Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 11

Galminieki ietērpās baltajās sēru drānās.

Sēdēdama Sendenī bazilikas karaliskajā kapličā kopā ar abām princesēm, es vēroju, kā dofina šaurais zārks tiek nolaists kapu velvē. Karaļa vecākais dēls vienmēr bija slimīgs, tomēr viņam nebija pat divdesmit gadi, un Fransuā uztvēra viņa nāvi kā lielu triecienu. Bāls un novājējis, viņš metās ceļos un noskūpstīja grebumiem rotāto marmoru, zem kura atdusēsies viņa dēls. Tad karalis piecēlās kājās un devās prom, un viņam sekoja Anrī. Es uztvēru ašo, slēpto skatienu, ko man veltīja vīrs, un nopratu, ka viņu biedē piepešā nokļūšana troņmantnieka godā. Arī mani pārņēma šausmas, kad iedomājos, ka viss galms turpmāk vēl aizrautīgāk pētīs manu augumu, gaidot bērnu, kas man jālaiž pasaulē.

Princeses piecēlās kājās. Es jau gribēju atkāpties, dodot priekšroku Madlēnai, bet viņa nočukstēja: – Nē, tev jāiet pirmajai. Tu esi mūsu dofina sieva.

Es palūkojos uz Margaritu; viņa noskumusi pamāja. Pieliekusi galvu, es spēru soli uz priekšu baznīcas ejā.

Un dzirdēju galminiekus sačukstamies sev aiz muguras.

Četrdesmit sēru dienas šķita ilgstam mūžīgi. Vairs nenotika nekādas izklaides kopā ar karali, un nošķirtībā atgriezās visas manas bailes, tāpēc naktīs es gulēju ļoti maz, mocīdamās domās par savu gaidāmo trimdu. Anrī neviesojās manā gultā, un mēs abi sēdējām viens otram blakus stingi kā marmora tēli pirmajā ceremoniālajā pasākumā pēc sēru laika beigām, kad Skotijas karalis Džeimss Piektais ieradās Francijā, lai nostiprinātu abu valstu draudzību ar laulībām.

Viņam tika piedāvātas daudzas dāmas, bet neviens nevarēja paredzēt, ka Džeimsa sirdi iegūs kautrā Madlēna. Šī savienība bija lieliska, un man ienāca prātā, ka Fransuā pat dziļākajās sērās paguvis to ieplānot. Kareivīgais Anglijas valdnieks Henrijs Astotais noteikti ārdīsies dusmās, kad padzirdēs, ka viņa kaimiņa gultu Skotijā sildīs jauna franču karaliene.

Tikai dažas nedēļas pēc Džeimsa ierašanās mēs jau stāvējām Madlēnas istabās, kur rosījās dāmas, veikdamas dažus pēdējā mirkļa uzlabojumus viņas līgavas tērpam. Sakārtojusi krāšņo plīvuru, es uzlūkoju princesi spogulī, un viņa raudzījās man pretī. – Katrīna, es esmu ļoti bāla. Varbūt vajadzētu izmantot vaigu sārtumu, ko man pagatavoji?

– Ne šodien, – es atbildēju. – Līgavām jāizskatās bālām.

Madlēna satvēra manas rokas. – Cik dīvaina ir šī pasaule, kurā viss tik strauji mainās! Vēl nesen mēs abas sēdējām mācību istabā, bet tagad tu esi dofina sieva un es grasos kļūt par Skotijas karalieni. – Viņa atkal ielūkojās spogulī. – Ceru, ka būšu Džeimsam laba sieva. Ārsti apgalvo, ka man jau ir labāk. – Princese paberzēja apakšdelmu. Biju redzējusi brūces uz tā, ko radīja ārstu noteiktā asins nolaišana nedēļas ilgumā. – Tomēr es dzirdēju, ka Skotijas ziemas nenāk par labu plaušām, – viņa piebilda, – un manējās vienmēr bijušas vārgas.

– Džeimsam netrūkst piļu, kurās tev būs silti. – Es satvēru viņas pirkstus, lai meitene mitējas berzēt rokas. – Nesatraucies tā! Ir tava kāzu diena.

Piepeši atskanēja sieviešu spiedzieni, un istabā iesoļoja Fransuā zeltītās brokāta drānās. – Tēt, vīrietis nedrīkst ieraudzīt līgavu, pirms viņa ieiet katedrālē! – Margarita iesaucās. – Tā tiek piesaukta nelaime.

– Muļķības! Varbūt nelaime varētu skart vīru, bet ne jau tēvu. – Karalis piegāja pie Madlēnas. – Tavs līgavainis jau gaida. Vai esi gatava, ma chére?

Princese satvēra tēva elkoni, bet Fransuā uzmeta man skatienu, kurā plaiksnīja bailes. Vecākā dēla nāves sagādātās sāpes vēl joprojām bija redzamas viņa sejā, un es zināju, ka valdnieku plosa nemiers. Skotija bija izslavēta ar nepatīkamo aukstumu un nežēlīgiem augstmaņiem; kā mūsu jaukajai Madlēnai klāsies tik tālu no Francijas dāvātajām ērtībām?

