Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 9

Pametuši Marseļu, mēs virzījāmies uz Luāras ieleju pašā Francijas vidienē.

Mani pavadīja smejoši vīri piegulošos samta tērpos un nekaunīgas dāmas krāsotām sejām. Mums sekoja vairāki simti ratu, pilni grīļīgām mēbeļu, piederumu, paklāju un gobelēnu kaudzēm jeb visu, ko galmam varētu ievajadzēties, un es sajūsmināta to aplūkoju. Nekas Itālijā redzētais nespēja līdzināties šī galma greznībai; mūsu svīta vijās pa ceļiem kā daudzkrāsaina lente, un tās apspurušo malu veidoja skaļie kalpotāji un rejošie suņi. Pašā galma vidū vienmēr bija karalis, kuru ielenca tā vīri. Es bieži manīju viņam blakus skaistu, rudmatainu dāmu tumši zaļās satīna drānās. Viņas garo kaklu rotāja mirdzoši dārgakmeņi, un viņa mēdza pieskarties Fransuā rokai tik intīmi, it kā abi būtu ļoti tuvi paziņas. Mani neviens neiepazīstināja ar šo sievieti, bet es nospriedu, kā tā ir karaļa mīļākā, un domāju par viņa bargo sievu spānieti, kas Marseļā no manis salti atvadījās un kopā ar savu svītu devās citā virzienā.

Un zeme, ko mēs apceļojām, bija pārsteidzoša, tik plaša, ka Itālija salīdzinājumā šķita kā šaura strēle. Es skatīju leknas ielejas zem mirdzošām debesīm, kas izliecās virs mums kā zili velves griesti; majestātiskus mežus, kas stiepās līdz pat apvārsnim; un auglīgus laukus ap ziedošiem ciematiem, kur lielos aplokos ganījās lopi un zem akmens tiltiem vijās upes. Lukrēcija jāja man blakus, tikpat izbrīnīta kā es. Anna Marija, līdz šim apbrīnojami nesatraucama, nočukstēja: – Te izskatās kā pasakā. Nevaru noticēt, ka šī ir īstenība.

Es biju vienisprātis ar viņu. Francija patiesi atgādināja apburtu valstību, un es nospriedu, ka te varētu justies negaidīti laimīga. Te man būtu iespēja radīt sevi no sākuma, atbrīvojoties no pagātnes nastas. Šajā brīnišķīgajā zemē viss šķita iespējams. Karalis uztvēra manu skatienu un piemiedza ar aci, it kā nojautis manas domas. Viņš pieliecās tuvāk un pačukstēja: – Pagaidiet, līdz ieraudzīsiet manu Fontenblo muižu. Redzēsiet, ka neesmu žēlojis naudu, lai radītu Mediči cienīgu pili.

Viņam bija taisnība. Fontenblo iznira no Luāras ielejas alabastra krāsas miglas kā aina no sapņa, un tā bija pirmā vieta Francijā, ko es varēju saukt par mājām. Ģipša nimfas, kas vijās uz apzeltītajiem zāles sienas paneļiem, greznie gaiteņi, ko rotāja karaļa slavenā gleznu kolekcija, kurā iekļauta arī Leonardo da Vinči brīnišķīgā “Madonna grotā” un mazā, savādā “Džokonda” – itin visur bija manāma Fransuā patika pret visu itālisko. Viņš bija centies iemiesot manu dzimto zemi tādu, kāda tā vairs nebija manās acīs; viņš Itāliju redzēja kā izcilas mākslas un līksmas ārišķības avotu, un mana interese karalim tā glaimoja, ka viņš pats izvadāja mani pa savu pili, norādīdams uz oleandru ziediem apaugušām grotām, kas atsauca atmiņā Toskānas pagalmus, un mazgāšanās kambariem ar apsildāmām grīdām un mozaīkām, gluži kā senajā Romā.

Drīz vien es atklāju, ka mums ar Anrī nav paredzēta kopīga saimniecība. Karaliskie pāri nedzīvo tāpat kā citi laulātie. Karaliene Eleanora nekad neuzturējās galmā, labprātāk dzīvodama namos, kas atvēlēti tikai viņai, un es šo soli uztvēru kā mājienu. Ļaudama Birago rūpēties par maniem līdzekļiem, es metos jaunajā dzīvē, kurā bija iekļautas arī mācības kopā ar princesēm Madlēnu un Margaritu.

Manas cerības piepildījās, un mēs sadraudzējāmies.

Trīspadsmit gadus vecā Madlēna bija trausla meitene ar porcelāna krāsas ādu un vārīgām plaušām. Viņai ļoti patika dzeja, ko viņa lasīja pat slimības laikā, un es pavadīju daudzas pēcpusdienas pie viņas gultas, skaļi skaitīdama vārsmas. Savukārt desmit gadus vecā Margarita bija gara auguma un veselīga tāpat kā tēvs; rudos matus un vasarraibumiem nosēto ādu papildināja spars, kas pārspēja visas mums uzspiestās robežas. Sākumā viņa pārbaudīja tikai manas zināšanas par Ciceronu un Platonu; kad mācību istaba kļuva pārāk šaura, Margarita veda mani pastaigās pa Fontenblo neuzkrītošākajām vietām. Mēs nekad nebijām vienas; dāmas sekoja mums un rājās, līdz Margarita skaļi iesmējās un satvēra manu roku, un es, strauji elpodama, kopā ar viņu bēgu no mūsu apjukušajām pavadonēm, kas satrauktas klaigāja, jo nespēja mūs panākt savos smagajos tērpos.

– Paskaties uz viņām! – Margarita spurgdama iesaucās, kad sasniedzām savu ceļa mērķi un es saliecos, mēģinādama elpot lēnāk. – Gluži kā vistas, kas prot tikai plivināt spārnus. Kad būšu tik pieaugusi, lai pati lemtu par savu dzīvi, es nelīdzināšos viņām. Es nekad nebūšu tik nejēdzīga sieviete.

– Protams, – es piekritu, neslēpdama savu apbrīnu. Man viņa jau šķita pieaugusi, un es ilgojos līdzināties Margaritai.

– Tu esi princese un vari darīt visu, ko vien vēlies.

– Jā. – Viņas zaļās acis pievērsās man. – Es esmu princese. Tomēr pat princesēm nav lemts rīkoties tā, kā pašas vēlas, ja viņām nepietiek spēka cīnīties. Tevi galu galā bez ierunām izprecināja manam brālim.

Margarita negribēja mani aizvainot. Viņa tikai sacīja to, ko domāja. Bet man tik un tā iedzēla šis atgādinājums par Anrī. Es atcerējos, ko viņš teica mūsu kāzu naktī, un man bija aizdomas, ka arī citi šajā galmā mani uzskata par iedomīgu svešzemnieci, kurai ir maz labu īpašību.

– Man netrūkst gribas, – es iebildu. – Par manu roku cīnījās daudzi prinči. Tavs tēvs izteica labāko piedāvājumu, bet Anrī man neko nenozīmē.

