Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 5

– Katrīna, bērns, mostieties!

Es atvēru acis un atklāju, ka pār mani ir noliekusies istabene. Viņa turēja rokā sveci, un tās nevienmērīgā liesma meta milzīgas ēnas uz sienām. – Stroci kundze gaida jūs gaitenī, – viņa paziņoja. – Ģērbieties, tikai ātri!

Pamājusi es izkāpu no gultas un ļāvos, lai istabene novelk man naktskreklu un sasien tērpa lentes. Kamēr viņa steidzīgi pina man matus, es prātoju, kas krustmātei vajadzīgs. Pēdējā laikā pilī valdīja manāma spriedze, it īpaši pēc tam, kad es atkārtoju krustmātei maestro vārdus par Romas krišanu. Arī es biju mainījusies. Kopš atklāju savas noslēpumainās spējas, es klusībā visu apšaubīju. Kaut gan toreiz vēl to nesapratu, tagad man ir skaidrs, ka vairs nebiju lētticīgs bērns. Es cerēju ieraudzīt nākotni, bet neko neredzēju. Man nebija ne jausmas, cik būtiski mainīsies mana dzīve.

Istabene skraidīja pa manu istabu un meta auduma maisā manas sudraba sukas, šalles un kurpes. – Vai mēs kaut kur dosimies? – es jautāju.

Viņa papurināja galvu. – Kundze man pavēlēja savākt jūsu mantas. Neko citu es nezinu. Viņas kalpotājs jau gaida jūs ārpusē.

– Neaizmirsti manu šķirstiņu, – es atgādināju, norādīdama uz savu lādi. Nelielā sudraba un ziloņkaula kastīte bija vienīgais, kas saglabājies par piemiņu no manas mātes. Viņa atveda to no Francijas kā daļu sava pūra, un sarkanais samta izklājums vēl joprojām glabāja lavandas aromātu. Rudžjēri doto flakonu es biju ievietojusi tās slepenajā nodalījumā.

Pilī valdīja tumsa un klusums, vien manas mīkstās kurpītes švīkstēja pa marmora grīdu, un klaudzēja kalpotāja zābaki. Krustmāte mani jau gaidīja, un viņai apkārt nekārtīgā kaudzē bija saliktas lādes un somas. No sienām bija noņemti gobelēni un gleznas, bet stūros sabīdītas apzeltītas mēbeles.

Mana sirds sāka spēji sisties. Krustmāte mani satvēra un apskāva tik cieši, ka ņieburs iespiedās man ribās. – Nezaudē drosmi, – viņa pačukstēja. – Tev jābūt tik drosmīgai kā vēl nekad iepriekš. Pienācis laiks pierādīt pasaulei, ka tu esi īsta Mediči.

Es sastingu. Kas noticis? Kāpēc viņa tā runā?

– Tu vēl neko nesaproti, – krustmāte drebošā balsī turpināja. Viņa cīnījās ar asarām. – Bet man nav citas izejas. Ir saņemta pavēle. Florences sinjorija mūs padzinusi.

Es zināju, ka sinjorija valda Florencē un to ievēlējuši pilsoņi. Atšķirībā no pārējām Itālijas pilsētvalstīm Florence bija republika un ar to ļoti lepojās. Līdz šim priori pret mums izturējās laipni. Viņi bieži viesojās pilī pie manas krustmātes un viņas vīra. Pavecie kungi dzēra pārāk daudz vīna un pārliecīgi ēda, un teica, ka es esmu ļoti glīta meitene.

It kā mani aizmirsusi, krustmāte drudžaini turpināja: – Kāds kauns! Mūs padzen no pašu pilsētas kā zagļus naktī. Es vienmēr esmu teikusi, ka Klements mūs visus pazudinās. Viņš pats ir vainīgs. Man vienalga, kas notiks ar viņu… bet tu, mans bērns, mana Katrīna, nedrīksti maksāt par viņa noziegumiem.

– Noziegumiem? – es atkārtoju. – Ko tēvocis Klements izdarījis?

– Nē! Nekad vairs nesauc viņu par tēvoci! Visi viņu nīst, jo viņš ir gatavs uz visu, lai tikai glābtu savu ādu. Vai nesaproti? Klements pametis savu pāvesta krēslu brīdī, kad Kārlis Piektais izposta Romu. Neviens nedrīkst zināt, ka tev ir kādas ģimeniskas jūtas pret to gļēvuli, kurš sevi dēvē par pāvestu.

