Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 6

Pilsēta, ko pametu, bija sagrauta; pilsētu, kurā atgriezos, nebija iespējams pazīt. Pavadoņi mani brīdināja, ka imperatora rīkotā aplenkuma laikā Roma daudz cietusi, bet, kad pārjājām pāri pakalniem un sasniedzām Tibras ieleju, es nevarēju noticēt savām acīm. Man bija saglabājušās neskaidras atmiņas par laiku, kas pavadīts mūžīgās pilsētas mitrajā purva gaisā un brīnišķīgajās pilīs; ar to pietika, lai es vēlētos, kaut neko nevarētu atcerēties.

Tuksnesīgās ainavas vidū slējās kūpoša drupu kaudze; kad iejājām pilsētā, es redzēju dažas nomocītas sievietes un vīriešus tukšām acīm sēžam pie izdegušām čaulām, kas reiz bija mājas, bet visapkārt mētājās laupītāju samīdītas mantas. Es pamanīju vairākus skrandainus bērnus; tie stāvēja nekustīgi un klusi, it kā nezinādami, kur viņiem jāiet. Man sažņaudzās sirds, jo es sapratu, ka tie ir bāreņi, tādi paši kā es, un viņiem nav māju. Nekur nebija manāmi dzīvnieki, pat mūžam visur esošie kaķi; es redzēju tikai mūļus, kas tika izmantoti, lai aizvāktu drupas. Ielās gluži kā malkas pagales bija sakrauti uzpūsti līķi, zemē melnēja sakaltušu asiņu lāmas, kas uzsūca sarkano debesu atspīdumu; es novērsos un lūkojos tikai uz priekšu, tuvodamās Laterāna pilij, kur man bija sagatavotas istabas ar skatu uz izbradāto dārzu.

Tur jau gaidīja vairākas augstdzimušas sievietes, kurām bija uzdots mani apkalpot. To vidū bija arī Lukrēcija Kalvakanti, gaišmataina meitene ar mirdzošām, zilām acīm un vijīgu augumu. Lukrēcija man pavēstīja, ka Viņa Svētība vēl nav atgriezies no Orvjeto, bet atstājis ziņu, ka esmu pelnījusi visas ērtības.

Meitene pasmaidīja. – Mums gan nav nekā daudz, ko piedāvāt. Pāvesta apartamentus izpostīja kareivji, un viss vērtīgais ir nozagts. Bet ēdiena pietiek, tāpēc varam uzskatīt, ka mums paveicies. Mēs centīsimies jūsu labā darīt visu iespējamo, hercogiene, bet diemžēl zīda palagus šobrīd nevaram sagādāt.

Viņa bija piecpadsmit gadus veca un uzrunāja mani kā pieaugušu sievieti, kuru nevajag aizsargāt no pasaules šausmām. Man tas patika. Es nevēlējos, lai mani kāds lutina vai baro ar meliem.

Iegājusi guļamistabā, es apsēdos uz gultas un vēroju, kā saule aizslīd aiz priedēm apaugušajiem Romas pakalniem. Pēc tam es sameklēju krustmātes vēstuli. Tajā bija tikai dažas rindas, uzšvīkātas ar mirstošas sievietes drebošo roku.

Bērns, šajā dzīvē mēs diemžēl vairs netiksimies. Bet es nekad nepārtraukšu Tevi mīlēt, un es zinu, ka visžēlīgais Dievs par Tevi parūpēsies. Nekad neaizmirsti, ka esi Mediči un Tev lemts kaut kas dižens. Tu esi mana cerība, Katrīna. Nekad to neaizmirsti.

Es piespiedu vēstuli pie krūtīm, saritinājos kamoliņā un gulēju vienpadsmit stundas. Pamodusies es atklāju, ka man blakus uz soliņa sēž Lukrēcija. – Jūs esat daudz cietusi, – viņa noteica. – Bet tagad jums jābūt kā zvēram, kas dzīvo tikai vienu dienu.

– Kā? – es klusi jautāju. – Man atšķirībā no zvēra ir zināms, ko var nest nākamā diena.

– Tādā gadījumā jums nāksies šo mākslu apgūt. Nav svarīgi, vai mums tas patīk vai nē, bet šodiena ir viss, kas mums ir. – Lukrēcija izņēma saburzīto vēstuli man no rokas. – Es to paglabāšu, – viņa solīja un ieveda istabā pārējās sievietes, kas gādīgi ielenca mani. Tikai dažu soļu attālumā Roma mirka asinīs, bet šajās četrās sienās es pirmo reizi kopš ilga laika jutos drošībā.