Margaritas acis iemirdzējās. – Protams! Viņš ir tavs vīrs. Tiklīdz būsi dāvājusi viņam dēlus, varēsi pieņemt kādu mīļāko. Arī tētis bija spiests apprecēties ar imperatora māsu, bet laulība viņam neliedz meklēt baudas. Viņu izklaidē mazais dāmu pulciņš. Reiz arī mums būs kaut kas līdzīgs.

Es atcerējos rudmataino sievieti, ko biju redzējusi blakus karalim, un izlikos nedzirdam vārdus par bērnu radīšanu, kas šajā laulības posmā nešķita iespējama. – Dāmas? – es šķelmīgi painteresējos, un Margarita iespurdzās.

– Ir dažas sievietes, kuras dod priekšroku savam dzimumam. Bet man būs ducis vīriešu! Arī tēva māsa Margarita pirms laulībām ar Navarras karali bija tāda pati. Vīrieši kāri tvēra katru vārdu, kas nāca pār viņas lūpām, lasīja viņas dzejoļus un apliecināja savu mūžīgo mīlestību.

Jaunā princese patiesi bija pārgalvīga, un es nespēju pretoties viņas dzirkstošajam dzīvespriekam. Margarita pavēra man skatu uz līdz šim neiepazītu pasauli. Viņa nereti ņēma no karaļa bibliotēkas grāmatas, kurās attēlotas satriecošas miesaskāres ainas, un aizvilka mani uz paviljonu pie Fontenblo mākslīgā ezera, kur bieži tikās mīlētāji.

Paslēpušās aiz ērkšķogu krūmiem, mēs starp zariem vērojām, kā atdzīvojas grāmatās redzētais. Dāmas gulēja, kājas iepletušas, un vīrieši aizrautīgi kustējās virs viņām. Un es zināju, ka tam pašam vajadzēja notikt manā kāzu naktī, un mierināju sevi ar domu, ka reiz pildīšu Margaritas ieteikumu un pieņemšu mīļāko, kurš man ļaus izdzīvot noslēpumainās sirds ilgas.

Jautrību un rotaļas papildināja arī drūmākas domas. Kaut gan mani sajūsmināja neatkarība, kas dāvāja iespēju brīvi klaiņot un ļauties nesen rastajai interesei par mākslu un grāmatām, es apjautu, ka Francijas princeses dzīve ļoti līdzinās Mediči atvases liktenim: uz karaļa meitu pleciem nemitīgi gūlās viņu augstā stāvokļa prasību nasta. Reiz arī viņām nāksies apprecēties, doties uz tālīniem galmiem, kur viņas būs svešinieces, kas pārstāv savu tautu. Un mācību istabā meitenes gatavojās šai nākotnei. Katru dienu mēs pavadījām sešas stundas, apgūstot matemātiku, vēsturi, valodas un mūziku. Kādu rītu Madlēna atvēra savu piezīmju grāmatu un parādīja man to. – Vakar mēs apguvām mitoloģiju.

– Pie vecā Kašķrunča, – Margarita piebilda. – Bet šodien es viņam pateicu, ka jūtamies nelāgi. Tu jau zini, kā viņš baidās no slimībām, gandrīz tikpat ļoti kā no ziepēm un ūdens.

– Kašķruncis? – es pabrīnījos.

Margarita paskaidroja: – Mēs viņu tā dēvējam, jo viņš valkā putekļainu talāru un šķauda kā vecs kaķis.

– Bet viņš ir ļoti labsirdīgs, – Madlēna piebilda. – Vienmēr liek mums labas atzīmes.

– Kā gan citādi? – Margarita smiedamās jautāja. – Tēvs atveda viņu no Flandrijas, lai viņš mūs mācītu. Kašķruncis ir humānists, tāpat kā visi mūsu skolotāji. Tēvs uzskata, ka viņi ir labākie, jo atbrīvo prātu, neiekaļot važās garu.

– Vai arī brāļi apgūst zinības kopā ar jums? – es jautāju. Vairākas nedēļas nebiju redzējusi Anrī un sāku prātot, vai arī mums paredzēta tikpat nošķirta dzīve kā Fransuā un viņa karalienei. Neatļautie gājieni uz namiņu pie ezera bija pamodinājuši bažas par to, ka mūsu laulība nav tāda, kādai tai jābūt.

– Nē, mūsu brālim Fransuā ir pašam savs galms, un viņš pilda dofina pienākumus, – Margarita atbildēja. – Bet reizēm mūs apciemo.

Es neuzdrošinājos painteresēties par Anrī. Princeses droši vien uzskatīja, ka man viss ir zināms par viņa dzīvi, bet patiesībā es biju tikai noskaidrojusi, ka mans vīrs daudz laika pavada sava drauga de Gīza sabiedrībā un medī. Tomēr iespējams, ka es varētu pavaicāt par viņa mācībām, neradot liekas aizdomas…

Istabas durvis atsprāga vaļā. Princeses gavilēdamas steidzās pretī tēvam, un viņš priecīgs apskāva meitas. Man sirdī atkal iedzēla skumjas; kaut gan es Fransuā galmā biju pieņemta gluži kā viņa paša bērns, tagad es sapratu, kāda ir sajūta, ja tēvs ir dzīvs. Nekad nebiju jutusies kā bārene, līdz ieraudzīju karali kopā ar meitām, un es neveikli stāvēju malā, mocīdamās sava neiederīguma apziņā.

Fransuā aplika roku Margaritai ap vidukli un ieknieba Madlēnai vaigā, bet veltīja smaidu arī man. – Kāpēc šodien nenotiek mācības? – viņš tēloti bargi vaicāja.

– Mēs aizsūtījām Kašķrunci prom, – Margarita paskaidroja. – Gribējām pabūt kopā ar Katrīnu.

– Kašķrunci? Vai domājat, ka tas ir pieklājīgs vārds, ko iemācīt savai jaunajai māsai?

– Labāk, ja viņa to apgūst jau tagad, – Margarita noteica. – Viņa varēs iegrimt Aristoteļa un Plūtarha mācībās, neprātojot par to, kāpēc skolotājs ož pēc pelējuma.

Fransuā skaļi iesmējās. – Vai dzirdēji, Anna? Viņa apgalvo, ka skolotājs smird! Mon Dieu, manai meitai ir asa mēle. Pat zobens ir saudzīgāks.

– Šķiet, Viņas Augstība ir mantojusi sava tēva dabu, – atskanēja izkopta, samtaina balss, un rudmatainā dāma, ģērbusies zaļā tērpā, iznāca no sieviešu pulciņa, atstādama aiz sevis smaržu vilni. Margarita man bija paskaidrojusi, ka tā ir Anna d’Eijī, hercogiene d’Etāna, Fransuā mīļākā, kura galmā ir daudz pilntiesīgāka karaliene nekā viņa sieva. Annai bija kaķenes zaļās acis un kupli vara krāsas mati, kuros ievītas pērles. Viņa piegāja pie Fransuā, pamādama princesēm, un veltīja visu uzmanību man. – Kā klājas mūsu petite italianne? Vai viņa sākusi apgūt mūsu paradumus?

Es palūkojos uz karali. Viņš sarauca uzaci, it kā mani uzmundrinādams. Norijusi kamolu, kas man sakāpa kaklā, es pievērsos Fransuā mīļākajai. – Madame, es jutos kā mājās jau brīdī, kad ierados šajā zemē. Es dievinu Franciju.