– Viņas Augstība nupat mums teica, ka ir ļoti laimīga, – es ieminējos. – Šīs kāzas ir viens no priekpilnākajiem notikumiem Francijā, Jūsu Majestāte.

– Jā, protams, – viņš klusi noteica. – Tikpat priekpilns kā tava ierašanās, Ma petite. – Karalis žilbinoši uzsmaidīja Madlēnai. – Uz katedrāli!

Pēc vairākas nedēļas ilgušām dzīrēm mēs pavadījām jaunlaulātos uz Kalē, un viņi devās uz Skotiju. Mēs atgriezāmies Fontenblo, un Fransuā piepeši sabruka.

Viņa slimība izraisīja visaptverošu apjukumu. Galminieki sačukstējās, ka svinības esot karali nogurdinājušas un atkal atvērusies čūla uz viņa vīrišķajiem orgāniem, kuras dēļ viņš nevar atviegloties. Karalis pavadīja dažas nedēļas nošķirtībā aiz slēgtām durvīm, un ārsti viņu mocīja ar dziedēšanu, pēc kuras viņš kļuva vēl vārgāks.

Es kopā ar pārējām karaļa dāmām neatkāpos no viņa durvīm. Mums liedza ieiet istabā, un hercogiene d’Etāna soļiem mēroja gaiteņus, nespēdama palīdzēt vīrietim, no kura bija atkarīga visa viņas dzīve. Kad beidzot tika paziņots, ka Viņa Majestāte atveseļojas, viņa ietērpās visgreznākajās zīda drānās, izrotājās ar skaistākajiem dārgakmeņiem un gaidīja karaļa aicinājumu.

Mēs abas bijām pārsteigtas, kad Fransuā izteica vēlēšanos redzēt mani.

Gulēdams gultā, viņš atvēra drudzī mirdzošās acis. – Ma petite, jūs lietojat jaunas smaržas.

– Pati tās pagatavoju. – Es pietuvināju plaukstas locītavu viņa degunam. – Jasmīns, pelēkā ambra un rozes.

Karalis tik tikko manāmi pasmaidīja. – Ļoti francisks parfīms. Kad nolemjat kaut ko panākt, jūs nekad nepadodaties. Mani sajūsmina jūsu apņēmība. Varbūt jums drīz izdosies arī dāvāt man mazbērnus, vai ne?

– Jā, – es nočukstēju, neizrādīdama bailes, kaut gan apjautu, ka Fransuā nupat mani brīdinājis. Reiz viņš nomirs, un tad es palikušu viena šajā naidpilnajā galmā. Man jālaiž pasaulē dēls, kas nodrošinās Valuā pēctecību, un jāpierāda, ka esmu karalienes goda cienīga.

Es turēju Fransuā roku, kamēr viņš ieslīga miegā. Zināju, ka man vajadzētu ļauties izmisumam, jo šis apbrīnojamais cilvēks, kurš mani aizstāvējis par spīti visiem šķēršļiem, tuvojas nāvei.

Tomēr visas manas domas bija pievērstas grūtajam uzdevumam, kas man jāpaveic.

Vasaras vidū Fransuā bija atguvies, un sākās karš ar Hābsburgu imperatoru Kārli Piekto, abiem valdniekiem cīnoties par Milānas hercogisti. Šoreiz armiju uzbrukumā veda konetabls, viņa māsasdēls Koliņī un mans vīrs, bet galms apmetās Senžermēnā netālu no Parīzes, kur bija drošāk.

Tiklīdz radās iespēja, es viena devos apciemot Kozimo. Viņš līksmoja, mani redzot, un mēs iegājām viņa istabā augšējā stāvā. Tā bija pilna ar plauktiem, uz kuriem saliktas pudeles, trauki un grāmatas. Istaba ļoti līdzinājās viņa tēva kabinetam Florencē. Pie sijām bija piekārti būri, un tajos mājoja dzīvi putni.

– Kundze, jūs mani pagodināt ar savu viesošanos! – Kozimo paziņoja, pārspīlētā padevībā klanīdamies.

Es viņu uzmanīgi nopētīju. – Kozimo, izskatās, ka tu jau nedēļām ilgi neesi ne ēdis, ne izgājis saules gaismā. Ceru, ka nesēdi šeit visu dienu. No maģijas vien nevar pārtikt.

Kamēr viņš čukstēja atvainošanās vārdus, dedzīgi vēlēdamies man izpatikt, es prātoju, vai esmu rīkojusies pareizi, šurp nākot. Kozimo galu galā bija kalpotājs un saņēma algu no manis. Kā viņš varētu izprast manas mokas? Bet kopš tā baismā rīta, kad es zaudēju bērnu, mani māca drausmas bailes; Lukrēcija gan apgalvoja, ka daudzas sievietes nespēj iznēsāt pirmo mazuli, bet man acu priekšā nemitīgi vīdēja ainas, kurās es tieku padzīta no Francijas, jo nevaru dāvāt vīram pēcnācējus.

Kozimo mani vēroja, it kā lasīdams domas. – Kundzi kaut kas nomāc, – viņš sacīja. – Jūs atnācāt, jo baidāties. Man varat uzticēties. Es labprātāk mirtu, nekā jūs pieviltu.

