Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 7

Pēc divām jūrā pavadītām nedēļām mans kuģis nolaida enkuru Marseļas līcī. Ceļojums bija biedējošs un vētrains, un es zvērēju nekad vairs nepamest sauszemi. Pirms tam es daudz prātoju par likteņa untumiem, kas aizveduši mani uz svešu valsti pie nepazīstama vīra, bet tagad to visu pārmāca atvieglojums, redzot kaut ko citu, ne tikai nemierīgos ūdeņus.

Lukrēcija un Anna Marija izņēma no ādas lādes vienu no maniem jaunajiem tērpiem, nogludināja saburzītās ieloces un ieģērba mani šajā brokātā, kas bija greznots ar tik daudziem dārgakmeņiem, ka es neticēju savām spējām uziet uz klāja, nemaz nerunājot par izjāšanu cauri Marseļai līdz pilij, kur mūs gaidīja franču galms. Es arī pirmo reizi uzliku galvā savu septiņām pērlēm rotāto hercogienes kroni. Šādi uzposta, es gaidīju, līdz mans jaunais mantzinis Renē Birago ieradās paziņot, ka ir klāt konetabla Monmoransī barža, kas izvedīs mani krastā.

Es pamāju. – Došos ar viņu sasveicināties.

Birago man uzsmaidīja. Viņš bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs vīrietis no Florences, un tēvocis Klements bija uzticējis viņam manu izdevumu pārziņa pienākumus. Kaut gan viņš nedaudz kliboja un vainoja pie tā podagras uzliesmojumus, šim jauneklim piemita neparasta grācija, kas liecināja par pāvesta galmā pavadītu mūžu. Kalsnais stāvs bija ietērpts tumši sarkanā, piegulošā itāliešu stila kamzolī, smalkie, gaiši brūnie mati atglausti no stūrainās pieres, tādējādi pasvītrojot izliekto degunu un gudrās, tumšās acis.

– Madama, – viņš ierunājās balsī, kas radīta, lai čukstētu kādam ausī, – iesaku jums palikt šeit. Monmoransī gan ir konetabls un Viņa Majestātes galvenais ierēdnis, bet jūs esat Urbīno hercogiene un drīz būsiet arī Orleānas hercogiene. Lai Francija šoreiz izrāda cieņu Itālijai.

Tā bija gudra piezīme, ko izteica gudrs cilvēks, un es pasmaidīju. Man vismaz bija neliels gabaliņš Itālijas, kas par mani parūpēsies. Es pieliku roku pie krūtīm un zem ņiebura sataustīju vēl vienu Itālijas velti – Rudžjēri flakonu.

Dāmas sapulcējās ap mani, un franči uzkāpa uz galjonas klāja. Visi bija ģērbušies ļoti grezni, dārgakmeņi uz cepurēm un kamzoļiem mirdzēja saulē. Ne mirkli nenovērsdama skatienu no viesiem, es čukstus jautāju Lukrēcijai: – Kurš ir konetabls?

– Tas vīrietis blakus Birago, – viņa atbildēja. – Līdzīgs barbaram, liels un ģērbies melnā.

Lukrēcijai bija taisnība. Monmoransī izskatījās pēc titāna, viņa pleci aizsedza sauli, un iestīvinātā, krokotā apkakle tik tikko aptvēra viņa buļļa kaklu. Birago man bija atklājis, ka Monmoransī ir gandrīz četrdesmit gadi un viņš ir izcils karotājs, kaismīgi cīnījies Fransuā karā par Milānu. Es biju gatava tam, ka Monmoransī nelolos patiku pret visu itālisko, jo galu galā bija mērcējis zobenu neskaitāmu manu tautiešu asinīs. Tomēr, kad viņš noliecās skūpstīt manu roku, es pamanīju, ka viņš izskatās labsirdīgs, par spīti vēja aprautajai ādai un bargajām, pelēcīgi zilajām acīm.

– Jūtos pagodināts, sveicot Jūsu Augstību mūsu karaļa, Viņa Majestātes Fransuā Pirmā vārdā, – viņš vienmuļā balsī noskaitīja. Es pieliecu galvu un franciski atbildēju: – Konetabla kungs, jūsu izjustais sveiciens rada iespaidu, ka pats karalis ir šeit un šī valsts ir manas mājas.

Krunciņas ap konetabla acīm kļuva dziļākas. Kaut gan viņš klusēja, vezdams mani uz baržu, stingrais rokas tvēriens apliecināja, ka esmu ieguvusi pirmo draugu Francijā.