– Vai tiešām? – Viņas karmīnsarkanās lūpas savilkās saltā smaidā. – Apburoši. Ne jau katru dienu Francijai izdodas gūt daļiņu Itālijas, vai ne?

Man nebija ne jausmas, ko atbildēt, un es steigšus piegāju pie sava soliņa. Karalis apsēdās starp abām savām meitām, un hercogiene patraucās garām, ar svārkiem skarot manas kājas. Es sajutu ledaino atturību, kas plūda no viņas, kad viņa apsēdās uz iztapsētās palodzes. Pārmērīgi izkrāsotās sievietes iekārtojās hercogienei apkārt kā vīzdegunīgu putnu bars. Viņas skatiens bija bezkaunīgs, un es jutu, ka tas pievēršas man, bet neuzdrošinājos atbildēt. Piepeši Fransuā iesaucās: – Vai dzirdēji, Anna? Madlēna apgalvo, ka mūsu Katrīna jau apguvusi Plūtarhu.

– Tiešām? – hercogiene stieptā balsī pārvaicāja. Viņas paradums visu pārvērst par jautājumu sāka mani tracināt. – Tātad viņa ir ļoti gudra. Ceru, ka viņai šeit pavadītais laiks neliksies velti šķiests.

– Nē, nepavisam! – es iesaucos, visus iztrūcinādama. – Nekādā ziņā, kundze! – Varbūt man likās, ka hercogiene grasās man liegt šīs mācību istabā pavadītās stundas kopā ar princesēm, vai arī mani mulsināja viņas ciešais skatiens. Lai nu kā, es drebēju no galvas līdz kājām, kamēr viņa laiski pētīja mani. Pēc brīža karaļa mīļākā piecēlās, ar savu stāju pauzdama biedējošu apņēmību.

– Majestāte, domāju, ka man pienācis laiks tuvāk iepazīties ar Orleānas hercogieni. Varbūt Viņu Augstībām patiktu neliela pastaiga pa dārzu?

Es nospriedu, ka viņa vēlas aprunāties ar kādu no savām dāmām, un steidzīgi piecēlos, grasīdamās bēgt. – Uz kurieni jūs dodaties? – viņa sīrupainā balsī pajautāja. – Jūs taču esat hercogiene, n’es–ce pas?

Pārējie pameta istabu, atstājot mani sastingušu kopā ar karaļa mīļāko.

Viņa ar rokas mājienu aicināja mani pie loga, un es paklausīju. Mans Dievs, ko es biju izdarījusi? Kā man izdevies aizvainot šo sievieti? – Viņu Augstības ir aizrāvušās ar jums, – Anna ieminējās. – Izskatās, ka jums labi padodas iegūt draugus.

– Viņu Augstības ir… princeses ir labsirdīgas. Es… man viņu sabiedrība ir ļoti patīkama.

– Protams. Tomēr jūs vienīgā esat precēta sieva, un jums vajadzētu rādīt priekšzīmi. – Hercogiene nolika roku uz krēsla atzveltnes, parādīdama man spožu smaragdu rokassprādzi. – Vai saprotat?

Man izkalta mute. – Nē, kundze. Vai esmu kaut kā aizvainojusi Viņa Majestāti?

Hercogienes smiekli bija klusi un samtaini. – Tieši otrādi. Arī viņš ir aizrāvies ar jums. Pat apburts. Toties man… – Viņa piecēlās un satvēra manu zodu. – Man nepatīk sāncenses, bērns.

Es izbrīnīta lūkojos uz Annu. – Taču… es neesmu sāncense. Kā tas būtu iespējams?

– Jums ir gandrīz piecpadsmit. Jūsu vecumā mani uzskatīja par neapvaldāmu sievieti. – Hercogiene pavicināja roku.

– Es nelīdzinos jums. Man nemūžam neizdotos jūs kaut kā izaicināt.

Brīdi vilcinājusies, viņa piepeši atplauka smaidā. – Jūs nesaprotat, vai ne?

Man saļodzījās ceļgali. – Diemžēl ne.

Viņa apsēdās man blakus tik tuvu, ka es sajutu pelēkās ambras smaržu sievietei uz kakla. – Man nav ne jausmas, kā jums izdevies izvairīties no baumām; par to runā viss galms. Tā kā vīrs no jums novērsies, jūs esot gatava ievilināt savā gultā Fransuā, lai pierādītu, ka viņš rīkojies pareizi, jūs atvezdams šurp.

Es spēji ievilku elpu. – Viņš ir mans vīratēvs! Jā, es viņu mīlu, tomēr ne jau šādi. Tas… tas būtu asinsgrēks.

– Tikai tad, ja jūs saista asinsradniecības saites, – hercogiene nomurrāja un piepeši pilnīgi pārvērtās. Vēl pirms brīža viņa mani biedēja, bet tagad viņas mati ieskāva seju gluži kā nimbs un lūpas savilkās smaidā, un viņa kļuva par šķelmīgu meiteni. Es sapratu, kāpēc Fransuā tā pieķēries hercogienei. Viņa vēroja mani ar neslēptas ziņkāres pilnu skatienu. – Man patiesi šķiet, ka esat tieši tāda, par kādu jūs neviens neuzskata, proti, nevainīga būtne. Un izskatās, ka esmu kritusi par upuri māņiem. Man šķita, ka gribat atņemt man vīrieti. Turklāt jūs nebūtu pirmā, kas cenšas to panākt. Mani pārņēma sastingums. Tātad galms par mani ņirgājās. Viņu acīs es biju novārtā pamesta sieva, kas pin intrigas. Viņi sačukstējās man aiz muguras.

– Par ko jūs domājat? – hercogiene klusi painteresējās.

Nespēdama parunāt, es novērsos. Šīs izsmalcinātās sievietes sabiedrībā es jutos dumja, kaut gan vienlaikus arī vēlējos viņai atklāt savas bēdas.

Hercogiene nopūtās. – Skaidrs. Tātad ne viss, par ko runā galms, ir meli.

Viņas balss skanēja tik pārliecināti, it kā noslēpums būtu iededzināts man sejā, un es vairs nevarēju izlikties, ka tā nav patiesība. – Jā, – es nočukstēju. – Anrī… Es viņam neliekos pievilcīga.

– Ak, bērns, vai viņa vienaldzīgums tiešām jūs tik ļoti sāpina? Jūs vēlaties, lai Anrī jūs mīl, un dusmojaties uz viņu par laiku, ko viņš veltī savam draugam Gīzam un tai šausmīgajai mīļākajai?

Mana sirds sažņaudzās. – Viņam… ir mīļākā?