Es izbrīnīta uzlūkoju krustmāti. Vai viņa zaudējusi prātu? Kārlis Piektais bija Hābsburgs, Vācijas, Austrijas, Spānijas un Nīderlandes imperators. Viņš bija zvērējis aizstāvēt kristīgo ticību, kaut gan es atcerējos tēvoča teikto, ka viņš ir arī skopulīgs un nežēlīgs, alkst iekarojumu un vienmēr strīdas vai nu ar viltīgajiem frančiem, vai arī ķecerīgajiem angļiem. Tomēr Kārlis nēsāja svētā imperatora kroni, ko svētī pāvesta atbalsts, un es neticēju, ka viņš uzdrošinātos iebrukt Romā.

Krustmāte turpināja runāt, balsij aizlūstot: – Klementam vajadzēja uzklausīt imperatora prasības un piedāvāt naudu, lai samaksātu impērijas armijai. Bet viņš nolēma nezaudēt savu muļķa lepnumu un atbalstīja frančus, kaut gan kareivji jau klauvēja pie viņa durvīm. – Klarisa sažņaudza rokas dūrēs. – Tagad svētā pilsēta deg liesmās un Florence sadumpojas pret mums. Viņš nolēmis mūs visus iznīcībai! – Klarisa pagriezās pret mani, un piepešais stingums, kas viņu pārņēma, bija vēl baisāks nekā jebkas līdz šim dzirdētais. – Tu mani brīdināji, – viņa nočukstēja. – Tu sacīji, ka maestro to jau pareģojis. Viņš teica, ka Roma kritīs. Bet es, tāpat kā Klements, biju pārāk stūrgalvīga, lai ieklausītos.

Man gribējās skriet augšā pa kāpnēm un ieslēgties istabā, bet krustmātes skatiens bija tik šausminošs, ka es jutos kā piekalta pie grīdas. – Sinjorija apsolījusi, ka tev nekas netiks nodarīts. Bet tev jāpakļaujas viņiem, Katrīna. Dari visu, ko viņi liek.

Es nokļuvu saltu, melnu baiļu varā. Kalpotājs uzlika smagu plaukstu man uz pleca, un tikai tobrīd es aptvēru, ka neesmu dzirdējusi viņu tuvojamies. Un piepeši es visu sapratu. Tas nebija iespējams. Krustmāte bija redzējusi mani piedzimstam un piedzīvojusi abu manu vecāku nāvi. Viņa paklausīja pavēlei sūtīt mani uz Romu, jo nebija citas iespējas, bet drīz vien atveda mani atpakaļ uz Florenci, lai pati varētu mani audzināt. Es gan iebildu pret viņas dzelžaino varu, tomēr nekad nešaubījos par viņas mīlestību. Nespēju noticēt, ka viņa grasās mani pamest.

Piepeši no manām lūpām izlauzās spalgs kliedziens. Kalpotājs steidzīgi aizspieda man muti; es saodu viņa raupjo ādu, kad viņš pacēla mani gaisā. Spēja niknuma pārņemta, es centos viņam iekost, spārdījos un vicināju rokas, bet viņa tvēriens bija dzelžains. Krustmāte raudāja. – Lūdzu, bērns, tas ir tikai tevis pašas labā. Mums jāparūpējas par tavu drošību!

Izmisums viņas balsī lika man spārdīties vēl kaismīgāk, līdz es trāpīju kalpotājam pa sānu. Viņš tikai uzcēla mani plecā un soļoja uz pagalma pusi. Man kļuva nelabi. Es dūrēm situ pa viņa granītcieto muguru, un mēs sasniedzām tumšo pagalmu, kam vidū bija skaista strūklaka. To rotāja staltais bronzas Dāvids ar jocīgo cepuri. Kalpotājs gāja uz pils galveno vārtu pusi.

No ielas skanēja baisi auri, it kā no pekles būtu izlēkuši dēmoni. Apmetnī ietinies vīrs, kura seju slēpa kapuce, iznāca no ēnas aizsega un sacīja: – Dodiet viņu man. – Es locījos un kliedzu, bet kalpotājs pasniedza mani šim svešiniekam, kurš oda pēc sodrējiem un pelējuma. Kad viņš uzcēla mani uz sava kastaņbrūnā zirga, es ielūkojos viņa tumšajās acīs. Vīrietis bija jauns un izskatīgs. Viņš pačukstēja: – Esmu Aldobrindi, sinjorijas sekretārs. Lūdzu, hercogiene, mūsu abu labā, nomierinieties!

Es dzirdēju vārtus atveramies un iztēlojos, ka mani jau gaida dēmoni, rokās turēdami dakšas. Vīrietis uzsēdās zirgā un apsedza mani ar apmetni, lai neviens neredzētu manu seju.

