Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 3

Desmit gadu vecumā atklājās, ka es varētu būt ragana.

Es sēdēju galerijā, kuras grīdu apspīdēja saules gaisma, un izšuvu kopā ar savu krustmāti Klarisu. Aiz loga skanēja pagalma strūklakas šļaksti, no Via Larga plūda tirgoņu saucieni un zirgu pakavu klaboņa uz bruģakmeņiem, un es jau simto reizi nospriedu, ka vairs ne mirkli nespēšu rātni sēdēt istabā.

– Katrīna Romelo Mediči, vai tiešām jau esi pabeigusi?

Es pacēlu skatienu. Mana nelaiķa tēva māsa Klarisa Mediči i Stroci mani vēroja. Es noslaucīju pieri ar piedurkni.

– Šeit ir karsts. Vai nedrīkstu iziet ārā?

Klarisa sarauca uzaci. Es jau zināju, ko viņa teiks, jo pietiekami bieži biju dzirdējusi šos vārdus: – Tu esi Urbino hercogiene, Lorenco Mediči un Madlēnas de la Tūras meita; tavās dzīslās rit franču augstmaņu asinis. Cik reizes jāatkārto, lai apvaldi savas iegribas, gatavojoties nākotnei?

Tobrīd man nākotne bija vienaldzīga. Es domāju tikai par to, ka ir vasara, bet es esmu ieslodzīta ģimenes pilī, kur man visu dienu jāmācās un jāizšuj, it kā saules stari varētu mani izkausēt.

Es sparīgi noliku izšuvuma rāmi. – Man ir garlaicīgi. Es vēlos atgriezties mājās.

– Florence ir tavas mājas; tu esi šeit dzimusi, – Klarisa atbildēja. – Es aizvedu tevi prom no Romas, jo tur tevi mocīja drudzis. Tev ir paveicies, ka vispār vēl vari šeit sēdēt un ar mani strīdēties.

– Bet es vairs neesmu slima! – es iebildu. Man nepatika dzirdēt, kā mana trauslā veselība tiek izmantota par ieganstu. – Romā tēvocis Klements man piešķīra pašai savus kalpotājus un poniju.

Klarisa brīdi vēroja mani, šoreiz neizrādīdama dusmas, kas viņu vienmēr pārņēma, tiklīdz pieminēju savu radinieku pāvestu. – Iespējams, bet tagad tu esi šeit, manā gādībā, un pakļausies maniem noteikumiem. Ir jau dienas vidus. Es nevēlos, lai tu šādā tveicē ej ārā.

– Es uzlikšu galvā cepuri un palikšu ēnā. Lūdzu, krustmāt Klarisa! Jūs drīkstat man pievienoties.

Viņas lūpas negribīgi savilkās smaidā, un viņa piecēlās. – Ja tavs darbs ir apmierinošs, pirms vakariņām varēsim pastaigāties pa lodžiju.

Krustmāte bija kalsna sieviete, ģērbusies vienkāršā, pelēkā tērpā, un viņas iegarenajā sejā mirdzēja lielās, melnās acis – Mediči acis, kuras biju mantojusi arī es līdz ar mūsu dzimtas sprogainajiem, kastaņbrūnajiem matiem un slaikajiem roku pirkstiem.

Izdzirdusi mani iespurdzamies, viņa paķēra manu izšuvumu un saknieba lūpas. – Tev droši vien šķiet smieklīgi padarīt Svētās Jaunavas seju zaļu? Katrīna, tā ir zaimošana. – Klarisa iegrūda rāmi man rokās. – Nekavējoties salabo! Izšūšana ir māksla, kas tev jāapgūst tāpat kā viss pārējais, ko mācies. Es nepieļaušu runas, ka mūsu Katrīna Mediči izšuj kā zemniece.

