Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 13

11. nodaļa

Pēc četrdesmit sēru dienām mēs ar Anrī pirmo reizi parādījāmies galmā karaļa un karalienes lomā.

Man vēl joprojām bija grūti noticēt, ka vīratēvs ir miris, ka pasaule mainījusies un es esmu karaliene. Ieģērbusies baltajās sēru drānās un uzlikusi galvā plīvuru, es piepeši sāku satraukties par nesvarīgo, kā jau bieži mēdz notikt bēdpilnos brīžos; mani pārņēma bažas, ka baltā krāsa manu sejas krāsu padarīs iedzeltenu. Zem tērpa izspiedās piebriedušais vēders, un es jutu galminieku skatienus, kas pievērsti man;

viņi sprieda, vai esmu pietiekami laba, lai sēstos tronī blakus Valuā karalim.

Anrī atšķirībā no manis bija pavisam rāms. Baltā krāsa viņam lieliski piestāvēja, izceļot acu dzintara nokrāsu un tumšos matus. Sudrabotie pavedieni bārdā piešķīra viņam cienīgumu, kaut gan mans vīrs bija tikai trīsdesmit gadus vecs, un pret galminiekiem viņš izturējās ļoti pieklājīgi, ne mirkli nezaudēdams savaldīšanos. Arī es sveicināju visus sanākušos, un man sāpēja kakls pēc galvas locīšanas, uzklausot viņu tukšos līdzjūtības apliecinājumus. Kad pēdējais no viņiem paklanījās manā priekšā, es jau grasījos atvieglota nopūsties, bet tad palūkojos uz zāles ieeju un jutu asinis uzbangojam.

Galminieku pūlis pašķīrās, un zālē lepni ienāca Gīzi, sekodami Fransuā, kurš kopš tēva nāves bija Gīzas hercogs un tika dēvēts par le Balafré jeb Rētaino. Viņus ieraudzījis, Anrī nekavējoties piecēlās un pameta mūsu paaugstinājumu. Es neticēju savām acīm, ka mans vīrs, mūsu jaunais karalis, sveic šos cilvēkus gluži kā sev līdzīgus. Anrī draudzīgi uzsita Rētainajam pa muguru un noskūpstīja hercoga brāļa, Gīzas kardināla, roku; man nekad nebija paticis šis cilvēks.

Kaut gan monsinjoram bija tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš jau bija pieredzējis diplomāts un pārstāvējis Francijas garīdzniecības intereses Romā. Tāpat kā brāļi, arī viņš gatavojās saņemt milzīgu mantojumu un izturējās atbilstoši. Sarkanais, čaukstošais zīda talārs un cepurīte, mānīgi maigās acis, biezās lūpas un smalkās plaukstas man atgādināja nelaiķi pāvestu. Monsinjors bija dzimis greznai dzīvei, un zem elegantās ārienes slēpās neremdinādama godkāre, tāpēc es devu priekšroku viņa drūmajam brālim Rētainajam, kurš pat necentās slēpt nicinājumu pret ikvienu, kurš nav augstdzimis katoļticīgs francūzis.

– Skatieties! – es klusi teicu Margaritai. – Viņi izturas tik augstprātīgi, it kā Anrī piederētu viņiem.

– Mans brālis ir akls, kad runa ir par šo ģimeni, – Margarita sašutusi čukstēja. – Un viņi lieliski prot izmantot Anrī. Jūs rīkojaties gudri, viņiem neuzticoties. Gīzi labprāt panāktu, lai visa Francija klanās viņu priekšā, kaut gan hercogiste viņiem pieder tikai tāpēc, ka to piešķīra mans tēvs.

Viņas vārdi man atgādināja nelaiķa karaļa pausto brīdinājumu. Es atmetu galvu, slēpdama nemieru. Tobrīd Anrī vērsās pie galma.

– Fransuā Pirmais ir aizgājis, – viņš paziņoja. – Es sēroju par tēva nāvi, bet tagad man ir jāvalda pašam savā vārdā. Es sākšu jaunu laikmetu, atjaunošu Francijas zudušo diženumu, lai mēs visi varētu dzīvot mierā, ienaidnieku neapdraudēti un patiesās ticības gaismas apspīdēti. – Galminieki dedzīgi aplaudēja. Es nesapratu, kāpēc mani māc bažas, līdz Anrī piebilda: – Jūsu priekšā ir valdnieks, kas ir pārliecināts par savu vietu, bet vēl nav guvis pieredzi valsts jautājumos. Tāpēc es pārveidošu savu padomi. – Jaunais karalis pastiepa roku uz monsinjora pusi. – Kardināls būs padomes priekšsēdētājs, bet viņa brālis Fransuā Rētainais, Gīzas hercogs, kļūs par manu galveno padomnieku. – Šoreiz pēc viņa vārdiem iestājās izbrīna pilns klusums. – Konetabls Monmoransī, kurš manam tēvam uzticīgi kalpojis, ieņems goda vietu padomē, – Anrī turpināja, – bet viņa māsasdēls Gaspārs de Koliņī saņems admirāļa pakāpi un turpmāk būs atbildīgs par mūsu ostu aizsardzību.