Es satrūkos. Mūsu skatieni sastapās, un es nodrebēju, jo atcerējos asiņu plūdus un to, kā mans naktstērps pamazām nomelnēja pavardā. Mana sirds sažņaudzās.

– Man… es nedrīkstu pievilt savu vīru, – beigu beigās es nočukstēju. – Man nepieciešams bērns.

Kozimo svinīgi pamāja. – Aplūkosim zīmes! – Viņš izņēma dūju no krātiņa un ar veiklu pirkstu kustību apgrieza tai kaklu. Kamēr baltais putns vēl raustījās, viņš nolika to uz galda un uzšķērda, izmantodams dunci. Es saviebos, sajutusi zarnu smārdu un ieraudzījusi melnas asinis, kas notraipīja Kozimo rokas. Viņš ilgi pētīja putna iekšas, tad pasmaidīja, pacēla galvu un paziņoja: – Šeit nav redzami šķēršļi jūsu spējai iznēsāt bērnu.

Atvieglojums bija tik spējš, ka man saļodzījās ceļgali. Es nopūtos un ar rokām atbalstījos pret galdu. Un Kozimo pēc brīža piebilda: – Ja viens ir zaudēts, tas nenozīmē, ka neradīsies citi.

Sastingusi es ielūkojos viņam acīs. – Tu… tu zini? Redzēji?

– Man piemīt spēja saskatīt to, kas apslēpts citiem. – Kozimo paraustīja plecus. – Un varu jums ieteikt apbruņoties ar pacietību, kundze, jo jūsu laiks vēl nav pienācis.

Es rūgti iesmējos. – Cik ilgi? Jau septiņus gadus es dzīvoju Francijā un neko neesmu ieguvusi. Vainojama tā sieviete; viņa zina, kā es ciešu, un priecājas par manām sāpēm. Taisnīgi būtu, ja viņa mirtu. – Es satvēru flakona ķēdīti. – Mans ierocis slēpjas šajā pudelē, ko pirms daudziem gadiem man iedeva tavs tēvs. Nepieciešama tikai izdevība.

Kozimo sarauca pieri. – Jūs nedrīkstat tā rīkoties. Visi turēs jūs aizdomās.

– Mani tas nesatrauc. Anrī nedaudz pasēros un samierināsies. Viss būs beidzies.

– Vai arī ieklausīsies baumās un nekad vairs jums nepieskarsies. Franči jau šobrīd uzskata, ka visi itālieši ir dzimuši indētāji. Un šīs pudelītes saturs varētu atstāt kādas pēdas. Nē, kundze. Lai kā jūs alkstat viņas nāvi, tas tomēr nav īstais ceļš.

Man gribējās dusmās kliegt uz Kozimo; ne jau tāpēc, ka es patiesi gribētu noindēt Diānu, bet gan tāpēc, ka viņš uzdrošinājās man atgādināt par sekām. Man vajadzēja ticēt, ka es esmu spējīga nogalināt savu sāncensi. Skumjas par zaudēto bērnu, par kuru es nevienam nedrīkstēju stāstīt, lika man vainot Diānu. Es ticēju, ka viņa tīši liedz Anrī viesoties manā gultā. Dziļākā izmisuma brīžos es pat domāju par kādu baisu līgumu, ko viņa varbūt noslēgusi, lai izravētu niecīgo radībiņu no mana klēpja un panāktu, ka no viņas ir atkarīga mana dzīvība.

– Labi, – es neapmierināta noteicu. – Sameklē kādu citu iespēju. Bet nekavējies, jo man nav daudz laika.

Kozimo jau bija piegājis pie kāda plaukta un sniedzās pēc nelielas koka lādītes. – Viņai nav nekādas nozīmes, – itālietis sacīja, pacēlis kastes vāku. – Es jums iedošu sešus amuletus, ko nēsāsiet zem drēbēm; tie atvairīs viņas ļaunumu. Un šeit ir arī ādas krēms, kas pievilinās jūsu vīru. Kad viņš nākamreiz viesosies pie jums, es atsūtīšu eliksīru; puse no tā jāizdzer jums, otra puse viņam. Un galvenais ir nezaudēt cerību.

– Ja cerība būtu sēkla, es jau būtu veselas tautas māte, – es sacīju, pieņemdama Kozimo dāvanu.

Viņš pasmaidīja. – Un reiz tas notiks.

Es izmantoju krēmu un piestiprināju metāla amuletus pie apakšsvārkiem. Iztaisnoju matus, izmantojot sakarsētu dzelzi, un pasūtīju dučiem jaunu tērpu, gaidīdama brīdi, kad Anrī atgriezīsies no kaujas lauka, un apbērdama hercogieni ar jautājumiem par kara gaitu. Izklausījās, ka tas ir tāds pats kā visi pārējie; imperatora armija nostiprinājās ierakumos, bet mūsu virsnieki apšaudīja viņus ar lielgabalu lādiņiem, un mani pārņēma nepacietība, jo Anrī man bija vajadzīgs galmā, kur es varētu izmēģināt eliksīru.