Un tāpēc es atveseļojos pirms pāvesta Klementa ierašanās.

Apbružātajā kroņlukturī ielikto sveču nespodrās gaismas apspīdēta, es tuvojos pāvesta tronim un noslīgu ceļos. Tēvocis Klements ar rokas mājienu lika man piecelties. Viņu vērodama, es centos atcerēties, kā viņš izskatījās iepriekš, un gribēju saskatīt pārmaiņas. Pāvests bija spiests pamest Romu un no tālienes vērot, kā imperatora armija izposta viņa pilsētu, bet šķita, ka viņš nupat atgriezies no atpūtas laukos. Kalsnie vaigi bija sārti, ap pilnīgajām lūpām auga bārda, kurā vizēja sudraboti pavedieni. Uz greznā ziloņkaula krāsas talāra nebija neviena traipa; palūkojusies uz viņa kājām, es ieraudzīju ar zelta diegiem izšūtas samta kurpes. Trimdas pēdas bija manāmas tikai pāvesta samiegtajās, mirdzošajās zili zaļajās, asajās un vērtējošajās acīs. Es apjautu, ka nemaz nepazīstu šo cilvēku. Viņš droši vien jutās tāpat, jo vēroja mani kā svešinieci un apskāva tikai uz mirkli, it kā nedarītu to pēc savas gribas.

– Viņi samaksās, – pāvests nočukstēja. – Visi. Svētās Lūcijas klostera mūķenes, Florences dumpinieki, tas nodevējs Kārlis. Viņi samaksās par nodarīto.

Bija skaidrs, ka tēvocis nerunā ar mani. Vēlreiz nolaidusies reveransā, es kāpos atpakaļ, jo redzēju, ka stūros sapulcējušies kardināli mani vēro ar ērgļa skatienu.

Man pār muguru pārskrēja trīsas. Es nezināju, kas viņiem padomā, bet nojautu, ka tas nav nekas labs.

Turpmāko mēnešu laikā pāvests mani neaicināja pie sevis un ļāva par mani rūpēties sievietēm. Pagāja vairākas nedēļas, līdz es spēju gulēt visu nakti, neredzot murgos baiso klostera ieslodzījumā pavadīto laiku. Mani priecēja vēsts, ka Savonarolas māsām uzlikts milzīgs naudassods un klosteris ir slēgts; ne tik patīkama bija ziņa, ka tēvocis Klements atteicies atjaunot Florencē republiku un nodevis pilsētu kāda sava atbalstītāja ziņā. Lukrēcija neslēpa no manis savas domas: – Viņš paturēs Florenci savās rokās un parūpēsies, lai arī imperators Kārlis saņem tikpat sāpīgu triecienu.

Es zināju, ka viņai ir taisnība. Tomēr vēl biju pietiekami jauna, tāpēc mani apmierināja iespēja turēties nostāk no visiem pārējiem, pastaigāties pa dārzu, lasīt un pasūtīt jaunus tērpus, ēdot un guļot tik, cik man gribējās.

Lukrēcija man stāstīja par pāvesta galmu, kurā uzmutuļoja dzīvība, kad no mūriem vēl nebija notīrīti sodrēji un netīrumi. Neilgi pirms manas trīspadsmitās dzimšanas dienas viņa pavēstīja, ka Francijas karalis Fransuā Pirmais atsūtījis uz Romu jaunu pārstāvi, un pāvests Klements pieprasījis, lai es viņu izklaidēju.

To dzirdot, es pārsteigta uzlūkoju Lukrēciju. – Ko man vajadzētu darīt? Pasniegt sūtnim vīnu?

– Nē, protams! – Lukrēcija uzjautrināta iesmējās. – Jūs viņa priekšā izpildīsiet franču basdansu; Viņa Svētība jau nolīdzis jums skolotāju. Mums jāgatavojas rītdienai, un jūsu sievišķās mākas diemžēl ir pamestas novārtā. Pienācis laiks jūs pārvērst par īstu galma dāmu.

