manas dvēseles melnākajā nostūrī, kur mājoja bailes un skaudība.

Ieķērusies svārkos, es aizbēgu no zāles un neapstājos, līdz ieskrēju savos apartamentos. Manas dāmas iztrūkušās pielēca kājās.

Lukrēcija pienāca pie manis. – Kas noticis, kundze? Šķiet, ka esat ieraudzījusi rēgu.

– Tā… tā sieviete. Diāna de Puatjē. Viņa ir šeit, zālē. – Un, izrunājusi viņas vārdu, es jutu, ka nekad neatbrīvošos no rūgtās garšas mutē, ko tas atstāja. – Dio Mio, viņa nav veca. Viņa nav neglīta. – Es atbalstīju rokas pret tualetes galdiņu, vērodama savus garos, gredzeniem rotātos pirkstus ar krāsotiem nagiem. Kad ielūkojos pulētajā stiklā, man pretī raudzījās svešiniece, francūzietes kruzuļos ietērpusies bezgaumīga itāliete, kas pārtiek no karaļa žēlastības.

– Ejiet prom, – es nočukstēju. – Visas. Atstājiet mani vienu.

Mazā Anna Marija izsteidzās ārā no istabas, bet Lukrēcija kavējās. – Nepieļaujiet, lai viņa jūs aizskar. Jūs esat Katrīna Mediči, Orleānas hercogiene. Un kas ir viņa? Tikai jūsu vīra piegulētāja!

Trīsēdama es ievilku elpu un pavēlēju sev apvaldīt dusmas. – Jā, – es dzirdēju sevi apliecinām balsī, kas nelīdzinājās manējai. – Kas gan viņa ir? Niecība! Galma ierēdņa atraitne, bijusī guvernante. Mans vecvectēvs bija Lorenco Mediči, Florences valdnieks; manas dzimtas vīrieši sēdējuši Svētā Pētera tronī. – Brīdi klusējusi, es uzlūkoju Lukrēciju. – Tomēr viņa uzdrošinās ierasties galmā, uzdrošinās ienākt zālē kopā ar manu vīru un skatīties uz mani kā uz kalponi.

– Varbūt viņa baidās. Varbūt tagad viņa apjautusi, cik daudz var zaudēt.

– Baidās? – Pār manām lūpām izlauzās dzēlīgi smiekli. – No kā? No manis?

– Jā. Jūs esat hercoga sieva un reiz dāvāsiet viņam dēlus. Diāna de Puatjē var viņam sniegt tikai savu miesu un apzinās, ka tā nebūs mūžīgi. Viņa izskatās jauna, bet tas ir tikai šķitums, un viņa ir atkarīga no hercoga uzticības. No šādas sievietes atbrīvoties ir viegli. Tas notiek ļoti bieži.

Es ieslīgu pārdomās. Līdz šim nebiju saskatījusi šādu varbūtību. Sievietei, kuru redzēju zālē, bija vairāk nekā četrdesmit gadi; viņa jau laidusi pasaulē bērnus un zaudējusi vīru. Viņa noteikti zināja, ka Fransuā pret mani jūt patiku un atsakās sūtīt mani prom, kaut gan vēl neesmu dāvājusi Anrī pēcnācējus. Vai tāpēc viņa iznākusi gaismā un pierunājusi Anrī ietērpties saskaņotās drānās līdzīgi pasaku bruņiniekam un dāmai? Vai viņa beidzot sapratusi, ka, no kaut kā neatsakoties, var zaudēt visu?

– Tev ir taisnība, – es izdvesu. – Karalis izsauca Anrī, un tā sieviete viņam sekoja, jo zināja, ka viņš vairs nedrīkst vairīties no saviem pienākumiem, pat viņas dēļ ne. Citas izvēles nebija. – Es pamāju Lukrēcijai. – Palīdzi man pārģērbties. Nekavējies! Drīz atnāks Anrī.

Lukrēcija ietērpa mani naktskreklā un izgāja ārā, sargādama manas durvis. Es sukāju matus, līdz tie izplūda man pār pleciem – biezi, cirtaini un tik gari, ka varēju uz tiem apsēsties. Pavērusi virsģērbu, es pasvārstīju plaukstās krūtis, novērtēju to smagumu un nedaudz pavirpināju kanēļa krāsas krūtsgalus. Es nopētīju savu augumu kā preci, pievērsu uzmanību garajām kājām, jāšanas gaitā nostiprinātajiem apakšstilbu muskuļiem, pievilcīgajām potītēm, labi veidotajiem augšstilbiem.

Es uzsmaidīju savam atspulgam. Kaut gan es nebiju tik stalta kā Diāna, nebiju veidota no marmora un satīna, man tomēr bija priekšrocības – laba veselība un svaigums. Viņa tvērās pie savas jaunības, bet manējā iestiepās nākotnē kā auglīgs lauks.

Pie durvīm pieklauvēja. Es sasēju virsģērba auklas un savilku seju gaidpilnā smaidā. Anrī ienāca istabā un apstājās, it kā nebūtu pārliecināts, vai tiek gaidīts.