Šī pēdējā vēsts lika man nedaudz nomierināties. Jau gadiem ilgi nebiju redzējusi Koliņī, jo viņš galmā ieradās reti, bet vēl joprojām uzskatīju viņu par savu draugu, kas reiz varētu būt noderīgs. Savukārt konetabls nevaldāmi nīda Diānu un Gīzus. Es nospriedu, ka Monmoransī liks šķēršļus varaskārajiem augstmaņiem, bet tad pamanīju vieglo smaidu kardināla lūpās. Viņš pats bija ierosinājis pieņemt konetablu padomē, jo prātīgāk ir paturēt iespējamo naidnieku galmā, acu priekšā, nevis ļaut viņam raisīt nemierus kaut kur citur.

Anrī bija piekritis visām Gīzu vēlmēm.

Gluži kā saņēmusi kādu mājienu, parādījās Diāna gaišsārti violetā tērpā ar greznām sermuļādas piedurknēm. Pie ņiebura bija piesprausts spožs, milzīgs safīrs. Es satrūkos; iepriekš šo dārglietu biju redzējusi pie hercogienes d’Etānas krūtīm. Tā likās ņemta no karalienes mantnīcas, un Fransuā sieva Eleanora, kura jau bija ceļā atpakaļ uz Austriju, nekad nebija izmantojusi tās dārgumus. Diāna ar šī safīra starpniecību pauda kaut ko tādu, ko neviens nevarēja izlikties nemanām. It īpaši es.

Pauzdama saltu vienaldzību, viņa paslīdēja garām galminiekiem, kas sparīgi sačukstējās, un piegāja pie paaugstinājuma. Viņa nolaidās reveransā un pacēla skatienu, un es sapratu, ka šis ir brīdinājums. Hercogiene d’Etāna bija kļuvusi par baisas atriebības upuri, un Diāna atšķirībā no savas priekšgājējas negrasījās atzīt savu īsto vietu.

– De Puatjē kundze, – Anrī paziņoja, – Normandijas senešala atraitne. Es viņai piešķiru Valentinuā hercogienes titulu pateicībā par izcilo kalpošanu manai sievai.

Es atcerējos naktis, kuru laikā viņa stāvēja pie mūsu gultas un vadīja mūs kā lelles; mans klēpis bija pierādījis savu auglību, un Diāna vairs nepiedalījās šajās tuvības reizēs, bet pazemojums, ko pārdzīvoju šobrīd, bija vēl sliktāks nekā viss iepriekšējais. Jau gribēju piecelties un aiziet, nesatraucoties par ceremonijām, bet uz mana pleca uzgūla Margaritas roka. Dusmas apmigloja manu prātu un mutē parādījās dzelzs garša, bet ausīs atskanēja pāvesta Klementa vārdi: “Mīlestība ir nodevīga. Tava dzīve būs labāka bez tās. Tāpat kā visiem Mediči.”

Es biju karaliene pasaulē, kurā valdīja Diāna. Manas bažas bija pamatotas; viņa patiesi atriebās hercogienei d’Etānai, piesavinājās tās īpašumus un izputināja bijušā karaļa mīļāko. Jaunajos, greznajos apartamentos Diāna pārņēma savā varā mana dēla Fransuā audzināšanu, nodēvēdama sevi par viņa galveno guvernanti un pati izvēlēdamās kalpotājus.

Mans vīrs Diānai visu atļāva, un neviens pat neiedomājās par manām jūtām. Neviens neticēja, ka es jebkad būšu kaut kas cits kā vien karaliskā vaislas ķēve. No manis tāpat kā no daudzām citām karalienēm gaidīja tikai to, lai es ik gadu laižu pasaulē bērnu un paciešu vīra neuzticību, neko viņam nepārmetot.

Tas nozīmēja, ka man nav nekādu iespēju atbrīvoties no Diānas, izņemot slepkavību.