– Bet man jābūt kā zvēram, – es neapmierināta noteicu. Man nepavisam nepatika šādas izredzes, tomēr nebija citas iespējas, tāpēc dažu nākamo nedēļu laikā mani nežēlīgi mocīja švītīgs, pārlieku sasmaržināts vīriņš, kurš bārstīja pavēles un bikstīja mani ar baltu zizli, paziņodams, ka ķēvei gurnos ir vairāk grācijas nekā man visā ķermenī. Man riebās dejas. Neskaitāmie, muļķīgie reveransi, roku vicināšana un koķetie skatieni mani neizsakāmi kaitināja.

Tomēr es apguvu deju pietiekami, lai uzstātos franču pārstāvju priekšā. Tēvocis izlaidies sēdēja savā tronī, baudīdams vīnu, bet sūtnis vēroja mani un noslēpumaini smaidīja, it kā es būtu piedāvāta izsolē.

Pēc dažām dienām es pirmo reizi asiņoju. Kamēr es mocījos krampjos un vaidēju, Lukrēcija paziņoja, ka man noteikti būs daudz veselīgu bērnu. Par spīti sāpēm, es aizrautīgi gaidīju tik tikko manāmās pārmaiņas, kas notika manā augumā; krūtis kļuva smagākas un zīdainākas, gurni bija nedaudz platāki, un mana āda šķita sārtāka. Un tas viss notika gandrīz vienas nakts laikā.

– Vai es būšu skaista? – es jautāju Lukrēcijai, kad viņa sukāja manus matus, kas bija atauguši vēl kuplāki un cirtaināki nekā iepriekš un kurus viņai patika rotāt ar pērļu cepurītēm un savītām lentēm.

Lukrēcija pārliecās man pār plecu un uzlūkoja mani spogulī. – Jūs jau esat skaista, – viņa noteica. – Šīs lielās, melnās acis spētu savaldzināt jebkuru vīrieti, un jūsu lūpas ir tik pilnīgas, ka varētu iekārdināt pat bīskapu… kaut gan tas nepavisam nav grūti! – viņa piebilda, piemiegdama man ar aci.

Es iesmējos. Kaut gan Lukrēcija bija galvenā dāma, kam vajadzēja pārraudzīt manu saimi un palīdzēt man, patiesībā viņa bija kā māsa, un es ik dienu jutos pateicīga par viņas klātbūtni. Ar Lukrēcijas palīdzību es biju atbrīvojusies no savu pārdzīvojumu atstātajām rētām un sapratu, ka atkal nepacietīgi gaidu nākotni.

Drīz vien es uzzināju, ko tā sola. Lukrēcija ieradās pateikt, ka mani aicina pāvests Klements. Viņa nezināja, kāpēc tēvocis grib ar mani runāt divatā, un mēs abas devāmies uz viņa apartamentiem pa gaiteņiem, kas noklāti ar izturīgu audeklu un pilni strādniekiem, kuri cenšas atjaunot iebrukuma laikā iznīcinātās freskas.

Kad tuvojāmies apartamentu apzeltītajām durvīm, manī pamodās sen aizmirstā spēja. Šoreiz es neiegrimu citā pasaulē kā iepriekš Florencē; mani pārņēma tik tikko manāma, klusa briesmu nojausma, un es satraukta pievērsos Lukrēcijai. Viņa pasmaidīja, mani iedrošinādama. – Lai ko pāvests teiktu, jūs viņam esat nozīmīgāka nekā viņš jums.

Es iegāju plašajā, apzeltītajā istabā un nometos ceļos. Tēvocis sēdēja pie sava milzīgā galda un mizoja apelsīnus; saldi skābenā smarža izplatījās gaisā, pārmācot vecu parfīmu un dūmakaina vaska aromātu. Viņš pamāja, un es noskūpstīju viņa roku, ko rotāja gredzens ar Svētā Pētera zīmogu. Tēvocim mugurā bija baltais pāvesta tērps, bet ap kaklu aplikts smaragdiem un rubīniem nosēts krucifikss.

– Man teica, ka esi kļuvusi par sievieti. – Viņš nopūtās. – Kā skrien laiks! – Viņš sūkāja apelsīna daivu un norādīja uz soliņu. – Apsēdies. Mēs sen neesam pavadījuši laiku kopā.

– Vēl tikai pirms mēneša es šeit viesojos, kad tikāties ar franču sūtni, – es atgādināju un, brīdi klusējusi, ieminējos: – Ja Jūsu Svētība neiebilst, es labprāt pastāvētu. Tērps ir jauns, un tajā nav īpaši ērti.