– Jā, protams! – Hercogiene pavicināja roku. – Tas zināms visiem. Nu, mums vismaz tā šķiet. Neviens īsti nesaprot, ko tā sieviete viņam nozīmē. Reiz viņa bija Anrī guvernante un ieradās galmā, lai mācītu jaunajam princim galma uzvedības noteikumus, kad viņš atgriezās no Spānijas. Ak, kādas lamas viņš gāza pār sava tēva galvu! Anrī vainoja Fransuā par to, ka viņš aizsūtīja dēlu gūstā, un šīs jūtas vēl joprojām nav rimušas, tāpēc karalis dusmojas. Viņš lika tai sievietei parūpēties, lai Anrī atkal uzvedas kā princis. Bet viņas darbs beidzās, kad Anrī apritēja trīspadsmit gadi, un viņa atgriezās savā muižā Anē. Tiek uzskatīts, ka Anrī tur bieži viesojas. Viņš apgalvo, ka dodas medībās, bet… cik gan iespējams medīt?

Man pār muguru pārskrēja šermuļi. Anrī ir mīļākā. Viņš mani apmuļķojis. Marseļā viņš solīja, ka pienāks īstais brīdis, kad iemācīsimies dzīvot kā vīrs un sieva. Lūk, ko tas nozīmēja! Mans vīrs droši vien cerēja, ka es padevīgi noraudzīšos, kā viņš pavada laiku kopā ar savu bijušo guvernanti. Biju nokļuvusi piedauzīgu spriedelējumu krustugunīs, jo viņš padarījis mūsu laulību par apsmieklu.

– Biju domājusi, ka jūs to zināt, – hercogiene piebilda. – Anrī vecuma vīrieši bieži vien aizraujas ar vecākām sievietēm, bet ar laiku šī interese zūd. Tiklīdz jums zem sirds būs viņa bērns, Anrī to kundzi piemirsīs. – Viņas balsī ieskanējās kaut kas dzēlīgs. – Lai nu kā, tobrīd viņa jau būs veca.

Es sastingu. – Kāda gadu starpība viņus šķir?

– Tai dāmai ir vismaz četrdesmit trīs gadi. Jāatzīst, ka viņa tos labi slēpj, bet tik un tā ir atraitne ar divām pieaugušām meitām. Daži viņu uzskata par pievilcīgu; man viņas valdzinājums nav izprotams. Viņa vienmēr tērpjas drausmīgi neglītās, melnās drānās un ir auksta, ļoti auksta un skarba. Fransuā teic, ka viņai acu vietā esot monētas. Karalim nepatīk viņas vara pār Anrī.

– Kāds ir viņas vārds? – es čukstus jautāju, baidīdamās dzirdēt atbildi, it kā piesaukta viņa varētu parādīties man acu priekšā.

– Diāna de Puatjē, Normandijas senešala atraitne. Mēs viņu dēvējam par la Sénéchale. – Hercogiene sarauca uzaci.

– Pieņemu, ka arī jums tas nepatīk.

– Nepatīk? – es izspļāvu vārdu, pirms paguvu apvaldīties. – Viņam nav nekādu tiesību! Kā lai es ieņemu bērnu, ja viņš visu laiku pavada savas mīļākās gultā? – Jau nākamajā mirklī es vēlējos, kaut varētu paņemt šos vārdus atpakaļ. Biju aizvainojusi hercogieni. Arī viņa galu galā bija karaliska vīrieša mīļākā.

Ilgi mani vērojusi, hercogiene ļoti skaidri un lēni noteica: – Vīrieši pakļaujas savām iegribām, un mums, sievietēm, ar to jāsamierinās. Bet neviens nedrīkst aizmirst pienākumu savu iegribu dēļ. Es atšķirībā no senešala atraitnes vienmēr esmu zinājusi savu īsto vietu. Karalim jau ir bērni, un citus viņš nevēlas; laulība ar karalieni Eleanoru noslēgta tikai politikas dēļ. Bet jūsu laulība ir citāda. Anrī ir Fransuā otrās pakāpes mantinieks, un viņam nepieciešami dēli. Tā turpināties vairs nedrīkst. Diemžēl mums nāksies aprunāties ar Viņa Majestāti.

– Nē, lūdzu, nē! – Mani pārņēma šausmas. Es jutu, ka visa nākotne atkarīga no tā, vai man izdosies paturēt savu jaunavību noslēpumā. – Neviens to nedrīkst uzzināt… Tas ir pazemojoši…

– Nesaprotu. Neviens neuzskata, ka vainojama esat jūs.

Es pūlējos nomierināties. Man radās nojausma, ka hercogienei pašai ir iemesls neieredzēt senešala atraitni; varbūt arī viņa jau saskatīja nākotni un laiku, kad būs pārāk veca, lai aizrautu karali. Jebkurā gadījumā man nenāktu par labu bezpalīdzīgas jaunavas loma; labāk būtu gūt nepieciešamo palīdzību, izmantojot hercogienes ietekmi.

– Vai jūs nevarētu mani atbalstīt citādi? – es ierosināju. – Ja mums ar Anrī izdotos pavadīt laiku kopā, varbūt viņš saprastu, ka ir kļūdījies.

Hercogiene brīdi vēroja mani. – Jā, iespējams, – viņa piekrita. – Un sievietēm vajadzētu atbalstīt vienai otru, vai ne? – Viņa pasmaidīja. – Sāksim ar jauniem tērpiem. Jūsējie no Itālijas ļoti atšķiras no mūsu drānām, bet tagad jums jāizskatās pēc francūzietes. Es arī panākšu, lai pievienojaties mums medībās; būsiet Petite Bande goda biedre. Jūs protat jāt, vai ne?

– Protams, – es steigšus piekritu. – Man ļoti patīk jāt. – Patiesībā es nekad vēl nebiju devusies medībās zirga mugurā, bet man līdzi bija brīnišķīgi, ar zeltu apdarināti ādas segli no Florences, un es cerēju, ka tos kāds pamanīs.

– Lieliski. Pievienojieties mums, un jūs piesaistīsiet uzmanību.

– Vai tas ir labi? – es jautāju, nejuzdamās pārliecināta, ka šāda uzmanība ir vēlama.

Anna smiedamās atmeta galvu. – Protams! Jūsu pusē, bērns, ir hercogiene d’Etāna, un es esmu lietpratēja vīriešu piesaistīšanā.

Tādējādi es tiku iesaistīta karaļa tuvāko draugu lokā. Pagāja vairākas nedēļas, pielaikojot jaunos tērpus, un es tikmēr katru dienu mācījos jāt rāmas ķēves mugurā, izmantodama savus Florences seglus, kam bija augstāks loks un īsāki kāpšļi, nekā pierasts Francijā. Hercogiene d’Etāna paskaidroja, ka šie segli sniedz man neparastu priekšrocību; es drīkstu nedaudz paraut uz augšu svārkus, atklājot potītes. – Jums ir ļoti glītas kājas, – viņa noteica. – Un kungiem patīk uzmest skatienu augšstilbiem. – Viņa skaņi iesmējās; manuprāt, hercogienei patika mani gatavot iziešanai sabiedrībā. Es viņas acīs biju īpašs uzdevums, ko viņa veica karaļa labā.

Beigu beigās es kopā ar Petite Bande devos medībās.