Nākamais likteņa pavērsiens visu mainīja.

Trauslā Madlēna nomira, Skotijas skarbo apstākļu un savu vārīgo plaušu nogalināta. Fransuā ieslēdzās savās istabās un nevienu nepieņēma. Es pavadīju dienas kopā ar Margaritu, cenzdamās viņu mierināt, kā vien pratu. Mēs atkal ietērpāmies sērās, bet Fransuā nebija citas iespējas, kā vien pakļauties Džeimsa Piektā lūgumam pēc citas līgavas. Savienība ar Skotiju bija ārkārtīgi svarīga, un Gīzi nešķieda laiku velti. Viņi piedāvāja karalim savu meitu Mariju. Nevienu neinteresēja iespēja, ka arī viņa varētu zaudēt dzīvību Skotijā; galvenā bija izdevība palielināt ģimenes ietekmi. Laulība tika noslēgta, izmantojot starpnieku, un drīz pēc tam, neuzvaramā kara nogurdināti, Kārlis Piektais un Fransuā parakstīja miera līgumu.

Anrī saņēma pavēli atgriezties mājās.

Es gatavojos viņu pieņemt Fontenblo. Jau vairākas nedēļas biju dzērusi dažādus novārījumus un kārtojusi istabas. Tagad es soļiem mēroju tās, ģērbusies tumši sarkanā tērpā un rotājusies ar rubīniem, un visu uzmanību veltīju durvīm. Anna Marija bija devusies noskaidrot, kur ir Anrī, jo es pati nevēlējos pievienoties sveicēju pūlim. Es negribēju izskatīties pēc satrauktas sievas, kas metas sava vīra skavās, tiklīdz viņš ienāk pagalmā.

Uztvērusi dāmu skatienus (viņas vienmēr mani vēroja, kad juta, ka esmu nemiera pārņemta), es slepus ielaidu roku kabatā, sataustīju Kozimo atsūtīto pudelīti un pasmaidīju. Viņš bija solījis, ka iedarbīgais sajaukums liks Anrī domāt tikai par mani. No rīta biju izdzērusi pusi no tā, un tagad vajadzēja tikai iepilināt atlikušo Anrī vīna kausā. Saņemot pamudinājumu, daba parūpēsies par visu pārējo.

Sievietes nodarbojās ar izšūšanu. Kopš saņēmu vēsti par Anrī atgriešanos, es biju īpaši neiecietīga un jau grasījos atvainoties, kad atskanēja soļi. Es apsēdos un izslējos taisnāk.

Istabā ieskrēja Anna Marija. – Viņa Augstība jau tuvojas! Bet es galerijā dzirdēju, ka…

Es nepievērsu viņai uzmanību. – Baumas varēsi man pastāstīt vēlāk. Apsēdies! Anrī jādomā, ka mēs viņu negaidījām.

– Bet Jūsu Augstībai jāzina…

– Vēlāk! – Es norādīju uz soliņu, un meitene, veltījusi izmisuma pilnu skatienu pārējām dāmām, apsēdās.

Mani pārņēma bailes. Pagājuši astoņi mēneši, kopš pēdējo reizi tikāmies; kāda es būšu sava vīra acīs? Vai eliksīrs iedarbosies? Vai es vēlreiz ieņemšu bērnu?

Atskanēja skaļi smiekli, un istabā ienāca vairāki vīrieši. To vidū es pamanīju Anrī draugu un ieroču biedru de Gīzu. Viņš vēl joprojām bija pārāk kalsns un ļoti garš, bet asos, pievilcīgos vaibstus bojāja sarkana rēta, kas stiepās pa visu vaigu un savilka kreiso lūpu kaktiņu mūžīgā smīnā.

– Ļoti priecājos jūs redzēt pēc tik ilgas prombūtnes, – es laipni sveicināju viesus. – Labi, ka esat atgriezušies mājās!

Vīrieši paklanījās, un Anrī spēra soli uz priekšu. Es tik tikko pazinu savu vīru. Viņam mugurā bija vienkāršs, brūns kamzolis, un kalsno seju slēpa bieza bārda. Ap acīm rēgojās tumši loki. Mēneši, kuru laikā viņš vērojis savus biedrus mirstam Francijas vārdā, bija atstājuši pēdas viņa sejā. Anrī bija devies karā, un tas viņu mainīja uz visiem laikiem.

– Vai vēlaties vīnu? – es jautāju, kad biju saņēmusi ašu skūpstu uz vaiga.

– Es vairs nedzeru vīnu, – Anrī atbildēja.

To dzirdot, es apjuku. Kā man iedot viņam eliksīru? Tas bija rūgts, un ūdenī viņš sajustu tā garšu. Mēģinādama izdomāt kādu iemeslu, lai viņš pieņemtu kausu, es pamanīju, ka viņš uz brīdi apmainās skatieniem ar Gīzu. Pēc tam viņš atkal pievērsās man, bet es jutu sirdi sažņaudzamies un satvēru Anrī roku.

– Es pēc jums ilgojos. Ja vēlaties, varam pavakariņot kopā, – es ierosināju. – Ir daudz, ko gribu jums pastāstīt.