– Tev vajadzētu pie tā pierast. Pienācīgas drānas ir ārkārtīgi svarīgas. Francijas galmā tām tiek piešķirta ļoti liela nozīme.

Pāvests paņēma dārgakmeņiem rotātu nazi un sagrieza apelsīnu. Smarža līdzinājās saules gaismai, un mana mute piepildījās siekalām. – Tev tas būtu jāzina. Tava māte galu galā bija francūziete.

Es jau gribēju atgādināt, ka nekad neesmu pazinusi savu māti, tomēr tikai nomurmināju: – Jā, Jūsu Svētība, un man tas ir liels pagodinājums.

– Taisnība. Ko tu teiktu, ja es atklātu, ka Francija paudusi lūgumu pēc tevis? – Viņš runāja rāmi, atsaukdams man atmiņā dienas, kad es biju maza meitene un viņš bija mans mīļotais tēvocis, tomēr viņam neizdevās mani piemānīt; es zināju, ka pāvestam kaut kas ir padomā. – Nu? – viņš asi painteresējās. – Vai tu klusēsi?

– Jūtos ļoti pagodināta, – es atbildēju.

Pāvests skaļi iesmējās. – Mediči cienīgi vārdi! – Man radās sajūta, ka viņš nupat atņirdzis ilkņus, un mani ceļgali saļodzījās. Klementa skatiens pievērsās man. – Tu esi apguvusi, cik vērtīga ir atbilde, ar kuru nekas netiek pateikts. Šāda prasme padarīs tavu laulību paciešamāku.

Man asinis sastinga dzīslās. Es nospriedu, ka esmu pārklausījusies.

– Tev pienācis laiks ieņemt savu vietu pasaulē, – tēvocis turpināja, košļādams apelsīnu un šķiezdams bālganu sulu uz piedurknes. – Viss jau gandrīz norunāts. Daļa no tava pūra būs Milānas hercogiste, ko Francija saņems tūlīt pēc kāzām. – Viņš pacēla skatienu. – Varbūt reiz tu būsi Francijas karaliene.

Es jutu, ka ausīs sāk šalkt asinis. Lūk, pāvesta ilgi gatavotā atriebība! Šādi viņš iegrūda dunci Kārlim mugurā, noslēdzot savienību ar imperatora ienaidnieku Fransuā Pirmo un izmantojot mani kā bandinieku. Manas kāzas ar Franciju liegtu Kārlim valdīt Itālijā un piešķirtu Fransuā tiesības uz sen kāroto Milānas hercogisti, kas šobrīd piederēja impērijai.

– Karalis Fransuā jau ir precējies, – es izstomīju. – Ar imperatora māsu.

– Jā. Bet viņa otrais dēls Orleānas hercogs Anrī ir brīvs un reiz varētu mantot troni. Uzticami avoti vēsta, ka Fransuā vecākais dēls daudz slimo. – Pāvests sāka mizot citu apelsīnu, stingri to turēdams garos, zirnekļa kājām līdzīgos pirkstos. – Ceru, ka tava klusēšana neliecina par iebildumiem, – viņš noteica. – Esmu iztērējis daudz naudas un pūļu, lai tev sagādātu šo iespēju. Pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs, ir iespītējusies līgava.

Ko gan es varēju teikt? Tēvocim bija tiesības mani sūtīt visur, kur vien viņš vēlas. Neviens mans solis, izņemot pašnāvību, nevarētu mani atbrīvot, un šī saltā apziņa lika man atbildēt skarbā balsī: – Ja tāda ir jūsu griba, es esmu apmierināta. Vai drīkstu lūgt kādu pakalpojumu? Es labprāt atgrieztos Florencē. Tās ir manas mājas, un es… – Man aizlūza balss. – Es vēlos atvadīties.

Tēvocis ledaini uzlūkoja mani. – Labi, – viņš noteica. – Ja Roma tev vairs nav tīkama, es piešķiršu pavadoņus. – Viņš pastiepa savu gredzeniem rotāto plaukstu. Kad es to skūpstīju, viņš klusi noteica: – Mīlestība ir nodevīga. Tava dzīve būs labāka bez tās. Tāpat kā visiem Mediči.

Es kāpos atpakaļ uz durvju pusi, un viņš mizoja nākamo apelsīnu, bezrūpīgi savilcis lūpas smaidā.