Šī iespēja mani mocīja kā zobu sāpes, un visu vēl vairāk sarežģīja mana grūtniecība, kuras dēļ es biju nogurusi, neiecietīga un nostumta malā. Ik reizi, kad uzzināju par kādu Diānas un Anrī rīkotu mielastu vai arī medībām, kurās abi devušies, manas dusmas bija tik spēcīgas, ka biju spiesta izmantot visas savas pašsavaldīšanās spējas, lai neķertos pie indes pudelītes un neatbrīvotos no sāncenses. Kopš Fransuā nāves vēl nebija pagājis pat gads, bet es jau nevarēju iziet no saviem apartamentiem, itin visur neredzot Diānas un Anrī savītos iniciāļus, kas gluži kā sēnes pēc lietus izauga uz gobelēniem un dzegām. Es lūdzu Dievu, kaut Diāna nekad neiekārotu kaut ko manu, jo man būtu ārkārtīgi grūti to aizstāvēt.

Šīs bažas piepildījās, kad viņa pievērsās Šenonso pilij.

Tas notika rudenī, dažus mēnešus pēc Anrī kronēšanas. Laiks bija labs, lauki lekni, un kokus rotāja zeltainas un rūsganas lapas. Fransuā vienmēr bija uzskatījis, ka Luāra visskaistākā ir rudenī, un es nolēmu paviesoties savā muižā pirms ziemas sākuma. Diemžēl es vakariņu laikā pavēstīju šo nodomu pārējiem, un jau nākamajā rītā Diāna iepeldēja manā istabā, ģērbusies melnā damasta audumā ar sermuļādas apdari un sakārtojusi matus līdzīgi grieķu statujai. Tādējādi viņa pauda savu vēlmi atdarināt klasiskā laikmeta varoņus.

Es salīdzinājumā ar veiklo Diānu biju pie zemes piesaistīta, jo biju grūtniecības septītajā mēnesī; manas kājas un plaukstas bija pietūkušas, mugura sāpēja, un es nepavisam nepriecājos, redzot savu sāncensi tik agrā rīta stundā. Viņa pielieca galvu un tēloti izrādīja cieņu. – Ja nemaldos, Jūsu Gaišība vēlas doties uz Luāru. Viņa Majestāte lūdzis mani jūs pavadīt gadījumam, ja notiktu kaut kas nelāgs.

– Tas ir lieki, – es iebildu. – Kopā ar mani brauks arhitekts Filibērs de Lorms, lai palīdzētu atjaunot namu, un man netrūkst kalpotāju, kas rūpēsies par manu drošību.

– Bet nav neviena, kurš būtu tik uzticams kā es. – Diānas skatiens pievērsās manam piebriedušajam vēderam. Man gribējās iecirst viņai pliķi. Lēmums bija pieņemts. Mēs devāmies uz Luāru.

Šenonso bija nolaista, tomēr tās skaistums nebija noliedzams. Dārzs bija pilns ar savvaļas augiem, un vīnogulāju lauks nebija kopts, bet muižu rotāja smaili tornīši un balkoni, no kuriem varēja redzēt Šēru. Nams bija kā radīts sievietei, veidots no pērlēm un miglas.

Es iemīlēju savu muižu, tiklīdz to ieraudzīju. Diemžēl tā iepatikās arī Diānai. Viņa līganiem soļiem staigāja pa tukšajām istabām, un stulbenis Lorms (kurš lieliski zināja, kura no mums varētu spodrināt viņa slavu) teciņus skrēja viņai līdzi, pierakstīdams viņas ierosinājumus savā grāmatā. Man nācās sēdēt zālē un drūmi skatīties uz valdzinošajām, greizajām arkām.

Dažas dienas pēc mūsu atgriešanās pie manis ieradās Anrī. Kad viņš pavēstīja, ka Diāna vēlas manu muižu, es uzlūkoju vīru tik satriekta, it kā viņš būtu lūdzis mani izģērbties un kailai skraidīt pa galmu, Diānu izklaidējot.

– Muiža pieder man, – es atgādināju. – Man to uzdāvināja jūsu tēvs.

Anrī nepacietīgi piesita ar kāju pie grīdas. Ģērbies melnā brokātā, kam uz piedurknēm bija ar sudraba diegu izšūti Diānas pusmēneši, viņš iemiesoja karaļa tēlu. Viņa bārda bija bieza un mīksta; piepildījās mans kāzu nakts paredzējums. Mums vairs nebija vajadzīga Diāna, lai pildītu laulāto pienākumus, un es iztēlojos Anrī pieskārienus, pat sēdēdama viņam pretī, bet atvairīju šo domu, jo nicināju savu vājumu un vēlmi pēc kaut kā, ar ko mēs nodarbojāmies tikai bērnu radīšanai.