Ceļojums caur Marseļu nav saglabājies man atmiņā. Kad sasniedzu pili, man bija dots tikai mirklis laika. Teju uzreiz es konetabla pavadībā iegāju zālē, kur rindā bija sastājušies vairāki simti augstmaņu, un aiz viņiem slējās ar tumši sarkanu audumu apklāts paaugstinājums.

Atskanēja aplausi, kas lika visiem apklust. – Eh, bon! Līgava ieradusies!

No paaugstinājuma ar kaķa cienīgu grāciju nokāpa vīrietis, viscaur ģērbies sudrabotā tērpā. Kastaņbrūnie mati sniedzās līdz pleciem, un rūpīgi kopta bārdiņa uzsvēra plānās lūpas un lielo vanaga degunu. Es sastingu. Nekad vēl nebiju redzējusi šādu seju. Šķita, ka miesā bez nožēlas iegravēts viss daudzkrāsainais dzīves saturs, pilns augstprātības, un katra rieva, katra stīga liecināja par dvēseli, kas neko necenšas apvaldīt. Jau sen pārsniedzis izslavētās jaunības slieksni, Francijas karalis Fransuā Pirmais vēl joprojām bija apbrīnojams, ietekmīgs un varens vīrietis, kurš izbaudījis visu, ko vien sniedz dzīve, izņemot iespēju kaut ko sev liegt.

Mēs vērojām viens otru. Karaļa pelēkās acis šķelmīgi iemirdzējās. Es pārbijusies aptvēru, ka esmu aizmirsusi paklanīties, un jau laidos reveransā, bet viņš pavicināja dārgiem gredzeniem rotāto plaukstu.

– Nē, nē, mana meita! – Karalis mani apskāva, skanot dedzīgiem aplausiem. – Esiet sveicināta Francijā, mana mazā Katrīna, – Fransuā iedvesa man ausī.

Viņš pieveda mani pie savas ģimenes. Es noskūpstīju imperatora māsas, karalienes Eleanoras roku. Spānijas princese stāvēja, stalti izslējusies, un viņu ielenca sievietes. Pēc tam es sasveicinājos ar karaļa vecāko dēlu, kurš dzimis laulībā ar nelaiķi karalieni Klodu. Fransuā jeb dofins bija gara auguma jauneklis ar maigām, brūnām acīm un nedziedināma slimnieka bālo seju. Karaļa meitas, princeses Margarita un Madlēna, bija tā satraukušās, ka laidās reveransā vienlaikus ar mani, un mēs gandrīz sasitāmies pierēm, bet sākām spurgt, un es sapratu, ka esam gandrīz viena vecuma. Varbūt mūs varētu vienot draudzība.

Es pagriezos pret karali. Viņš savilka lūpas greizā smaidā, un es nojautu, kas noticis. – Vai Viņa Augstība princis Anrī nav ieradies? – es jautāju.

Fransuā seja apmācās. – Mans rupjais dēls neprot uzvesties, – viņš norūca. – Un acīmredzot nav iegādājies laikrādi.

Tomēr nesatraucieties, kāzas notiks jau rīt, un zvēru pie Dieva, ka Anrī tajās parādīsies.

Šie vārdi vairāk līdzinājās draudiem nekā mierinājumam. Es atmetu galvu. – Kā viņš varētu to palaist garām? – es jautāju, parūpēdamās, lai visi mani dzird. – Ne jau katru dienu Francijai izdodas apprecēties ar Itāliju.

Fransuā sastinga. Viņš nolaida skatienu un nemanāmi satvēra manu roku. – Princeses cienīgi vārdi, – karalis klusi noteica un, pacēlis mūsu abu kopā saliktās plaukstas, iesaucās: – Dzīres ir sākušās!

Viņš ieveda mani banketu zālē, un es apsēdos uz paaugstinājuma viņam blakus. Galminieki drūzmējās ap galdiem zemāk; brīdī, kad ienāca kalpotāji, nesdami paplātes ar gārņiem medus glazūrā un ceptiem gulbjiem, karalis pielieca galvu un nočukstēja: – Mans dēls pagaidām neizrāda savu prieku par jauno līgavu, bet es, mazā Katrīna, jūtos savaldzināts. Ne mirkli nevilcinādamās, es atbildēju: – Tādā gadījumā, iespējams, man vajadzētu laulāties ar Jūsu Majestāti.

Karalis iesmējās. – Un jums netrūkst drosmes. Tā lieliski papildina šīs skaistās, melnās acis. – Brīdi klusējis, viņš pētīja manu seju. – Interesanti, vai mans dēls spēs jūs novērtēt, Katrīna Mediči.

Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan viņa vārdi lika šermuļiem pārskriet pār manu muguru. Vai biju mērojusi tik tālu ceļu, lai kļūtu par tāda prinča sievu, kurš nevēlas mani pat redzēt?

Kalpotāji novietoja man priekšā šķīvi pēc šķīvja, un Fransuā izdzēra vairākus kausus garšvielām bagātināta vīna, bet es sāku justies neredzama, līdz viņš pieskārās manai rokai un ierunājās: – Monmoransī māsasdēli vēlas jūs sveikt, bērns. Smaidiet. Tie ir viņa prieks un acuraugs, karsti mīļotās nelaiķes māsas atvases.

Es satrūkos. Man pretī stāvēja konetabls un trīs jaunekļi. Visi bija iedeguši un glīti, ģērbušies vienkāršos, baltos kamzoļos, un radīja iespaidu par neuzbāzīgu, ģimenisku vienotību.

– Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vecāko māsasdēlu, Gaspāru de Koliņī, Šatijonas senjoru? – Monmoransī jautāja.

Es paliecos uz priekšu. Gaspāram de Koliņī bija biezi, tumši zeltaini mati un bāli zilas, spožas acis. Stūrainajā sejā bija lasāmas skumjas. Šis pievilcīgais, bet atturīgais jauneklis līdzinājās kādam Milānas augstmanim. Man šķita, ka viņš ir nedaudz vecāks par divdesmit gadiem. Patiesībā viņam tobrīd bija sešpadsmit.

– Jūtos pagodināts, – viņš dobjā balsī sacīja. – Ceru, ka Jūsu Augstība šeit būs laimīga.

Es nedroši pasmaidīju. – Pateicos, kungs!

Koliņī brīdi klusēja, un mūsu skatieni sastapās. Man šķita, ka viņš teiks vēl kaut ko, bet jauneklis tikai paklanījās un kopā ar brāļiem atgriezās pie sava galda. Es lūkojos uz Koliņī, it kā viņš būtu man atklājis kaut ko nenovērtējami dārgu, ko es, iespējams, nekad vairs neatradīšu.

Fransuā nopūtās. – Viņa tēvs nesen nomira. Tāpēc viņš tērpies baltā; šeit tā ir sēru krāsa. De Koliņī kundzes jau sen vairs nav starp dzīvajiem; kopš tēva nāves Gaspārs ir ģimenes galva. Konetablam viņš ir ļoti mīļš. – Karalis uzlūkoja mani. – Šis jauneklis var būt labs draugs. Monmoransī ir viens no maniem uzticamākajiem vīriem, turklāt nāk no ļoti senas ģimenes. Viņa māsasdēlam piemīt visas šīs īpašības, un galmā, Ma petite, nav nekā svarīgāka par izcelsmi.

Tātad Gaspārs de Koliņī bija bārenis, tāpat kā es. Vai tāpēc mani pārņēma tik savādas radniecības jūtas?

Arī pārējie augstmaņi sekoja Monmoransī māsasdēlu priekšzīmei, steigdamies apliecināt karalim, ka viņi ciena Majestātes jauno vedeklu. Pēc divdesmitā ēdiena un četrdesmitās iepazīšanās es vairs necerēju, ka iegaumēšu visus vārdus un titulus. Jutos pateicīga, kad karalis piecēlās un paziņoja, ka es droši vien esmu nogurusi. Viņš aizveda mani pie pretējā paaugstinājuma, kur visu vakaru bija pavadījusi karaliene Eleanora, salti klusēdama.

Man bija žēl šīs sievietes. Eleanora līdzīgi man bija izmantota karaliskajā precību tirgū un acīmredzot negribēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Biju dzirdējusi, ka spāņi vienmēr kvēli cenšas sargāt savu tautisko apziņu, un es zināju, ka nebūtu prātīgi sekot Eleanoras priekšzīmei. Lai kas notiktu, man jāiedzīvojas šajā vietā, jāsaplūst ar galmu, jo tās bija manas jaunās mājas. Iedama garām konetablam, es uzlūkoju viņa māsasdēlu. Gaspārs pielieca galvu; es velti cerēju notvert viņa skatienu.

Valuā zilajā un baltajā krāsā tērpušies pāži atvēra durvis. Fransuā atstāja mani dāmu uzraudzībā; es klusēju, kamēr viņas atbrīvoja mani no tērpa, un apgūlos svešajā gultā, juzdama, ka Lukrēcija mani vēro.

Palikusi viena, es nespēju iemigt un nospriedu, ka krustmāte Klarisa maldījusies.

Varbūt es nemaz neesmu tik nozīmīga.