Man tās nepatika. Suņi nemitīgi rēja, vīrieši pārāk daudz un pārāk ātri dzēra, bet sievietes cīnījās cita ar citu par viņu uzmanību. Es arī turējos tālāk no slepkavošanas, jo izslavētās medības patiesībā bija cilvēku sarīkots slaktiņš. Zirgupuiši savilka tīklus aplī, bet citi tikmēr sita krūmus ar mietiem, lai izbiedētu paipalas, fazānus, trušus un citas radības. Dzīvnieki metās tīklos un neaizsargāti krita par upuri šķēpiem vai arī bultām, ko līksmas raidīja dāmas, sēdēdamas mugurā ķēvēm. Dzirdot zvēriņu mokpilnos kliedzienus un redzot asinīm slacīto zemi, mani mocīja nelabums; es nesapratu, kāpēc izsmalcināti cilvēki gūst prieku no tik mežonīgas nodarbes. Man būtu patīkamāk pievienoties karalim godprātīgās brieža vai kuiļa medībās, bet sievietēm tas nebija ļauts, kaut gan es savos seglos varēju jāt tikpat strauji un aizrautīgi kā jebkurš vīrietis. Nepievērsdama uzmanību noberzumiem uz plaukstām un pēcpuses (šīs medības ilga vairākas stundas), es uzlaboju savas jāšanas prasmes, kamēr sievietes apmierināja asinskāri. Bet kādu rītu es iespiedu papēžus ķēvei sānos un auļoju pakaļ karalim.

Mani atalgoja karaļa izbrīns un neapmierinātības pilnie skatieni, ko man veltīja viņa galminieki. – Ļaujiet jums pievienoties, – es lūdzu.

Karalis, brīdi mani vērojis, pamāja. – Ceru, ka protat izmantot šaujamloku, – viņš noteica un aizauļoja, suņiem rejot, jo tie bija saoduši medījumu. Es sekoju karalim, izbaudīju sajūtu, ko rada traukšanās gar kokiem, un skaļi iesmējos, kad kāds zems zars aizķēra manu cepuri un tā nokrita zemē. Piespiedusies pie ķēves spēcīgā kakla, es mudināju dzīvnieku uz priekšu, apņēmusies neatpalikt. Sasniegusi izcirtumu, es ieraudzīju, ka suņi aplenkuši jaunu stirnu. Tās ausis bija pieglaustas pie galvas, izteiksmīgās acis bailēs ieplestas, un viņa centās atvairīt suņus ar spērieniem.

Fransuā pasauca mani. Vīri parāva savu putās nodzīto zirgu pavadas un nepatikā vēroja mūs abus. – Viņa pieder jums, – karalis paziņoja. – Esiet viņas cienīga.

Es ielūkojos vīratēvam acīs. Man negribējās nogalināt drosmīgo būtni, kas cīnījās par savu dzīvību; kaut gan es pacēlu loku un ieliku tajā bultu, manā sirdī nebija prieka. Es pagaidīju, līdz stirna paceļas uz pakaļkājām, vairīdamās no suņa, tad aizvēru acis un raidīja bultu. Vīri man apkārt spēji ievilka elpu. Spraigo klusumu pārtrauca mednieki, kas kliegdami pavēlēja suņiem rimties; atvērusi acis, es ieraudzīju stirnu guļam zemē, un tai krūtīs rēgojās mana bulta.

Fransuā ar rokas mājienu pavēlēja man kāpt zemē. Nogriezis stirnai labo ausi, viņš satvēra to un novilka asiņojošo malu gar manu vaigu; asinis vēl bija karstas. Karalis pasniedza ausi man. – Kaut gan jums dzīvnieka bija žēl, jūs nevilcinājāties, – viņš noteica. – Tāda ir dzīve, Ma petite. Dažreiz mums jāsit pirmajiem, lai pretinieks netrāpa mums. – Karalis pagriezās pret saviem vīriem un līksms iesmējās. – Vedekla ir likusi man lepoties! Viņa medī tikpat labi kā vīrietis un droši vien pat labāk nekā daudzi no jums.

Vīri tēlotā aizrautībā smējās līdz ar karali, un es priekā staroju. Kad atgriezāmies muižā, man blakus jāja Fransuā, uz manas sejas bija sakaltušas asinis, un stirnas auss smagums vilka lejup manu jostu. Pagalmā mūs jau gaidīja galminieki. Es pasmaidīju, ieraudzījusi, cik neticīgi mani vēro dāmas. Tagad viņām tiešām bija iegansts sarunām, kaut gan es nebiju tik naiva, lai uzskatītu, ka esmu drošībā. Biju guvusi iespēju jāt medībās kopā ar karali, tomēr vēl joprojām biju neauglīga sieva, bet Anrī bija otrais pēctecības rindā aiz dofina.

Man vajadzēja laist pasaulē dēlus, kas nostiprinātu Valuā dinastiju. Ja tas neizdosies, arī mani varēs notriekt zemē tāpat kā stirnu, kurai es atņēmu dzīvību.

Šī iemesla dēļ es centos bieži rādīties galminiekiem acīs, cerēdama piesaistīt papildu uzmanību un varbūt pat nodrošināt, lai kāds no visuresošajiem mēlnešiem nosūta ziņu Anrī par viņa sievas gūtajiem panākumiem galmā. Es vilināju Margaritu uz galerijām, zālēm un dārziem, kur sēdējām savu košo dāmu ielenkumā.

Kad pagāja vairākas nedēļas un mans vīrs nerādījās, es jutos kā neglābjama muļķe, kas grezni uzposusies un šķiet izmisusi. Es labprātāk nogalinātu tūkstoti stirnu, nekā paciestu dāmu plēsīgos smaidus un kungu pārspīlēto klanīšanos, jo visi neapšaubāmi sačukstējās man aiz muguras par Mediči princesi, kas ļoti cenšas neradīt iespaidu, ka nupat nokāpusi no laivas. Kaut gan biju pieņemta karaļa nelielajā dāmu pulciņā, galminieku acīs es vēl joprojām biju svešzemniece, kam izdevies iepīt savos valgos princi. Nebija gan skaidrs, cik ilgi man izdosies noturēties sievas godā, ja mans vīrs dod priekšroku mīļākās sabiedrībai.

Tajā mirklī manā sirdī iesakņojās naids pret Diānu de Puatjē. Pat nebiju viņu redzējusi, bet jutos gatava ieliet viņas vīna kausā Rudžjēri dāvāto indi. Viņa saduļķoja manu jauno dzīvi, pārvēršot to par kaut ko baiļpilnu, un man nebija iespējas viņu aizkavēt. Kādā pēcpusdienā, kad biju iespīlēta neērtajās drānās, sēdēju savā istabā un turēju rokā no Florences atsūtītu grāmatu, vienlaikus paciezdama galminieku dzēlīgos skatienus, kaut gan izlikos iegrimusi stāstā, es piepeši sapratu, ka vairs nespēju to izturēt, un spēji piecēlos.

Margarita pievērsās man. – Katrīna, vai tev nekas nekaiš? – viņa jautāja, vienlaikus lūkodamās uz galminiekiem, kas tuvojās. Meitenei patika iesaistīties gudrās sarunās ar šiem cilvēkiem, pierādot savu pārākumu.

– Nespēju mierīgi sēdēt. Domāju, ka iešu pastaigāties.