– Cik patīkams pārsteigums! – Es nesteidzīgi piegāju pie skapīša, uz kura bija nolikta vīna karafe. Anrī pieņēma manis sniegto kausu, bet darīja to tik neveikli, ka biju spiesta apvaldīt smaidu.

Viņš nokremšļojās. – Mums jāaprunājas, – viņš iesāka, un es pamāju un apsēdos uz krēsla. Ilgi vērojis mani, Anrī beidzot izgrūda: – Tēvs man atsūtīja ziņu. Viņš pieprasa, lai radām bērnu. Tas esot ārkārtīgi svarīgi, ņemot vērā mana brāļa veselības stāvokli.

Man izdevās neizrādīt pārsteigumu. Nebiju zinājusi, ka dofinam, kuru līdzīgi Madlēnai mocīja plaušu kaites, kļuvis sliktāk. Galmā viņš bija pavisam nemanāms un mēdza uzturēties savās istabās, nodarbojoties ar saviem vaļaspriekiem, tāpēc es dažreiz pat piemirsu viņa esamību.

Anrī soļiem mēroja manu kambari, rokā turēdams kausu. – Tēva ārsti uzskata, ka mans brālis ilgi nedzīvos, tāpēc mums abiem jāparūpējas par pēctecību. – Viņš iedzēra lielu malku vīna un piepildīja kausu vēlreiz. Es pamanīju, ka viņa roka dreb.

Arī mani bija pārņēmušas šausmas. Ja dofins nomirtu, Anrī būtu karaļa mantinieks. Reiz mēs kļūtu par karali un karalieni. Bija grūti to aptvert, jo es nekad nebiju domājusi par tik tālu nākotni. Nemitīgi cīnīdamās pret tagadnes briesmām, es neveltīju laiku prātojumiem, kāpēc Fransuā mani tik dzelžaini aizstāv. Vai viņš redz mani Francijas karalienes lomā?

Piepeši es biju izrauta no savas nošķirtās dzīves un izmesta plašā, nezināmā pasaulē.

Izdzirdējusi Anrī balsi, es pavēlēju sev atgūties no pārdomām un atklāju, ka viņš nostājies man pretī. – Apsolu, ka šoreiz izturēšos saudzīgāk, – viņš noteica, un mēs saskatījāmies. Viņš pūlējās pasmaidīt, un es nopratu, ka viņu pārņēmis kauns. Iepriekšējā reizē Anrī bija tīši nežēlīgs, centās mani sodīt.

Es piecēlos un iegāju guļamistabā, iegalvodama sev, ka mūsu savienošanās, pat ja sagādās sāpes, nebūs ilga. Un šoreiz es ieņemšu bērnu, pierādīšu savu vērtību. Tomēr, atmezdama pārklājus, es jutu baiļu dzēlienu sirdī un zināju, ka tām iemesls nav Anrī. Kas notiks, ja vainojams nebūs viņš? Ja izrādīsies, ka galma aizmuguriskajās runās slēpjas patiesība?

Ja nu es esmu neauglīga?

Lukrēcija bija nemanīta ielavījusies istabā pa sānu durvīm un to sagatavojusi. Pie gultas dega svece; aizkari bija atvilkti. Uz griestiem rotājās ēnas. Es dzirdēju apģērbu nočaukstam sev aiz muguras un drebošām rokām pūlējos atraisīt virstērpa saites.

– Katrīna. – Anrī lūpas bija ļoti tuvu manai ausij. Viņš satvēra mani aiz pleciem un pagrieza ar seju pret sevi. Spēcīgais, muskuļotais augums slējās man pāri, platās krūtis bija apaugušas ar melniem matiņiem. Viņam kājās bija tikai plānas, īsas bikses, un es saskatīju viņa piebriedušo locekli.

Manī piepeši uzliesmoja kaisle. Es centos to apspiest, jo nevēlējos iekārot vīrieti, kura acīs esmu tikai trauks sēklai; negribēju viņu mīlēt un centos atkal iekvēlināt dusmas un naidu, kas mani pārņēma, ieraugot viņu kopā ar netiklo Diānu. Nicinājums mani pasargātu no sāpēm, ko viņš sagādāja. Bet tam visam vairs nebija nozīmes, jo Anrī nospieda mani uz gultas un es trīsot vēroju, kā viņš pavelk manu naktstērpu augstāk, pakāpeniski atklādams manu kailumu. – Tu esi skaista, – viņš nočukstēja, it kā nebūtu to gaidījis, un mēs saskatījāmies. Pirmo reizi mūsu laulības laikā man šķita, ka Anrī redz mani tādu, kāda esmu īstenībā, nevis negribētu sievu, un viņš steidzīgi sāka atraisīt bikses, it kā degdams nepacietībā.

Viņš šķita neticami liels, tomēr iekļuva manī tik saudzīgi, ka es jutu asaras riešamies acīs un pateicos Dievam, ka sveces gaismā nav saskatāma mana seja.