– Tas diemžēl nav iespējams. – Anrī atrāva roku un atgriezās pie saviem vīriem, bet es nodomāju, ka viņš nav mani pavisam atraidījis, nav teicis, ka neatnāks vēlāk. Eliksīrs nesabojāsies, es varēju nedaudz pagaidīt.

Tikai tad, kad viesi bija aizgājuši, es atcerējos Annu Mariju. – Kādus jaunumus tu gribēji man pavēstīt? – es jautāju, atgriezdamās pie sava krēsla.

– Tās ir tikai baumas, – Lukrēcija ieminējās, tādējādi apliecinādama, ka Anna Marija jau paguvusi ar viņu aprunāties.

Es apstājos, uzlūkoju savas sievietes un ar mājienu pavēlēju visām aiziet, izņemot Lukrēciju.

– Runa ir par Anrī, vai ne? – es jautāju. – Nevilcinies! Ko viņš šoreiz izdarījis? – Es gatavojos uzklausīt kādu jaunu, piedauzīgu stāstu par viņa attiecībām ar Diānu, bet Lukrēcijai izdevās mani pārsteigt.

– Šķiet, kara laikā Viņa Augstība… izdarījis kādu pārkāpumu. Ilgās stundas armijas pirmajās rindās… Gluži kā visi vīrieši, arī viņš meklēja mierinājumu. Runā, ka viņš vairākas reizes apmeklējis kādu jaunu zemnieci. Tā tas arī beigtos, bet viņa gaida bērnu. Un apgalvo, ka Viņa Augstība ir tēvs.

Pēkšņi es attapos, ka žņaudzu dūrēs tērpa audumu, un izdzirdēju kaut ko salūstam; virs mana augšstilba pletās mitrs traips. Pudelīte ar eliksīru manā kabatā bija saplēsta. – Vai viņš… piekrīt meitenes teiktajam? – es stomīdamās jautāju.

– Jā. – Lukrēcija brīdi klusēja. – Diemžēl tas nav viss. – Viņa ielūkojās man acīs. – Senešala atraitne izteikusi vēlmi audzināt bērnu, ja tas būs zēns.

Man šķita, ka es nespēšu apvaldīt nelabumu, tāpēc ar rokas mājienu izraidīju Lukrēciju no istabas un rīstīdamās sarāvos kamoliņā uz krēsla, tomēr neko neizvēmu. Mutē parādījās nepatīkama garša, bet to izraisīja tikai manas šausmas un neticība.

Es zināju, ka būšu spiesta upurēt itin visu, lai izdzīvotu.

Augustā zemniece laida pasaulē mana vīra meitu. Viņa saņēma uzturnaudu un atļauju paturēt bērnu, jo Diānu neinteresēja iespēja audzināt meiteni. Tomēr es nejutos atvieglota, kaut gan manai sāncensei bija liegta iespēja sagrābt savos nagos Anrī atvasi. Jau tas vien, ka viņam izdevies radīt bērnu ārlaulībā, izraisīja jaunu čukstu vētru galminieku vidū, jo bija skaidrs, ka neauglīga esmu es.

Katra nākamā diena pietuvināja mani neizbēgamajam iznākumam. Anrī nenāca uz manu gultu un pat dienām ilgi ar mani nesatikās, un man sāka rasties aizdomas, ka Diāna dedzīgi cenšas iznīcināt to niecīgo prieku, ko mēs ar Anrī varētu gūt no savas laulības. Vienīgais mierinājuma un drošības avots manā dzīvē bija karalis, kura mīlestība pret mani nebija gaisusi.

Gadā, kad es svinēju savu divdesmit trešo dzimšanas dienu un astoto gadu kopš savas ierašanās Francijā, karalis pārcēlās uz Ambuāzas muižu. Tā atradās uz zemesraga, no kura bija pārskatāma Luāra. Muižu rotāja plaši dārzi un smalki metāla režģu vijumi. Fransuā šī vieta patika, un viņš bija veltījis vairākus gadus tās uzlabošanai. Šeit viņš paziņoja jauno plānu, ko bija izdomājis, lai izrautu Milānu no Kārļa Piektā rokām.

– Konetabls uzskata, ka man vajadzētu piedāvāt imperatora mantiniekam, Spānijas Filipam, apprecēties ar Navarras karaļa un manas māsas Margaritas divpadsmit gadus veco meitu Žannu d’Albrē, – Fransuā atklāja, kad pastaigājāmies pa dārzu. No tālākās malas skanēja apslāpēti rēcieni, un mēs saodām spēcīgo smārdu, kas plūda no trim krātiņos ieslodzītajiem lauvām. Tos bija atsūtījis turku sultāns, un Fransuā īsti nezināja, ko ar šo dāvanu darīt. – Kārlis savukārt varētu man piešķirt Milānu, bet Žanna nodos Navarru Filipam, kad būs to mantojusi, – karalis turpināja. – Tādu izdevību Kārlis nepalaidīs garām; viņš uzskata, ka šī valsts pieder Hābsburgiem, bet d’Albrē dzimta esot sagrābusi varu savās rokās. Mana māsa Margarita ir Navarras karaļa atraitne; viņu nepriecēs doma, ka jānodod meita Spānijas rokās, bet es negrasos ļaut Kārlim paturēt Navarru. Viņam tikai jātic, ka es to vēlos, un tad es dabūšu Milānu. – Fransuā man piebikstīja. – Ko teiksiet, Ma petite? Vai mēs spēsim apmuļķot Hābsburgu čūsku?