Viņš izjāja uz ielas. Kaut gan nevarēju redzēt ļaudis, kas pulcējās Via Larga, es dzirdēju viņu apdullinošos saucienus:

– Nāvi Mediči! Nāvi tirāniem!

Nošvīkstēja pātaga; zirgs satraukts pagāja soli uz priekšu un atpakaļ. Aldobrindi noņurdēja: – Nost no ceļa, salašņas! Es esmu sinjorijas biedrs! – Brīdi valdīja biedējošs klusums. Es piespiedos vīrietim tuvāk, cenzdamās sarauties mazāka, lai mani neviens neieraudzītu, neizrautu no segliem un nesaplosītu gabalos.

Mēs sākām virzīties uz priekšu. Pilsētu pildīja kliedzieni un dūmi. Atradusi caurumu apmetnī, es ieraudzīju lāpu liesmas un skrejošus cilvēkus. Es centos saglabāt mieru, bet, jo mēs ilgāk jājām, jo vairāk baidījos. Man nebija ne jausmas, kurp mani ved šis cilvēks un kas ar mani notiks, kad sasniegsim ceļa mērķi.

Kad apstājāmies pie augstiem vārtiem ķieģeļu sienā, es jau pārgurusi šūpojos. Svešinieks nocēla mani no zirga un ieveda klosterī, un es vairs nejutu savas kājas. Dega tikai viņa lāpa, kas meta baismīgu gaismu pār raupjajiem mūra pilastriem un pussabrukušu aku klostera vidū.

Mums tuvojās melnā tērpts stāvs. – Sveicam jūs Svētās Lūcijas klosterī!

Es strauji ievilku elpu, šausmās uzlūkodama Aldobrindi. Šajā namā dzīvoja Savonarolas māsas, uzticīgas jukušajam pareģim, kurš sludināja Mediči galu un tika sadedzināts sārtā. Svētās Lūcijas klosteris bija nabadzīgākais Florencē un dzīvs piemineklis māsu naidam pret mūsu ģimeni, jo tā neko nepiešķīra šim dievnamam. Klarisa noteikti nezināja, ka mani vedīs šurp, citādi būtu cīnījusies līdz pēdējam elpas vilcienam.

– Jūs nedrīkstat pamest mani šeit, – es ierunājos, balsij aizlūstot. Bet svešinieks paklanījās un atkāpās, ļaudams mūķenei satvert manu roku.

– Ir pienācis gals, – viņa nošņāca. – Tavs tēvocis pāvests slēpjas savā Orvjeto citadelē, kamēr imperators ļāvis saviem vilkiem vaļu Romā. Lūk, pie kā mūs novedusi tavas dzimtas lepnība! Pie Dieva soda. Bet šoreiz tu nevarēsi no tā izbēgt. Šeit tu izpirksi visus Mediči grēkus.

Es lūkojos uz nepazīstamo seju, ko kropļoja naids. Saltajā skatienā nebija ne miņas no žēluma, un es sapratu, ka viņa nemaz neredz mani. Karstas asaras svilināja manas acis, kamēr viņa vilka mani gar mūķenēm, kas nekustēdamās vēroja mūs, sastājušās rindā uz portika, un prom pa smakojošu gaiteni, līdz sasniedzām celli bez logiem, kur jau gaidīja cita mūķene.

Durvis aizcirtās man aiz muguras. Rīkodamās skarbi un izdarīgi, mūķene mani izģērba kailu, līdz es aukstumā trīcēju. Viņa izņēma kaut ko no kabatas; es sarāvos, ieraudzījusi pamirdzam šķēres. – Ja pretosies, būs vēl sliktāk, – viņa brīdināja.

Asaras ritēja man pār vaigiem, un mūķene satvēra manu bizi. Kastaņbrūnie mati, vēl joprojām pārsieti ar sārtu lenti, nokrita man pie kājām. Gribējās kliegt, tomēr es valdījos, trīcēdama tik spēcīgi, it kā stāvētu sniegā, bet centos neizrādīt savu pazemojumu, kamēr mūķene apcirpa manus matus līdz ādai.

Pabeigusi darbu, viņa uzvilka man mugurā raupju vilnas tērpu un iegrūda man rokā apskrambātu slotu. – Satīri visu, – viņa pavēlēja un vēroja, kā es saslauku kuplās cirtas kaudzē. Kad tas bija paveikts, mūķene ielūkojās man sejā. Viņas acis atgādināja ziemīgu lauku, kurā nav ne miņas no dzīvības.

Neteikusi ne vārda, viņa aizslēdza durvis un pameta mani vienu tumsā, kas oda pēc pelējuma, un sienās čabinājās žurkas, bet mati kutināja manas pēdas.