Šoreiz es gandrīz iekliedzos, vienlaikus nokļuvusi sāpju un baudas varā, kad Anrī mani piepildīja. Visas manas domas un sajūtas bija pievērstas viņa kustībām, kas kļuva arvien straujākas. Viņš steidzīgi, klusi elpoja man sejā, bet es izliecu gurnus viņam pretī un glāstīju sava vīra krūšu ādu, ievīdama pirkstus raupjajos matiņos.

Anrī spēji notrīsēja. Es jutu viņa locekli izplešamies vēl vairāk un nočukstēju viņa vārdu. Viņš viss saspringa, it kā ar kaut ko cīnītos, tad iestenējās un triecās dziļāk, izliedams manī siltumu, kas aizvirpuļoja tūkstoš dažādos lokos, un arī es skaļi iesaucos, tverdamās pie Anrī un cieši apvīdama kājas viņam ap vidukli.

Mans vīrs elsodams nogūlās blakus, un es sasprindzināju muskuļus, lūgdamās, kaut viņa sēkla iesakņotos. Kad es drebēdama pagriezos pret viņu, Anrī piecēlās no gultas. Es dzirdēju, ka viņš savāc drēbes un apģērbjas tik steidzīgi, ka mani pārņēma kauns.

– Palieciet pie manis šonakt, – es nočukstēju.

Un viņš klusi atbildēja: – Nevaru.

– Kāpēc? – Es strauji pieslējos sēdus. – Vai es jums nevarēju izpatikt?

Anrī novērsās, slēpdams acis. – Varēji… un tu esi ļoti skaista. Bet mani gaida citur.

Man neizdevās apklusināt dusmas, kas ieskanējās manā balsī. – Jūs ejat pie tās sievietes, vai ne? Pametat mani viņas dēļ. Vai viņa jums ir tik nozīmīga, ka esat gatavs mani pazemot galminieku acīs?

– Viņa man ir viss. – Anrī lūkojās uz mani, un viņa sejā jautās kaut kas gandrīz skumjš. – Es nevēlos tevi sāpināt. Bet tev jāsamierinās ar to, ko es tev varu un ko nevaru sniegt. Kad tev būs bērns, tu pārdzīvosi mazāk. Savu mīlestību varēsi veltīt mūsu dēlam.

Es piespiedu rokas pie vēdera, it kā Anrī būtu man iesitis. Man gribējās kliegt, ka mani pārdzīvojumi nekad nepierims. Viņu mīlestību biju pelnījusi es, nevis statujai līdzīga sieviete, kas sapinusi viņu savas burvestības valgos. Tomēr es klusēju, jo tobrīd atskārtu kaut ko tādu, ko līdz šim slēpu pat no sevis. Biju maldīgi ticējusi, ka reiz spēšu iegūt Anrī sirdi.

Ja neparādītos Diāna, viņas vietu ieņemtu cita. Bet es – nekad.

– Labi. – Es novērsos. – Ejiet pie viņas.

Anrī aizgāja, neteicis ne vārda, un klusi aizvēra durvis.

Pēc trim mēnešiem mani pamodināja krampjveidīgas sāpes. Es izrāpoju no gultas un grīļodamās aizgāju līdz atejai. Mani māca bailes, ka atkal sākusies ikmēneša asiņošana. Pēdējā laikā man bija zvēra apetīte, un es jau klusībā cerēju, ka esmu ieņēmusi bērnu, jo iepriekšējā asiņošana bija vāja salīdzinājumā ar pārējām. Bet brīdī, kad istabā ieskrēja Lukrēcija, es jutu vēderu mokoši savelkamies, un zem tērpa izšļācās biezas asinis. Es sastingu, šausmās vērodama recekli sev pie kājām, līdz vairs nespēju izturēt, apslāpēju vaidu un nokritu uz ceļiem.

Lukrēcija novilka man asiņaino naktskreklu, aplika ap pleciem virsģērbu un aizveda mani pie krēsla. Es vaimanāju, šūpojos uz priekšu un atpakaļ, apskāvusi sevi ap vidukli. – Nē. Lūdzu, Dievs, nē. – Savā izmisumā es vēroju, kā Lukrēcija uzslauka asinis un iemet netīros auduma gabalus pavardā. Tikai pēc tam es nočukstēju: – Neviens nedrīkst to uzzināt. Citādi man vairs nebūs glābiņa.

Uzticamā Lukrēcija pamāja. – Es sadedzināšu visu, arī tērpu. Atpūtieties.

– Kā? – Viss mans augums nodrebēja. – Es nekad vairs nevarēšu atpūsties. Man bija viņa bērns, un es to zaudēju.

Ko lai tagad daru? Kā lai glābjos?

– Jums tas izdosies. – Lukrēcija cieši uzlūkoja mani. – Jūs esat jauna. Daudzas sievietes zaudē pirmo bērnu. Viņš atnāca pie jums un darīs to arī turpmāk. Dēls nepieciešams arī viņam, ne tikai jums.

Es jutu acīs sariešamies asaras un vēroju, kā Lukrēcija sabiksta ogles un piemet malku, lai iekurtu uguni, kas pārvērtīs mana klēpja neveiksmes augli par pelniem.

Pēc divām dienām nomira dofins.