– Nav neviena iemesla, lai mēs to nevarētu, – es atbildēju. – Plāns ir lielisks, un esmu pārliecināta, ka jūsu māsa neiebildīs.

Fransuā nopūtās. – Jūs nepazīstat Margaritu. Reiz mēs bijām tuvi draugi, bet viņa mainījās pēc savām kāzām un pārcelšanās uz Navarru. Viņas nelaiķis vīrs atbalstīja hugenotus, un arī mana māsa iesaistījusies viņu tā dēvētajā cīņā. – Karalis saviebās; šī bija pirmā reize, kad viņš sarunā ar mani pieminēja kaitinošos protestantus. – Margarita kļuva par antikrista Kalvina aizgādni, un klīst baumas, ka viņa pat uzaudzinājusi savu meitu hugenotu ticībā. Lai Dievs mums palīdz! – Brīdi klusējis, Fransuā turpināja: – Domāju, ka jūs varēsiet man palīdzēt, Ma petite. Es aicināju Žannu viesos; varbūt jūs spēsiet viņu pārliecināt, ka jāpieņem katoļticība. Galu galā divpadsmit gadus vecai meitenei nevajadzētu saskatīt nekādu atšķirību starp abām.

– Jutīšos pagodināta, – es apliecināju, nospriedusi, ka tā būs izdevība pierādīt savu noderīgumu.

Pēc mēneša galmā ieradās Žanna. Viņa bija maza auguma, kalsna meitene ar Valuā raksturīgo garo degunu un zaļām mandeļveida acīm. Tikai rudie mati un vasarraibumi uz sejas liecināja, ka viņa kaut ko mantojusi arī no tēva. No galvas līdz kājām ģērbusies neglītās, melnās drānās, Žanna nostājās uz manas istabas sliekšņa, izslējusi smailo zodu.

– Nāciet iekšā, bērns! – Es tuvojos viņai. – Mēs ļoti priecājamies, jūs redzot.

Žanna piekala skatienu manam lūgšanu soliņam. – Nevaru, – viņa spalgā balsī atbildēja un ar pirkstu norādīja uz statueti, kas rotāja manu nelielo altāri. – Tā ir elkdievība.

Es iesmējos. – Tā Dievu pielūdz visi Romas katoļi, arī es. – Toties es piederu pie reformētās ticības, un mums ir aizliegts uzlūkot elkus.

– Tas nav nekāds elks, – es iebildu, redzot, ka mana svaine Margarita saspringst. – Šis ir Asīzes Madonnas tēls. Viņa tiek godināta par savu laipnību pret kropļiem un citiem, kuri sirgst ar nepilnībām.

– Tā ir tikai statuja. Kalvins apgalvo, ka svēto kults un statuju pielūgšana jāiznīdē no pasaules, jo Pestītājs nav to sludinājis.

Šī meitene patiesi bija dedzīga ķecere. Es vēlreiz iesmējos, cenzdamās slēpt apjukumu, kas vairāk bija saistīts ar viņas pārliecību, nevis vārdiem, kurus jau biju gaidījusi. Ko gan karaliene Margarita iemācījusi savai meitai? Un kā man pārvarēt šo šķērsli?

– Jēzus māte bija sieviete ar miesu un asinīm, tāpat kā jebkura cita, – Žanna turpināja. – Viņas kults radies no senām pagānu tradīcijām.

Margarita pielēca kājās. – Kā tu uzdrošinies tā runāt?

Žanna uzmeta lūpu, bet es satraukta iesmējos. – Meitene tikai atkārto, kas viņai mācīts. Viņa nesaprot ne pusi no tā.

– Saprotu gan! – Žanna samiedza acis. – Un es zinu, kāpēc esmu šeit. Mani grib izprecināt katoļticīgam spānietim, bet es labprātāk mirtu. Esmu Dieva bērns, bet jūs esat muļķi, kas loka ceļus krusta priekšā.

Visas manas dāmas vienlaikus ievilka elpu, un es satvēru meitenes kalsno plecu. – Pietiek! Vairs nerunāsim par reliģiju, labi? – Es pievilku Žannu sev tuvāk un liku viņai apsēsties uz krēsla man blakus. Sievietes atrāvās nostāk, it kā baidīdamās ar kaut ko aplipināties. Margarita veltīja man svelošu skatienu un strauji pameta istabu.

Nebiju domājusi, ka mana svaine ir tik dievbijīga. Bet Margaritai nebija ne mazākā nodoma izrādīt kaut nedaudz iecietības pret kalvinistiem, un tas nekad nenotika. Mani Žannas iecirtība tā nekaitināja, jo es nopratu, ka meiteni sajūsmina iespaids, kādu šīs runas atstāj uz pārējiem. Tomēr, cenzdamās piespiest Žannu pielāgoties pārējiem, es guvu vērtīgas atziņas par jauno reliģiju, kas biedēja vairākumu katoļu un izraisīja viņos riebumu.