Tonakt es raudāju, līdz iemigu.

Nedēļām ilgi mani katru dienu ieveda ledainajā kapelā un spieda daudzas stundas tupēt uz ceļiem, līdz tie asiņoja. Man nācās ievērot mūķeņu skarbo dienas kārtību līdz sīkumiem; nebija ļauts runāt, un es apēdu vienu ūdeņainas zupas šķīvi dienā, bet pēc tam vajadzēja ilgi lūgties sērīgu zvana skaņu pavadībā. Mani nekad neatstāja vienu, tikai naktīs es sēdēju savā cellē un klausījos, kā tālumā dārd lielgabali. Es nezināju, kas notiek aiz klostera sienām, bet no ielas atplūda vaimanas un no dūmu pilnajām debesīm lija pelni, apberot klostera niecīgās dārzeņu dobes.

Kādu nakti mūķene piespieda lūpas pie manām durvīm un ļauna prieka pilnā balsī paziņoja: – Franči atveduši sev līdzi sērgu. Tavs tēvocis nolīga slimus svešzemniekus, lai tie nospiež Florenci uz ceļiem, bet viņam nekas neizdosies. Mēs mirsim, bet nepieļausim, lai pār mums atkal valda Mediči.

Mūķenes lūdzās divtik bieži, bet veltīgi. Četras no vecākajām māsām saslima un nomira, smakdamas savos vēmekļos un mocīdamās augoņu izraisītās sāpēs. Es zaudēju pēdējo pašcieņu un lūdzos, lai mani laiž vaļā, kaut vai izdzen uz ielas kā noklīdušu suni. Bet mūķenes uz mani skatījās kā uz dzīvnieku, ko gatavojas nokaut.

Es iztēlojos savu nāvi. Šķita, ka paiet mūžība, tai gatavojoties. Es sev iestāstīju, ka nedrīkstu zaudēt drosmi, lai kāds gals mani gaidītu. Nedrīkstu izrādīt bailes, jo esmu Mediči pēctece.

Pēc deviņiem ilgiem mēnešiem, kuru laikā pilsētas biezie nocietinājumi bija sagrauti drupās un ļaudis mira badā, sinjorijai neatlika nekas cits, kā vien padoties.

Mana tēvoča apmaksātā armija iesoļoja pilsētā.

Mūķenes krita panikā. Viņas aizveda mani uz lielāku istabu, atnesa man sieru un žāvētu gaļu no pagraba, kur bija noslēpušas labākos krājumus. Viņas apgalvoja, ka tikai pildījušas sinjorijas dotās pavēles un nav gribējušas man nodarīt pāri. Es truli vēroju viņas; pa manu galvas ādu rāpoja utis, smaganas asiņoja, bet augums bija izkaltis kā koka zars. Biju tā nogurusi pēc nāves gaidīšanas, ka man trūka spēka ienīst mūķenes.

Pēc dažām dienām ieradās Aldobrindi. Biju ēdusi pietiekami, lai viņu sagaidītu neģībstot, un man mugurā bija tas pats tērps, kādā biju ieradusies no pils. Mani ieraugot, vīrietis satrūkās. Acīmredzot es izskatījos pēc skeleta, kas ieģērbts greznās damasta drānās, un viņš metās ceļos, lūgdams man piedošanu. Žēlabainie attaisnojumi nesasniedza manas ausis; kad Aldobrindi bija beidzis mani pārliecināt, ka es tikšu atbrīvota un nosūtīta uz Romu, es klusi painteresējos: – Kur ir mana krustmāte?

Brīdi valdīja smagnējs klusums, līdz viņš atbildēja: – Stroci kundze bija spiesta pamest pilsētu, bet pat izsūtījumā viņa ne mirkli nepārtrauca cīņu par jums. Viņa saslima ar drudzi un… – Aldobrandi izvilka no kamzoļa aizzīmogotu aploksni. – Viņa jums atstāja šo.

Uz vēstuli es neskatījos, tikai saliecu pirkstus ap to un caur papīru sataustīju neredzamo tās sievietes klātbūtni, kas veidoja milzīgu daļu manas pasaules; bija grūti iedomāties, ka viņas vairs nav. Es neraudāju, jo nespēju to darīt. Manas sāpes bija pārāk skaudras.

Tajā pašā dienā es pametu Svētās Lūcijas klosteri un devos uz Romu. Man nebija ne jausmas, kas gaidāms turpmāk.

Es zināju tikai to, ka esmu vienpadsmit gadus veca, mana krustmāte ir mirusi un dzīve neatgriezeniski mainījusies.