Kad es atgriezos Florencē, tajā valdīja smaržīga vasara, un man sekoja sargi kopā ar dāmām, kuru vidū bija arī Lukrēcija un mana jaunā pavadone, pundure Anna Marija – sīciņa, četrpadsmit gadus veca meitene ar gariem, skaistiem, zeltainiem matiem, interesantu seju un jauku smaidu. Man viņa patika no pirmā acu uzmetiena; pāvests Klements pārmeklēja visu Itāliju, lai viņu atrastu, jo uzstāja, ka man nepieciešams pašai savs nerrs Francijas galmā. Es nolēmu, ka nepazemošu meiteni, liekot viņai nēsāt zvaniņus. Viņai tika dots cits uzdevums – rūpēties par manu apakšveļu un ieņemt daudzu kārotu vietu manās istabās.

Ģimenes pilī nekas daudz nebija mainījies. Florencei vēl joprojām bija rētas, kuru sadziedēšanai būs nepieciešami gadi, bet mūsu nams bija neskarts un kluss kā greznas kapenes. Es iekārtojos savas mīļotās nelaiķes krustmātes istabās, kur palagi vēl joprojām smaržoja pēc viņas un uz galda ar alabastra rotājumiem atradās viņas rakstāmrīki, it kā viņa kuru katru mirkli varētu ienākt pa durvīm.

Tur es atvilktnē zem nepabeigtām vēstulēm atradu savu sudraba un ziloņkaula šķirstiņu. Es to izņēmu tik bijīgi, it kā lādīte varētu izgaist, un saudzīgi noglāstīju apskrambāto vāku. Krustmāte bija paslēpusi šķirstiņu savās mantās, zinādama, ka es to vēlēšos atgūt, un nojauzdama manu atgriešanos.

Kad atvēru šķirstiņu, atskanēja klikšķis; samta izklājumā bija slepens nodalījums, un tajā es atradu Rudžjēri flakonu, ap kuru kā čūska apvijusies ķēdīte. Es to apliku ap kaklu, turēju šķirstiņu rokās un ļāvos sērām.

Mani saderināšanās dokumenti tika parakstīti pavasarī. Pāvests Klements sagādāja man iespaidīgu pūru, lai es varētu dižoties ar savu Mediči dzimtas pārstāves bagātību, un nevilcinādamies izņēma dārglietas no savas mantnīcas, arī septiņas pelēkas pērles, kas reiz esot piederējušas Bizantijas imperatorei, bet tagad rotāja manu hercogienes kroni. Tēvocis arī nosūtīja manu portretu uz Franciju.

Fransuā savukārt atsūtīja man dēla gleznu. Tā bija ielikta skaistā, ar satīnu izdrapētā lādē; kad Lukrēcija no tās izcēla portretu, es pirmo reizi ieraudzīju savu nākamo vīru – atturīgu seju, smagnējus plakstiņus, savilktas lūpas un garo Valuā degunu. Manī viņš neko neatmodināja, un es prātoju, vai arī viņam ir tādas pašas izjūtas. Kāda var būt laulība starp diviem svešiniekiem, kuriem nav nekā kopīga?

– Viņš ir izskatīgs, – Lukrēcija atvieglota paziņoja un palūkojās uz mani. Es sēdēju savā krēslā, stinga kā marmora statuja. – Neizskatās, ka trīs Spānijā pavadītie gadi atstājuši pēdas.

Anna Marija sarauca pieri. – Kāpēc viņš bija Spānijā?

– Tāpēc, ka viņš kopā ar savu brāli dofinu tika nosūtīts kā ķīlnieks pie imperatora Kārļa, kad karalis Fransuā zaudēja karu par Milānu, – es atbildēju. – Turklāt karalis bija spiests apprecēties ar Kārļa māsu Eleonoru. – Mani piepeši pārņēma apkaunojoša, bērnišķa vēlme piecirst kāju un aizsviest gleznu pāri visai istabai, sākt traci, beidzot paužot visu savu bezspēcību. Slāpēdama asaras, es pamāju ar roku. – Nolieciet gleznu un pametiet mani vienu.

Nakti es pavadīju nomodā, vērodama tveices pārņemto Florenci. Es ļāvu sev sērot par visu, ko biju zaudējusi, un tikai tad pieņēmu lēmumu. Mana dzīve Itālijā bija beigusies. Es gan nedabūju to, ko vēlējos, tomēr tāds bija mans liktenis. Tagad jālūkojas nākotnē un jāgatavojas tai.

Es galu galā biju Mediči.