Kad biju aptvērusi, kādas izmaiņas tajā ieviestas, es pārsteigta nospriedu, ka hugenotu ticība nemaz daudz neatšķiras no manējās. Tomēr Žanna jebkurā izdevīgā mirklī kaismīgi aizstāvēja savu reliģiju, un man neizdevās viņu no tās novērst. Tam gan nebija nekādas nozīmes; uzklausījis sava sūtņa vēstījumu par šo meiteni, Kārlis Piektais atteicās pat apdomāt sava dēla precības ar Žannu.

Fransuā saniknots aizsūtīja māsasmeitu atpakaļ uz Navarru, un sākās drūms laiks; karali aizkaitināja visi un jebkas. Es jutu, ka tīkls ap mani pamazām savelkas arvien ciešāk. Cik ilgs laiks paies, līdz kāds viltīgs galminieks ierosinās, ka Milānu varētu iegūt, sameklējot Anrī jaunu sievu?

Mana atelpa pirms soda izpildes tuvojās beigām. Biju spiesta noslēgt līgumu ar savas elles galveno dēmonu.

Es nokārtoju tikšanos nakts vidū savās istabās. Mani māca bažas, ka Diāna atteiksies vai arī ieradīsies, fanfarām skanot, tomēr viņa atnāca klusi un nemanāmi. Kamēr es soļiem mēroju istabu, prātā izmēģinādama vārdus, kas mutē garšoja pēc sodrējiem, durvis atvērās un viņa nostājās uz sliekšņa, ietinusies apmetnī ar kapuci. Viņa pacēla baltu roku, atmeta kapuci un atklāja manam skatienam savu stingo seju. Diānai mugurā bija tumši zils tērps, un alabastra krāsas kaklu rotāja dārgu, melnu pērļu virtene.

Viņa ierunājās pieredzējušas galminieces rāmajā balsī:

– Jūsu aicinājums mani izbrīnīja.

Es skarbi pasmaidīju. – Vai tiešām? Neticu, ka līdz šim mans vārds ne reizi nav pavīdējis jūsu domās.

Sieviete pielieca galvu. – Taisnība. Jūsu atklātība ir kā svaiga gaisa vēsma.

– Lieliski. Runāsim vēl atklātāk. Manuprāt, mums ir pienācis laiks iepazīt vienai otru labāk, jo esat tik tuva manam vīram.

Diānas plakstiņi notrīsēja. Uz brīdi viņas acīs pazibēja kaut kas drūms un nežēlīgs. Vērodama sāncenses nevainojamo ādu un saltās, zilās acis, es nesapratu, kāpēc mans vīrs ir tā aizrāvies ar šo čūskai līdzīgo būtni. – Jūs diemžēl maldāties, – viņa piesardzīgi atbildēja. – Man gan ir tas gods dēvēt Viņa Augstību par savu draugu, bet varu apliecināt, ka mūs nevieno nekas cits.

Es apmierināta nodrebēju. Acīmredzot Diāna nevēlējās atklāti atzīt savas attiecības ar manu vīru neatkarīgi no tā, ar ko viņi nodarbojās divatā. Biju novērtējusi šo sievieti pārāk augstu. Viņa nebija tik pārliecināta par sevi, kā šķita no malas. Diāna zināja, ka pēc Anrī kāpšanas tronī viņai nāksies vai nu doties prom no galma, vai arī kļūt par manu sāncensi visu acu priekšā.

Brīdi izbaudījusi šo atklāsmi, es nolēmu, ka nelikšos manām viņas izvairīšanos, un ķēros pie galvenā jautājuma. – Es jūs aicināju pie sevis, jo domāju, ka izprotat manas bažas. Varbūt Viņa Majestātei drīz vairs nebūs citas iespējas, kā vien atzīt manu laulību par spēkā neesošu.

– Vai esat pārliecināta? – Diānas sejā noraustījās kāds muskulis. – Dzirdēju, ka esat ieguvusi karaļa mīlestību.

– Viņa mīlestība netiek apšaubīta, – es atbildēju daudz skarbāk, nekā biju iecerējusi. – Tomēr tā nevar mani atbrīvot no lāsta, kas, pēc daudzu domām, mani skāris. – Es apklusu, atcerējusies noslēpumu, kas reiz sadega pavardā tikai dažu soļu attālumā no mums. – Runa ir par manu nespēju radīt bērnus, kundze, – es paskaidroju. – Viņa Majestāte man ir pieķēries, bet pat viņam neizdosies mani aizstāvēt mūžīgi. No manis galu galā tiek gaidīts dēls. Ja tas nav iespējams, visiem būtu labāk, ja es iestātos klosterī, kur ir īstā vieta sievietēm manā nožēlojamā stāvoklī.