Es nospriedu, ka prātīgāk būtu nesmieties, un ķēros pie aizvainojošās krāsas diegu izvilkšanas no auduma, bet krustmāte tikmēr atgriezās savā vietā un stingi lūkojās tālumā. Man šķita, ka viņa plāno kādu jaunu pārbaudījumu, ar kuru mani mocīt. Es mīlēju Klarisu, bet viņas domas vienmēr bija pievērstas mūsu ģimenes godam, kas mazinājies kopš mana vecvectēva Lorenco Lieliskā nāves. Viņa uzskatīja, ka reiz Florence bijusi zinību pilsēta, ko slavenu padarījuši dāsnie Mediči, bet tagad esam tikai augstdzimuši viesi pilsētā, ko paši palīdzējām uzcelt. Klarisa mēdza teikt, ka mans pienākums ir atjaunot dzimtas diženo vārdu, jo esmu tās pēdējā likumīgā pēctece ar Lorenco asinīm.

Man nebija ne jausmas, kā varētu panākt kaut ko tik ievērojamu. Drīz pēc dzimšanas es zaudēju abus vecākus; man nebija ne māsu, ne brāļu, un es biju pilnīgi atkarīga no sava tēvoča labvēlības. Kad reiz par to ieminējos, krustmāte atcirta: – Klements Septītais dzima ārlaulībā. Viņš mūs visus apkaunojis, nopērkot pāvesta amatu. Viņš nav īsts Mediči. Viņam trūkst godaprāta.

Tā kā pat ietekmīgais tēvocis nevarēja atjaunot mūsu ģimenes labo vārdu, es nespēju iedomāties, kā tas varētu izdoties man. Tomēr Klarisa šķita pārliecināta par manu likteni un ik mēnesi lika man ieģērbties neērtajā hercogienes parādes tērpā, lai pozētu jaunam portretam. Pēc tam tika radītas vairākas miniatūras un izsūtītas svešzemju prinčiem, kuri vēlējās mani precēt. Biju vēl pārāk jauna, lai ar kādu laulātos, bet krustmāte noteikti bija jau izvēlējusies katedrāli un dāmas, kas mani apkalpos…

Piepeši es jutu, ka vēders savelkas kamolā. Es piespiedu rokas pie tā, spēju sāpju mocīta. Apkārtne manu acu priekšā izplūda, it kā pils būtu iegremdēta ūdenī. Mutē parādījās skāba garša. Es apjukusi piecēlos kājās un dzirdēju, ka apgāžas krēsls. Mani apņēma baisa tumsa. Mute pavērās mēmā kliedzienā, un tumsa izpletās kā tintes traips, aprijot itin visu manā tuvumā. Vairs es nestāvēju galerijā, strīdēdamās ar krustmāti; biju nokļuvusi kādā izpostītā tukšumā un nespēju pretoties kaut kam, kas šķietami uzmutuļoja manī…

Es stāvu viena pati, neviena nepamanīta, svešinieku vidū. Viņi raud. Es redzu asaras ritam pār viņu vaigiem, kaut gan nedzirdu gaudas. Man pretī ir melniem aizkariem apvilkta gulta. Nekavējoties top skaidrs, ka tajā guļ kaut kas šausminošs, ko man nevajadzētu skatīt. Es cenšos atkāpties, bet kājas pašas mani nes uz priekšu gluži kā murgā, un es izstiepju plankumiem izraibinātu, piepampušu roku, kas man nav pazīstama, pašķiru aizkarus un atklāju…

– Mans Dievs, nē! – es iekliedzos un sapratu, ka esmu krustmātes skavās un viņa satraukusies glāsta manu pieri. Drausmās vēdersāpes nenozuda, un es gulēju uz grīdas blakus nomestajam šuveklim un diegu mudžeklim.

– Katrīna, bērns! – krustmāte ievaidējās. – Lūdzu, kaut tas nebūtu drudzis…

Savādā sajūta, ka esmu pametusi pati savu miesu, pamazām izgaisa, un es piespiedu sevi piecelties sēdus. – Nedomāju, ka tas ir drudzis. Es kaut ko redzēju: mirušu vīrieti gultā. Viņš bija tik īsts… Man kļuva bail.

Brīdi vērojusi mani, Klarisa nočukstēja: – Una visione! – It kā viņa jau sen būtu no tā baidījusies. Nedroši smaidīdama, viņa palīdzēja man piecelties kājās. – Šodien pietiks izšūt. Dosimies pastaigā, labi? Rīt apciemosim maestro. Viņš zinās, kas darāms.