Princese spēra soli uz priekšu, gribēdama mani pavadīt, bet es viņu apturēju. – Tu nedrīksti sagādāt vilšanos saviem draugiem. Viņi skaļi raudās, ja neiemīdīsi viņus zemē ar savām izcilajām zināšanām.

– Vai tiešām zini, ka… – Margarita pasmaidīja.

– Protams, – es atbildēju, pirms viņa paguva teikt vēl kaut ko, un steidzos uz tālāko durvju pusi, cik ātri vien spēju savā smagajā brokāta tērpā.

Tiklīdz neviens vairs nevarēja mani saskatīt, es noņēmu pusmēness veida galvasrotu, ko klāja sīciņas pērles, norāvu iestīvināto apkakli un nometu to visu zemē, kaut gan abas šīs mantas bija ļoti dārgas. Tad es atraisīju sudrabotās mežģīnes sev ap kaklu, izlaidu matus pār pleciem un, noslēpusi grāmatu kabatā, devos uz terasi.

Tobrīd man bija vajadzīgs tikai miers un klusums, nevis domas par savu neskaidro nākotni.

Apgājusi apkārt mākslīgajam ezeram, es tuvojos pils nekoptākajai vietai, kur glīti apcirptos dārzus nomainīja savā vaļā atstātas kastaņas, sēru vītoli un papardes. Starp tām vijās tik tikko manāmas, saules izraibinātas taciņas. Es dzirdēju putnu dziesmas un lapu čaukstoņu, redzēju izbiedētu lapsu, kas aiztraucās prom. Jau gandrīz biju aizmirsusi, cik skaista ir Francija ārpus galma spožās samākslotības.

Reiz jau es biju tur pastaigājusies kopā ar Margaritu un tagad meklēju mūsu atrasto izcirtumu, kur auga bieza zāle. Gribēju tajā atgulties un palasīt. Bet laikam biju kaut kur nogriezusies, jo nonācu koku audzē. Fontenblo apkārt nebija mūru, un es negribēju apmaldīties mežā, tāpēc apstājos.

Pēc brīža es pamanīju kādu stāvu virzāmies starp kokiem man pa priekšu. Viņam mugurā bija krēmkrāsas kamzolis un ādas bikses, un jāšanas zābaki sniedzās līdz pat augšstilbiem. Viņa galva bija kaila, un biezie, dzeltenbrūnie mati viļņojās; vīrietis gāja, galvu noliecis un rokas saņēmis aiz muguras. Šķita, ka viņš iegrimis dziļi domās, un es jau kāpos atpakaļ, negribēdama viņu traucēt, bet man zem kājas nedabiski skaļi nokrakšķēja zars.

Vīrietis sastinga un pēc mirkļa pagriezās. Ilgi skatījies uz mani, viņš paklanījās. Mani pārņēma prieks, redzot konetabla vecāko māsasdēlu Gaspāru de Koliņī.

Mēs tuvojāmies viens otram. Kaut gan nebiju viņu sastapusi kopš savām kāzām, es lieliski atcerējos šo jaunekli, un man ienāca prātā, ka citi galminieki šo nejaušo tikšanos varētu uztvert kā kaut ko nekrietnu. Tomēr es tikai paraustīju plecus. Kurš mūs šeit redzētu? Un, ja arī paklīdīs runas, varbūt Anrī tās sadzirdēs un viņā pamodīsies lepnums, jo pat viņš, kaut gan pameta mani novārtā, negribētu paciest galma sačukstēšanos par viņa sievas pastaigām divatā ar citiem vīriešiem.

– Ļoti atvainojos, ja esmu izbiedējis Jūsu Augstību, – Koliņī dobjā, klusā balsī ierunājās. Viņa vienkāršais ietērps un tik tikko saskatāmie bārdas rugāji liecināja par šajā galmā reti sastopamu patmīlas trūkumu.

– Nepavisam, – es attraucu, un man šķita, ka esmu nedaudz aizelsusies. – Priecājos, ka jūs satiku. Jau domāju, ka esmu apmaldījusies. – Ielūkodamās jaunekļa bāli zilajās, caururbjošajās acīs, es pēkšņi attapos, ka mani mati ir izlaisti un tērpa apkakle atsedz kaklu, tāpēc koši piesarku. – Man šķita, ka es pazaudēšu ceļu mežā, – es smiedamās piebildu.

– Izskatās, ka esmu nogriezusies kaut kur nepareizi.

Koliņī veltīja man maiguma pilnu smaidu. – Tikai daži soļi jūs šķir no pils dārza. Šajā muižas pusē vairs nav palicis daudz meža. Lielākā daļa tika iznīcināta, lai uzceltu Viņa Majestātes diženo galeriju.

– To, kur novietotas itāliešu gleznas? Cik žēl! Kaut gan galerija tiešām ir skaista.

– Taisnība, – Koliņī piekrita, bet es nopratu, ka viņam nepiemīt karaļa kaismīgā patika pret mākslu. Klusums, kas iestājās, nebija neveikls. Man šī jaunekļa klātbūtne dāvāja mierinājumu, it kā mēs būtu pazīstami sen un mums nebūtu vajadzīgas nenozīmīgas pļāpas. Pēc brīža viņš ieminējās: – Vienmēr, kad viesojos galmā, es mēdzu pastaigāties šeit, kur varu domāt. Nupat atbraucu, bet troksnis un cilvēku pūļi man jau šķiet nogurdinoši. Neesmu pie tiem pieradis.

Es aptvēru, ka tiešām nekad nebiju redzējusi viņu galmā.

– Jūs šeit neesat bieži, vai ne?

Koliņī papurināja galvu. – Kopš tēva nāves man ir pārāk daudz pienākumu Šatijonas muižā. Bet manam tēvocim, konetablam, ļoti gribētos, lai es apmetos šeit un spodrinu dzimtas vārdu, kā pienākas augstmaņu dēlam.

– Man ļoti žēl, ka zaudējāt tēvu, – es noteicu.

Jauneklis pielieca galvu. – Pateicos. Viņš bija labs tēvs.

Man vēl joprojām viņa pietrūkst.

– Jums paveicies, jo varējāt viņu iepazīt, – es sacīju. – Mani vecāki nomira nedēļu pēc manas piedzimšanas. Es nemaz nepaguvu sajust viņu mīlestību pret mani.

Kad iestājās klusums, es novērsos. Kas man licis atklāt kaut ko tik svarīgu tikko pazīstamam cilvēkam, kaut gan viņš pret mani bija ļoti laipns?

– Es dzirdēju, ko pārcietāt Itālijā, – jauneklis klusi ierunājās. – Lai tādā vecumā ar to visu tiktu galā, nepieciešama liela drosme. Un noteikti nebija viegli pēc tam pamest visu pazīstamo, lai dotos uz svešu zemi.

To dzirdot, es uzlūkoju jaunekli. – Vai tas ir tik acīmredzams?

– Tiem, kuri cenšas to saskatīt. – Viņš atkal pasmaidīja. – Nesatraucieties, Jūsu Augstība! Manuprāt, šajā galmā pavisam nedaudzi spēj ieraudzīt kaut ko, kas nav saistīts ar viņu savtīgajām interesēm.

– Katrīna, – es izlaboju. – Uzrunājiet mani vārdā, lūdzu.