Diāna samiedza acis. Biju trāpījusi vārīgā vietā, varbūt pat vienīgajā, kas piemita šai sievietei. Viņa nespēja aizbēgt no sava vecuma; nebija daudz laika piepildīt savus godkāros sapņus, un viņa bija atkarīga no manis, padevīgās sievas. Cita droši vien tik rāmi neatkāptos un neļautu viņai rīkoties, kā pati vēlas.

– Man ļoti žēl, ka šīs domas jūs tā nomāc, – Diāna sacīja un, graciozi piecēlusies kājās, piegāja pie loga sēdekļa un uzsita pa spilvenu sev blakus, it kā es būtu piejaucēts dzīvnieks. Es apsēdos Diānai blakus; no viņas neplūda itin nekāds aromāts, it kā viņa būtu veidota no marmora. – Varu apliecināt, ka šādi sarežģījumi rodas bieži, – viņa sacīja. – Es izgāju pie sava nelaiķa vīra, kad biju vēl pusaudze, un pirmo bērnu laidu pasaulē tikai pēc divdesmit gadu vecuma. Dažām sievietēm nepieciešams laiks nobriešanai. – Manas plaukstas savilkās dūrēs, bet Diāna turpināja: – Lai nu kā, jautājums ir tik kutelīgs, ka varbūt ļausiet man kliedēt jūsu bažas?

Man gribējās apvīt pirkstus ap viņas balto kaklu, bet biju spiesta atzīt, ka viņa vismaz aiztaupījusi man sliktāko – turpmāku pazemošanos.

– Es justos jums pateicību parādā, – zobus sakodusi, es noteicu.

Diāna papliķēja man pa roku, piecēlās un aizslīdēja uz durvju pusi. Apstājusies pie tām, viņa pameta skatienu pār plecu. – Dzirdēju runas, ka jūs ticat amuletiem, dzirām un tamlīdzīgiem niekiem. Turpmāk tie vairs nebūs nepieciešami. Ja ļausiet man par visu parūpēties, es apsolu, ka drīz dāvāsiet Anrī bērnu. Mums visiem tā būs brīnišķīga diena.

Viņa līganiem soļiem devās prom, un es paliku, niknuma un naida plosīta, tomēr arī savādi atvieglota.

– Dofina sieva gaida bērnu! – Jaunā vēsts pāršalca Fontenblo, liekot cienījamām matronām un atraitnēm pielēkt kājās daudzus gadus nepiedzīvotā veiklībā un čukstus paziņot dzirdēto savām meitām un vedeklām, kuras savukārt izsteidzās dārzā un nodeva ziņu vīriem un mīļākajiem. – Dofina sieva ir grūta! Mediči beidzot ieņēmusi bērnu!

Es vēroju viņus visus, stāvēdama pie loga. Galms nedēļām ilgi skaļi pauda savu prieku par Anrī iknakts viesošanos manās istabās; bet viņi nezināja, ka visu sarīkoja Diāna. Viņa pasūtīja īpašus uzlējumus, lai stiprinātu manas asinis un Anrī dedzīgumu, kā arī izsniedza mums sarakstu ar labākajām pozām bērna radīšanai. Es sēdos Anrī virsū un kustējos, līdz viņš sasniedza virsotni, vai arī gulēju uz muguras un pacēlu kājas gaisā, kamēr viņš ieslīdēja manī. Anrī ieguva mani no sāniem un četrrāpus; mēs īstenojām visu, ko reiz biju redzējusi aizliegtajā grāmatā no karaļa bibliotēkas, un es nozagu sev katru baudas kripatu, ko vien spēju, tēlodama palaistuvi sava vīra un tā mīļākās priekšā, jo Diāna apgalvoja, ka tikai mūsu kaisles spēks sagatavos manu klēpi bērnam.

Un katru reizi, kad Anrī ieslīga manī un es iekliedzos, mans skatiens gandrīz pret manu gribu aizslīdēja pie Diānas, kura stāvēja ēnā aiz gultas, mūs vērodama un vadīdama mūsu kustības ar asām, precīzām pirkstu kustībām…

Kad man radās aizdomas, ka viņas pūles vainagojušās panākumiem, es pagaidīju, līdz nozuda pirmais nelabums un savārgums, un tad nosūtīju ziņu. Diāna pieaicināja vecmāti, kura mani ilgi mocīja, līdz pavēstīja, ka esmu stāvoklī un vesela.

Karalis aizelsies atsteidzās pie manis un jautāja: – Vai tā ir taisnība, meit?

Slēpdama pretīgumu par to, ko biju spiesta izdarīt, lai pienāktu šis mirklis, es smaidīju. – Jā, es gaidu bērnu.

– Es jau zināju, ka jūs mani nepievilsiet! Jums nekā netrūks. Sakiet, ko vēlaties, un to saņemsiet.

Tiklīdz karalis aizgāja, istabā ienāca Anrī kopā ar Diānu. Es nenolaidu skatienu no viņas, kamēr vīrs mani neveikli noskūpstīja un atkāpās, atbrīvodams ceļu Diānai. Viņas ņieburu rotāja milzīgs, līdz šim neredzēts briljants.

– Mēs ļoti priecājamies, – viņa smaidīdama noteica un aplika man ap kaklu kaut ko vēsu.

Tā bija viņas melno pērļu virtene.