– Jūtos pagodināts. – Viņš izstiepa roku. – Vai ļausiet pavadīt jūs uz dārzu?

Es uzliku plaukstu viņam uz delma, sajuzdama spēcīgos muskuļus zem piedurknes, un sekoju viņam uz muižas pusi.

Mani pārņēma tīkamas pateicības jūtas. Nobrūnējušās lapas čaukstēja mums zem kājām; jauneklis norādīja uz koši sarkanu putnu, un viņa vērīgais skatiens ļāva man noprast, ka šis vīrietis ciena dabu. Man gribējās aprunāties ar viņu, un es izvilku no kabatas grāmatu.

– Pirms nedēļas saņēmu šo no Florences, – es sacīju. – Iesējums ir brīnišķīgs, vai ne? Nav neviena cita, kas prastu iesiet grāmatas tā, kā to dara manas dzimtās pilsētas meistari. Šis ir īpašs izdevums, veltīts manai ģimenei.

Koliņī paņēma rokā plāno, apzeltīto sarkanās teļādas sējumu un uzmanīgi atvēra; es nospriedu, ka šī bijība liecina par attīstītu prātu, bet tik un tā jutos pārsteigta, kad viņš ieminējās: – Es zinu šo grāmatu. Tā tika sarakstīta jūsu vecvectēvam Lorenco Lieliskajam.

– Jā! Makjavelli to veltīja viņam. Tirgotāju ģilde pasūtīja šīs grāmatas iesējumu un dāvāja to mums. Kā jūs to zināt?

– “Valdnieks” ir slavens pat šeit, Francijā. Esmu to izlasījis vairākas reizes. – Koliņī ielūkojās man acīs. – “Un rodas jautājums: vai labāk būt mīlētam vai bijātam. Es atbildu, ka cilvēks alkst pēc abiem šiem stāvokļiem; bet ir grūti tos apvienot, tāpēc drošāk būt bijātam nekā mīlētam, ja jāatsakās no viena.”

– Jūs citējat pēc atmiņas, – es izbrīnīta secināju.

– Makjavelli traktāts ir viens no labākajiem darbiem, kas izskaidro, kā vajadzētu uzvesties varenajiem. – Jauneklis pasniedza grāmatu man. – Vai saprotat, ko viņš cenšas pateikt? Es pamāju. – Šķiet, ka jā. Viņa Majestāte nesen teica kaut ko līdzīgu. Tāda esot dzīve; mums jādod pirmais trieciens, lai neviens nevarētu trāpīt mums. Bet es domāju, ka vienmēr labāk ir meklēt kādu abām pusēm patīkamu risinājumu jeb, kā teiktu Makjavelli, iegūt mīlestību.

– Taisnība. – Koliņī balss skanēja nopietni. – Tā ir vieda doma. Žēl, ka Viņa Majestāte tāpat nedomā par tiem šajā valstī, kas būtu pelnījuši viņa ievērību.

Gaiss kļuva saltāks. Koki mums apkārt bija arvien retāki, un parādījās rūpīgi kopti celiņi līdz ar gleznām garšaugu dobēm. – Diemžēl nesaprotu, par ko jūs runājat, – es atzinos, jo nospriedu, ka droši vien nevajadzētu uzklausīt šādus vārdus par savu vīratēvu.

Koliņī sarauca pieri. – Vai esat dzirdējusi par protestiem Parīzē?

– Nē. Galms vēl nav viesojies Parīzē. Zinu, ka Viņa Majestātei pilsēta nepatīk.

– Protams. Viņa pavalstnieki hugenoti pieprasa tiesības uzstāties karaļa padomes priekšā, jo varas pārstāvji mēdz viņus aizturēt par aizliegtu grāmatu ievešanu.

– Hugenoti? – es atkārtoju. Galmā tie bija minēti tikai garāmejot.

– Jā. Protestanti, Žana Kalvina piekritēji. Līdz šim Viņa Majestāte izlicies, ka par viņiem neko nezina. Tomēr man šķiet, ka drīz vien viņš būs spiests pievērsties hugenotiem. Es sastingu, ciešāk satvērusi grāmatu. – Jūs runājat par ķeceriem. – Mani pārņēma nemiers. Nebiju domājusi, ka sāksim apspriest kaut ko tādu. Pagaidām sarežģītākais sarunu temats, ar ko biju saskārusies, bija mana vīra pieķeršanās savai mīļākajai, un es piepeši jutos apmulsusi, it kā visu šo laiku būtu dzīvojusi bezrūpīgi, nemanot melno ūdeni, kas traucas man gar kājām.

– Ne jau visi Francijā viņus par tādiem uzskata, – jauneklis iebilda un sāji iesmējās. – Ja tēvocis dzirdētu šos vārdus, viņš mani pērtu līdz asinīm.

– Vai esat… – Es nezināju, ko darīt, ja viņš atbildētu apstiprinoši. Nekad vēl nebiju sastapusies ar ķeceri. Klīda runas, ka viņi esot neprāši, kas apspļauda mūsu statujas un apgāna baznīcas, un sagādā daudz nepatīkamu brīžu Romai. Visu savu mūžu es biju katoliete, bet nejutos droša, vai vajadzētu šos tā dēvētos ķecerus nīst tik kvēli, kā man bija teikts. Man galu galā bija daudz iespēju pārliecināties, ka Romas baznīca nemaz nav bezgrēcīga.

– Nē, neesmu, – Koliņī attrauca, un viņa balsī skanēja patiesa dedzība, kas viņu vēl vairāk atšķīra no pārējiem galminiekiem. – Bet mēs visi esam radīti pēc Dieva līdzības, un mums nepieciešama iespēja ceļu pie Viņa meklēt katram savā veidā.

– Baznīca apgalvo, ka pie Dieva ved tikai viens ceļš, – es atgādināju. – Vai jūs grasāties iebilst Romai?

– Roma vairs nesaprot pasauli; tā tveras pie mirstošām tradīcijām. – Jauneklis vērīgi uzlūkoja mani. – Vai domājat, ka šiem cilvēkiem nav dvēseles? Vai mums ir tiesības viņus vajāt tikai tāpēc, ka viņi izvēlējušies citu veidu, kā pielūgt Dievu?

Viņa vārdi uzjundīja kaut ko manī. Patiesībā es nekad par to nebiju domājusi. – Baznīca apgalvo, ka dzīvniekiem nav dvēseles, – es piesardzīgi sacīju. – Tas pats tiek teikts par ķeceriem.

– Tātad jūs neesat redzējusi cilvēku sadegam dzīvu. Citādi jūs neapšaubītu, ka viņam ir dvēsele. – Koliņī brīdi klusēja. – Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis. Man šķita, ka jārunā patiesība, ja jau esat uzdevusi jautājumu.

– Nē, nepavisam. Esmu jums pateicīga. Mūsu saruna bija ļoti interesanta.

Viņš pasmaidīja. – Un ceru, ka tā ir tikai pirmā no daudzām. Kaut gan iesaku jums par to nevienam nestāstīt. Vairākumam galminieku tas nešķistu aizraujoši.

– Protams. – Es atkal uzliku plaukstu uz viņa rokas, priecādamās par mūsu kopīgo noslēpumu. Mēs sasniedzām dārzu, un es ieraudzīju pie strūklakām pazibam dārglietas un košus tērpus; tātad galms devies vakara pastaigā.

Margarita pamanīja mani un steigšus pienāca mums klāt. – Katrīna, kur tu biji? Es raizējos. Tu teici, ka iesi paelpot svaigu gaisu.

Koliņī paklanījās. – Es nejauši sastapu Viņas Augstību, un viņa lūdza, lai pavadu viņu atpakaļ. Atvainojos, ja esam sagādājuši jums nepatīkamus brīžus.

– Tātad esam jums pateicību parādā. – Margarita veltīja viņam asu skatienu.

Es apjautu, ka viņa patiesi ir satraukta, kaut gan tas notika reti, un pastiepu roku Gaspāram de Koliņī. – Pateicos, kungs. Ceru, ka drīz mēs atkal tiksimies.

Jauneklis piespieda manu plaukstu pie lūpām. Tās bija vēsas, un nelielā bārdiņa kutināja manu ādu.

Princese Margarita satvēra manu roku, un mēs devāmies prom. – Tu biji kopā ar viņu vairāk nekā stundu! Es jau vairs nezināju, kur tevi meklēt. Šovakar notiks dzīres. Nāc, mēs nedrīkstam kavēties.

Šī bija pirmā reize, kad es nemaz neieklausījos draudzenes vārdos. Koliņī sabiedrībā es aizmirsu visas raizes, viņa dēļ mans prāts pievērsās kaut kam diženākam. Man gribējās iesaistīties vēl kādā sarunā ar viņu, gremdēties viņa domu dzīlēs, un es pametu skatienu pār plecu. Jauneklis stāvēja gluži vientuļš galminieku vidū. Mani pārņēma spēja zaudējuma izjūta, un es prātoju, vai mēs vēl tiksimies.

Vakarā, kad mēs tukšojām šķīvi pēc šķīvja, es vēroju Fransuā, kurš sēdēja savā tronī, iegrimis drūmās pārdomās. Galminieki spožās drānās draiskojās, dejoja, dzēra un dalījās muļķīgās baumās, un visi domāja tikai par savām baudām, aizmirsdami visu pārējo.

Parasti Fransuā pievienojās saviem vīriem, apmainījās asprātībām un centās valdzināt sievietes, hercogienes pavadīts, bet šoreiz viņš, likās, nevienu pat neredzēja, un man prātā atbalsojās Koliņī vārdi. Iedomājusies, ka valdnieku nomāc notikumi Parīzē, es pārlaidu skatienu galmam, it kā varētu šo cilvēku vidū saskatīt kādu hugenotu. Kā viņi izskatījās? Vai viņi atšķīrās no pārējiem ar savu stāju vai apģērbu? Es viņus iztēlojos melnos tērpos un ar aizliegtajām grāmatām rokās brīdī, kad viņi stājas karaļa priekšā. Ja jau Parīzē viņu ir tik daudz, arī galmā noteikti jābūt kādam hugenotam. Mani šī doma ļoti aizrāva, un es vēlējos ieraudzīt kādu no šiem protestantiem, kuru esamība lika man noprast, ka šajā zemē, ko es dēvēju par mājām, bez bagātības un dīkdieņiem ir arī kaut kas cits.

Pēc brīža es ieraudzīju savu vīru, kurš, ģērbies dubļiem notraipītā kamzolī un zābakos, tuvojās paaugstinājumam, uz kura sēdēja karalis. Es dzirdēju viņa vārdus: – Jūsu Majestāte vēlējās ar mani runāt.

Fransuā saviebās. – Kā tu uzdrošinies man tuvoties, smirdēdams pēc zirga sviedriem? – viņš ieaurojās. – Ej prom! Nomazgājies un parūpējies par savu sievu. Dieva dēļ, parūpējies par viņu jau šonakt, citādi es nejutīšos atbildīgs par savu rīcību.

Manā prātā vairs nebija ne miņas no domām par ķecerību. Šķita, ka pār mani nogruvušas jumta sijas; Anrī, kā apsūdzēdams, mani uzlūkoja un sparīgiem soļiem devās prom. Hercogiene noklakšķināja mēli. Es uztvēru viņas skatienu; viņa atvainodamās paraustīja plecus. Galminieki sāka sačukstēties; es dzirdēju nicīgus smieklus, sajutu viņu acis pievēršamies man. Tiklīdz radās izdevība, es atvainojos un devos prom.

Tonakt Anrī mani apciemoja pirmo reizi kopš mūsu kāzu nakts Marseļā. Biju ļoti centusies, lai panāktu šo mirkli, bet, kad viņš ienāca istabā, ģērbies baltā virstērpā, kas uzsvēra viņa bālumu, es nespēju izdabūt pār lūpām nevienu vārdu. Anrī saniknots uzlūkoja mani. – Vai tu viņam atklāji patiesību?

Es papurināju galvu. – Nē. Bet Viņa Majestāte…

– Viņš var iet ellē. Gulies! Pienācis laiks izbeigt šo pazemojošo vilcināšanos.

Es iekāpu gultā, šausmu pārņemta. Beidzot mans vīrs bija ieradies izpildīt savu laulātā pienākumu. Es jau sen ilgojos pēc šī mirkļa un tā dēļ mainīju savu izskatu, bet mani tik un tā pārņēma vēlme novērsties, kad viņš atraisīja tērpu, atklādams savu piebriedušo locekli. – Pacel to! – Viņš norādīja uz manu naktskreklu, un es paklausīju, juzdama, ka sirds sažņaudzas bailēs. Anrī nometās ceļos starp manām kājām un ar varu iepleta tās. Neteicis ne vārda, viņš ielauzās manī. Es sakodu zobus, cīnīdamās ar spējām, mokošām sāpēm, un pavēru kājas vēl vairāk, bet prātā centos iztēloties mīlniekus pie ezera un rast baudu šajā neķītrajā piespiedu darbībā, just kādu prieku no viņa tvirtās miesas kustībām manā augumā.

Sāpes bija gandrīz neizturamas. Es nespēju noticēt, ka cilvēki ir gatavi tām ļauties, un cietos, kamēr Anrī locījās arvien straujāk un ātrāk, līdz ieelsās un sastinga. Kamēr es satriekta gulēju un jutu, ka no manis iztek kaut kas lipīgs un silts, viņš sasēja naktstērpa saites un izgāja ārā, aizcirzdams durvis.

Piecēlusies sēdus, es piespiedu sevi palūkoties lejup. Anrī baltā sēkla sajaucās ar manām asinīm. Es jutos izmantota, man bija nelabi. Nevēlējos, lai ar mani jebkad notiek kaut kas tamlīdzīgs.

Tomēr es pietrausos kājās un grīļodamās piegāju pie ūdens tovera. Es sapratu, ka man nav citas iespējas. Viņa sēklai jāpaliek manī; tā bija teikusi Lukrēcija. Citādi man nekad nebūs bērnu.

Par spīti visām pūlēm un sāpēm, man bija izdevies atvadīties no jaunavības.

Un tas arī viss.